journey to scotland

  • 4 min lasīšanai
  • 38 foto
26.janvāris jorney to scotland. pirmais piegājiens. to, ka ne vien šodien, bet jau vairākas dienas iepriekš ik pa brīdim par sevi atgādināja sajūta, ka ar piektdienas vakara izlidojumu kaut kas nav kārtībā - to es vēl atcerēšos. jo piektdiena kā jau katra normāla piektdiena, pagāja vienā skrējienā, cenšoties padarīt visu un vēl mazliet. sapulce un tikšanās, un prezentācija, uz kuru nevaru paspēt... vārdu sakot, gluži normāla piektdiena. ar skrējienu mājup, jo jāpaspēj vēl čemodāniņu sakrāmēt, un tad taxi, un lidosta, un lidojam... nē, nekur nelidojam... vispirms mani ne nu gluži izģērbj, bet vismaz bikšu siksnu atņem... un pēc tam izkrāmē visu manu čemodāniņu. beibēm rodas aizdomas, ka "viņi mani nemīl". nevaru viņām nepiekrist - tās noteikti nebija mīlestības izpausmes. bet kad nu veiksmīgi esam tikuši līdz lidmašīnai, un sākušas aizrautīgi nodarboties ar krustvārdu mīklām (klasiskā nodarbe lidmašīnā) un mazo jamesoniņu (ne mazāk klasiska nodarbe lidmašīnā) - nu, ik pa brīdim jau viņi tur mikrofonos kaut ko ziņo, un ne jau nu mēs tā īpaši ieklausāmies.. līdz brīdim, kad sēdēšana turpat uz vietas sāk kļūt apnicīga un aizdomīgi ieilgusi - tad top skaidrs, ka kādu mistisku iemeslu dēļ lidmašīnai nevar aizvērt priekšējās durvis... nu, un tā nu viņas veselu stundu vēra un vēra, un neaizvēra, līdz palūdz mūs izkāpt, svinīgi apsolot, ka mēs visi lidosim uz glasgovu rīt, pulksten vienos pēcpusdienā. nu, ja, skaidrs... šodien līdz glasgovai netiksim... varianti - varam pasūtīt viesnīcu un nakšņot tepat, pēc tam mēneša laikā saņemot atļīdzību. ā, un vēl tika solīti arī „pusdienu vaučeri”. da nu, glābējkomanda jau bija ieradusies, un devāmies mājup. ne nu gluži katra uz savām, bet tomēr - uz mājām tepat vēl rīgā. galu galā tas ceļam paredzētais jamesoniņš bija kolektīvi jāpiebeidz - jo otrreiz līdz lidmašīnai mēs ar viņu vairs netiksim (šķidruma tilpums rokasbagāža nedrīkst būt lielāks par 100 ml…). labi vismaz, ka sintija ar sagaidītājauto vēl nebija nekur devusies. 27.janvāris mostos ne savās mājās. gultā vienā pusē kņopiene- parodija par tēmu suns, otrā - džeimsons, kaķis. ok, duša, brokastis, un dodamies atkal uz lidostu. izlidot paredzēts vienos. pulkstenis ir mazliet pāri 11:00. drošības pēc jāpainteresējas informācijas birojā, vai solītā cita lidmašīna ir atsūtīta. ha! citas lidmašīnas nav un nebūšot arī. bet toties jau lidojot šurp meistars. nekādas sīkākas info nav. jāgaida tepat tuvumā - a ja nu drīz lidojam (uz info tablo vēl joprojām izlidošanas laiks 13:00). tā nu tepat tuvumā gaidam, telefoniski komunicējot ar radiem un draugiem (kuriem šī situācija nez kādēļ šķiet varen uzjautrinoša), bez mazākās nojausmas, cik ilgi vēl... ap pusvieniem - surprise!- paziņojums, ka sākas iečekošanās uz glasgovas lidmašīnu. varētu jau nemaz nepieminēt nejēdzīgo trenkāšanu pa lidostu šuru turpu, jo vairs jau nevienam neinteresē, ka mums ir priority bording cards - ckeck'n go… sasodīts, tāpat lika stāvēt rindā. (ak, jā, un 'vakar solītie pusdienu vaučeri un viesnīca jau arī esot tikai solījums.. patiesībā nekā nebūšot. sorry, big bosi tā nolēma. kaut arī mēs ne uz ko no tā visa šoreiz nepretendējam, vienalga nepatīkami). garastāvoklis strauji krītas arvien zemāk. protams, man atkal izkrāmē čemodānu - jau vakar viņi tur centās atrast kaut ko, kā tur nebija. arī šodien nepaveicās. beibes uzjautrinās - viņas vairs ar mani nekur nelidošot. it kā tas būtu kāds jaunums, ka mums ar intu lidojot mūždien gadās visādi neplānoti starpgadījumi. ir gadījies gan nokavēt pēdējo vilcienu venēcijā, gan nokavēt lidmašīnu londonā. pašām par brīnumu ap vieniem jau esam lidmašīnā. mirklis patīkama atslābuma, ka beidzot viss ir ok. pēc tam pusotra stunda turpat lidmašīnā, turpat rīgas lidostā, bez jelkādiem paskaidrojumiem - šoreiz durvis pat izdevās aizvērt. bet tad vēl it kā vajadzēja uzpildīt degvielu, un tad vajadzēja nopūst lidmašīnu ar rozā putām, jo auksts laikam.. neviens jau neuzskata par vajadzīgu painformēt pasažierus, kas un kā, un kāpēc, un tā... nu, ja, un tad ar septiņpadsmit stundu nokavēšanos mēs beidzot lidojām. nu jau, protams, šķiet, ka lidmašīna paceļoties aizdomīgi dūc, un grab, un kratās, un diez vai mēs sasniegsim galapunktu .. bet neko, pēc pāris stundām veiksmīgi esam nolaidušies prestvick lidostā. Paldies ryanair! tālāk ar vilcienu līdz glasgovai arī bez starpgadījumiem. tad mazā naksnīgā pastaiga pa glasgovu jau kopā ar sintiju, pirmais krogs un vakariņas. un tad tālāk jādodas ar vilcienu līdz stirlingai. un tad jau vairs nemaz nav smieklīgi, kad tiek paziņots - sorry, vilciens ir salūzis... man nezkāpēc ataust atmiņā "nočnoi dozor", kur figurēja personāžs "voronka" .. kaut kā paliek iespaids, ka mēs piesaistam nejēdzības. cerams, šai reizei pietiks. ģirts, mūs gaidot, ir pagatavojis osirisa salātus un, malkojot vīnu, beidzot iestājas atslābums... 28.janvāris rīts sākas gluži normāli - ar izsistiem korķiem. tosterītim kaut kas neiepatikās. nevienu gan tas vairs īpaši nepārsteidz. šodien plānā apskatīt galvenās stirlingas ciemiņiem atrādāmās vietas tepat. pili un vollesu. laiciņš pasakains, garastāvoklis ta vienam, ta otram brīžiem ņerkstīgs, bet visā visumā ir ok. patīk man šī pilsēta, kas izskatās kā no ķeltu pasakām (vai precīzāk - tagad ķeltu pasakām ir reāla vide). jokainās mājiņas ar miljons skurstenīšiem, līkumainās ieliņas.. nu, jā, un izskatās, ka sintijas story par pilsētiņu, kurā ir viena iela un viens veikals... ir nedaudz pārspīlēts. šeit esot pat sava universitāte. tas nav vis nekāds nieka miests, jo īpaši, ja skatās no viena vai otra kalna virsotnes. kāpiens gan tāds gana ekstrēms pasākums - tiklīdz aizmirsti piedomāt par to, cik ilgi un sāpīgi būtu jākūleņo, ja paspertu kādu lieku soli pa kreisi, tā kājas pašas velk nepareizajā virzienā... bet, vienam otru pieskatot, iztiekam bez nepatīkamiem eksidentiem. tā paiet krietns laiciņš, līdz izstaigājam vecos kapiņus un izložņājām pili (tiek realizēts intas sapnis - foto sēdus uz lielgabala:). vēlme iedzert ko karstu un mazliet uzkost gan paliek nerealizēta - ja pie kafijas vēl tiekam (mana hot chocolate gan bija kaut kas draušalīgs - nu, kāda x pēc viņi pie tāpat jau pārāk salda kakao saber rozā marshmallows (zefīra konfektes)???), tad ar apkalpošanu tur ir zināmas problēmas, ar virtuvi arī, un tā dodamies tālāk neēduši. bet vai nu ēst braukuši..:) sāk jau krēslot, un ir skaidrs, ka rīta aizdomas būs bijušas pamatotas - kalnā kāpsim pa tumsu. bet nav jau gluži melna nakts, un gana ātri uzrāpjamies līdz slavenajam tornim. dažs labs gana aizelsies, bet nav tik traki, kā šķita no nostāstiem. skaisti, jā. īpaši skats uz leju, uz izgaismoto pilsētu. uz leju nez kāpēc ceļš ir krietni vieglāks un veiklāks. un tad jau šai dienai pietiks. vakariņas mājās - steiks un grilēti dārzenīši, konkrētas gastronomiskās izvirtības. pāris glāzes scotch, un patiesībā īsti nezinu, kā man izdevās sevi pierunāt uz rakstīšanu. usjo... šovakar vairāk nebūs. rīt varbūt..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais