Tere Tallinn, tere euro
|
Ingvilda Zālīte
|
Vēl novembrī, domājot par 2011.gada sagaidīšanu, ir skaidrs, ka vienkārši ir jābrauc prom, jo jaunā gada sagaidīšana pie rasola bļodām ir tradīcija, kurai atkal ir jātop izskaustai. Galamērķis top skaidrs ātri: tā ir Tallina – nākamā Eiropas kultūras galvaspilsēta, līdz kurai nav tālu jābrauc, turklāt ir iespēja pavērot, kā igauņi pāries uz eiro.
Jaunā gada sagaidīšanai der arī organizētas ekskursijas
Pēc īsām pārdomām un kārdinošām atlaidēm lemjam par labu braucienam ar autobusu organizētā grupā. Tiesa, brauciens nemazina manu nemīlestību pret šāda veida ceļošanu, taču jaunā gada naktī vienīgā galvassāpe ir cauri kupenām un svinētāju pūļiem sameklēt autobusu. Nenoliedzami, tas svinēšanu atvieglo. Tāpat kā fakts, ka ceļabiedri ir jauki, pieklājīgi cilvēki, kuri nekavē norunātos satikšanās laikus.
Vienīgās kavētājas vienīgo reizi esam mēs pašas, kuras pēc pastaigas un pusdienām, izejot pa Viru vārtiem, dodas precīzi pretējā virzienā. Kā kreilei tā negadās pirmo reizi, taču īstais vainīgais izrādās vārdā neminēts Latvijas mobilo sakaru operators, kurš nezin kādēļ nobloķējis gides telefonu, tādēļ sazināties un atrast pareizo virzienu izdodas vien pēc padsmit minūtēm. Savs labums gan ir arī no šīs maldīšanās, jo dabā beidzot izdodas salīmēt kopā Tallinas vecpilsētai līdzās esošos kvartālus, kuri līdz šim kopā nelīmējās.
Igauņiem sniega ir vairāk jeb eiro ir klāt
Igauņi ir krutāki par latviešiem, tā ir teju aksioma: šoreiz izrādās, ka arī sniegs pie viņiem ir sasniedzis daudz vairāk nekā Latvijā. Iebraucot Tallinā, no sirds izpriecājamies par gleznainajiem piesnigušajiem kokiem, ceļiem, apsnigušiem luksoforiem, taču biezā sniega dēļ izstaigājam vien vecpilsētu un iegriežamies Marcipāna muzejā. (Izrādās, vienkāršu marcipāna masu var pagatavot arī mājās, atliek vien samalt mandeles, cukuru un to visu samīcīt kopā ar cukura sīrupu.)
Patiesībā neko īpaši vairāk 31.decembrī arī nevajag, jo izgreznotajā pilsētā, Rātslaukuma tirdziņā un tuvējā krodziņā svētku sajūta ir saķerta. Krodziņā, starp citu, 31.decembra vakarā jau mierīgi var norēķināties arī ar eiro. Jaunos, smukos, spīdīgos igauņu eirīšus atlikumā vēl neizdod, taču norēķinos daudz kur valda zināma anarhija vai kontrolēts haoss: cenas tiek norādītas gan kronās, gan eiro, bet maksāt var gan vienā, gan otrā valūtā. Dažas stundas pirms pusnakts ieklīstam kāda valūtas maiņas punktā, kur nesekmīgi mēģinām pirms laika tikt pie igauņu jaunās naudiņas. Nekā – būšot pēc pusnakts, taču tad neviena vairs darbā nebūšot.
Teju pilnu monētu komplektu izdodas sasēņot vien nākamajā dienā veikalos un izklaides vietās. Redzams, ka 1.janvārī jauno eiro monētu kasēs ir maz, pat ļaužu pilnā lielveikalā, jo, protams, pircēju dotās kronas apritē vairs neatgriežas. Šādā situācijā nav arī vēlmes kādai kasierei lūgt samainīt citus eiro un kronas tā, lai varētu atgriezties mājās ar uzvaru, proti, pilnu igauņu eiro monētu komplektu.
Premjers, Panorāma un citplanētietis
Vēl pirms dažām nedēļām apsmaidījām faktu, ka uz Igauniju sagaidīt Jauno gadu pošas arī Latvijas premjers. Sak’, nebūtu par skādi kādā pasākumā satikt. Un „satikām” ar’ – televizorā ETV kanālā, kur premjers cita starpā no žurnālistes iedota špikera lasīja laba vēlējumus igauņu valodā. Tas ir tieši tikpat jautri, kā fakts, ka naktī laužoties cauri neskaitāmu tūkstošu cilvēku lielajam sagaidītāju pūlim, nejauši paejam garām Panorāmas filmēšanas grupai. Gribējās novēlēt puišiem laimīgu jauno gadu, taču viņi izskatījās tik aizņemti, ka nolēmām labāk netraucēt… :) Taču tieši no nākamās dienas LTV ziņām uzzinu, ka eiro ieviešanas pretinieki no skata visnotaļ mīlīgo sēru stūrīti ar iedegtām svecītēm un plakātiem In memorian un Welcome to Titanic ierīkojuši nekur citur kā pie Igaunijas centrālās bankas. Galu galā – kurš gan, izņemot žurnālistus darbā, tuvu pusnaktij, ļaužu pilnā pilsētā iedziļinās tādos sīkumus?
Teātra laukumā cilvēku patiešām ir daudz, tāpat kā jautrības un dzirkstošo dzērienu. Brīžiem māc nožēla, ka nav sagatavots mājas darbs, proti, nav nekādas nojēgas par igauņu mūziķiem, kuri uzstājas koncertā pie teātra. Līdzās esošie igauņi zina – viņiem ir ļoti jautri, bet mums atliek vien plātīt mutes, skatīties uz laukuma malā vai pie skatuves izvietotajiem ekrāniem un lēkāt līdzi. Īpaši uzrunā pēdējā pirmsjaunāgada dziesma Welcome to Estonia (varbūt tāpēc, ka vismaz daļu piedziedājuma varējām saprast :)). Taču tas ir nieks, salīdzinot ar smalko joku, kas seko Igaunijas prezidenta Henrika Ilvesa uzrunai (fui, uzruna ierunāta, smukāk būtu bijis, ja prezidenta kungs būtu runājis dzīvajā), valsts himnai un krāšņajam salūtam, proti, virs skatītāju galvām parādās dobji rūcošs lidojošais šķīvītis, un zaļš, jokains citplanētietis rāda savu māku pasaulei. Vienkārši burrvīīgi…:)
P.S. Patiešām nav labāka veida, kā atbrīvoties no pēcsvētku noguruma, par pirtīm un baseiniem ūdens atrakciju parkā. Pērnavas Tervise Paradiis nelielu nīgrumu uzdzen vien sarežģītā norēķinu sistēma par izīrēto dvieli un skopo baseina čībiņu izvēli, bet citādi – labi pavadīto svētku sajūtu Rīgā nespēj sabojāt pat brīvdienās esošie sētnieki un nenotīrītās sniega kaudzes ceļā uz mājām.
