Āfrika rudenī (2. daļa)

04.02.2007
10 min lasīšanai
32 foto

Āfrika rudenī (turpinājums) Pēc tuksneša, sālsezera un kalnu oāžu ainavu baudīšanas mūsu džipu karavāna šķērso vidēji augstu kalnu apgabalu pavisam netālu no Alžīras robežas. Te 19. gadsimtā kāds angļu ģeologs atklājis fosforītus. Mūsdienās Tunisija ir viena no vadošajām pasaules valstīm fosforītu ieguvē. Veseli kalni tiek norakti un rūda pa garām konveijeru lentēm tiek transportēta uz fabrikām. Iebraucam nelielā rūpniecības pilsētā. Karsta saule, smiltis, dzelzceļš un... milzīgi atkritumu kalni! Šī nepievilcīgā aina drīz vien aizzib gar logiem un mūsu pusdienošanas vieta atkal ir gana civilizēta. Jāatzīst, ka veidojot tūrisma maršrutus valstī ir ļoti pārdomāta atpūtas un ēdināšanas vietu izveide. Ik pēc nepilnām divām stundām autobusi apstājas, cilvēki var atpūsties, arī iedzert labu kafiju vai tēju. Tālāk braucot gar ceļmalām vērojamas opunciju kaktusu audzes – gan sētas, gan plantācijas, kur tiek ievākti augļi. Opuncijas 16. gadsimtā no Centrālamerikas Āfrikā ieveduši spāņi un šiem adataiņiem te gluži labi iepaticies. Kairuāna – islāma ceturtais virziens Tunisijas garīgo centru Kairuānu dēvē arī par 50 mošeju pilsētu. Arābu valodā tās nosaukums nozīmē “nocietinātā pilsēta”, jo seno centru apjož iespaidīgi cietokšņa mūri. Cita versija apgalvo, ka nosaukums cēlies no vārda “karavāna”. Vecpilsēta ar mošejām un austrumu tirgiem kopš 1988. gada iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. 7. gadsimtā no Arābijas pussalas ienākušie arābi ģenerāļa Okba Ibn Nafi vadībā šajā vietā dibināja militāru posteni, kas kalpoja par atbalsta punktu Ziemeļāfrikas iekarošanai, arābu kultūras un islāma tradīciju izplatīšanai. Sekoja berberu “arabizācija”, šīītu un sunītu savstarpējie kari, bet pilsēta attīstījās, jo tuvumā varēja iekopt plašus olīvu un augļu dārzus. Okba Ibn Nafi gāja bojā kādā kaujā ar berberiem. 10 gadsimta sākumā Kairuānā dzīvoja vairāk kā 10 tūkstoši iedzīvotāju. No attālajiem kalniem līdz pilsētai tika uzbūvētas ūdens apgādes sistēmas. Ūdeni uzkrāja daudzās cisternās, no kurām viena atradās zem Lielās mošejas. Līdz 11. gadsimtam Kairuāna bija svarīgākais islāma centrs Ziemeļāfrikā. Līdz pat franču okupācijai 19. gadsimtā neviens neticīgais nedrīkstēja ienākt šajā pilsētā. Bet sievietes, atšķirībā no citām valsts daļām, arī mūsdienās visas valkā tradicionālos tērpus. Lielā Kairuānas mošeja uzcelta 670. gadā. Daudzi materiāli vesti no izpostītās Kartāgas, tajā skaitā 400 kolonnas, kuras tagad grezno mošejas iekšpagalmu. Uzskata, ka to dibinājis paša pravieša Muhameda frizieris. Šī mošeja ir svarīgākais islāma reliģijas centrs Ziemeļāfrikā un ceturtais pasaulē aiz Mekas, Medīnas un Jeruzalemes. Gids Hisams saka: “Kairuāna ir islāma ceturtais virziens.” Mošeja ir 125 metrus gara un 73 metrus plata. Tai ir plašs iekšpagalms. Ievērojama skaitās 11 pakāpienu kancele, kuru rotā 9. gadsimta kokgriezumi ciedra kokā. Virs lūgšanu telpas paceļas trīsstāvīgs minarets, kura forma atgādina sargtorni ar šaujamlūkām. Slavena ir mošejas bibliotēka, kurā savākti daudzi seni rokraksti, kā arī seni Korāna varianti kopš 9. gadsimta, piemēram, tā sauktais “Zilais Korāns” arhaiskajā kufi rakstā. Šo sējumu izcelsme nav noskaidrota. Tiek uzskatīts, ka zilais pergaments, uz kura rakstīja ar zelta burtiem, raksturīgs tikai Kairuānai. Kādā senā dokumentā teikts, ka 10. gadsimtā no Ēģiptes uz Kairuānu vesta indigo krāsa, ko, acīm redzot, izmantoja pergamenta iekrāsošanai. Mošeju apjož iespaidīgs 3,5 kilometrus garš mūris un lieki teikt, ka tūristu acīm liegts skatīt visu iepriekš minēto. Redzams vien minarets. Lai šīs slavenās pilsētas apmeklējums nesagādātu vilšanos, tūristi tiek aicināti pakāpties uz kādas paklāju fabrikas jumta terases, no kuras paveras skats uz pilsētu un nelielu daļu mošejas iekšpagalma ar slavenajām Kartāgas kolonnām. Kairuānas paklāji Kairuāna ir slavena ne vien kā nozīmīgs islāma reliģijas centrs, bet arī kā senākā izcilas kvalitātes paklāju tapšanas vieta Tunisijā. Paklāju fabrikas tēls nemaz neatbilst tam veidolam, ar kuru mums asociējas vārds “fabrika”. Iekštelpas ir greznas, gan sienas, gan augstie kupolveidīgie griesti rotāti krāsainām flīzīšu mozaīkām. Pie stellēm sēž dažas sievietes. Tālāk gar sienām rindojas paklāju ruļļi. Mūs ieved palielā telpā un piedāvā paklāju demonstrāciju un stāstījumu par to tapšanu. Var jau teikt, ka tas viss ar nodomu vedināt uz maku atvēršanu, bet tā taču katra paša izvēle. Mums priekšā uz grīdas tiek atritināti desmitiem paklāju ar visdažādākajiem ornamentiem. Uzzinām, ka katram paklājam piestiprina kontroles etiķeti ar zīmogu. Uz tās norādīti autora vārds, paklāja izmēri, mezglu skaits. Ornamentos galvenokārt tiek izmantotas islāma reliģijas tēmas, mošeju tēli, olīvkoki. Atkarībā no mezglu skaita un izmēra, viens paklājs top 2 līdz 4 mēnešus. Vienkāršākajos paklājos ir tikai 10 000 līdz 40 000 mezglu uz vienu kvadrātmetru, labos paklājos 65 000 līdz 90 000 mezglu, ekstra kvalitātes paklājos no jēru vilnas – 160 000 līdz 500 000 mezglu, bet zīda paklājos, kurus dēvē par “Sindbada paklājiem”, jo tie nesot laimi un tiekot nodoti nākamajām paaudzēm, pat vairāk kā pusmiljons mezgliņu. No tradicionālajiem arābu paklājiem atšķiras biezie siltie berberu paklāji, baltā vai smilšu krāsā ar nedaudziem ģeometriskiem rakstiem. Cenas sākas no kādiem 300 dolāriem un vairāk. Protams, arī te var kaulēties. Tā kā paklāju neesmu plānojusi pirkt, tad izvēlos saviem dīvāniem “uzdāvināt” dažus spilvenu pārvalkus ar kamieļiem un arābu rakstiem, kas kopā ar dažiem tuksneša skatu akvareļiem tagad rotā istabu. Galvaspilsēta Tunisas senākie nosaukumi ir eksotiski: pūnieši to saukuši Tin&egraves, bet arābi – Toun&egraves. Tā atrodas valsts ziemeļos. Starp Vidusjūras piekrasti un pilsētu atrodas Tunisas ezers (sena lagūna). Tunisa ir viena no senākajām pilsētām Vidusjūras krastā. Numīdiešu pilsēta Tūnisa šeit pastāvējusi vēl pirms feniķiešu ierašanās 9. gs. p.m.ē. Tomēr senos laikos to aizēnoja Kartāgas varenība. Tikai pēc Kartāgas sagraušanas 7. gs. beigās Tunisa ieguva plašāku nozīmi. Tās vecpilsēta medīna uzbūvēta 9. gs. No 12. gadsimta šo pilsētu kā ievērojamu tirdzniecības centru iepazina arī Eiropā. 1534. gadā Tunisa nonāca turku pakļautībā, bet pēc gada to iekaroja Kārlis V, tad tā kļuva par Spānijas protektorātu, līdz 1574. gadā pilnībā nonāca turku rokās. Pilsēta kļuva par pirātu un tirgotāju pulcēšanās vietu. Pēc 17. gs. sākuma uz Tunisu pārcēlās daudzi musulmaņu bēgļi no Andalūzijas, kā arī ebreji. Viņi veicināja pilsētas saimniecisko un kulturālo attīstību. 1881. gadā Francija pasludināja Tunisu par savas kolonijas pārvaldes centru un sāka vērienīgu pārbūvi. Starp vecpilsētu un jūru radās eiropiešu stilā būvēti jaunie kvartāli. Pēc valsts neatkarības pasludināšanas 1956. gadā vairums eiropiešu, galvenokārt francūži un itāļi, izceļoja. Tomēr daudzi no viņiem saglabājuši savus namīpašumus un brīvdienas labprāt pavada šajā eksotiskajā zemē. Tunisai ir raksturīgs mūsdienu un senās orientālās arhitektūras sajaukums. Medīna ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tās centrā atrodas Ez – Zitouna jeb Olīvu mošeja, kas pēc Kairuānas Lielās mošejas ir otra nozīmīgākā valstī. Cauri pilsētai ved 1,5 km garā Habiba Burgibas avēnija, kas franču kolonizācijas laikā veidota pēc Elizejas lauku principa. Mūsu brauciens uz galvaspilsētu sākas ļoti agri kādā miglainā un pavēsā rītā. Autobusa logus klāj ūdens lāsītes, gandrīz neko nevar saskatīt. Nemaz nešķiet, ka esam Āfrikā. Rudenī jūras piekrastē raksturīgs liels gaisa mitrums. Arī saulainās dienās viesnīcā uz balkona izžautie dvieļi un peldkostīmi pilnībā neizžuva. Galvaspilsētas centrā katrs var izvēlēties, kā pavadīt brīvo laiku – doties iepirkties vai “ienirt” medīnas šaurajās ieliņās, kur acis žilbina krāšņās austrumu preču tirgotavas. Te tūristu ir tik daudz, ka ir tiešām grūti virzīties uz priekšu. Visbiežāk dzirdama franču valoda. Beidzot skatam paveras Olīvu mošeja. Neesam vēl paspējuši atvilkt elpu, kad viens vīrs, enerģiski žestikulējot, aicina mūs līdzi, jo viņš parādīšot lielisku skatu laukumu. Ļaujamies, lai gan noprotams, ka gluži par velti šis pasākums nebūs... Ejam pa ēnainu, no augšpuses slēgtu ieliņu labirintu un es atskatos, lai mēģinātu iegaumēt atpakaļceļu (katram gadījumam). Labirinti kā filmā "Briljanta roka"... Vīrs iedrošina, apgalvojot, ka viņš mūs arī atvedīs atpakaļ. Nonākam pie kādas greznas ēkas, kas esot kāda šeiha bijusī māja. Tagad tur atrodas tradicionālā paklāju darbnīca un muzejs. Kāpjot augšup pa kāpnēm, apskatām šeiha guļamistabu ar greznu gultu. Uz jumta atrodas ļoti skaista, kā parasti, flīzīšu mozaīkām rotāta, terase, no kuras paveras skats uz pilsētu, Olīvu mošeju un citām celtnēm. Pakaulējamies par samaksu, bet noteikti nenožēlojam negaidīto pastaigu, jo paši diezin vai atrastu šo vietu un ieraudzītu lieliskos skatus. Protams, atjautīgais vīrs ir atradis labu piepelnīšanās variantu, bet tas piederas šai videi. Kartāga Par Kartāgas vēsturi un kultūru ir ļoti daudz informācijas. Protams, ikviens inteliģents cilvēks par to ir dzirdējis, tāpēc Kartāgas apmeklējumu gaidām ar satraukumu un interesi. Lai pilnībā aplūkotu šīs kādreiz varenās pilsētas drupas, droši vien vajadzētu vairākas dienas. Mēs apskatām, šķiet, populārāko objektu – Antonija termas. Drupas ir iespaidīgas. Tās jāredz! Var tikai izfantazēt, kā šī pilsēta dzīvojusi pirms daudziem gadsimtiem... Kartāga (latīniski: Carthago) jeb “jaunā pilsēta”, bija sena pilsēta pie Vidusjūras. Romieši tās iedzīvotājus sauca par pūniešiem (pārveidots nosaukums no “feniķiešiem”). Mūsdienās tā ir Tunisas priekšpilsēta ar greznām villām un arī prezidenta pili. Senās pilsētas drupas 1979. gadā tika iekļautas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Kartāgu 9. vai 8. gs. p.m.ē. dibinājuši feniķieši. Leģendā teikts, ka feniķiešu princese Elisa Dido (Tīras valdnieka Pigmaliona māsa) bēgusi no sava valdonīgā brāļa un piestājusi Āfrikas krastā. Vietējais vadonis atļāvis viņai nopirkt tik daudz zemes, cik var pārklāt ar govs ādu. Elisa sagriezusi ādu šaurās strēmelēs un ar tām apjozusi diezgan lielu laukumu ap Birsa kalnu. Pēc Kartāgas nodibināšanas Elisa sevi upurējusi, lai garantētu pilsētas labklājību. (Viņa it kā neesot bijusi ar mieru precēt vietējo berberu.) Šo leģendu savā versijā aprakstījis arī Vergīlijs. Kartāga attīstījās par ietekmīgu un varenu pilsētu. Tā dibināja kolonijas Sicīlijā, Sardīnijā, Korsikā, Baleāru salās, Spānijas dienvidos un, protams, Ziemeļāfrikas piekrastē, rezultātā izveidojot impēriju, kas varēja konkurēt ar Romu. 3. un 4. gs. p.m.ē. Kartāga bija Vidusjūras reģiona bagātākā pilsēta. Tajā dzīvoja 400 000 iedzīvotāju, bet tuvējās Megaras lauksaimniecības zemēs vēl 100 000 cilvēku. Trīs pūniešu kari ar romiešiem noveda Kartāgu līdz sagrāvei. Pēdēja kara laikā pēc 3 gadu aplenkuma 146. gadā p.m.ē. romieši iekaroja Kartāgu. Romiešu karaspēks dedzināja un postīja pilsētu. 50 000 iedzīvotāju viņi sagūstīja un pārdeva verdzībā. . No šiem laikiem vēsturē iegājis slavenais romiešu konsula, arī vēsturnieka un rakstnieka, Marcus Porcius Cato Censorius teiciens: “Ceterum censeo Charthaginem esse delendam”- “Uzskatu, ka Kartāga ir jāsagrauj.” Nostāsts, ka romieši Kartāgas zemi pat esot nobēruši ar sāli, lai iznīdētu pat pēdējo zāles stiebriņu, tomēr neatbilst patiesībai, jo antīkajos vēstures materiālos apstiprinājums tam nav atrasts. 122. gadā p.m.ē. romieši pēc Jūlija Cēzara priekšlikuma nolēma atjaunot Kartāgu, tomēr tikai 29. gadā p.m.ē. Cēzars Augusts nosūtīja uz turieni pirmos 3 000 iedzīvotājus. Viņi deva šai pilsētai nosaukumu Colonia Julia Concordia Carthago un drīz vien tā kļuva par trešo ievērojamāko pilsētu Romas impērijā. Tālākie notikumi bijuši visai dramatiski, līdz beidzot 698. gadā šo labi nocietināto pilsētu iekaroja un izpostīja arābi. Ar apziņu, ka atrodos vienā no antīkās pasaules ievērojamākajām vietām, cenšos “iemūžināt” filmā, bildēs un savā atmiņā gan rūpīgi ornamentētus bareljefus, gan kolonnas un seno gaiteņu labirintu atmosfēru. Uz brīdi tūristu bari ir pazuduši, spīd spoža saule un apkārt valda klusums. Kad attopos, saprotu, ka arī mūsu grupa ir “pagaisusi” senās Kartāgas drupās... Debesu un paradīzes krāsu pilsēta Šī diena tiešām ir piesātināta ar seno laiku vēsturi un kultūru! Pēc pārdesmit minūtēm autobuss ieripo kārtējā Tunisas piepilsētā ar noslēpumainu nosaukumu – Sidi Bou Said. Tā ir slavenā zili baltā pilsēta, kur mājas drīkst krāsot tikai baltā un zilā krāsā, jo baltā esot paradīzes, bet zilā – debesu krāsa. Tikai puķes laikam “drīkst” ziedēt citās krāsās, jo vietām pāri sētām veļas ugunīgo bugenviliju kupenas. No klinšainā krasta paveras skats uz jūru un jahtu ostu. Īsta mākslinieku paradīze! Senos laikos šajā krastā bijusi reliģiski noskaņotu iedzīvotāju marabutu apmetne. 1207. gadā te ieradies kāds pazīstams mistiķis Abou Saïd Khalafa ben Yahia lai sludinātu sufismu. Pēc nāves viņš ticis pasludināts par svēto, bet Sidi Bou Saida kalns kļuvis par svētvietu. 16. gadsimtā no visas Ziemeļtunisijas šurp uz dzīvi pārcēlušies mauri, kuru arhitektūras stils te joprojām ir dominējošais. 1912. gadā angļu barons Rodolfs fon Erlangers pilsētā uzbūvējis greznu pili. Būdams mūzikas un mākslas mīļotājs, viņš organizējis mākslas, mūzikas un literatūras vakarus, pulcējot tajos šo jomu pārstāvjus. Kārtējo reizi ejam cauri šaurām, krāšņu tirgotavu pārpildītām ieliņām. Kādā greznā mājā ir savdabīgs muzejs, kurā var iepazīties ar musulmaņu tradīcijām un dzīves vidi. Ēnainā iekšpagalmā, kas, protams, tāpat, kā citas telpas, rotāts bagātīgām flīzīšu mozaīkām, dekoratīviem senlaicīgiem podiem, no smalkām stieplītēm pītiem putnu būriem, bugenvilijām un arī milzīgu kaktusu, mums piedāvā atsvaidzinošu zaļo tēju ar ciedru riekstiņiem. Pēc uzmundrinošā malka dodamies greznās telpās, kur tradicionālos apģērbos tērpti manekeni “palīdz” iejusties gan rituālā, kad arābu meiteni sagatavo kāzām, gan kāda rakstveža ikdienā. Kāda ļoti grezna telpa iekārtota Korāna lasīšanai. Skan austrumu melodijas un ēnaino telpu atmosfēra ļauj uz brīdi aizmirst netālu aiz sienām esošo mūsdienu pilsētas troksni. Pa šaurām kāpnītēm var uzkāpt uz jumta, no kura paveras jauki skati uz šo paradīzes un debesu krāsu pilsētu. Bardo Ar to vēl šai dienai nav gana! Pēc atpūtas un pusdienām restorānā ar kaut kur dzirdētu nosaukumu “Lido” vēl apskatām pasaulslaveno Bardo muzeju. Tas ierīkots 15. gadsimta Hafsīdu dinastijas pilī netālu no Tunisas. Tajā ir pasaulē lielākā romiešu mozaīku kolekcija, kā arī dažādi antīki mākslas darbi no Senās Grieķijas, Kartāgas un citām vietām. Ir arī islāma mākslas kolekcija no 16. – 19. gs., kas, protams, ievērojami atšķiras. Otrajā stāvā apskatāmas greznas harēma telpas ar pagalmu un ieejām atsevišķās istabās. Lielajā ēkā vairākos stāvos sienas, griestus un arī grīdas rotā tiešām grandiozas mozaīkās veidotas ainas no seno laiku vēstures un mitoloģijas. Kā vienu no dārgākajiem eksponātiem šeit reklamē mozaīku, kurā attēlots Vergīlijs ar savām mūzām – Vēsturi un Drāmu. Tas esot viens no retajiem senā dzejnieka portretiem. Seno laiku akmens plāksnītēm no Gafsas apvidus varētu būt pat 40 000 (!) gadu. Līdzās – feniķiešu mākslas darbi, kas radīti 1000 gadus p.m.ē. Pūniešu laika mozaīkās attēlota leģenda par Elisu Dido, Amilkaru, leģendāro Hanibālu ar ziloņiem, Kartāgu. Vēl ir statujas, terakotas maskas, stikla amuleti... Romiešu laiku attēlo Suses zāles mozaīkas ar Neptūna triumfu un Venēru, Eldžemas zālē – Bakha triumfs, medību, jūras ainas, medniece Diāna, Uliss... Te nu jāsāk domāt – cik daudz informācijas galva spēj uzņemt? Neiedziļinoties katra unikālā mākslas darba vēsturē un saturā, izbaudu klātbūtnes efektu, kas ir nenovērtējams! Starp citu, internetā ir atrodamas lieliskas bildes no Bardo muzeja ar paskaidrojumiem par daudzu mākslas darbu saturu. Pēc tik piesātinātas kultūras programmas vairāk gandrīz nav ko piebilst. Atlikušajās dienās baudām sauli un jūru (oktobrī ūdens temperatūra + 25 °C!), folkloras vakarā pagaršojam kuskusu un citus nacionālos ēdienus, pavērojam jātnieku veiklību auļojoša zirga mugurā, vēderdejotājas, Izbraucam uz netālo Monastiru, kur atrodas greznais pirmā prezidenta Habiba Burgibas mauzolejs un tad jau atkal kādā vakarā sēžamies lidmašīnā. Dzimtā Rīga sagaida ar nejaukām vēja brāzmām, pret mūsu gaisa kuģa sāniem. Temperatūra rāda trīs svītriņas virs nulles, bet nākošajās dienās sākas sniega vētra. Ēdu saldās Duzas dateles, lielisko Tunisijas halvu un domāju, ka mašīnai steidzami jānomaina ziemas riepas. (Ceru, ka mans rakstiņš noderēs nākošajiem Tunisijas apceļotājiem.)

Āfrika rudenī (2. daļa)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem