Kā es braucu Sahāru lūkoties
|
Sarmīte Dukāte
|
Vienu dienu virtuālo ceļotāju kluba lapā man uzraksta svešs jauneklis no Marokas un bez aplinkiem noprasa, vai tiešām negribu redzēt Sahāras tuksnesi. Viņu sauc Saids, un viņš dzīvo Rissani, pilsētā pašā tuksneša pievārtē. Vairākas naktis diez ko nevaru gulēt, grozos un vīzijā skatu nebeidzamus smilšu klajumus, spožu sauli un kamieļu karavānas. Beigās padodos un aizrakstu, ka gribu redzēt Sahāru gan. Un nopērku biļetes.
Kaut arī vispirms ir Tanžēra un Marakeša, patiesais ceļš uz Sahāru sākas agrumagrā rītā krietni pirms rītausmas, kad pāri tumsas klātai Marakešai veļas dobji saucieni uz pirmo lūgšanu. Izcīnot uzvaru pār miega blāķi, ceļamies vien augšā un dodamies uz takšu pieturu. Jā, daļu ceļa brauksim ar taksi, pie kam – ar kādu! Ārpus pilsētas mūriem stāv gara pussagrabējušu vieglo vāģu rinda. Katrs no tiem gatavs uzņemt sešus pasažierus, kas ir tieši par divi vairāk nekā to reālā ietilpība. Priekšējā sēdeklī, kurā nonāku es, protams, sēžam divatā. Aizmugurē saspīlējušies četri ne to trauslāko apmēru vīri. Tā kā šāds sabiedriskais transports Marokā ceļā dodas vien tad, kad izpārdotas visas brīvās vietas, kāds brīsniņš jānogaida. Taksisti kopīgiem spēkiem nolīguši saucēju - vīru ar neapšaubāmi skaļāko balsi Marakešā. Tad nu viņš, darbodamies kā labi eļļota apokalipses bazūne, staigā šurp un turp un izkliedz dažādo braucienu galamērķus, un beigās esam nokomplektējušies un varam startēt.
Vairākas stundas braucam cauri Atlasa kalniem. Vienu brīdi piestājam pie mazas tējnīcas, taksists un pārējie braucēji uz neprognozējamu laiku nozūd tās iekšienē, bet par mums tūliņ gatavs gādīgi rūpēties vietējo tirgoņu pulks. Viens mani cītīgi vedina pāri ielai, kur nojumē sakrautas milzu krūkas teju manā augumā. Atdos pa lēto. Es taču varētu gribēt staipīt līdzi vienu no tām, vai ne?
Ourzazete pilsētā pārsēžamies autobusā, kurš vēlā pēcpusdienā mūs nogādā tuksneša pievārtē. Tūlīt jau kāpsim ārā, kā autobusu apstāj nemierīgs milzu pūlis. Knapi paspēju iedomāties, diez, kuru viņi tā sagaida, kad zibenīgi uzzinu, ka sagaida viņi mūs! Neesmu diez ko radusi, ka ap mani stāv melnīgsnēju, skaļi klaigājošu vīru pulks, tāpēc teju krītu vieglā panikā. Nekas ļauns gan patiesībā nedraud, jo vīri vienkārši cīnās par tiesībām būt par mūsu gidiem. Šī ir viņu neveiksmes diena, jo ar lielām pūlēm līdz mums izlaužas Saids un, sašutuma brēcienu pavadīts, aizved mūs sev līdzi.
Atkal nonākam iepriekšējo izmēru taksī, tikai tagad es sēžu aizmugurē, un itin drīz likteņa pavērsiens man blakus cieši piespiež apaļu tēvoci. Tēvocis mulst un jūtas gaužām vainīgs, jo Marokas tēvočiem nav pieņemts spiesties klāt sievietēm, kas nav viņu sievas. Taču mums nav izvēles, un, pēc kāda brīža atslābis, tēvocis atklāj, ka šī viņam bijusi varen veiksmīga tirgus diena. Atklāj viņš to gana savdabīgi, proti, ļaudamies skaļam, stieptam, tikko sakomponētam dziedājumam.
Rissani izrādās maza, smilšu pieputināta pilsētiņa. Šeit mēs satiekam Ali. Viņš brauc garām uz riteņa, tērpies baltā halātā, Saids viņu aptur, un tūliņ noskaidrojas, ka, ja vēlamies nonākt tuksnesī, šis nu būs īstais cilvēks.
Vispirms nonākam Merzougā, kas ir miniatūrs miests – pēdējais solis pirms Sahāras. Te izlaidusies milzīgā Erg Chebbi kāpa, un saules gaismā tā mirdz koši oranža. Ali tēvocim pieder maza no dubļiem un salmiem būvēta viesnīciņa (itin populārs būvniecības materiāls apvidū, kurā lietusgāzes ir īpašs retums). Atpūšamies turpat līdzās iekoptas oāzes ēnā, jo laiks, pēc manām domām, ir neciešami karsts – plus 30 grādi. Saids un Ali gan valkā siltus ziemas džemperus un kategoriski atsakās tos novilkt ar vārdiem, ka varot taču saaukstēties, un kas tad būs.
Tuksnesis ir sasniegts, un tālāk mūs nesīs kamieļi - tuksneša kuģi, kuri cēli burās pāri smilšu kāpu viļņiem. Tā tas viss ir bijis manās iedomās, un tagad šis brīdis ir klāt.
Kamielis, kuru plānots iedalīt man, tomēr pēc cēla burinieka neizskatās. Viņš ir gaužām nervozs un visādi izrāda neapmierinātību par traucējumu. Un kā nu ne – kamielis ir iemīlējies un šobrīd tapis nošķirts no savas izredzētās, lai tā vietā vardarbīgi tiktu izmantots kā tūristu izklaides atribūts. Kaut arī Ali mani mierina, ka nekas, varbūt viņam vēlāk pāries, pārliecinoši tas neizklausās. Gara acīm skatu, kā ārprātīgs kamielis pēkšņi ar visu mani aizauļo smilšu tālēs, un lūdzu tomēr atvest dzīvnieku, kurš šobrīd neatrodas aktīvās mīlas attiecībās. Tas top nokārtots, un drīz, zvārodamās starp diviem augstiem kupriem un līdzi ņemamajam ēdienam šļakstoties traukos kaut kur kāju līmenī, beidzot kļūstu par Sahāras iekarotāju arī es.
Dienvidu nakts satumst strauji, taču kamieļu dzinējs ir precīzi aprēķinājis laiku. Dziļā ieplakā starp augstām kāpām, kur plānota mūsu nakšņošana, nonākam tieši laikā. Taisnību sakot, tā kā kamieļiem pa tādu stāvumu grūti nokāpt, kur nu ja vēl kāds sēž mugurā, lejā mums jātiek saviem spēkiem. Tad nu kuprainie kuģi nolaižas uz ceļiem, lai varam izkļūt no segliem. Taču nekāda kāpšana nenotiek, jo Saids mūs iepazīstina ar marokāņu bērnu izklaidēm. Tas izpaužas tā, ka mums tagad jāsēžas smiltīs, un Saids, trakā ātrumā nesdamies atmuguriski un vilkdams aiz kājām, novizina mūs līdz kāpas pakājei. Tuksneša smiltis domātas ne tikai izklaidei, bet arī kalpo kā dziedniecisks līdzeklis reimatisma ārstēšanai. Sāpju nomocītais tiekot uz vairākām stundām tajās ierakts, un smiltīm tik vien atliek kā paveikt savu dziedinošo darbu.
Kamieļus palaiž brīvsolī, bet mēs iekārtojamies uz ērtiem zviļņiem pie ugunskura. Kamieļu vīrs tažīnā gatavo sautējumu, bet Ali tikmēr spēlē uz mazām bundziņām un dzied dziesmas. Dažas no tām reiz dziedājuši šurp atvestie afrikāņu vergi ilgās pēc dzimtajām zemēm. Pēkšņi no tumsas iznirst vīrs ar mugursomu plecos un stādās priekšā kā spānis, kurš tieši šobrīd pastaigājas pa tuksnesi un meklē vietu nakšņošanai. Iedomājamies, ka viņš mums varētu pievienoties uz vakariņām, taču nē, uz galda klāšanas brīdi spānis pēkšņi kļūst steidzīgs un dodas tālākā pastaigā.
Turpat uzslieta plaša telts, bet nakti izvēlamies pavadīt ārā. Nakts ir ļoti auksta, bet man iedots krietns skaits segu, zem kurām nu palienu un cenšos nekustēties, lai tās nenobruktu. Kaut kur tālumā rosās kamieļi, smiltīs žiglām kājelēm tekalē sparīgi skarabeji, bet debesis ir pilnas milzīgu, zemu zvaigžņu. Klusums visapkārt ir dziļāks kā jebkur citur pasaulē, jo to nepārtrauc neviens mehānisks, cilvēka radīts troksnis.
Ceļamies pašā rīta agrumā, lai paspētu uz pirmo saules staru. Taču kāpa, kuras galotnē vēlos uzrāpties, ir viltīgi augsta, un saule uzlec, kad esam vēl pusceļā. Saids izklāj zemē savu plato šalli un nometas ceļos lūgšanā, bet es skatos, kā smiltis saules staros no pelēcīgām atkal pārvēršas oranži spožās. Mums nav daudz laika, lai pamestu tuksnesi, jo drīz tas jau atkal degs nepanesami karsts.
(Ceļojuma stāsts publicēts: http://lv.rsp.travel/lv/celojumi/12064/ )
