Skotija – nenovērtētais spēks?

  • 3 min lasīšanai
Skotijā ir sanācis būt un atgriezties veselas 3 reizes. Pirmo reizi braucu uz darba interviju, otro reizi strādāt, trešo reizi braucu pēc LV apciemošanas. Tagad esmu atpakaļ LV, bet noteikti zinu, ka kādreiz braukšu uz turieni atkal. Skotijas pērle vismaz mūsu pasauli neredzējušajos prātos viennozīmīgi ir t.s. Scottish Highlands – kā jau nosaukums liek domāt – kalnainais reģions. Patiesībā Skotija ir nosacīti sadalīta 2 daļās – Highlands un Lowlands, kur Highlands sākas no pilsētas Stirling uz ziemeļiem. Skotijas populācija ir mazliet pāri 5 miljoniem iedzīvotāju (pretstatā 55 miljoniem Anglijā un Velsā) un burtiski 80% no šiem iedzīvotājiem dzīvo Lowlands – lielajās pilsētās Edinburgā un Glasgovā vai arī starp tām. Highlands arī ir blīvi apdzīvots reģions, bet apdzīvotāji ir aitas :-) Tātad kalni. Jebkuram normālam cilvēkam, kurš bijis teiksim Slovākijā vai Alpos, liksies „nu kādi nu tur kalni – augstākais 1300m vjl., tipiski ap 800m?!”. Bet tā nav. Pretstatā Tatriem un Alpiem, kas ir kalnu grēdas, Skotijas kalni ir individualitātes. Reāli tu nebraukā pa kalniem, bet gar ezeriem, kas savienoti ar jūru (tātad jūras līmenī), bet šie „pieticīgie” 800m kalniņi ir visur tev apkārt. Piestāj ceļa malā un redzēsi gan ezeru, gan kādus 10 kalnus sev apkārt. Ainavas ir fantastiskas. Skotiem pašiem savi kalni nepatīk, jo, lūk, neesot ar kokiem apauguši un esot monolītas vulkāniskas klintis. Tipisks skots drīzāk brauks uz Alpiem nekā saviem Highlandiem, savukārt mūs, kas savā dzīvē mežus redzējuši vairāk nekā gribās, ieraugot šīs grandiozās „plikās klintis” pārņem vienkārši pārpasaulīgas izjūtas. Kā nepārtraukti teica ceļabiedre – „varu mierīgi iztēloties kā pa šejieni dinozauri staigā – viss šķiet kā pilnīgā pasaules sākumā”. Patiesībā tā arī ir. Ne izstāstīt ne nofotografēt to nav iespējams – tur ir jābūt. Esmu pats bijis gan Tatros gan Alpos, bet Skotijas kalni/ezeri atstājuši visdziļāko rētu sirdī. Bez kalniem Skotijā ir arī daudz citu jaukumu, kas pamatā atrodami lielajās pilsētās. Uzreiz saku, ka ja braucat tūrisma ekskursijā, tad Glazgovā nav ko darīt vispār – tikai un vienīgi pa taisno uz Edinburgu. Arhitektūra, vēsture, kultūra, muzeji, atrakcijas, restorāni, krodziņi, autobusi, pieminekļi un monumenti, veikali, skats pāri pilsētai no vietējā 250m kalna (Arthur’s Seat) – tas ir tas, kas nāk uzreiz atmiņā. Pie tam visa dzīve un atmosfēra Edinburgā ir tik ārkārtīgi mierīga un pozitīva, bet tai pašā laikā aktīva, enerģiska un dzīvespriecīga. Ne miņas no garlaicīgas rutīnas – viss ir tik interesants, jauks un uzmundrinošs. Praktiskās lietas. Skotija visā visumā ir lētāka nekā Anglija un UK dienvidi vispār. Protams, arī algas ir proporcionāli mazākas, bet tā ir problēma tikai man – potenciālajiem tūristiem par to būtu tikai jāpriecājas. Normāla cena naktsmājām (Bed&Breakfast tipa) nesezonā ir 15GBP, sezonā 20GBP. Pilsētu centros šādas gan atrast ir pagrūti, bet atliek tikai trāpīt pareizajā rajonā, kā 100 metru garā kvartālā būs 10 šādas iestādes. Ēšana vislētākā ir McDonalds tipa iestādēs, lai gan ekonomiskajiem variantiem tieši Edinburgā noteikti jārekomendē Weatherspoon ķēdes bārs/restorāns „Standing Order”, kurš atrodas uz George Street. Cenas zemākās visā pilsētā, bet ārkārtīgi patīkama atmosfēra. Īrējot auto, var aizmirst par „lielu vecu lētu Audi/BMW” – tādu vienkārši nav. Lētākais variants būs Ford Fiesta vai Focus, atkarībā no minimālā pieņemamā izmēra. Cenas var skatīt Europcar un līdzīgās iestādēs – uz „vietējiem lētajiem mazajiem uzņēmumiem” var necerēt – tādu arī nav. Normāli auto īrējas par 100GBP uz 3 diennaktīm (nedēļas nogali). Pirms īrēt, noteikti jāpārliecinās par iespējamajām papildus izmaksām (mileage limit, driver’s age surcharge) un atbildības limitu skādes gadījumā. Tipiski šis limits ir 300-500 mārciņas, kuru iespējams samazināt līdz 100 mārciņām par papildus samaksu. No braukšanas pa kreiso pusi baidīties nav jēgas – arī automašīnā ar manuālo kārbu iespējams pierast pie jaunās kārtības ļoti ātri. Pozitīvais moments te ir tas, ka autovadītāji ir ļoti pieklājīgi viens pret otru un nezin kāpēc nekur neskrien (kā Latvijā) it kā katrs brauciens būtu pēdējais, nemaz nerunājot par to, ko pie mums tagad sauc par „agresīvo braukšanu” – tagad Rīgā agresīvos redzu nepārtraukti, Edinburgā un Skotijā neredzēju vispār. Pārtika viennozīmīgi jāpērk supermārketā – un indiešu veikaliņiem vispār ieteicams iet apkārt ar līkumu – bieži vien cenas tiek noteiktas „pēc sejas” un sulas paka pēkšņi var maksāt arī 4x dārgāk nekā blakus veikala plauktā. Pieļauju, ka tas saistīts ar angļu/skotu parastās tautas pārspīlēto godīguma izjūtu – „nekad neņemšu to kas man nepienākas” un „vienmēr maksāšu to ko no manis prasīs”. Arī starp supermārketiem cenas var atšķirties 2-3 reizes – jāmāk atrast sev pieņemamāko variantu. Cerams ka kādam noderēs.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais