Ziemassvētkus atzīstot par saviem mīļākajiem svētkiem filmas par šo tēmu sāku skatīties jau novembrī, vairums no mums noteikti ir redzējis "Viens pats mājās", kas Latvijā kļuvusi par sava veida tradīciju. Otrajā daļā visa kuplā saime posās uz Miami lai pavadītu tur Ziemassvētkus, es vēl tagad atminos Kevina dusmīgos saucienus, jo neviens taču nebrauc Ziemassvētkos uz siltajām semēm, kur nav ne pieklājīgas eglītes, ne aukstums kas vaigos kož. Nu ja, es jau arī vienmēr piekrītoši māju ar galvu, sak', saprotu tevi Kevin, saprotu.
Taču brīdī, kad man piedāvāja Ziemassvētkus pavadīt Kenijā man bija vienalga par to eglīti un par to sniegu, kas neaizsniegs manas ausis, svētku sajūtu jau radām mēs paši.
Ceļojums noritēja no 16.12-26.12 un piebildīšu arī, ka tā primārais mērķis bija atpūta, nevis ekspedīcija, vai valsts iepazīšana ar braukāšanu vietējo autobusā.
Par tām Ziemassvētku sajūtām, tad nu varat spriest paši, jo laipni aicinu apskatīt manu fotogaleriju, kur izlasāmas un apskatās manis veidotais fotostāsts!
Mazs ievads apskatāms šeit:
http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8700
*Bildes fotogrāfētas ar neilgi pirms ceļojuma iegādāto Nikon D7000.
*Ceļojums ilga 10 dienas
*Ceļojuma biedri - ģimene
*Izlidošana no Berlīnes ar lidkompāniju AirBerlin
Un tad nu aiziet:
Mūsu ceļojumu stāsti parasti sākās bez liekas iepauzēšanas, arī šogad, tikai novembra vidū tika izlemts, ka tā Ziemassvētku pavadīšana Eiropā visiem jau ir apnikusi un par daudz jau pieredzēta, tāpēc tika meklēts kāds tālāks un galvenais silts galamērķis.
Galu galā mūsu izvēle krita par labu Kenijai, kas šķita ideāla sava klimata dēļ, ne parāk tālas atrašanās dēļ(esmu liela lidotāja tāpēc 8 stundas man šķiet tik vien tāds pūtiens), safari iespējamības dēļ un tā kā īstu Āfriku līdz šim "piedzīvojuši" nebijām šķita interesanti sākt to iepazīt ar vidieni, nevis arābu daļu.
Pusotru nedēļu pirms nospraustā datuma devos uz Amerikāņu slimnīcu Parīzē, lai veiktu divas injekcijas - dzelto drudzi un A hepatītu(līdz šim gan dzīvoju pārliecībā, ka tāda man jau ir, bet nekā).
Iepriekš izlasītā informācija par malāriju arīdzan tika ņemta vērā tāpēc čemodānā sapakoju tablešu iepakojumus un aptiekā nopērkamos pretodu līdzekļus(nejaukt ar tām vieglajām ķīmijām ko pārdod uz Jāņiem lieveikalos).
Biju lasījusi informāciju, ka uz robežas noteikti prasīs sertifikātu par dzeltenā drudža potes esamību, kas mūsu gadījumā neatbilda patiesībai, jo nekas tāds pieredzēts netika.
Vīza no 50$ savā cenā nokritusi uz 25$, pie kam bērniem/jauniešiem vecumā līdz 16 tā ir bezmaksas. I
Esam ielidojuši un lai arī Berlīnē no Parīzes ierados ar vienas dienas atšķirību iepirkšanās drudzī(hi,hi, sievietes!), nebiju paņēmusi sev rokas bagāžā nekādas maiņas drēbes. Pati vainīga, muļķe tāda.
Braukšana, pardon, kratīšanās uz viesnīcu ilgst teju divas stundas un pēc šī brauciena šķiet, ka mana kleita pa šķiedrām ir sadalījusies un tur pat pie miesas kaut kur pielipusi.
Bet nav ko čīkstēt mīļā, istabiņā pēc dušas jau jūtos kā cilvēks un esmu priecīga, ka mūsu lidojums tomēr nav aizkavējies.
(Iepriekšējā vakarā Berlīnē sniegs krita lielām pikām, tāpēc lidojums tika mazliet aizkavēts un lai arī sēdējām lidmašīnā manī jau raisās domas par to, ka nekur neaizlidosim viss. Kā dzīve pierādījusi, tas, ka tu jau celies gaisā nenozīmē, ka arī pacelsies, kā ar mani reiz notika lidojumā no San Diego.)Pēc izkāpšanas no autobusa jau esmu atradusi kopīgu valodu ar vietējiem sagaidīšanas puišiem un kā vēlāk secināšu, diskusijas temats ar nosaukumu "Vai tu esi no Obamas zemes jeb kāpēc tev tas amerikāņu akcents?" būs ļoti aktuāls un mani vienos ar vietējiem. Obamas kungu visi kā viens uzskata par savu brāli un Mombasā jau viņam par godu nodēvējuši ielu. (Domājams Presidents apvainotos ja redzētu kādu ielu)
Turpmākā ceļojuma gaitā tie vienmēr atcerēsies manu vārdu un jauki nodūdos “Yes, Elizabeth?”, kad ieraudzīs mani meklējam pēc informācijas.
Internetā vairākkārt atrasto informāciju, ka vietējie darbinieki tik tādi lišķi vien ir es laižu gar ausīm un cenšos visur saskatīt patiesu viņu ieinteresētību organizēt spēles, pasniegt dzērienus un viegli patērzēt.
Jo pat ja tur tajā cilvēkā iekšā slēpjās tā melība, tad man jau nu noteikti dēļ tā ceļojums foršāks nepaliek.
Pludmalē iepazīšanās ar vietējiem beach boys.
Tie centīsies pārdot teju visu un jebko, taču laikam jau mans aizkaitinātais skatiens ātri vien viņus atšuva pēc "No business", neapķērīgie vēl tipināja pakaļ, bet tad tikai laipni piedāvāti lūkoties manā tālāk ejošajā mugurā, neielaižoties nekādās sarunās.
Taču ir svarīgi zināt, ka gadījumā ja vēlaties lētus suvenīrus par lētām naudām, tad tos var iegūt tur. Vairumā gadījumu gan tie suvenīri ir zem katras kritikas un roka neceļās tos pirkt kaut par 10 santīmiem, es izlemju, ka tad jau labāk piemaksāt vairāk un tos iegādāties resorta suvenīru bodē, kur atrodamie izstrādājumi būtu tiešām nodēvējami par kvalitatīviem.
Esam izvēlējušies vienu no labākajām viesnīcām visā piekrastē, tāpēc vismaz acīmredzama prostitūcija kopā ar tūristiem nenotiek un vācu kundzītes šeit vairumā ieradušās kopā ar saviem vīriem, vācu opīšiem. Taču mums paveicās un viesnīcā ir krietns pārsvars arī citu Eiropas un Āfrikas valstu iedzīvotāji tāpēc no vācu neskanīgās valodas manas ausis nenogurst. Pirmais mazais eiropieša tipiskā neizprantes mirklis radās pēc sarunas, kuru tulkojumā varētu uzrakstīt tā:
Es: Hey. Vai jums wifi ir istabās?
Recepcijas puisis: E? Nē
Es: Kaut kur viesnīcā?
RP: Nē
Es: Kaut kur tuvumā?
RP: Ne gluži. Mīlulīt esi sveicināta ledus laikmetā!
Ak, paldies, paldies jauki te būt! Ar to jau nu gan nebiju rēķinājusies, bet ja nu tā tas ir, tad lai ir un es baudu arī.
Beidzot man ir laiks izlasīt grāmatas, ko desmit dienu laikā pievaru divas, lapušu kopskaitā teju pie tūkstoša. II
Okeāns ir skaists, es laimīgi ievelku ķeksīti savā "Ko dzīvē piedzīvot', jo nu trīs lielākie pasaules okeāni ir manis apmeklēti no n-tajām pusēm. Tagad tikai kaļu plānus lai ķeksētu to Ziemeļledus.
Ārā ir grādi 30-38C, ir diez gan mitrs, bet baseins veldzē.
Pastaiga gar okeānu vakarpusē, kad novērojams paisums kļūst apgrūtināta, jo katrs tavs solis iestieg smiltīs līdz potītēm vai vēl dziļāk. Es neesmu staigājusi pa purviem, bet prātā jau redzu skatus kā es līdz kaklam esmu iekšā smiltīs un okeāns kā tāds baisulis ar saviem +22-25C mani lēnām nogalina. Labi, jābeidz tās muļķīgās iedomas un jāiet apēst kāds mango saldējums, ko šeit pārdot netālu atrodamajā viesnīcā. Dievīgs!
Šī diena man liek domāt par cilvēcību, es neesmu diez ko dievticīga, tāpēc Darvina teorija un evolūcija ir tas kam es ticu.
Ticēt sāku vēl vairāk pēc tam, kad iepazinu vietējos mērkaķus, katrā no viņiem iekšā slēpjas kāds mazs cilvēciņš un mūsos pa mazam mērkaķītim, ar lielām, atļukušām austelēm... viņu izskata, mazajām zādzībām, ģimeniskuma dēļ.....un ļoti, ļoti dēļ tiem brīžiem, kad viens tāds nekustīgi sēž un verās tālumā. Domā vai varbūt viņš kā latvieši tagad ir pievērsies austrumu gudrībām, tāpēc sēž un meditē. III
Esam bāli, bāli tāpēc dienu jāpavada gulšņājot pie baseina, dzerot kokteiļus un sauļojot kauliņus.
Nākamā diena gan ir mūsu Safari sākums un pēc firmas pārstāves ieteikumiem izlemjam aizbraukt uz vietējo iepirkšanās centru, kur iegādāties dažādus rakstāmpiederumus un saldumus mazajiem didelniekiem, kas tādā veidā turpinot izaugs par vēl kārtīgāku Beach boys paaudzi.
Arī šeit Ziemassvētki tuvojās, iespējams iegādāties pa kādiem rotājumiem eglītei vai palmai, ja tā labpatīk. Ārā atri paliek tumšs un pēc vakariņām astoņos es bez liekas piepūles atrodu sevī vecmāmiņas garu un dodos gulēt ap plkst. 21:30, taču taisnības labad savai aizstāvībai piebildīšu, ka no rītiem cēlos agri un ap deviņiem jau plunčājos baseinā.
IV
Ir Safari diena, mūsu busiņš ierodās ap pieciem un man atliek vien nobrīnīties par visur esošo dzīvību, kas nevis mostās, bet gan jau rit pilnā sparā. Ceļmalā skrien cilvēki pēc skata bezmērķīgi, zivis, kurās draudzīgi iemitinājušies arī tārpiņi pārdod vietējajos "veikalos". Arī mūsu busiņš ļoti āfrikāniski kratās divas stundas pa bedru nomocītiem ceļiem, šķiet es pat varu dzirdēt kā tie vaid.
Pirms safari izlēmām, ka ar divām dienām mums pilnīgi pietiks tāpēc tika izvēlēti - Tsavo East un Taita Hills parki. Galvenokārt dēļ piedāvātās naktsmājas iespējām, par, kuru pastāstīšu vēlāk.
Mums paveicās un apskatīt izdevās teju visus iespējamos dzīvniekus, tajā skaitā pat skrienošus strausus, meža cūkas, varānus, vāveres un visus slavenos, kurus tad varēs redzēt nākamās bildēs.
Šos te, kas bija redzemi teju ik pa pāris metriem mēs nodēvējām par ūdens dupšiem. Vietējie stāsta jokus, ka viņu dupši tādi esot tādēļ, ka šie dzīvnieki par daudz bieži apmeklē tualeti. ..žirafes, kas laiski ēda kāda garāka koka ēnā. Žirafes esot atzītas par vienu no mīlīgākajiem safari zvēriem, tai netraucē ne cilvēki, ne citi dzīvnieki.
Kā vēlāk atklāsies netraucēs tik ļoti, ka pat tās labprāt ēdīs no rokas. Un ziloņi, kas ir pavisam atsevišķs stāsts un, kuriem varētu veltīt atsevišķu galeriju ar simtiem bilžu.
Ir pasakains mirklis, kad tev pa prēriju garām paskrien savvaļas zirgi un ir fantastisks mirklis, kad ģimenes ar ziloņem 20-30, maziem, lieliem pastaigājas savā ierastajā vidē. Kā es saku- ja pasaule nav skaista, kas tad ir?
.. viņš smaida!
Interesants ir fakts, ka tēviņi visbiežāk ir vientuļnieki, kamēr mātītes turās kopā un dienā ceļo lielus gabalus ar savām mazajām atvasēm. Var tikai nobrīnīties, kā viss tik dīvaini izveidojās, ka savu vietu pasaulē atrada milzīgi dzīvnieki ar tik super milzīgām un amizantām ausīm. Cēlā dāma Zebras kundze.
Krāsu tests:
kā jūs domājiet, vai zebras galvenā krāsa ir melna, vai balta? Tālums bezgalīgs un viens vientuļnieks. Viens ceļabiedrs paziņo, ka laikam iepriekšējā dzīvē bijusi zilonis, jo ļoti jūt līdzi tam vientuļajam radījumam, kas pēc gida stāstītā mēdz būt arī depresīvi.
Ak, vai! Dambo, esi nu priecīgs!Pie latviešu žurnāliem tik bieži tikt nesanāk, tāpēc jāatgūst iekavētais ar jaunāko Rīgas laiku pie pusdienām VOI lodge, kas atradās fantastiski skaistā vietā. Lūk, tā tur tālāk, māja uz vistas kājas ir mūsu viesnīca, kas arī ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ izvēlējāmies konkrēto safari paketi.
Ap to izveidoti ūdens baseini un sausajos mēnešos dzīvnieki tur esot simtiem, mēs gan neesam atbraukuši sausajā mēnesī, tomēr tik un tā ziloņu bariņš vakarā lēni atslāj pie vistuvāk restorānam atrodošās ūdens tilpnes un tad nu te viņi ir, vienas rokas stiepiena attālumā, mazi un lieli un es jums apgalvoju - ļoti smaidīgi! Arī šis neizprotamais radījums, kas mūs ļoti uzcītīgi pētīja un man ikreiz ieraugot gribējās ieķiķināties par tām izskatu. Labdabīga ķiķināšana. Pat, tad ja es neesmu naiva un saprotu, ka te nekāda īstā brīvība nav, jo ik pa stundai garām pabrauc vēl kāds tūristu džips man tik un tā šķiet, ka brīvība ir liela un neaptveroša.
Tu nekad nezini, kas pārskries pār tavu ceļu! V
Tuki-tuki putniņš no Tarzāna. Barot gan nevar, jo izknābs rokā caurumu. Savukārt šos krāsainos draudziņus gan var pabarot ar maizi, tie ir ļoti uzmanīgi un tev pāri nedarīs. Šoreiz gan ne mana roka, bet arī es šajā barošanas procesā piedalījos.
Redzēsiet, ka pēc brīža atskries arī fazāni un ja paveiksies arī tuksneša dzīvnieciņš, kas līdzīgs vāverei atskries, pacelsies uz pakaļkājām un izcels tev no rokas baltmaizi, ko tik pat aši noēdīs ieskrienot kādā netālu esošā krūmājā. Kāds nostāsts stāsta, ka ja tev izdodās redzēt visu strusu ģimeni ar mazuļiem, tad tā ir veiksme visai ģimenei! Mums izdevās.
Tā gaišākā un vairāk paplucinātā ir mamma, kamēr tēvi vienmēr ir melni. Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, mazie strausi aug pilnā ģimenē un tēvi ne tos apēd, ne no tiem aizmūk. Pēc īsa rīta safari izbrauciena esam atceļā uz Mombasu un pludmali, pa ceļam gan piestājot pāris ciematos.
Pēc maniem novērojumiem telefonsakari šeit noteikti ir ļoti lēti, ja visi visu laiku runā pa telefonu un arī šī dāma ļoti laiskā garā "čeko' kādu sms'u. Ūdens vedējs, kas pie tā skata noteikti jau ir pieradis. Esam ieradušies Masai ciematā, kas nepatika itin nevienam no manas ģimenes, četru cilvēku grupas.
Pirmkārt, tādēļ, ka mani visas apskates laikā nepameta sajūta, ka mēs tiekam nedaudz nesti cauri un daļa taisnības tajā visā ir, bet otra daļa ir piefantazēta lai ievāktu no mums obligāto ieejas maksu un pārdotu savus grabuļus. Es nebūtu pārsteigta, ja daudzus no tiem cilvēkiem vēlāk ieraudzītu pastaigājamies pa ielu, tā teikt atnākuši pēc darba uz mājām.Otrkārt, mums nešķita nekā interesanta skatīties un tīksmināties par to kā citur pasaulē cilvēki dzīvo nabadzībā, kur maziem bērniem ir mušu pilnas acis, un mute un daudziem var redzēt vaļējas brūces, kas jau sulo un es atvainojos, bet drīz arī ar mušu kāpuriem jau būs pilnas.
Tikām izvadāti pa mājām, kuras tā vis nevarētu saukt un secinām, ka pilnā nopietnībā mans suns ar savu divu istabu būdu dzīvo daudz labākos apstākļos.
Kopumā man nav itin nekā pret to, ka viņi dzīvo ārpus jebkādiem valsts likumiem utml., tā pat mani arī maz traucē tas, ka viņi dzīvo pēc savām vecajām paražām, mazgājoties tikai pāris reizes gadā - lietus sezonā, kamēr tas netiek pataisīts par riebīgu teātri.
Acīmredzot viņu gari un ticība neļauj sakopt bērnus, toties ļauj vecākiem sabāzt pilnas kabatas ar konfektēm un izrādīt kā viņi "jauki" dzīvo. VII
(Sesto dienu esmu izlaidusi ar nodomu, jo tā tika pavadīta sauļojoties un nez vai krēsla pārstumšana no pārāk lielas saules vairāk ēnā un atpakaļ kādam varētu būt interesanta).
Šo dienu esam rezervējuši kā pilnu Mombasas kā pilsētas tūri, pēc amatnieku veikala apmeklējuma dodamies uz vietējo tirgu, kur var iegādāties garšvielas, dažādus augļus, kā arī gaļu.
Gaļa tad arī ir īpašs stāsts, manā leksikā salasot visas zināmās valodas kopā nepietiktu vārdu krājuma lai aprakstītu tur valdošo smirdoņu, asinis, sapuvusi gaļa, sviedri, sāpēs.
Šodienas tūre notiek kopā ar vairākiem angļiem un visi kā viens ātri vien aiztinamies no turienes prom. Kārta tiek dota vecajai pilsēta.
Jāpiemin, ka 70% šī krasta iedzīvotāju ir muslimi un savulaik par kundzību Mombasā cīnījušies gan arābi, gan portugāļi, gan protams angļi.
Vecpilsēta ir celta arābu laika periodā, kā rezultā tur ir apskatāmas viņiem raksturīgā tipa celtnes, arī tur dzīvojošie iedzīvotāji vēl šobaltdien ir galvenokārt tikai arābi.
Lai arī ļoti nolaista, tā tomēr šķiet stipri tīrāka un sakoptāka kā cita pilsētas daļa. Otrajā dienas pusē pēc pusdienām vislabākajām Mombasas restorānā, ko es gan drīzāk noraksturot ar vārdiem "mēreni normāls", mūsu grupa tiek vesta uz Heller Parku, kur vislielākā aktivitāte ir žirafes barošana no rokas.
Tiek nobildēts arī šis, iepriekš Safari daudzkārt redzētais putns, no kura saprotamu iemeslu dēļ ir grūti atraut acis. Vēl viens dīvains dabas veidojums. Žirafes šeit jau ir pieradušas un zin kā pareizāk paņem vai nolaizīt barību no tavas rokas. Kopumā interesanti, bet savu šarmu šī aktivitāte protams zaudē tādēļ, ka esam Zoodārzam līdzīgā parkā.
Šo begimotu pāri esmu ievietojusi īpaša stāsta dēļ.
2001. gadā Kenijā esot noticis mazs cunami un kaut kur augstāk no Mombasas no sauszemes okeānā ietek upe, pie kuras, tad veldzējusies begimotu ģimene. No trieciena pavisam mazais mazulis tika ierauts upē un aiznests uz okeānu. Kā zināms, sālsūdenī šādi dzīvnieciņi tomēr nespēj izdzīvot tādēļ brīdī, kad pludmalē kāds vīrs ieraudzījis mazuli, tas nodomājis, ka glābt jau tur vairs nav ko, tomēr jebkurā gadījumā izsaucis brīvdabas dzīvnieku patruļu, kas tad konstatēja, ka .. viņš ir visnotaļ dzīvs, tikai ļoti novārdzis un nav pie samaņas!
Pēc vairāku stundu aprūpes begimots atvēris acis un dakeri, kas to glābis noturējis par savu mammu, ko tā arī turpināja uzskatīt astoņus gadus, kad viņus pilnīgi atšķīra.
Konkrētais begimots tagad ir 10 gadus vecs un bildē redzams kā tas tālākais un mazākais, savukārt tur pat blakus, vecāka un lielāka ir viņa ...sieva! Jā, jā, tieši tā! Ziemassvētku dienā, divdesmit piektajā datumā pie mums ciemos ir ieradies vietējais Salatēvs. Tikai bez sala, tomēr ar lielu vēlmi apdāvināt visus mazos līdz 12 gadus vecos bērnus, kas izvēršās par interesantu atrakciju ko novērot uz fotogrāfēt. Bēguma laikā var doties uz okeānu meklēt gliemežvākus, krabjus un arī jūras ezīšus, uz kuriem gan labāk lieki neuzkāpt.
Pēdējās trīs dienas, tiek pavadītas viesnīcā. Priekšplānā mans brālis un tur tālāk uz ūdens guļošā esmu es, ūdenī labāk ķeras saules stari, tas nu ir jāatzīst.
Daži pat tik ļoti iedzīvojušies brīvdienās, ka jau pārvākušies uz dzīvi zem kādas palmas.
Arī es labprāt būtu mūsu ceļojumu paildzinājusi garāku, par spīti mazajām domstarpībām, kas man izveidojās ar šo valsti. Lai kā es gribētu to rietumnieku sevī grūti pazaudēt, tas ik pa laikam uzpeld lai atkal nogrimtu uz kādu laiku.
Laimīgu jums jauno gadu!
Paldies par uzmanību!
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
