2766 kilometri ar velosipēdu Gruzijas – Turcijas - Grieķijas ceļos. 2. daļa

Krišjānis Jansons-Ratiniks 28.12.2010 1 min lasīšanai

Vispirms milzīgs paldies par interesi un labajiem vārdiem. Tad nu turpināšu sava otrā lielā ceļojuma aprakstu.

Divpadsmitā ceļojuma diena sākās ar kārtīgām viesnīcas brokastīm. Ārā pamatīgi lija. Par spīti tam pieturējos pie naktī kaldinātā plāna, turpināt ceļu līdz Grieķijai. Braucu caur pielijušu un sastrēgumiem pilnu Stambulu, garām lidostai, no kuras pēc nedēļas mērošu ceļu uz mājām. Lielā satiksmes intensitātes dēļ, slapjais asfalts ir kļuvis par slidotavu – pat kalnā braucot nereti rats izspolē. Lejā traukties arī ir gana bīstami.

Pie Stambulas TV torņa, ieturos kārtējā amerikāņu burgerēstuvē. Kāpēc tik bieži? Kebabi un burgeri diemžēl ir tā ātrākā un vieglāk iegūstamā paika. Ir grūti braukt daudz kilometrus un vēl meklēt vietējās virtuves labumus (un ja nu negaršo?).

Ceļš sāka attālināties no Marmora jūras, arī lietus mitējās. Brauciens vienmuļš – LV Vidzemes šosejas pauguri. Īsi pirms tumsas nobraucu no ceļa, lai saģērbtos un uzstādītu lukturus. Un atkal sapratu, ka šajā gadalaikā Turcijas zeme ir ļoti mitra – dubļos var dziļi palikt. Kad jau darbi padarīti un sāku tīrīt dubļu/akmeņu kilogramus nost no riepām, parādās suņi, kuri par mani izrāda pārlieku lielu uzmanību. Metos bēgt, pielipušie akmeņi trinās gar rāmi, radot nepatīkamus noberzumus. Njā, karbons mazliet cietis, tomēr esmu veiksmīgi aizbēdzis no klaiņojošiem suņiem.

Vēl tumsas braucienā mani apstādināja policija, kurai šķita (un pamatoti), ka mani švaki var redzēt uz šosejas. Viņi bija lakoniski – Oto bum kaput. Paskaidroju, ka drīz vien būšu galā un centīšos braukt pēc iespējas tuvāk malai.

Edirne – Turcijas mērogiem neliela pilsēta pie Bulgārijas/Grieķijas robežas. Šeit arī atradu naktsmājas kādā hostelī.

Sarēķinot sanāk, ka Turcijai esmu izlidojis cauri tieši nedēļā, vidēji dienā nobraucot 218 km.

Kā jau ierasts, apraksta turpinājumu var lasīt (un bildes aplūkot) www.velomens.lv