Šķērsām pāri ASV, 3. daļa - Native Americans

30.01.2007
8 min lasīšanai
63 foto

Nākamā pietura mums būs Oklahoma City, uz kuru pa 40th Interstate Highway no Memphis ir jābrauc visu dienu - apm. 10 stundas. Vislabāk attālumu ASV ir rēķināt stundās, kas parasti ir atzīmētas kartē, jo ātrums ir konstants un kavēšanās pa ceļam parasti nav sagaidāma. ASV ir ļoti zaļa zeme – daudz ūdens un mežu un kalnu, un vismaz līdz šim neesam redzējuši nekādu lielo lauksaimniecību, izņemot dažus kukurūzas laukus un pāris fermas. Iebraucot Oklahomas štatā, iebraucam informācijas centrā, kur uzzinām vairāk par šo štatu, kura viens no simboliem ir "native americans" - indiāņi. Nākamā pietura, sekojot informācijas centra norādēm, ir pie pilsētiņas Gora, kur atrodam bijušo Cherokee indiāņu galvaspilsētu vai, precīzāk, tā laika tiesas namu, tautas namu un suvenīru veikaliņu. Tur iegādājamies Dreamcatchers - sapņu ķērājus (ap 10$), kurus indiāņi kāra virs gultām un pie logiem, lai aizgaiņātu ļaunus sapņus un sliktos garus. Tos mums pārdod omulīga sieviete, kura dzīvo turpat blakus un veikalā sēž kopā ar savu mazmeitiņu. Uzzinām arī, ka pašreiz ārā esošie 90F nav normāls karstums, bet ir karstuma vilnis. Apstājamies uzkost Charlie's Chicken ēstuvē, atrodam līdz šim visgaršīgāko ēdienu ASV, kur tas ir dabūjams ar t.s. zviedru galda principu. Meklējam Indian City USA pie Anadarko pilsētiņas aiz Oklahoma City, kurā ir atrodamas autentiskas Amerikas indiāņu cilšu mājas un piederumi. Turpat blakus kartē ir atzīmēts kempings, tādēļ nolemjam vakarā palikt kempingā un no rīta 9.00 iet uz Indian City. Protams, kempinga informācijas centrs jau 19.00 vakarā ir ciet un šaubīga izskata sieviete (izskatās vai nu iedzērusi, vai ar citām atkarībām) pasaka, ka kādam 9.00 no rīta būtu jāatnāk. Apkārt kempingam pļavās aug zāles stiebriņi, kuriem galā ir ērkšķi, tie ir tik cieti, ka dūrās ādā līdz asinīm un ieķeras ar atskabargām. Citādi kempings ir ideāls: atrodas kalna pakājē, ir akmens galdi un soli, kā arī galvenais - baseins, kurā vienā pusē ir pat 3 m dziļš, tādēļ vakaru pavadām cepot gaļu uz improvizēta grilla (koka pagales saliktas virs bedres un uz tām uzbērtas grilla ogles), dzerot aukstu alu un peldoties baseinā. Ideāli! Vakarā vairs nav tik karsts un 6.00 no rīta pat prasās uzvilkt segu. Anadarko, Oklahoma, Indian City USA, 10. diena. No rīta līdz ar pirmajiem saules stariem atgriežas karstums. Esam pie Indian City vārtiem. Atbrauc divi indiāņi un atslēdz veikalu, kurā gan nopērkami lielākoties kičīgi suvenīri ar indiāņu motīvu, tomēr ir arī mokasīni, apģērbs, segas u.c. indiāņu atribūti. Ekskursiju (8,5$) caur indiāņu pilsētu vada Cherokee cilts indiānis, kurš pats audzināts indiāņu garā. Pilsētā redzamas 7 dažādu indiāņu cilšu (ASV tādu ir ap 500) mājas un saimniecības ēkas un priekšmeti. Gids stāsta par indiāņu dzīvesveidu, katra objekta nozīmi indiāņu dzīvē un īpatnībām. Kad sakām, ka esam no Austrumeiropas, indiānis bilst, ka arī citi eiropieši, kas ierodas ekskursijā, domā, ka indiāņi dzīvojuši tikai vigvamos, ir arī citu stereotipu varā. Ekskursijas beigās divi indiāņi nodejo četras dažādas indiāņu dejas, varam ar viņiem nofotografēties. Dzirdam stāstu par šīs cilts lielāko slaktiņu, kurš sācies, jo daži indiāņi atgriezušies no Meksikas, kur pārņēmuši kanibālisma tradīcijas, un sākuši vietējiem Cherokee indiāņiem zagt un apēst mazus bērnus, bet visi domājuši, ka pie tā vainojamas kaimiņu ciltis, tādēļ sācies slaktiņš... Ārā ir 105F, kas atbilst aptuveni 41C un radio izskan brīdinājums turēties tālāk no karstuma, t.i. palikt mājās. Indiānis pastāsta, ka štata rekords ir 129F, kas ir apmēram 51C. Karstuma indekss te ir vēl lielāks, jo Oklahomā ir ļoti augsts gaisa mitrums. Kalifornijā būšot vēsāk. Atgriežoties uz 40 Interstate Highway, sākas Historic Route 66, kas iet blakus tagadējam 40 Interstate Highway. Tur pilsētiņā Elk City iegriežamies Route 66 Museum, kurā var apskatīt pilsētiņas mājas, automobiļus un citas lietas no šī ceļa vēstures. Drīz sākas Texas štats, no kura gan mēs neko īpaši daudz neredzēsim, jo izbrauksim šī štata stūri, kopā ap 100 jūdzēm caur pilsētu Amarillo. Pēc kāda laika tuvojas jau trešā laika zonas maiņa līdz ar Texas un New Mexico robežu. Uzreiz aiz štata robežas ir informācijas centrs (iebraucot katrā štatā ir informācijas centrs), kurā laipna darbiniece izstāsta mums, ko būtu vērts apskatīt New Mexico. Uzreiz var just, ka gaiss šeit ir daudz sausāks, ir vējiņš, un, lai gan ārā ir vismaz 100F, tomēr karstums nav tik spiedīgs. Drīz sākas jau gandrīz pilnīgs tuksnesis ar akmeņainiem uzkalniem un klintīm un šur tur augošiem krūmiem un pakaltušas zāles kumšķiem. 40 Interstate Highway ir ļoti labs ceļš, uz kura ātruma ierobežojums ir jau 75 mph (apm. 125 kmh), tādēļ ātri virzāmies uz priekšu. Kādas 80 jūdzes nav uztverama neviena radio stacija, ne arī mobilo sakaru operators. Šur tur ganās pa govju bariņam, kuras kā par brīnumu kaut ko gremo, lai gan mums nav saprotams, kā tādās smiltīs un krūmājos var atrast ko ēdamu. Ir redzamas pāris spoku pilsētiņas, t.i. pamestu un vietām sagrautu ēku puduri. Uzraksti daudzviet ir spāņu valodā un ir redzami diezgan daudz meksikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Mūsu nākamā pietura ir pilsētiņa Santa Rosa, kurā ir atrodami daži dabiskas izcelsmes ezeri (tuksnesī!), no kuriem slavenākais Blue Hole ("zilais caurums") Tas ir 81 pēdu dziļš un 61 pēdu plats bumbas formas ezers, kurā ūdens temperatūra cauru gadu ir ap 62F (apm. 17C). Tajā ir ļoti dzidrs ūdens, tādēļ tas ir nirēju iecienīts objekts un tam blakus izvietojusies arī niršanas skola. Izlasām, ka turpat blakus ir arī kempings, tādēļ dodamies to meklēt. Sameklējam arī pārtikas veikalu (pēc tam, kad KFC esam līdzņemšanai paņēmuši komplektus – katrs 5$), kur nopērkam aukstu alu (4 skārdenes Blue Light – 3,49$). Drīz atrodam kempingu gandrīz pilsētiņas centrā kalna galā, kurā ir baseins un bezvadu internets utt. (telts vieta 18$). Nopeldamies baseinā, kur pirmoreiz ceļojuma laikā dzirdam kādu citu valodu - tur ir vesela vācu tūristu grupa. Kārtējo reizi sajūsmināmies un mēģinām izprast amerikāņu lielummāniju, jo kempingā brauc iekšā kempinga autobusi, kas ir izmērā tādi kā starppilsētu autobusi Latvijā, turklāt ar izbīdāmām sienām un aizmugurē piekabinātu vieglo automašīnu. Santa Rosa, New Mexico, 11. diena. Lieliski izgulējušies (laikam tādēļ, ka beidzies nenormālais karstums un pūš sauss tuksneša vējiņš) 8.00 pamostamies kempingā, sakravājamies un braucam skatīties (un nopeldēties) izslavēto Blue Hole turpat Santa Rosa. Tik agri vēl nav neviena cilvēka, pats Blue Hole izskatās pēc apaļa dīķa, tikai ir pilnīgi dzidrs ūdens, kurā peld sarkanas zivtiņas. Grūti iedomāties, ka šis dīķis ir 81 pēdu dziļš. Dodamies uz Acoma Sky City, kas atrodas indiāņu rezervātā pie Acoma pilsētiņas kādas 80 jūdzes no Albuquerque. Tā ir pilsēta, kas izvietojusies uz plakankalnes tipa klints un tajā vēl aizvien dzīvo vairākas indiāņu ģimenes. Pa ceļam nepārtraukti ir indiāņu suvenīru veikaliņi, tomēr viens no tiem ir īpašs (tas gan atrodas jau pēc Acoma) – tajā nopērkami meksikāņu izstrādājumi, t.sk. dažādi zābaki, jostas, jakas, segas utt. no tiešām kvalitatīvas ādas un ar diezgan oriģinālu dizainu. Uz Acoma jābrauc, nogriežoties no 40 Interstate Highway un braucot kādas 20 jūdzes pa mazāku ceļu. Jau pēc kāda brīža (protams, pirmajā vietā, kur paveras burvīgs skats uz sarkaniem klinšu stabiem) ir norāde par to, ka tālāk nedrīkst neko fotografēt bez atļaujas (kura maksā 10$ par katru fotoaparātu), kategoriski nedrīkst filmēt un vispār jebkādi uzņemt vietējos indiāņus bez viņu personīgas piekrišanas. Absurdi, bet nedrīkst arī zīmēt. Diez, vai es tagad aprakstīt drīkstu? Sky City pakājē ir informācijas centrs, kurā var par 10$ nopirkt biļeti tūrei uz Sky City (bez gida turp doties aizliegts), ko arī iegādājamies (bet nenopērkam atļauju fotografēšanai) un gaidām izbraukšanu. Jāpiebilst, ka pats informācijas centrs ir dizaina šedevrs, jo tajā ir izmantoti daudzi indiāņu būvju elementi un idejas. Pēc brīža iekāpjam autobusiņā, kas mūsu grupu uzved augšā Sky City, tā atrodas 367 pēdu augstumā. Mūsu gide ir indiāniete, kura pati vēl aizvien daļēji dzīvo pēc savu senču tradīcijām. Pilsētiņā ir diezgan daudz no smilšakmens plāksnēm celtu mājiņu, no kurām daļa, turklāt vēl ir apmestas ar mālu un salmu maisījumu. Tajās vēl aizvien dzīvo indiāņi, un pilsētiņā nav ne elektrības, ne ūdensvada. Tomēr civilizācija ir ielauzusies arī šeit un paši indiāņi braukā ar auto, kurus arī atstāj pie savām aizvēsturiskajām mājiņām. Pie tām ir atrodamas arī pārvietojamās tualetes. Acomo tautai vitāli svarīgs ir lietus, tādēļ par to aizlūdz un to cenšas pievilināt ar dažādiem rituāliem. Lietus ūdeni uzkrāj divās palielās ūdenskrātuvēs pilsētiņas centrā un no tām tas tālāk tiek izmantots gan sējumu laistīšanai, gan citām sadzīviskām lietām. Vispār Acomo indiāņi klints galā pilsētiņu uzcēla aizsardzības nolūkos, jo augšup veda tikai viens ceļš un to ir daudz vieglāk nosargāt. Šo pilsētiņu 17. gs. sākumā ieņēma spāņi un piespieda indiāņus pieņemt kristietību, tomēr sava reliģija neizmira un tiek piekopta vēl arvien. Vienīgo baznīcu 1621. gadā uzcēla kāds spānis, un tajā ir atrodami Acomo indiāņu vēsturi attēlojoši priekšmeti un zīmējumi. Piemēram, baznīcā siju skaits norāda uz celtnieku skaitu, bet katru siju, kas būvējot nokrita zemē, aizvietoja ar jaunu siju. Pilsētiņu papostīja arī 7 zelta pilsētu meklētāji, jo Acomo senāk netika izmantots stikls, bet logu rūtīs tika liktas vizlas plāksnes, kuras saullēktā spīdēja kā tīrs zelts. Pilsētiņas kapsēta ir neliels laukums, kurš esot 60 pēdas dziļš un tajā ir apbedīti Acomo iedzīvotāji kopā 4 slāņos un pēdējais slānis jau ir pabeigts, tādēļ neviens te vairs apbedīts netiks. Zem zemākā slāņa ir nezināmu Acomo iedzīvotāju atliekas, kuri tika nogalināti spāņu iekarojumu laikā. Pilsētiņā par diezgan augstām cenām ir nopērkami Acomo podnieku izstrādājumi – bļodas, vāzes utt. Beigās izrādās, ka pilsētiņā arī ar fotografēšanas atļauju nedrīkst fotografēt baznīcu, kapsētu un indiāņu izstrādājumus, kas patiesībā ir interesantākās lietas pilsētiņā. Visumā indiāņi dzīvo trūcīgi, būdiņās ceļa malās, braukā vecās automašīnās un pārtiek laikam no pabalstiem un savu izstrādājumu tirgošanas (bodītes ir ik pēc pāris jūdzēm). Acomo indiāņi pat atvēruši savu kazino uz highway, ar ko sponsorē savus projektus un iepērk atpakaļ reiz viņiem atņemtās zemes. Indiāņu rezervāti ir ļoti plaši, bet arī ļoti tukši un nolaisti. Atrodam lielisku kempingu aiz Gallup, gandrīz pie New Mexico un Arizona štatu robežas. Tas maksā 22$, toties mums ir lieliska norobežota teltsvieta ar gorillu, galdu ar krēsliem, kā arī bezvadu internetu un ļoti sakoptām dušām un tualetēm 20 m attālumā. Gallup, Arizona, 12. diena. Atkal jau ir saulains rīts un turpinām ceļu uz Lielo kanjonu. Iebraucot Arizonā, apmeklējam informācijas centru pāris jūdzes aiz štata robežas (atgādinu - noteikti iebrauciet šādos centros, jo tur īsi un lakoniski pastāstīs par interesantām vietām, apmešanās iespējām utt., pie tam pie tiem ir par velti kartes un prospekti). Iebraucam vēl vienā indiāņu suvenīru veikalā. Tajā juvelierizstrādājumi ir nenormāli dārgi – mazi auskariņi maksā 40$, bet rokassprādze - 400$, tomēr šodien te ir 50% atlaides, bet tāpat cenas šausmina. Pie tam juvelierizstrādājumi ir acīmredzami rūpnieciski ražoti, tādēļ nezinu, kas viņos varētu norādīt uz indiāņu izcelsmi. Nopērkami visi ierastie indiāņu atribūti – sapņu ķērāji, bultas, naži, segas utt. Braucot tālāk pa I-40, ceļa malās saliktas dinozauru lelles (kičīgas bez gala, piemēram, liels dinozaurs tur zobos tādu mazu improvizētu cilvēciņu utt.), jo netālu ir dinozauru parks, bet tas savukārt iekārtots, jo Arizonā kādreiz ir atrastas dinozauru fosilijas. Atbraucam uz Flagstaff pilsētu un pārtikas meklējumos iebraucam veikalā Sam's Club, bet mūs neielaiž tajā, jo nepieciešams no sākuma iegādāties 100$ vērtu biedra karti. Braucot tālāk iekšā pilsētā, atrodam vēl vienu ne pārāk lielu pārtikas veikalu, bet toties ar labu sortimentu. Nopērkam viskiju (pēdējos pāris štatos alkohola nodaļas ir tāpat kā pie mums – lielveikalos), kā arī brokastis un vakariņas. Braucot ārā no pilsētas, kārtējo reizi griežam KFC uzkost. Brr, arī šī pārtika jau sāk atklāti riebties! No Flagstaff izbraucam pa ceļu, kas ved uz pilsētu Cameron un no tās uz Grand Canyon Village. Pa ceļam jau sākas Lielais kanjons un pirmie iespaidi ir grandiozi! Tas nav nekāds Sietiņiezis, bet tāda lieluma un krāsu kanjons, ka elpa aizraujas. Turpat skaistā ceļa malā ir indiāņu tirdziņi, kur nopērkam vēl pāris suvenīrus, kuri te ir autentiski, ar savu jēgu un par saprātīgām cenām. Nebrauciet benzīntankos un smalkos veikalos pēc suvenīriem – pārmaksāsiet! Atrodamies visu laiku ap 2000m augstumā, tādēļ ir ļoti patīkami laika apstākļi – tikai ap 80F un mākonīši.

Šķērsām pāri ASV, 3. daļa - Native Americans

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem