Riga Banjul 2007 part II

  • 3 min lasīšanai
Stāsts par to kā latvieši Āfrikā brauca. Otrā daļā. 02.01.2007. Naktī gulēju slikti – kaut kas ar vēderu, laikam vietējo zupa vainīga. Ap septiņiem visi jau kājās un ap astoņiem izbraucam. Šo dienu varētu nosaukt: Pār Tiz’n’Test pāreju, caur Taradountas vārtiem uz Atlantijas okeānu. Tagad vakarā, sēžot Agadirā vis liekas „le super”, bet no rīta biju gluži sakreņķējies par to, kā būs. Bija labi. Auto gāja labu un ap divpadsmitiem dienā sasniedzām Tiz’n’Test pāreju 2100 m augstumā. Pārejā uz ziemeļu nogāzēm vēl bija sniegs. Rolands gribēja uzskriet kalnā, bet, saticis čūsku, nāca atpakaļ. Sajūt kolosāla – virs mums ir tikai debesis, tāluma redzamas sniegotas virsotnes, ja tic kartei, tās ir vairāk kā 4000 m augstas. No kalna lejā gāja „pa skaisto”. Tikai mulsināja kazas, kas bija sakāpušas kokos. Vēl pēc divām stundām bijām pie Taradountas vārtiem – nekas īpašs jau tas nav, bet skan skaisti, vai ne? Ap pusčetriem sasniedzām kempingu Agadirā. Ar lielām mokām atradām vietu kempingā un metāmies uz okeānu peldēties. Pēc peldes atļāvāmies paēst restorānā – pirmo reizi pēc Spānijas normāls, garšīgs ēdiens. Pēc teritoriāla konflikta ar francūžiem par „le table” taisāmies gulēt. Rīt jāsāk braukt ap sešiem, jo jānobrauc 740km līdz Laayone. 03.01.2007. Esam Tarfaya. Tas ir ciems pie jūras. Ņiva nobrauca 600 km no Agadiras un „nomira”. Līdz Laayone vēl 100 km. Noīrējām māju ar garāžu un izjaucām kārbu. Primārās vārpstas gultnis pagalam un kā sekas noēsti primārās vārpstas zobi. Sazvanām Rīgu – detaļas ir. Kā dabūt tās līdz Marokai??? 04.01.2007. No paša agra rīta zvanām uz DHL Rīgā. Pa telefonu mums saka, ka uz Agadiru piegādāt var vienas dienas laikā! Super! Kas mums aizskriet 600 km atpakaļ un paņemt detaļās? Sazvanām Agadiras DHL biroju un noskaidrojam darba laiku – viņi strādā arī sestdienā! Dabūjam vērtīgus padomus, kā noformēt sūtījumu, lai tas neaizķertos muitā. Tagad tikai jādabū detaļas līdz DHL Rīgā. Noskaņojums optimisma pārpilns. Pēc brīža zvana no Rīgas – aizvedot paciņu uz DHL ofisu Rīgā, situācija mainās un ātrākais, kad varam saņemt mantas Agadirā, ir 12.janvāris. Sašļuku pavisam. Ko darīt tālāk? Pēc vazāšanās pa ciemu un sarunām ar žandarmiem un ostas muitniekiem nolemjam vilkt auto tālāk uz Laajone, kur ir muitas pārvalde. 05.01.2007. Vakar atvilkām mašīnu līdz Laayone. Abi ar Igoru „pievilkām mūļus” tā kā mazie sivēntiņi. Ar 0.5L pietika, lai mūs abus nogāztu no kātiem. No 10 līdz 13 kārtoju muitas formalitātes, stipri atgādina Latvijas muitu pirms gadiem septiņpadsmit. Tagad braucam uz Dakhla. Esmu mašīnā ar Normundu un Egilu, Igors mašīnā pie Arnolda un Rolanda. Saules mūžu Ņivai Marokā! 06.01.2007. Vakar bija gara diena – braucām līdz pus vienpadsmitiem vakarā, līdz sasniedzām Dakhla. Pa ceļam pirmo reizi palikām bez sakariem. Vēl no rīta Laayone sazinājos ar Paulu Timrotu un sarunājām vakarā sazvanīties, bet laikā, kad jāsazvanās, zonas vairs nebija. Dakhla satikām pārējos britus un arī Ievu un Zani. Visi konkrētā pālī. Nolēmām teltis necelt, jo plānojam rīt ap sešiem sākt braukt Mauritānijas virzienā. Noīrējām divas istabas, paēdām un taisījāmies gulēt. Tad, vakara pīpi velkot, satusējām ar mauritāņiem – tuksneša gidiem. Rezultātā mums ir gids par 200 EUR. Drīz pēc sešiem sākām braukt. Vakar debesīs parādījās pirmie mākoņi, šodien to ir vairāk – gan virs okeāna gan virs tuksneša. Vakarā plānojam būt Mauritānijā. Ap desmitiem piestājām pēdējā Marokas benzīntankā. Kafija un braucam tālāk. Līdz robežai 80 km. Vēl pēc brīža piestājam tuksnesī – benzīntanka tualete nebija lietojama. Pie horizonta parādās pirmās smilšu kāpas. Līdz mūsu šodienas galamērķim vēl 127 km un kādas piecas stundas. Ap četriem pēcpusdienā esam pāri abām robežām. Izbraukšana no Marokas bija sarežģītāka nekā iebraukšana Mauritānijā, pretēji tam, kas bija rakstīts Road Book. Labi, ka paspējām izbraukt no Marokas, pirms robežsargi devās pusdienās. Uz Marokas robežas satieku arī krievu ekipāžu no PBC 2007. Arī lietuviešus, kuri brauc uz Mali. Izbraucot no Marokas, beidzas arī asfalts. Tālāk ceļš ved mīnu laukā. Cik labi, ka mums ir gids, kurš zina drošās takas. Mīnu lauks ir apdzīvots, nesakaitamās vietējo apmetnes, bez gida būtu pakaļā – ja nenomaldītos labirintā, apēstu mauri. Mauritānijas pusē viss iet nedaudz neformālāk un ar nelielām dāvanām process tiek vareni paātrināts. Žandarmi, tad imigrācijas dienests. 20 EUR un Mauritānijas vīza pasē. Normunds ieberžas ar fotografēšanu uz robežas. Sākuma viss velk uz marokāņu spiega nošaušanu uz vietas, tad uz aparatūras konfiskāciju un ieslodzīšanu mauru cietumā, beigas ir banālas - 10 EUR un stingrs norādījums vairāk tā nedarīt. Braucam uz Nouadibou. Visu dienu nepamet sajūta, ka braucam pa milzīgu karjeru. Nouadibou uzpildījām degvielu tuksneša šķērsošanai – visas kannas ir pilnas. Apmetāmies kempingā, pirmo reizi nav jāguļ uz akmeņiem, bet smiltīs. Vakarā uzvārījām zupu no bundžas. Tā bija vienkārši kolosāla. Smiltis ir visur – pat maizi mauri cep ar smilšu piedevu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais