Kā es meklēju Zelta rudeni Siguldā 2009.gadā

  • 5 min lasīšanai
  • 20 foto
1. daļa. Kā es nokļuvu līdz Siguldai. Pilmēness gaismas ieskauta, savā vidēja ātrumā ar velosipēdu braucu no Ikšķiles uz Siguldu. Tur bija plānots ierasties jau 8:50, tādēļ aprēķinot savus spēkus secinaju, ja izbraukšu 6:00, tad ap 8:30 man būtu jābūt jau Siguldas dzelzceļa stacijā, kur jāsatiek pārējie " Siguldas zelta rudens mednieki", kopā bijām salasījušies 8 cilvēki, un tikties bijām norunājušī 8:50 (vilciens apmēram tai laikā no Rīgas iebrauc Siguldā). Pa māju pēc naktsmaiņas nedaudz nočammājos un izbraucu ar 30 minūšu nokavēšanos (6:30) no plānotā laika (6:00). Nācās saņemt spēkus un braukt atrāk, bet pēc pirmajiem kilometriem sapratu, ja turpinašu tādā tempā līdz Siguldai netikšu, nemaz nerunājot par pašu braucienu pa Siguldas skaistākajam vietām, tādēļ ieņēmu vidējo braukšanas ātrumu, lai arī riskēju tādēļ kavēt. Mēness savu darbu paveicis devās pie miera, dodams ceļu saulei.Pirmie saules stari, lauzdamies cauri nakts plīvuram, apkārtni iekrāsoja zeltainu. Kādā vietā starp Ropažiem un Inčukalnu pat piestāju, lai pavērotu kā mostas daba šai rītā, manā priekšā pavērās šāds skats - meža ielokā - pļavā lejup krita migla, koki zeltaini, pati pļava likās sārtas krāsas pielieta, jo katrs rasas piliens atstaroja austošās saules starus. Laikapstākļi lutināja, diena solījās būt saulaina un samērā silta. Ak, ja vien tie kilometri ātrāk ietu uz priekšu, bet dažbrīd likās, ka kādi neredzami spēki Siguldu atbīda tālāk un tālāk no manis, par piemēru minēšu, braucu, skatos ceļa zīme "Inčukalns 18", pēc apmēram 4 km "Inčukalns 17". Tikusi beidzot Inčukalnā, uz brītiņu piestāju, lai papriecātos par lidojošo gaisa balonu, kas devās pa zilo debesjumi, kā likās, uz Siguldu. Apskatīju pulksteni savā mobilajā telefonā - 8:20 , es atpaliku no plānotā laika, lai arī nogurms lika sevi manīt un kājas ar bija nosalušas, saņēmos un devos tālāk, sev apsolot, ka pie "Sēnītes" noteikti mazliet atpūtīšos pat par spīti tam, ka tas draud, ka kavēšu. Tikusi, līdz "Sēnītei" nolēmu braukt vēl 5 km un tad tik atpūsties, lai tad līdz Sigldai būtu vairs atlikuši nieka 10 km. Neizturēju un pie zīmes "Sigulda 11" apstājos, jo nejutu vairs kāju pirkstus un spēki šķita izsīkuši. Veicu pāris vingrinājumus, izmasēju kāju pirkstus, beidzot sajutu tajos dzīvību -asas sāpes, caur sakostiem zobiem priecājos, ka nu viss būs okey, pēc mirkļa sāpes nomainīja tīkams siltums un atviegloti uzelpoju, piezvanīju vienam no saviem ceļa biedriem un brīdināju, ka kavēšu, viņš man ieteica, īpaši nesteigties, jo tak vēl vesela diena priekšā. Pēdējie 11 kilometri izrādījās nebija tik traki, lai gan braucu lēni tik vien kā 20 kilometri stundā. Pie stacijas piebraucu 9:20, ceļā plānoto 2 stundu un 30 minūšu vietā braucu 2 stundas un 50 minūtes, nav tik traki, mazliet pat pie sevis klusībā lepojos, ka tik izturīgi tiku galā ar 55 kilometriem, pie tam esot pēc darba naktsmaiņas. 2. daļa. Brauciens pa Siguldu. Pamatīgi jutos šokēta, ieraugot, ka ieradušis tik 2 puiši, lai gan bija jābūt kopā 7 un mani gaidīja tie paši ar kuriem jau vairāki simti kilometri tika uzveikti iepriekšējos velopiedzīvojumos. Uz manu jautājumu "kur ir pārējie", saņēmu atbildi "nav ne jausmas, neviens pat nekādu ziņu nav devis", šāda rīcība likās nožēlojama, jo tak varēja kaut piezvanīt, atvainoties, ja jau izlēma nebraukt, bet nu ko nu vairs, planotās komandas "sniegbaltīte un 7 rūķīši", nācās kļūt par "trīs muskatieriem". Pirmā pieturvieta bija pie Spieķu parka(atklāts 2007. gadā, atrodas krustojumā starp Cēsu un Poruka ielu. Veltījums Siguldas raksturīgajam suvenīram spieķim), veicām pāris fotouzņēmumus un braucām rodeļu trases virzienā, pa ceļam uzmetu skatu lielceļam, pa kuru pa nogāzi augšup brauca automašīnas, tai brīdi pat nenojautu cik moku šī nogāze prasīs no mums. Starp panorāmas ratu un rodeļu trasi pavērās brīnum jauka ainava. Dodamies uz rodeļu trasi. Cenas tīri pieņemas, bet naudiņu šai atrakcijai tērēt nevēlējos, jo tērējamie finasiālie līdzekļi stipri ierobežoti, Ingus sola man uzsaukt braucienu, kautrīgi atsakos, bet beigās ļaujos pierunāties un aidā - satveru adrelanīnu aiz astes un pēķšņi negulētā nakts un jau nobrauktie 55 km vairs nedara nogurumu, jūtu pamatīgu enerģijas pieplūdumu. Atpakaļ augšā braucām ar pacēlāju, lieliski braucot var apskatīt ainavu un pie viena izpētam, kā tiksim lējā, lai tālāk brauktu uz Gūtmaņu alu un Turaidu. Dmitrijs neparakstījās uz braucienu ar rodeļiem, toties iemūžināja mūsu bērnišķīgo prieku fotoattēlos. Brauciens pa nogāzi izrādījās grūtāks, kā no augšas likās, pirmkārt taka, nemaz nebija taka, tik vien kā ar trimmeri zemāk nopļauta zāle, izrādījās dikti bedraina tā nogāze un stāvāka, bet nobraucam par spīti grūtībām veiksmīgi. Pie Gūtmaņu alas ir pasakains dīķītis ar cēlu gulbi, kurš kā likās ļoti pieradis pie cilvēkiem, jo piepeldēja pat pie rokas klāt, lai arī man nekā garda priekš viņa nebija, kāmēr puiši fotografēja Gūtmaņu alu es ļauju vaļu iztēlei aizveru acis un uzburu priekšā tos laikus, kad uz šejieni tikties slepus nāca Maija (Turaidas Roze) ar savu mīļoto, mazliet paklejojot senatnē, atgriežos realitātē un nolemju padzert kafiju no sava termosa, lai organisms justos možāks, skats uz apkārtni gleznains un gulbis bija lieliska kompānija šai kafijas pauzei. Ceļš uz Turaidu izrādījās ne tik viegls, kā likās, izrādās ir jatiek 77m augstā nogāzē, tas ir, nobraucot 700m metrus, mēs pacēlāmies uz augšu par 11% salīdzinājumā ar sākumpunktu, (stādaties priekšā, ja braucot lejā, ne reizi neuzminot uz pedāļiem atrums bija 54 km/h), veiksmīgi uzbraucām augšā, sevi atļāvos paslavēt, ka izturēju un uzminos, ne reizes nenokāpjot no riteņa. Ingus pasmējās, ka atpakaļ būs vēl grūtāk, lāga nesapratu šo viņa joku, jo tak sanāks braukt lejā, bet ko viņš ar to domāja sapratu tik jau atpakaļ ceļā uz Siguldas centru. Turaidas muzejrezervāts – teritorija 42 ha platībā, kurā atrodas 11.–20. gadsimta dabas, vēstures, arheoloģijas un kultūras pieminekļi: Turaidas viduslaiku pils ar ekspozīcijām, 1750. gadā būvēta luterāņu baznīca, piemiņas vieta Turaidas Rozei, Dainu kalns – latviešu tautasdziesmai veltīta 26 skulptūru ekspozīcija,Turaidas muižas saimnieciskais centrs u.c. Ieejas cena nošokēja - 3.00ls no pieauguša cilvēka, bet skolniekiem, bērniem, pensionāriem, studentiem, invalīdiem, politiski represētiem biļetes cena knapi līdz latam. Neko darīt, ja gribējām baudīt gleznainos skatus, nācās vien maksāt. Ar biļešu kontrolierēm sarunājām kur pieslēgt riteņus, papļāpājām par latviešu kultūru, uzlikām parakstu uz lapas, ka atbalstām tās saglabāšanu un devāmies uz Dainu kalnu, te nav ko pat stāstīt tas viss ir jāredz, Turaidas pilī neiegājām, jo secinājām, ka nav laika, jasteidzas uz Nikonschool uz kuru bijām pieteikušies, sarunājām, ka mūs ar šīm pašām biļetēm ielaidīs atkārtoti, mums piekodināja par sevi atgādināt un ka viņas pašas centīšoties atcerīties trīs riteņbraucējus. Kas par vienreizēju nobraucienu sanāca no nogāzes - uuuuuu, vējš vien svilpoja gar ausīm un aiz muguras, kā lidotājai plīvoja mana šalle. Prieks ātri beidzās, jo nu ieradzīju otru nogāzi uz kuras bija jāuzbrauc un pa kuru runāja Ingus, tieši tāda paša stāvuma un kilometru gara - uzbraucu, grūti gāja ar to pedāļu mīšanu, bet uzbraucu, doma, ka būs jābrauc īpaši neiepriecināja, bet to mēģināju notušēt ar iespēju baudīt Turaidas pils apkārtni. Nikonschool(foto skola) bija lieliska, lekciju vadīja Andris Eglītis, šo to jau zināju un biju lasījusi, šis tas bija kas jauns, mani jo īpaši aizrāva tēma par gaismām, tiesa siltumā un ērtajā krēslā nedaudz iemigu, ja Ingus nebūtu uzmodinājis, visu feino lekciju būtu saldi nogulējusi (labi, ka sēdējām pašās beigās). Pēc fotoskolas praktiskajām nodarbībām devāmies atpakaļ uz Turaidu, viens "aidā" un viens "uh un ah" augšā un klāt bijām, kontrolieres mūs ieraugot sāka smieties, piebilstot, ka tādus apmeklētājus nav viegli aizmirst, šoreiz visu lēnā garā izstaigājām, piemērīju bruņucepuri (vajprāts cik viņa ir smaga), izšāvu 5x ar loku (tautieši varen labi izsmējās, es pati līdz ar viņiem un uzgavilēja, kad trāpīju ar pēdējo bultu mērķī - meža cūkai ausī, pārējas bija visas garām). Kas par lieliskiem skatiem - mmmm, zelta rudeni mēs redzējām un notvērām. Doma, ka nu ir jādodas atpakaļ neuzmundrināja, bet nu citas iespējas nebija un atkal vien "aidā" un vēlviens "ah un uh". Devāmies uz staciju - opā, vilcienu nokavējām, līdz nākamajam 2 ar pus stundas, ko darīt - protams, tak ir vēl ko redzēt Siguldā un braucam uz Siguldas jauno pili - ( (muižas komplekss) – muiža īpašnieku dzīvojamā ēka būvēta no 1878. līdz 1881. gadam. Kopš 1993. gada ēkā atrodas Siguldas novada dome.), tur pat blakus ir arī vecās pils pilsdrupas (bijusī Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa pils, būvēta ap 1207. gadu. ) . Apskatījām arī gaisa tramvaju. Laiks gan bija uz vakaru palicis slikts, liels vējš sāka salt un man no slodzes jūtami sāka sāpēt celis un tad vienā brīdī sāpe tik asa, ka teicu, ka braucu uz staciju, zēni man pievienojās, tad nu atlikušo stundu līdz vilcienam nosēdējām uzgaidāmajām zālē skatoties ko katrs esam sabildējuši.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais