Zem Pestītāja rokām

17.12.2010
10 min lasīšanai
35 foto

Sals kož kaulā. Lielās daiļās kupenas jau apnikušas. Bet māmuļas Zemes otrā sānā ir silti! Ja Latvijā ir ziema un vakars, tad Brazīlijā – vasaras rīts! Turp tad arī jātraucas, ja dvēsele vai kauli īd.

Slavenais Riodežaneiro karnevāls ir jaudīgs magnēts kā pašiem brazīliešiem, tā asu un krāšņu izjūtu cienītājiem no visas pasaules, kam galvenais mērķis ir tieši šī vērienīgā masu ballīte. Diemžēl to ārkārtīgi iecienījuši arī zagļi un laupītāji, kam sambas un iekāres pārņemtie prāti un ķermeņi sola īsto pļaujas laiku. Tāpēc visdrošāk staigāt kā no mātes miesām nākušam, lai visi redz, ka no tevis, izņemot dabas dotās rotas, nav ko paņemt...

Nē, nē, ja gribi mierīgākos apstākļos apskatīt pasaules skaistākās metropoles epitetu godam pelnījušo Riodežaneiro, labāk izvēlēties citu laiku. Kad karnevāla kaislības vēl nav sākušas vai jau rimušas, dzīve Rio atgriežas pie normāliem apgriezieniem. Lai arī tradicionālais karnevāls allaž notiek 40 dienas pirms Lieldienām un jau pats tā vārds sola gavēni (carne vale = atvadas gaļai), to neviens neievēro un tūristi – vismazāk. Paēst var garšīgi un labi, jāgavē nebūs. Par to pārliecinos jau pirmajā vakarā. Pēc ilgā lidojuma nekam vairāk spēka tik un tā nepietiek. Drusciņ jāaklimatizējas un jāatpūšas. Pēc gida ieteikuma palielākā bariņā aizejam vien uz tuvējo supermārketu iepirkt dzērienus, ko pa nakti atvēsināt starp dārgajām pudelītēm un bundžiņām viesnīcas numura minibārā. Jau nākamajā dienā apmeklēsim Rio slavenākās vietas.

Svētītā grēku pilsēta

Rio simbolu – pilsētu svētījošo Kristu Korkovado (Kupra) kalnā, ko nedaudz izbrīnītās acis aptaustīja jau vakara tumsā, zvaigžņu ielokā, apmeklēsim pēcpusdienā. Sākam ar citu kalnu – Cukura platmali, no kura uz visām pusēm priecē iespaidīga panorāma. Skatu laukumi sasniedzami visdažādāko nāciju tūristu pārpildītā vagoniņā. Ir karsti. Cukura platmale ir zemāka par Kupri un attālākām virsotnēm, toties izvirzīta pie jūras, kas ļauj gūt labu priekšstatu par Rio ģeogrāfiju. Kalnu nogāžu zaļums, klinšu akmens vēsums, ielejās un piekrastēs sadrūzmējušās mājas, baltām burām piebērtie līči, zelta smilšu pludmaļu sirpji – jā, reljefa radītais skaistums neaprakstāms!

Mēģinām saskatīt savu viesnīcu. Neizdodas, jo nav no tām augstākajām ēkām, toties atrodas akurāt starp abām slavenākajām pludmalēm – Kopakabanu un Ipanemu, ko apgūsim vakarpusē un nākamajās dienās.

Pirms sātīgām pusdienām vēl jāpabaro dvēsele, tāpēc dodamies uz pilsētas jauno katedrāli. Iespaidīgā, modernā konusa formas ēka, kuras nošķeltās jumta daļas vitrāžas veido krusta formu, celta pagājušā gadsimta 60. – 70. gados un veltīta Rio aizgādnim Sv. Sebastjanam. Plašajā, patīkami vēsajā telpā, kas varot uzņemt pat 20 tūkstošus dievlūdzēju, gaisma ielīst caur šaurajām, vitrāžām rotātajām logu ailām no grīdas līdz pat 65 metrus augstajiem griestiem.

Vēl atzīmējamies slavenajā sambadromā, kur ik gadu kulminē pasaules lielākais karnevāls. Tieši šeit noslēdzas divpadsmit sambas skolu konkursa gājiens, kuru no tribīnēm kā divstāvu mājām ar lodžijām vēro žūrija un prominences. Pusdienas saulē sakarsētā tukšā cepešpanna gan neļauj iztēloties bildēs redzēto karnevāla krāšņumu.

Un nu – pie Kristus! Doma par kāda reliģiska simbola uzstādīšanu 710 metru augstajā un stāvajā Kupra kalnā esot tikpat sena kā 1565. gadā dibinātais miests, kas sākotnēji bijusi iecienīta vieta galvenokārt pirātu, ne svēto tēvu aprindās. Šī ideja galu galā materializējās tikai pirms nepilniem astoņdesmit gadiem. Tolaik pasaulē lielākā, art deco stilā veidotā Kristus Pestītāja statuja apmaksāta no ziedojumiem, par ko liecina plāksnītes ar sponsoru vārdiem pakāpienu ceļā uz skulptūras platformu. Sliņķiem un tiem, kas pēc brauciena ar busiņu un speciālu vilcieniņu nevar pieveikt pēdējos 222 pakāpienus kājām, iekārtots īpašs lifts. Visa kompleksa dizainu, ieskaitot statujas pamatnē ierīkoto kapelu, izstrādājis inženieris Heitors da Silva Kosta, bet pašu Kristus Pestītāja tēlu veidojis dizainers Karloss Osvalds un Francijā dzīvojošais poļu skulptors Pauls Landovskis – pastāsta gids, un mēs izklīstam meklēt labākos foto kadrus. Statuja patiešām ir varena! Kristus ar sānis izstieptajām rokām pats simbolizē krustu. Lai arī galva mazliet noliekta lejup, skats vērsts debesīs kā lūdzot Tēvam svētību grēkpilnajai pilsētai.

Ne mazāk iespaidīgs ir skats uz pašu nedaudz izkaisīto lielpilsētu un tās apkārtni. Lai arī māju puduru ir pulka, nebūt negribas ticēt, ka iedzīvotāju skaits lielajā Rio ir ap 13 miljoniem, ko pārspēj vien salīdzinoši neglītā rūpniecības metropole Sanpaulu. Centra daļā sameklējam katedrāles konusu un pusceļā uz to – slaveno Maracana stadionu, gar kuru braucām ceļā uz Kupri. 2014. gadā tas uzņems pasaules kausa futbolā dalībniekus, bet vēl pēc diviem gadiem tur notiks olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. Rio – līdz šim pirmā no Dienvidamerikas kontinenta pilsētām, kas sagaidīs olimpiešus, lielajam notikumam jau sākusi gatavoties. Pat ar čurāšanas aizliegumu sabiedriskās vietās un bargiem sodiem līdz pat spaidu darbiem par šo pārkāpumu (Brīvības pieminekli iecienījušos britus arī derētu nodarbināt Rīgas sakopšanā!).

Tālumā sveicienus māj Cukura platmale, Klusā okeāna piekrasti izraibinājušas lielākas un mazākas salas. Tumšzilā garā Gvanabaras līča desa savulaik maldinājusi pirmo eiropieti – šīs vietas atklājēju Gaspāru de Lemosu, kurš Brazīlijas krastus sasniedzis 1502. gada 1. janvāra karstumā un kļūdaini nospriedis, ka iebraucis kādas lielas upes deltā (Rio de Janeiro – Janvāra upe). Pat no Kuprainā kalna augstumiem īsti nevar saprast, kur līcis beidzas.

Demokrātiskā Copacabana

Vēlā pēcpusdienā atgriežamies viesnīcā. Kaut arī diena ir iespaidiem bagāta, uzvar vilinājums doties vakara pastaigās. Ņemot vērā sirsnīgo ieteikumu drošības dēļ tumsā nevazāties vienatnē, organizējamies vismaz pa četriem. Slavenā Kopakabanas pludmale dienā ir ļoti demokrātiska. Vari sauļoties un peldēties kopā, teiksim, ar Stingu vai kādu Holivudas megastāru, šeit nav nekādas VIP zonas vai viesnīcu privātās pludmales, saulē, jūrā vai volejbola laukumā visi ir vienādi. Pasaulē nebūs daudz pilsētu ar lielisku, tīru pludmali gluži centrā! Peldēšanos gan jāatliek uz diennakts gaišajām stundām un arī tad vēlams uz pludmali jau no viesnīcas doties peldbiksēs, kas šeit ir visai ierasta lieta, īpaši kopš modē nākušas bermudas vai kā nu tos garos peldšortus sauc. Dvieli un T-kreklu nenospers, taču bez biksēm dažs labs, iznācis no jūras, ir palicis.

Pēc saulrieta, kad Kopakabanas krasts iegrimst tumsā, labāk tur kāju nespert un romantiku meklēt citur, jo pludmales zona vietējiem zēniem kļūst par sapņaino tūristu medību lauku. Arī visa vērtīgā atstāšana viesnīcas seifā nav glābiņš, jo vari dabūt pa galvu aiz skrobes vien. Ja reiz esi atnācis, kāda joda neatnesi savu maku, pulksteni, kameru, rotaslietas?! No straujajiem, labi noaugušajiem puišiem mukt dabūjuši daudzi, arī latviešu tūristi. Tā ka esam uzmanīgi. Izstaigājam netālo ielas tirdziņu, kur manā somā iegulst Brazīlijas futbola krekli pašam un dēliem. Svēta lieta – pavisam tiešā nozīmē, jo futbols līdzās sambai ir brazīliešu reliģija.

Piesēžam pagaršot vietējo alu āra kafejnīcā pie diskokluba, kur apkārt grozās daudzas aizdomīgi laipni smaidīgas, trūcīgi ģērbušās, garkājainas šokolādes meitenes. Divi omulīgi vācieši pie blakus galdiņa uzaicina tās kaut ko iedzert, viņu piemēram seko trīs skandināvi. Noprotams, ka romantiskās sarunas grozās ap cenu. Vāciešu draudzenes drīz pieceļas, tātad nav vienojušies. Skandināvi, acīmredzot, nav tādi knīpstangas, tur valda smiekli, jautrība un sadošanās rokās. Vācieši kaut ko pārspriež, klusā sašutumā murminot hundertcvanciš dollar...

Rīta agrumā vēl pirms brokastīm dodos izstaigāt Kopakabanas pludmali, pirms stafeti no tumsas draugiem pārņēmis kā miesās, tā peldkostīmos daudzkrāsainais tūristu pūlis. Kurš putniņš agri ceļas, dabū zvejas laivas un tīklu kaudzēs nolūzušus zvejniekus. Tas arī ir kolorīts, ko iesaku citiem. Vēlāk, atstājis kameru viesnīcā, kā piekodināts, vienās peldbiksēs dodos peldēties uz Ipanemas pludmali. Tā ir vienkāršāka, arī ļaužu nav tik daudz. Šī diena jāvelta atpūtai. Dzimtenē atstātās sniega kaudzes atmiņā sāk strauji kust.

Pabūt pasaules sambas galvaspilsētā Rio un neievērtēt temperamentīgo deju būtu noziegums. Tādēļ vakarā ar nesliktu brazīliešu sarkanvīnu nodzeram skopumu un par 60 dolāriem dodamies uz greznu sambas šovu. Vietējais organizators jau autobusā ņemas ievākt naudu, lai viss notiktu ātrāk. Sunim skaidrs, ka patiesā cena ir cita, bet lai jau apsviedīgais vīrelis pelnās. Šovs vienalga ir tā vērts. Kaut arī neesmu šādu pasākumu fans, varu tikai apjūsmot dejotāju prasmi un iespaidīgos tērpus, kuros sieviete nereti pazūd.

Jūra, saule, samba un Pestītājs – viss ir lieliski, taču, ja nu esi atkūlies uz otru pasaules malu, nedrīkstētu palaist garām iespēju apskatīt krāšņāko pasaules ūdenskritumu – Igvasu.

Lielais ūdens

Igvasu nosaukums nācis no vietējās guarani indiāņu valodas un nozīmē Lielais ūdens. Ja reiz ik sekundi pāri kraujai gāžas līdz pat piecpadsmit tūkstošiem kubikmetru, ūdens nudien nav nekāds maziņais. Tas arī nav viens ūdenskritums – daudzās kaskādes izvietojušās divās valstīs un gandrīz piecu kilometru platumā, tāpēc apskatei jāziedo vismaz pāris dienas. Tas ir to vērts. Iespaidīgais upes lauziens slaveno Niagaru atstāj jaņos, ko varu apgalvot ar pilnu atbildību, jo abus kritumus esmu apskatījis no visām iespējamajām pusēm, augšu un apakšu ieskaitot. (Prezidenta Rūzvelta kundze pie Igvasu arī esot nopūtusies: Nabaga Niagara...). Rezultāts ir par labu Igvasu visās pozīcijās, ja vien nešķiet, ka viesnīcas un augstceltnes ir skaistāks fons nekā džungļi. Un man tā nešķiet. Igvasu nav tik pārskatāms, tādējādi ik pēc brītiņa atklājot arvien jaunu pastkartes cienīgu ainavu. Redz, šī bija uz vecās Argentīnas piecu peso banknotes, lūk, te sadziedājās saldais pārītis Lorija ar Hardiju Madzuli, rau, laivas dodas iekšā kritumā kā veļasmašīnas virpulī. Mēs tā darīsim nākamajā dienā.

Sākam ar Brazīlijas pusi. Te viss ir vienkārši. Ej pa taciņu gar upes krastu un tik bildē. Beigās nonākam varenās Garganta do Diabo – kā to sauc brazīliešu, t.i. portugāļu valodā – Sātana rīkles apakšpusē (pie kuņģa tad jau...). Tas ir lielākais no, izrādās, 275 (!) kritumiem. Ūdens 150 metru platajā rīklē gāžas no 82 metru augstuma. Skaitļi ir pārliecinoši, ainava – vēl jo vairāk.

Līkloču taka virs ūdens aizved līdz mūžīgai dušai, kur kameras jānoslēpj, toties var vērot, kā tevi pavada varavīksnes tilts. Krītošās ūdens masas pārliecina. Obligātais ceļš caur suvenīru bodi, lifts uz augšu, un esam atpakaļ pie autobusa. Tā kā gribētāju aptvert Igvasu patiesos mērogus, palūkojoties uz to no debess, ir daudz, neraugoties uz pieklājīgo cenu, dodamies uz helikopteru laukumu. Tikai vienreiz taču dzīvojam! Kad rinda izstāvēta (nez kāpēc visi, dodoties uz helikopteru, allaž pieliecas, lai gan aizsniegt propelleru varbūt varētu vienīgi pirms kāda laika SestDienā eksponētais divarpusmetrīgais turks, Ginesa rekordists), sakāpjam nelielā lidaparāta vēderā, piesprādzējamies, uzliekam austiņas, sagatavojam kameras. Dunduriņš viegli paceļas gaisā un dudina krituma virzienā. Paspēju tikai reizi noklikšķināt kameru, kad jau lidojam atpakaļ. Caramba! Kas vēl nebūs!? Un tas bija viss – par maniem simt dolāriem? Kad nolaižamies, turklāt pavisam citā vietā, pilots mierina, ka iedegušās sliktās lampiņas, tāpēc neesot vairs riskējis. Tūlīt viņš mūs ar auto aizvedīs atpakaļ uz starta placi, un varēsim taisīt otro dubli ar citu dunduriņu. Nu tas jau skan labi. Bail nav nemaz. Otrajā lidojumā mūs par ciešanām izvizina pāris minūtes ilgāk, safotografējam gana, un kritumu sarežģītā konfigurācija no augšas šķiet vienkārša.

Daži, kas negribēja lidot, laiku lietderīgi pavadījuši putnu dārzā, nu iesaka arī citiem to nepalaist garām. Putnu dārzs patiešām nav slikts. Tukānu knābji izskatās kā piepūsti, kāds aptracis papagailis uzbrūk apmeklētāju sandalēm un cenšas izknābt kādu gabalu zoles. Labi, ka nav notēmējis uz plikajiem pirkstiem. Tauriņu mājā lidinās arī mazputniņi kolibri ar garu, tievu, līku knābīti un cikturdesmit spārnu vēzieniem sekundē, kas ļauj burtiski sastingt un karāties gaisā. Tie strauji maina vietu, tādēļ izmisīgā dzenāšanās ar fotoaparātu pakaļ te vienam, te otram kļūst pat pašam uzjautrinoša.

Tieši virpulī

Nākamajā rītā dodamies apgūt Argentīnas pusi. Te jau ir pavisam cits pasākums: brauciens ar vilcieniņu, takas caur džungļiem, augšup, lejup, skan neredzamu putnu balsis, ik pa laikam aizlido kāds tauriņš, sērkociņu kastītes lieluma zirneklis noaudis tīklu kā palags, pilni krūmi strīpainu gardeguņu. No tupi cilts indiāņu valodas aizgūtajā vārdā šī jenotu pasuga saucas koati. Ziņkārīgie, pat uzbāzīgie krietna runča izmēra zvēriņi, plivinādami kuplās astes, bičo tūristiem cepumus, bet kustas tik sprigani, ka grūti nobildēt. Daži ar kamerām rokās metas tos vajāt pa krūmiem, atgādinot vakardienas kolibri medības.

Pēc gājiena pa kādu kilometru garu laipu nonākam atkal pie Sātana rīkles, šoreiz augšpusē. Baltajās vērpetēs jaušamais spēks tuvumā ir fascinējošs. Nemaz nebrīnos, ka šo vietu daudzi nelaimīgie izvēlējušies skaistam savu dzīves gaitu finišam. Nesen gan pirmo pašnāvnieku Sātana rīklē esot izglābuši. Līdz šim bijis ar garantiju.

Argentīnas puses neskaitāmie kritumi veido dažas prāvākas un daudzas nelielas salas, kas savienotas tiltiņiem un labiekārtotām takām.

Taču asākais piedzīvojums ir brauciens ar laivu ūdenskritumā. Tam jāsagatavojas īpaši. Saskaņojam plānus un cenu ar laivinieku, meitenēm nedzirdot, sarunājam, lai virpulī ieved vairākas reizes. Tas ir prātīgi darīts. Kad esam pa gabaliņu sabildējuši un safilmējuši visu, ko gribam, laiks noslēpt kameras speciālajos ūdens necaurlaidīgajos maisos, kur jau noglabāta sausā drēbju kārta. Piedzīvojums var sākties. Pirmajā reizē smagā ūdens siena mirklī piešķiež acis un izmērcē pat apakšbikšu vīles. Zaudēt vairs nav ko un zināma prakse ir rokā – iebraucot kritumā, galva jāpagriež otrādi un, izmantojot cepures naga slābanās priekšrocības, jāpriecājas par meiteņu spiedzieniem un baltajā mutulī neglābjami aizskaloto kosmētiku. Un vēlreiz virpulī, un no citas puses. Laivinieks smaida un uzmundrina. Viņš ir pieradis pie slapju sieviešu dabiskā skaistuma. Profesionālis. Savu dzeramnaudu būs godam nopelnījis. Lai maz neliktos, pēc kāda laika kapteinis ievizina vēl vienā kaskādē, un tad seko ūdensrallijs lejup pa straumi. Laiva ir jaudīga, priekšgals izslienas slīpi gaisā, un daži veikli pagriezieni liek nodomāt: labi, ka brokastis bija tik sen. Piestātnē žļurkstēdami raušamies ārā un pūlamies braši smaidīt un uzteikt kapteiņa prasmi. Meitenes mudīgi meklē saulesbrilles. Busiņš bez jumta pa džungļu ceļu mūs nogādā stāvlaukumā pie kafejnīcas un autobusa. Igvasu ir apgūts.

Vēl tikai jātgriežas okeāna piekrastē laiski atslābt saulītē, cenšoties uzkrāt siltumu, lai pietiek visam ziemeļu puslodē ieilgušajam pavasarim. Un tad jau gaida garais lidojums pāri Atlantijai. Par šī paša reisa lidmašīnu, kas pērn jūnijā iegāzās okeānā, nedomājam. Bumba divreiz vienā bedrē taču nekrīt! Labāk jāuzmanās nenorauties no lāstekas dzimtajā, aukstajā Rīgā.

Praktiskā Brazīlija

Brazīlijai nepieciešama vīza, Argentīnai nē. Robežformalitātes pie Igvasu katru reizi kādu pusstundu aizņem, bet tās kārto vietējais gids, nav pat jāizkāpj no busa.

Daudzviet var norēķināties ASV dolāros. Ja vien neizvēlaties viesnīcu Argentīnas pusē (Puerto Iguazu), bez Argentīnas peso mierīgi varat iztikt., 1 Brazīlijas reāls (BRL) = 0,29 LVL.

Lidojums Rīga – Parīze – Riodežaneiro (Air Baltic, Air France): no Ls 700; uz karnevāla vai jaungada laiku – no Ls 1000. Nedaudz lētāk var aizlidot ar Turkish Airlines, bet tikai uz Sanpaulu un pa ceļam jānakšņo Stambulā. Neērts ceļš.

Vietējais lidojums uz Foz do Iguacu vai atpakaļ, vai uz kādu kūrortu, piemēram, uz Salvadoru 240 - 300 BRL (no Ls 70). Jārēķinās vēl ar atsevišķu izlidošanas nodokli, kas gan reti pārsniedz 15 BRL. Iegādājoties uzreiz vairāku lidojumu paketi, cena būs izdevīgāka. Neērtos laikos (agri no rīta, vēlu vakarā) – lētāk.

Divvietīgs numurs pieklājīgā 2* viesnīcā Rio: 80-100 USD, Igvasu lielākoties ir tikai 4* viesnīcas: 120-150 USD.

4-5 stundu ekskursija Rio – no 60 USD, dienas ekskursija ar angliski runājošu gidu, transports, ieejas maksa apskates objektos, pusdienas ~ 100 USD.

Labs palīglīdzeklis individuāla ceļojuma un vietējo ekskursiju plānošanai: www.viator.com