Mirkļu tvērums Zemgales pauguru līdzenumos

  • 5 min lasīšanai
Mirkļu tvērums Zemgales pauguru līdzenumos Liepāja?! Ir nogurums no vēja, jūras un baložiem. Mazliet gribas palidot tālāk, pacelties augstāk virs baltajiem spalvu mākoņiem. “Lido! Lidotāj lido. Lido tālāk. Lido dziļāk. Lido virs mums!” dzied Boriss Grebenščikovs. Vasara izskaņā kravāju ceļasomu un kājām gribu izstaigāt Dobeles rajonu. Vēlos pielasīt pilnas kabatas ar mirkļiem un akmeņu čukstiem. Pilsēta kā vecs čoms ir mazliet apnikusi. Krāsas ir mazliet pabalējušas, bet otas iekaltušas. Nepieciešamas jaunas sajūtas, lai iekrāsotu rudens krāsās. Ātrums, popsīga mūzika un garāmgājēji Tas mirklis ir klāt. Pēc ilgākas pastāvēšanas Liepājas pievārtē ilgi gaidītais ceļojums ir izkustējis. Esmu ceļā. Varēšu kādas dienas pabūt vienatnē, novilkt robežu starp pasauli un sevi. Plaukstās satvert BRĪNUMU. Pēc pāris pēdējām reizēm šķiet – Liepājas autovadītāji mani ignorē. Nekas, bija laba iespēja mazliet atmosties un pavērot debesis. Tās tālumā nomākušās, uzrūgušas zili melnas. Ir mazliet vējains. Diemžēl saldējumu vāģis ir ceļā uz Talsiem, ilgi braukšana nesanāk. Pie Aizputes pagriezienā acumirklī jau kļūstu citiem par līdzbraucēju. Militāristi! Kāpēc man pēdējā laikā negadās neviens tālā ceļa braucējs. Ar visiem mazu gabaliņu, tikai mazliet jaunu iespaidu un sajūtu. Ar nākošo jaunekli ir pavisam savādāk. Baudām ātrumu, skaļi klausāmies popsīgus ārzemju saražojumus un sarunājamies tikai tajos brīžos, kad diskā apmainās dziesmas. Tās ikreiz ir pāris sekundes. Tad jau esmu Anneniekos un pēc brīža arī Dobelē. Pa ceļam ievācu informāciju par akmeņiem. Tik dažādas versijas par to izcelsmi, par enerģijas strāvojumiem. Rada ziņkārību. Dobele. Neliekos mierā, satraucu garāmgājējus ar uzmācīgiem jautājumiem, vēroju viņu reakciju, vienlaikus pārbaudu viņu zināšanas par pilsētu. Ar rajona tūrisma informācijas centra vadītāju varu apmainīties iespaidiem par ceļošanu. Viņam lielāka pieredze, man atkal atšķirīgāka pieeja šī savdabīgā kaifa iegūšanai. Runājamies un esam uz viena viļņa. Atvadāmies, bet zinu, vēl tiksimies. Šķiros ar prāvu bukletu mapi. Dažas stundas ātri satuvina Trešdienas diena savu vezumu jau velk uz vakara pusi. Dobeles pilsētas mierīgā rituma iespaidā esmu sagatavojies nokļūt 14 kilometru attālajos Pokaiņos. Kājāmiešana mani nebaida. Zinot, ka lauku grantētajos ceļos mašīnu būs krietni mazāk, tam esmu sagatavojies. Taču viss izvērsās pavisam savādāk. Apstiprinājās tūrisma centra vadītāja teiciens par laipnajiem cilvēkiem. Pēcāk secināju, ka ar ceļojuma īpašu plānošanu aizrauties ir nelietderīgi. Igo dziesmas vārdi: “bet dzīvē viss ir savādāk.” Šķiet, no malas izskatos pēc pārāk nopietna tūrista. Pie Dobeles robežas jau tieku fordiņā un piecu dienu ceļojuma uzmetums vienā acumirklī sagriežas kājām gaisā. Vietējo Pokaiņu apkaimes vīru ieintriģēju tiktāl, ka viņa acīs pavīd zeltains mirdzums. Neticami! Viņš ir gatavs mani aizvest uz nieka divdesmit kilometru attālajiem Ķeveles avotiem. Tajā brīdī vēl nenojautu, kam tas ir sākums. “Jūs taču tur kājām nenokļūsiet. Tā ir unikāla vieta pasaulē. Redzēsiet, varēsiet informēt citus. Es aizvedīšu, mazliet laika man ir. Vēlaties?” satiktajā šoferītī uzzibsnī izpalīdzēšanas prieks. Aiziet! Pēc mirkļa jau esam pie Ķeveles avotiem, Vecauces pils, Lielauces ezera. Protams, netālajā Aucē arī jāpaviesojas. Šķiet, esam iekarsuši. “Zini, Lielauces ezers ir pārāk dūņains. Zebrus gan ir varens. Tev taču ir vēl laika.” Kāda runa, protams, ka ir!!! Labsajūtā atliek tikai pasmaidīt, kuram tad no mums būtu jāsūdzas par laika trūkumu, kurš tad no mums bija plānojis doties pretim vasaras atspulgiem. Pie sevis gan nodomāju, līdz Zebrusam 30 kilometru. “Eh, man gan nebūtu dūšas tā vienatnē doties, ja vēl ir sieva. Tā ir runga ar diviem galiem. Var palaimēties, ja atrod tikpat traku, bet ja patrāpās mājās sēdētāja. Tad ir vakars uz ezera. Pirms armijas gan dullums bija lielāks,” brauciena laikā nemanot ielavāmies viena otra dzīves līkločos. Pie Zebrusa meklējam skaistāko panorāmas skatu. Abiem uzskriet prāvajā kalnā tāds nieks vien ir. Vieglā riksītī vicojam augšā. Jā, ļāvu cilvēkam neparedzēti nokļūt tur, vietās, kur bijis tikai pirms trim gadiem. Atmiņu uzplaiksnījumi. Dažu brīdi liekas, ka esam pazīstami krietni ilgāk, nekā šīs pāris stundas. Ceļa iesākums ir apreibinājis. Esam atpakaļ pie Pokaiņiem. Žēl šķirties. Tās diemžēl bija tikai dažas stundas. Spārnu galos sakrājas gaviles Iegrimstu akmeņu krāvumos un Zemgalei raksturīgajās liepu un ozolu audzēs. Zinu, šeit palikšu līdz rītam. Tautasgara dvēseliskā miesa ir it kā mākonis, kas apņem kādas tautas piederīgos, un kura īpašības atspoguļojas visās šīs tautas cilvēku dvēselēs. Pokaiņi. Vai latviešu sena “enkurvieta”? Patieso skaidrojumu par šo vietu un akmeņu izvietojumu atliek tikai minēt. Gribu atminēt. Vakars strauji iezvana nakts tuvošanos. Satumst. Beidzot ir iespēja tā nesteidzīgi izbaudīt nakts karnevālu. Kāda būs mana loma? Šeit smaržo pavisam savādāk. Jaunas smaržas! Priekš ikdienas tās ir nepieciešamas. Agri no rīta pamodina lietus. Debesis ir nomākušās. Tātad man gaidāms jauns ceļa biedrs. Labsajūtā vēlreiz aizmiegu. Ap astoņiem saule jau ir uzrāpusies augstu jo augstu. Dzērves! Rosīgas klaigas. Izrādās krēslā uztaisītajai naktsmītnei blakus bija purvs. Pirmās dienas neparedzētie pavērsieni ir vēl vairāk stimulējuši. Ar mundruma sajūtu esmu atkal ceļā. Es esmu ceļš? Ritinos un sakņojos uz visām pusēm. Gribu uz priekšu, gribu aiz jaunām durvīm. Uz kurieni es sevi vedu? Cik tālu līdz apvārsnim? Pirms došanās ceļā nebiju pārliecināts, vai pietiks laika nokļūšanai līdz pierobežas zonā esošajiem Ukriem. Vakardienas brauciens man ir ietaupījis laiku. Nonākot uz ceļa, ieraugu no tāluma tuvojošos mašīnu. Kad pēc mirkļa jau esmu tajā, liekas – mani pavada īpaša labvēlība. Atkal no kājāmiešanas nav ne smakas. Cilvēku izpalīdzība un laipnība sastopama ik uz soļa. “Tūrists?” laipni apjautājas vietējais policists, paķerot mani līdz Īlei. Ātri uzsākam sarunu ap un par šo laiku. Par laika zoba skartajiem vietējiem pagastiem. Viņa prognozes – desmit kilometros līdz Bēnei man būs maz izredžu sastapt kādu braucēju – piepildās. Garām paskrien tikai pa kādai kravas automašīnai. No visa pa druskai. No Īles līdz Bēnei desmit kilometrus tiešām noeju kājām. Nē, es neeju, es LIDOJU! Mani spārni tik VIEGLI! Manu spārnu galos GAVILES! AUGSTĀK un TĀLĀK! Kādu ceļmalā esošu māju sirmgalve ceļa kukulim iedod maisiņu ar tomātiem. Novēl patīkamus iespaidus. “Tas ceļš uz Bulgāriju!” mani pārsteidz viņas rokas mājiens par mazu celiņu, kas tālumā aizvijas no tikko svaigi greiderētā grantētā ceļa. Manu neizpratni večiņa ātri izkliedē. Izrādās, vietējie tā iesaukuši vienu tuvumā esošu vietu. Ceļa malās esošās lauku mājas salīdzinu ar mūsu puses viensētām. Dažviet starp nelaipnajiem lietus mākoņiem cilvēki lasa upenes, pavīd lieli jāņogu krūmu stādījumi. Samērcēju kājas Auces upītē, uzlūkoju Bēnes dzirnavezeru. Upīte gan tāda maziņa, toties vērienīgais mūra tilts to padara par karalieni. Gājiens līdz tālajiem Ukriem bija tā vērts. Ukru vējš! Tas savos līdzenumos valdnieks. Savādāks nekā liepājnieku mīlulis. Gaiss interesanti smaržo. Iedvesma jauniem dzejoļiem. Sastapts ir BRĪNUMS! Zem tilta lietus simfonijā Piektdiena Tērvetē. Nokļūstu ar agrajiem rīta braucējiem. Visapkārt rīta miers. Uzrāpjos Svētā zviedru kalnā un kļūstu skudrām par kalnu. Skudra ir gudra. Tā apkārt neies, tā rāpsies pāri. Ābeles pavēnī ļaujos vēja maigajiem glāstiem. Slīkstu savā rīta sapnī. Realitātē atgriež vīngliemezis. Stundas laikā tas metru norāpojis līdz manai plaukstai. Nu kļuvis par sarunu biedru. Gaiss tik savādi strāvo. Jaunas smaržas. Es mostos kā putns un jūtu – šī diena būs lielās saules un brīnišķu gaviļu pilna. Kā putns es skriešu … mani spārni … mans vējš … manas gaviles … manas tāles … mana gaisma. Mani pirkstgali rīta rasā samirkuši, kliedz pēc zilganas krēslas. Es neaizliedzu. Es čukstu. Ir tik labi vienatnē ar sevi un rūķiem viņu mežā. Šūpojos līdzi koku lapām. Es putnam putns, vēja stabulēs patvēries. Es tikai drusku mazāks par tā elpu. ELEKTRISKI PUTNI! Tie krāšņo klusumu. Ieelpoju priežu smaržu, šiem kokiem ir paveicies, viņu samtainajās, bet reizē raupjajās mizās neiegrauzīsies negantie motorzāģu izslāpušie zobi. Uz pilsētas bruģa nav meža, ir tikai mani draugi baloži. Te dzeru klusumu, lai tiem pēcāk stāstītu. Šķiet, esmu atbrīvojies no visas vasaras garumā sakrājušiem sārņiem. Jūtu savu spārnu vieglumu, tie GAVILĒ. Priedes, lapu koki, atkal priedes. Iemīti, skujām sabiruši celiņi. Savas gaitas gan skudrām, gan cilvēkiem. Iztraucē lietus. Piektdienas vakars un nakts zem Tērvetes tilta. Klusumu un īpašās noskaņas iztraucē mašīnu trokšņi. Protams, somā ir dažas kasetes. Varu neuztraukties par apkārt notiekošo. Klausos Borisa Grebenščikova albūmu “Zvejnieka dziesmas”. Te, zem tilta, tas skan brīnišķīgi. Dažu dienu laikā manas kabatas ir pilnas ar jaunām sajūtām un rokenrolu. Apbružātajā kladē ieklīduši jauni dzejoļi. Dažas dienas savādākās krāsās, lai varētu atgriezties pie pilsētas bruģa, jūras, vēja un baložiem. Lai ikdienas skrējienā ar jaunu sparu varētu ķerties pie otām, iekrāsot logā pasaku, lai sienāžiem būtu ko palasīt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais