Vjetnama – mīti un patiesība par Konusveidīgo cepurīšu Zemi
Vjetnama ir valsts Āzijas dienvidaustrumos, Indoķīnas reģionā, kas mums izsauc tik daudzas asociācijas… bēdīgi slavenais Vjetnamas karš, tautas vadonis Hošimins, komunisms, konusveida salmu cepurītes, slavenā Mekongas upe, bezgalīgie rīsu lauki….Tomēr tajā paša laikā, tik maz mēs zinām par Vjetnamu! Tik daudz pārsteigumu un neaprakstāmu dažādību arhitektūrā, cilvēkos un īpaši jau dabā tā sevī glabā, pateicoties apstāklim, ka šī Vācijas lieluma valsts plešas 1650 km garumā no Ķīnas ziemeļos līdz Kambodžai un Taizemes līcim dienvidos. Laiks bija doties ceļojumā, lai atklātu Ķīnas mazās māsas brīnumus un ļautos šīs viesmīlīgās zemes burvībai!
Kas čūskai ir vēderā un kā garšo suņa gaļa?
Savu ceļojumu es sāku ar 1000 gadīgo valsts galvaspilsētu Hanoju, kas atrodas Vjetnamas ziemeļos. Apceļojot tik daudz valstu, rodas vēlme pēc kaut kā ekstraordināra un neparasta, jo tieši šīs lietas visvairāk paliek atmiņā un izraisa apbrīnu, cieņu, sajūsmu un… emocijas, kuras es meklēju ceļojot.
Hanoja ir zaļa un ainaviska Āzijas lielpilsēta, kuru izdaiļo vairāki ezeriņi, kas ir kā miera oāzes salīdzinājumā ar satiksmes ziņā haotisko un ļaužu pilno Old Quarter rajonu. Tiesa, pilsētas Vecais Kvartāls ir īstā vieta, kur sajust eksotiku un Vjetnamu lielpilsētā, kā arī labs senās vecpilsētas arhitektūras paraugs, pilns ar seniem tempļiem, no kuriem visnozīmīgākais ir Literatūras Templis, kas kopš uzcelšanas 11.gs. sākumā ilgi darbojās kā pirmā Vjetnamas universitāte. Vjetnama nevarētu sūdzēties par tempļu trūkumu, un īpaši daudz to ir Hanojā, bet uzskaitīt tos būtu neprāta darbs. Tomēr īpaši izcelt vēlējos, manuprāt, interesantāko un simpātiskāko - Viena Pīlāra templi, kurš, kā jau nosaukums liek manīt, ir mazs templītis, uzcelts uz vienas kolonnas, sienām norobežota baseina vidū…ļoti neparasts skats, kas kļuvis par Hanojas simbolu. Pilsētas simbols ir arī tautas tēva un Vjetnamas kara varoņa, dedzīgā komunista Hošimina mauzolejs, kurš atgādina Mao mauzoleju Pekinā un Ļeņiņa mauzoleju Maskavā. Tā nu ir iespēja uzzināt ko vairāk par Vjetnamas tautas tēvu, kurš atšķirībā no dažiem citiem pasaules Lielajiem cilvēkiem tautas acīs tiešām ir mīlēts un godāts varonis.
Bez pilsētas apskates un vēstures izpētes nevarēju aizmirst, ka arī vēders prasa savu. Tas sāka protestēt, ka pārāk ilgi esmu viņu ignorējis. Hanoja ir laba vieta, kur drosmīgajiem nobaudīt Vjetnamas virtuves šausminošākās lietas, starp kurām eiropieša ausij šokējošākās ir žurkas, pīles embriji, dzīvnieku ģenitālijas, čūskas sirds un asinis, suņa gaļa, kaķu gaļa, tarakāni...tā varētu ilgi turpināt. Vjetnamieši, šķiet, burtiskā nozīmē ēd visu, kas kustas.
Pie Hanojas atrodas Le Mat ciematiņš, kur restorāni visi kā viens specializējas čūsku pasniegšanā, un tas nu kā reiz bija priekš manis! Vjetnamā ir īpašs un nehumāns rituāls, kā pasniegt čūsku pirms apēšanas, ko pasūtīju un vēroju arī es. Viesa priekšā čūska tiek apdullināta, sitot ar galvu pret zemi, tad tai tiek pārgriezta rīkle un iztecinātas asinis rīsu degvīnā. Paralēli asiņu nolaišanai pavārs izgriež čūskai sirdi, kura joprojām pulsē. Šī darbojošā sirds tad bija man jāapēd, pa virsu uzdzerot rīsu degvīnu, sajauktu ar čūskas asinīm, un viss pasākums noslēdzās ar diviem ēdieniem, gatavotiem no čūskas gaļas. Diezgan šausminoši tas viss izskatījās un arī garšoja, bet dzīvojam taču tikai vienreiz, tāpēc nevarēju laist garām šo emocijām spilgto maltīti. Manis apēsto, neparasto komplektu vietējie dēvē par Vjetnamas Viagru. Tiesa, nekādu īpašo reakciju gan sevī nenovēroju. Nabaga vīrieši, kam šī dzira jādzer un sirds jāēd katru dienu, lai sieva viņus no mājām neizmestu ārā. Ir arī mazāk šokējošs dzēriens Vjetnamiešu virtuvē - Karaliskā kobra rīsu degvīnā bez asins piejaukuma, taču tasman likās garšas ziņā vēl pretīgāks dzēriens, un bija sajūta, ka no tās veco zeķu garšas mutē ne tikai pāris stundas, bet visu mūžu netikšu vaļā.
Pēc čūskas gastronomiskajām izvirtībām gids pierunāja mani nomēģināt arī suņa gaļu, ko gan biju nosolījies nedarīt, bet pēc šokējošā čūskas pasākuma un, atrodoties vieglā reibonītī no asins degvīna, piekritu šim pasākumam. Gids aizveda uz ieliņu, kur restorānu vitrīnās grillējās suņi, līdzīgi kā pie mums vistiņas Maximas veikalos. Diezgan šausminošs skats. Ļoti mazu un simbolisku porciju pasūtīju arī es, un, lai gan garša bija neslikta, kaut kā negāja pie dūšas. Vispirms jāsaka- ļoti sīksta gaļa, bet pats galvenais- galvā bija apziņa, ka ēdu cilvēka labāko draugu.
Kā tik pie sava Liktenīgā Mīlestības tirgū?
Pēc Hanojas es sēdos komfortablā nakts vilcienā, lai dotos uz Vjetnamas galveno kalnu rajonu- Tonkinas Alpiem, kas atrodas valsts ZR pie robežas ar Ķīnu. Tonkinas Alpi ir augstākie kalni Vjetnamā, un kuru augstākā virsotne Fansipan sasniedz pat 3143 metru augstumu. Kalna pakājē atrodas reģiona galvenā tūristu pilsētiņa un franču koloniālo laiku kalnu kūrorts Sapa, kuras apkārtni apdzīvo daudzas nacionālās minoritātes, kas joprojām nēsā nacionālos tērpus, piekopj senās tradīcijas un ļoti vienkāršu dzīvesveidu.
Kā likums ceļotāji apmeklē vienu vai vairākus cilšu ciematiņus Sapas apkārtnē, kuros var iepazīties ar cilšu īpatnībām, primitīvo dzīvesveidu un nobaudīt mājās brūvētu dziru, kas silda vietējos aukstajos ziemas vakaros. Katra cilts izceļas ar saviem tērpiem, kuri pārsvarā atbilst cilšu nosaukumiem, piemēram, Melno Hmon cilts tērpjas melnās drānās, Sarkano Dzao sievietes nēsā uz galvas lielas sarkanas galvassegas, bet visskaistākie tērpi nacionālo minoritāšu vidū ir Puķu Hmon ciltij (Flower Hmong) - cilts dāmām raksturīgi krāsu ziņā daudzveidīgi un spilgti tērpi, atgādinot indiāņu kostīmus Latīņamerikas Andu kalnos, īpaši jau tāpēc, ka arī Puķu Hmon dāmas uz muguras nēsā lielus, pītus grozus.
Sevišķi interesanti bija vērot vietējo aktivitātes un tērpus Sapas un Bac Ha pilsētiņu tirgos. Tirgus ir centrālais notikums šo cilvēku dzīvē. Viņi mēro ar kājām daudzus kilometrus, lai tur nonāktu. Tirgus ir vieta, kur iepirkties, socializēties, izklaidēties, paēst pusdienas vai vakariņas tirgus restorānā. Tiesa gan, dīvaina viņiem ir izpratne par restorāniem, jo klasisks tirgus restorāns ir zem plēves salikti lieli, gari un ne īpaši tīri galdi ar beņķiem, kur pasniedz, galvenokārt, vienu ēdienu - nacionālo kalniešu zupu ar nepatīkamu smaku, taisītu no dzīvnieku iekšējiem orgāniem. Mans vjetnamiešu gids no Hanojas teica, ka tas ir kas traki nepatīkams pat viņa vēderam un garšas kārpiņām. Tirgus ir arī vieta, kur satikt otru pusīti.Par veidiem, kā vjetnamietes vēlas „iekarot Mīļotā sirdi” ļoti labi pārliecinājos arī es, kad kāda uzstājīga dāma sekoja man ilgi pa tirgu un lenca. Īsti pareiza pieeja viņai nebija, jo deguna urbināšana manā priekšā un uzpliķēšana pa dibenu nebija ceļš uz manu sirdi, pie tam viņai bija savdabīgi mežonīga saprašana par sievietes pasniegšanas veidu. Tas vairāk izskatījās pēc krievu veča izdarībām zaļumballē dziļi Sibīrijas mežos. Pēc trešā uzpliķējiena pa dibenu mans pacietības mērs bija pilns, es pagriezos pret viņu un pateicu : ‘’Piedod Mīļā, mums tomēr nekas nesanāks,’’ un palūdzu, lai man neseko līdzi. Dāmas, dodoties uz tirgiem, parasti īpaši sapošas, jo nevar zināt, kurā brīdī Princis baltā zirgā parādīsies. Tā saucamajos Mīlestības tirgos, kalnieši izteikti ierodas precinieka meklējumos. Kad puisis ar meiteni viens otru ir noskatījuši, viņi dodas uz tirgus restorānu baudīt atbaidošo dzīvnieku zarnu zupu. Tādas vakariņas diez vai atstātu iespaidu uz Latvijas dāmām, labāk nemēģināt. Pēc tam, kad pāris ir sapazinušies, viņi atrāda otra izvēli vecākiem. Pastāv iespēja, ka vecāki var neļaut apprecēt izvēlēto. Parasti arī liedz, ja puisis ir pilnīgs nabags, vai arī, ja meitene ir pārāk skaista, jo viņiem sievietē vissvarīgākā īpašība ir čaklums, jo ir daudz jāstrādā, bet skaistās dāmas tiek uzskatītas par ļoti slinkām. Tāpēc latviešu dāmām precību nolūkos uz turieni labāk nebraukt, jo tur vecmeitas statuss ir garantēts.
Tāpat Mīlestības tirgū ierodas arī precēti pāri, jo tā ir iespēja, kur gan vīrs, gan sieva netraucēti un likumīgi var satikt savas pirmās mīlestības vai simpātijas, parunāties un paēst kopā iepriekš pieminēto dzīvnieku zarnu zupu, un pēc tam vīrs ar sievu atgriežas mājas kopā savā laulības dzīvē.
Skaistākā vieta, kur iekārtot savu ligzdiņu…
Pēc kalniem mans ceļojums tuvojās kulminācijai, sasniedzot Halongas līci- vienu no planētas dabas brīnumiem un vietu, ar ko Vjetnama visvairāk var lepoties. Tas ir līcis ar smaragdzaļas nokrāsas ūdeni, kurā paceļas ap 3000, kokiem apaugušas, dažādu izmēru un formu kaļķakmens klintis un saliņas. Visos virzienos ainavas, mīkstas kā samts, un pakalni, kas kā tūkstošgadīgi bruņurupuči iznirst aiz katra nākamā līča līkuma. Vjetnamā nav skaistākas vietas par šo...žēl tikai, ka laiks mani nelutināja un bija apmācies, bet saulītē tas viss noteikti izskatītos vēl skaistāk un iespaidīgāk.
Klasiskākais veids, kā apskatīt Halongas līci, ir divu dienu izbrauciens ar tradicionālo kuģīti džonku, kura priekšgalu dekorē kokā grebti pūķi, bet mastā paceļas sarkanas vai oranžas krāsas Austrumu buras. Patiesībā šie kuģīši pat ļoti izdaiļo un papildina līci, piedodot tam tādu austrumniecisku pieskārienu. Izbrauciena laikā bez gleznainajām ainavām tiek apskatīti arī peldošie ciemati, Vjetnamas Venēcijas, kur mājas, skolas un citas ēkas peld uz bojas veida plostiem, bet cilvēki pārvietojas ar mazām laiviņām. Te es aizdomājos par šiem Vjetnamas venēciešiem - viņi varbūt ir ļoti nabadzīgi, bet tai pat laikā ļoti turīgi, jo viņu mājoklis dreifē pa Halongas līci...šķiet grūti iedomāties vēl skaistāku vietu, kur iekārtot savu ligzdiņu. Pat vakarā līcis greznojās iespaidīgi, kad raudzījos apkārt uz noenkurotajiem kuģīšiem, kas gaismiņās vizuļoja un izskatījās kā Ziemassvētku eglītes, pār kurām pacēlās draudīgi, mēness gaismas izgaismoti klinšu silueti.
Halongas līcis ir bagāts ar daudzām alām. Man kā alu cienītājam obligāts likās vienas alas apmeklējums. Izvēle krita uz iespaidīgo Pārsteigumu alu, kur krāsainas gaismas papildina un izdaiļo skaisto alu kompleksu…jā, Halongas līcis vien ir tā vērts, lai kādreiz nonāktu Konusveidīgo cepurīšu Zemē.
Vjetnamas ziemeļdaļā vairākās vietās paceļas skaisti kaļķakmens kalnu kompleksi, un viens no interesantākajiem ir Tam Cocjeb Trīs alas, ko mēdz dēvēt par Halongas līci rīsu laukos. Līdzīgi kā Halongas līcī arī te paceļas skaistas, dažādu formu un lielumu kaļķakmens klintis, tikai tās ir izkaisītas rīsu laukos un upes krastos.
Arī te es devos izbraucienā ar tradicionālo laiviņu pa upi, kas plūst cauri trim klinšu pasāžām jeb alām, kuras arī devušas šai ļoti ainaviskajai vietai nosaukumu. Žēl, ka atkal laiks apmācās, bet , no otras puses, migla piedeva apkārtnei ļoti mistisku gaisotni, jo īpaši, kad klinšu siluetus ieskāva pienainie miglas mākoņi.
Dīvaini likās, ka laivu airētājas bija daiļā dzimuma pārstāves. Jutos neērti, ka divas dāmas airē manu laivu…un vēl neērtāk, kad viena no viņām gribēja savervēt mani uz laulības ostu...Ceļojumā novēroju, ka tādas līgavaiņa medības vjetnamietēm ir modes lieta, vai arī pastāv otra versija, ka es esmu tik trakoti neatvairāms.
Vjetnamā nevajadzētu brīnīties, ka iepirkšanos sanāks satikt uz katra stūra, braucot ar laiviņu, protams, piepeldēja vairāki pārdevēji un ,veiksmīgi ticis no viņiem vaļā, mana skaistā airētāja, kas tikko vēl gribēja man zvērēt uzticību gan priekos, gan bēdās, piecēlās un, atverot savu beņķi , no tā izvilka man priekšā visādus vietējo izstrādājumus. Brīžiem iepirkšanās ir pārāk apgrūtinoša, bet var arī saprast vietējos iedzīvotājus. Viņi mēģina tikai izdzīvot, kas nav viegli šajā zemē. Labi, ka vismaz viesnīcā, guļot gultā, no apakšas naktī neizlīda kāda vjetnamiete ar zīda izstrādājumiem vai konusveidīgajām cepurītēm, lai tās pārdotu.
Turpat pie Tam Cockaļķakmens klinšu ielokā atrodas Hoa Lu - pirmā apvienotās Vjetnamas galvaspilsēta, kas tika izveidota 10.gs. Tiesa, mūsdienās ir grūti aptvert, ka šajā skaistajā vietā atradās galvaspilsēta, jo tikai divi karaļiem veltīti tempļi paceļas klinšu ielokā.
Audiencē pie imperatoriem Aizliegtajā Pilsētā
Tālāk ceļš mani veda no Vjetnamas ziemeļiem uz valsts centrālo daļu, kur atrodas senā imperatoru pilsēta - Hue. Pār pilsētu paceļas masīva citadele, kura slēpj sevī Aizliegto Imperatoru pilsētu, t.i. milzīgu pils kompleksu ar neskaitāmām ēkām, kurā parastais mirstīgais kādreiz nevarēja iekļūt. Ieeja valdnieku pilsētā bija atļauta tikai karaliskajai ģimenei, augstākā ranga augstmaņiem, daudzajām imperatora konkubīnēm, kalponēm un einuhiem - vīriešu kārtas kalpiem, kas tika pataisīti akli, lai nevarētu redzēt imperatora sievietes. Tagad, protams, nevajag būt einuham, lai iekļūtu pils kompleksā, un arī ieejas maksa nav diez ko augsta, bet pirms pāris gadsimtiem nelūgtam viesim pils apmeklējums maksātu dzīvību. Diemžēl Aizliegtā pilsēta smagi cieta amerikāņu uzlidojumos Vjetnamas kara laikā, tāpēc mūsdienās var vērot tikai daļu no šī grandiozā kompleksa varenības, bet iespaidu tā atstāj nepārprotami, jo kompleksa masīvie vārti liek noliekt galvu seno Vjetnamas valdnieku priekšā. Imperatoriem pieticība bija sveša. Viņu dzīvesveids bija grezns un krāšņs uz visu, arī attiecībā uz sievietēm, jo gan sievas, gan konkubīnes valdniekiem bija vairumā. Īpaši šajā jomā izcēlās imperators vārdā Minh Mang, kuram bija 500 sievas un vairāk kā simts bērnu. Viņam gan bija laba dzīve un apetīte uz sievietēm, bet kā viņš ar visām tika galā, grūti pateikt, jo Latvijā dažs labs ar vienu nespēj. Pilī var pielaikot arī imperatora kostīmus un nedaudz iejusties imperatora lomā….un tad gribās iesaukties ’’tā, kur ir tās manas sievas’’. Te nu tiešām es iejutos lomā, izgāju pagalmā un visiem karaliski māju ar roku, ko pēc tam nācās nožēlot, jo daudzi nāca ar mani fotografēties. Sākumā tas likās jautri, bet, kad gribētāju kļuva pārāk daudz, tas kļuva apgrūtinoši un sapratu, ka gribu tomēr atgriezties atpakaļ dzīvespriecīgā latvieša ādā.
Ja Ķīnā valdnieku krāsa ir sarkanā, tad Vjetnamas imperatoriem dzeltenā, tāpēc tā tik ļoti dominē pils kompleksā un valdnieku garderobē.
Turpinot imperatoru tēmu, svarīgi likās apmeklēt Karaliskās kapenes, kas atrodas Hue apkārtnē. Gandrīz katram imperatoram ir veltītas savas kapenes, kurascēluši viņi paši vai to pēcteči, un vairākas no tām ir ļoti grezni un lieli kompleksi, īsti arhitektūras mākslas darbi. Kapenes tika veidotaskā mazi pils kompleksi, un to platformas ielenca zirgu, ziloņu, karavīru un augstmaņu akmens statujas, līdzīgi, kā Terakotas armijas statujas Ķīnā, tā, lai aizkapa dzīvē imperatoriem nekas netrūktu. No trim labākajiem kapeņu kompleksiem apmeklēju divus. Vienu jau pieminētā, izklaidīgā Minh Mang kapenes, kas veidotas izteiktā ķīniešu stilā, un otru-greznās Khai Dinh kapenes, kuru interjerā savijušies eiropiešu, ķīniešu un vjetnamiešu arhitektūras stili. Pārsteidzoši, ka šim tautā tik ļoti nemīlētajam, vājajam un neveiksmīgajam imperatoram, kurš, kā runā, stiprā dzimuma pārstāvjus mīlēja vairāk kā daiļā, tika pie tik grezniem aizkapa apartamentiem.
Vēstures kapsula no pagātnes
Ar ļoti lielu interesi gaidīju Hoi An pilsētiņas apmeklējumu, kura 16.-19 .gs. bija Vjetnamas nozīmīgāka ostas pilsēta un plaukstošs tirdzniecības centrs, kas tirgojās ar Japānu, Ķīnu, Indiju un Eiropas kolonizatoriem. Te uz dzīvi apmetās ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju komūnas. Mūsdienās Hoi An ir nepārprotami skaistākā un labāk saglabājusies vēsturiskā pilsēta Vjetnamā ar simpātiskiem ķīniešu un eiropiešu arhitektūras namiņiem, tempļiem, ķīniešu komūnu ēkām, šaurām ieliņām, nebeidzamām ķīniešu laternām pilsētas ielās un īpašu seno dienu gaisotni, ko vēlējos sajust. Pateicoties pilsētiņas gudrajiem valstsvīriem, tās vecpilsētā mašīnām ieeja ir liegta, savukārt motocikliem-mopēdiem pārvietošanās ir atļauta tikai noteiktās stundās, un klusajās stundās varēja sajusties kā nonākot pagātnē, vēstures kapsulā, jo pa šaurajām ieliņām kursēja tikai gājēji, rikšas un riteņbraucēji.
Vēl viens brīdis, kad šī pilsētiņa paņem ar savu seno dienu šarmu ir vakara stundas, kad ieliņās iedegās tūkstošiem ķīniešu laternu… Mmmm, kas tas par skatu! Jo īpaši, nonākot pie Hoi An visfotografētākās vietas – simpātiskā, 16.gs. celtā Japāņu tiltiņa, kurš savienoja ķīniešu un japāņu kvartālus. Tam pāri klājas jumts, bet iekšā atrodas maza budistu svētnīca.
Hoi An apkārtnē apmeklēju vēl vienu vietu- My Son - antīkās Čamu karalistes lielāko un nozīmīgāko tempļu kompleksu, kas bija reliģiskais un zinātniskais centrs varenajā impērijā. Te var redzēt un sajust dziļu nožēlu par postošo Vjetnamas karu. Čamu tempļu komplekss smagi cieta amerikāņu uzlidojumos kara laikā, un tagad var vērot tikai mazu daļu no senās tempļu pilsētas. Ja nebūtu kara, tad, kā paši vjetnamieši saka, Vjetnamai būtu savs Angkorvats džungļos (Angkorvats - varens tempļu komplekss Kambodžā).
Meklējot patiesību par Vjetnamas karu
Dodoties tālāk uz pašiem dienvidiem, uz valsts lielāko pilsētu Hošiminu (senāk Saigona) , būtu jāpieskaras komunisma un Vjetnamas kara tēmai, jo šī pilsēta visvairāk asociējas ar nežēlīgo karu starp kapitālismu un sociālismu. Tieši pēc kara beigām pilsēta tika arī nodēvēta Hošimina vārdā par godu tautas varonim un tēvam, kurš visu savu dzīvi veltīja Vjetnamas neatkarībai no franču jūga un amerikāņu ietekmes. Būdams dedzīgs sociālisma ideju piekritējs, Hošimins uzcēla komunismu valstī, kura paliekas vēl joprojām ir vērojamas mūsdienu Vjetnamā. Līdzīgi kā Ķīnā te pastāv daļējs komunisms. Sociālisms vēl joprojām aktīvi eksistē pārvaldes iekārtā un arī preses brīvībā, bet ekonomikā valstsvīri ir sapratuši, ka vienīgā iespēja izdzīvot pastāvošai iekārtai ir ekonomikas modernizēšana, iedvešot tajā kapitālisma dvesmas. Sarunās ar vietējiem guvu pārliecību, ka ar korumpēto pārvaldi un pastāvošo iekārtu neviens nav apmierināts, bet nostāties pret to un protestēt vecā paaudze baidās. Kā paši vjetnamieši uzskata, viņu cerības saistās ar jauno paaudzi, kas uzaugusi interneta un moderno ideju laikmetā, un agri vai vēlu vadzis lūzīs un Vjetnama mainīsies.
Mūsdienās Saigona piesaista tūristus ar koloniālo arhitektūru, tempļiem, tirgiem, muzejiem un skaļāko naktsdzīvi Vjetnamā, bet es šeit ierados, galvenokārt, lai uzzinātu ko vairāk par karu un tā sekām, kuras atstājušas tik daudz ciešanas un negatīvas atmiņas uz vjetnamiešu tautu. Labākā vieta pilsētā, kur uzzināt par Vjetnamas karu ir Kara seku muzejs. Muzeja ekspozīcijā ir dažādiieroči un kara tehnika, ko atstāja amerikāņi, tāpat ir ierīkota tipiska karagūstekņu cietuma kopija, kur noķertie komunisti un karavīri tika nežēlīgi spīdzināti, bet visiespaidīgākā ekspozīcijas daļa, viennozīmīgi, bija fotogrāfiju galerija, kura parāda to patiesību un nežēlību, kas karā tika piedzīvota un ko nerāda Holivudas filmas. Izskatījās, ka lielākā daļa no ārzemju tūristiem, pētot fotogrāfijas, bija kā mēli norijuši un apstulbuši staigāja, vērojot, ko karš nodarījis Vjetnamas iedzīvotājiem. Arī man tas bija pārsteigums - bildes ar amerikāņu karavīru pastrādātiem slaktiņiem, kuros tika nogalināti bērni, sievietes, sirmgalvji; bildes ar karā sakropļotiem un spīdzinātiem cilvēkiem; bildes ar raudošiem un apdegušiem bērniem; bildes ar sakropļotiem cilvēkiem, kas cietuši Napalma un citu bumbu uzlidojumu laikā; bildes ar cilvēkiem, kurus sakropļojušas amerikāņu izlaistās ķimikālijas, īpaši Agent Orange, kura kā dažas citas tika nelegāli izmantotas šajā karā un padarīja cilvēkus par pilnīgiem kropļiem, staigājošiem zombijiem. Tas bija šokējoši un atstāja lielu tik lielu iespaidu, ka vairs nevaru skatīties Holivudas filmas par Vjetnamas karu, kur amerikāņi ir parādīti kā varoņi, kas it kā glābj pasauli un savējos, bet tai paša laikā aiz sevis atstāj līķu kaudzes un tik daudz posta …un kā vārdā? Es tā arī nesapratu, ar kādām tiesībām kāda valsts tādā veidā iejaucas citas suverēnas valsts iekšējās lietās. Pēc kara ANO gan atzina un pasludināja, ka ASV ir izvērtusi nepamatotu karadarbību neatkarīgā zemē, karā izmantojot nelegālus ieročus, tādējādi veicot genocīdu pret vjetnamiešu tautu un noziegumu pret cilvēci.
Hošiminas apkārtnē atrodas arī Kū Čī tuneļi (Cu Chi), kas vairāk izglīto par karadarbības veidiem un ieročiem Vjetnamas karā. Tie ir vjetkongiešu (Vjetnamas komunistu armija, kas cīnījas par Dienvidvjetnamas atbrīvošanu) veidoti pazemes tuneļu labirinti, kurus komunisti izmantoja partizānu kaujās pret amerikāņiem. To izveidošana bija ļoti nozīmīga uzvarā pār amerikāņiem, jo vjetnamieši varēja izlīst no nekurienes, uzbrukt amerikāņu vienībai un ātri nozust, amerikāņiem nezināmā virzienā, atstājot aiz sevis džungļos slēptas lamatas. Pazemes labirintos vjetnamieši izveidoja pat veselas pilsētiņas ar guļamistabām, virtuvēm, mazām slimnīcām, ieroču fabrikām. Ieejas tuneļos tika ļoti meistarīgi slēptas, tāpēc amerikāņiem bija grūti atrast tās un cīnīties pret šo gudro vjetkongiešu ieroci, turklāt tie bija tik šauri un zemi, ka amerikāņi pat, atrodot tuneli, nevarētu nekur tālu nonākt. Pamēģināju arī uz savas ādas pastaigāt pa šādu tuneli, taču…ātri izlīdu ārā jau pēc dažiem metriem.
Meklējot Bounty…
Tuvojoties ceļojuma noslēgumam, tas kā vienmēr sāka ieiet atpūtas gultnē…
Nāčangā (Nha Trang), kas ir viens no Vjetnamas labākajiem kūrortiem ar ļoti plašu, palmu ieskautu pludmali, vēlējos palaiskoties mazliet pludmalē un izbraukt ar kuģīti atpūtas izbraucienā pa apkārtējām salām. Protams, kā jau zemūdens pasaules cienītājs, nevarēju laist garām iespēju ielīst Dienvidķīnas jūras ūdeņos un ieskatīties, kas tur slēpjas. Krāsaino zivtiņu te netrūka, tomēr tās ne ar ko īpašu nepārsteidza kā citās vietās, bet koraļļi pie Mon salas gan pelnīja neviltotu izbrīnu, jo daži no tiem bija tādi, kas līdz šim nekur citur nebija redzēti.
Dodoties tālāk meklēt Bounty, uzdūros kādai netipiskai ainavai, kura nekādi neasociējas ar šo tropisko zemi – Mui Ne baltās kāpas. Tas ir salīdzinoši neliels, augstu kāpu un tuksneša pleķītis, kas tiek dēvēts par Vjetnamas Sahāru. Īpašs rakurss tam bija no blakus esošā ezera puses, kura krastos aug neskaitāmi lotosa ziedi…neparasta ainava, lotosi un tuksnesis, bet vēl sirreālistiskāka tā kļuva, kad baltajās kāpās parādījās govju karavāna! Govis tuksnesī, kurš vēl zied! Bildēs nudien izskatās, ka kaut kas sagājis ar mūsu planētu greizi. Ļoti populāra atrakcija baltajās kāpās ir šļūkšana pa kāpām lejā ar speciālu paklājiņu. To gan izmantoju nevis baltajās, bet gan blakus esošajās Mui Ne Sarkanajās kāpās, bet izrādījās, ka tas tāds tūristu triks vien ir, jo diez ko ātri tas paklājiņš neslīd.
Ar to Mui Ne pārsteigumi nebeidzās, vēl palika Pasaku Avots (Fairy Spring) - sarkanas nokrāsas strauts, ko ieskauj zaļa, tropiska veģetācija no vienas puses, un sarkanas un oranžas klintis ar netipiskiem, baltiem smilšu piļu veidojumiem no otras. Te nu dien jāpiekrīt cilvēkam, kas devis šim avotam vārdu, jo tas patiešām atgādina mazu Pasaku zemi.
Ceļojums jau tuvojās beigām un arī kulminācijai, jo lidoju uz kādu vietu, ko paši vjetnamieši dēvē par Vjetnamas vislabāk glabāto noslēpumu…ko atklāj tikai tie, kas dziļi rok… Pačukstēšu arī Jums to, tikai…tssss…nevienam ne vārda…
Tropiskā, lietus mežiem klātā Fū Kok (Phu Quoc) sala pašos valsts dienvidos, Taizemes līcī lepojas ar vienām no Vjetnamas skaistākajām pludmalēm, ko pamanījuši un sākuši novērtēt arī tūrisma nozares pārstāvji, tāpēc klusā un mazpazīstamā sala uzsākusi strauji attīstīties. Pagaidām salas apbūve notiek populārākajā pludmalē, 20 kilometrus garajā Long Beach, kur atrodas lielākā daļa no salas trūcīgā viesnīcu un naktsmītņu piedāvājuma. Tomēr pat Long Beach atrodami nebeidzami vientuļi smilšu plašumi, kurus iespējams pēc vairākiem gadiem pārņems plaša viesnīcu būvniecība. Tikai rājiens jāizsaka cilvēkiem, kuri atstāj atkritumus, kas vietām pavīd starp nokritušajiem kokosriekstiem mežonīgo pludmaļu posmos.
Un visbeidzot, Fū Kok salas galējos DA es atradu to, ko meklēju- savu Bounty, Bai Sao Beach - skaistākā pludmale visā Vjetnamā, turklāt bez neviena viesnīcu kompleksa…ar baltām, pulverveidīgām smiltīm, kokosriekstu palmām, pilnīgi kristāldzidru ūdeni, un tikai saujiņu cilvēku, kas bauda šo Bounty pludmali un miera oāzi… vieta, kur apsēdos un, pludmales skaistuma apžilbināts, sakopoju ceļojumā gūtos iespaidus, aizdomājoties, cik gan skaista un daudzveidīga ir šī zeme….vieta, kur apsēdos un, pludmales skaistuma apžilbināts, sakopoju ceļojumā gūtos iespaidus, aizdomājoties, cik gan skaista un daudzveidīga ir šī zeme….un domās sāku noskaņoties lidojumam uz Kolombo, Šrilankā, kura kā reiz kļuva par jubilejas valsti, 50 zemi, ko palaimējies savām acim skatīt...bet tas jau atkal ir cits stāsts...