Pa Itāliju automašīnā!

Aivars Bērziņš 16.12.2010 7 min lasīšanai

Garajiem ziemes vakariem ir viens pluss, no bezdarbības labāk sāk strādāt iztēle un fantāzija. Vienā no tādiem vakariem galvā iezagās doma - kā būtu, ja būtu? Kā būtu aizlaist uz Itāliju pavasarī un izmest kādu līkumu pa Toskānas, Ligūrijas un Kampānijas skaistākajām vietām. Ziemas ir apnicīgas!

Maija trešajā datumā esam lidmašīnā uz Milānu un mūsu ceļojums var sākties!

Milānas Malpensas lidostā atrodam savu autonomu, kuras visas kompakti izvietotas pagrabstāvā (-1) uz kurieni ved tikai lifts, pie kura izveidojusies ne maza rinda. Europcar piedāvā B klases Mercedes ar smieklīgu noskrējienu. Vēl tikai jāpieprasa fiksēt mazos bojājumiņus, lai mašīnas pieņēmējs nevarētu izmantot savu slikto garastāvokli, lai patukšotu mūsu maciņus, un laižam dzīvē.

Pirmais pārsteigums mūs sagaida, kad meklējam booking.com norādītajā vietā rezervēto viesnīcu, jo adrese Tangenziale ovest 19 km mūsu tomtomam neko neizsaka. Laipna Milānas piepilsētas Assago Tabacheria pārdevēja mums ir pat karti gatava uzzīmēt kā tur nokļūt, kas visai atšķiras no booking.com kartes. Lai vai kā, viesnīca tiek atrasta, somas ir nomestas un uzņemts kurss uz Milānas centru. Pēc vienas kļūmainas ievešanas pretējā braukšanas joslā, mūsu tomtoms aizved mūs uz Duomo laukumu, no kurienes varam izstaigāt blakusieliņas, pajūsmot par Gallerie Vittorio Emmanuele, aizstaigāt līdz LaScala operai un uzēst vakariņas skaistā šķērsielā pie Ferrari veikaliņa. Milānas centrs ir izstaigāts, no ogļmelna nēģerpuikas nopirkts lietussargs, kas mums palīdz tikt līdz automašīnai un varam doties pie miera, plānojot tālāko braucienu.

04.maija rīts mūs sagaida lietains. Omu nepalīdz uzlabot ne kafe latte, ne esspresso. Vienīgi dabasskati, kuri priecē acis tuvojoties pa autostrādi Dženovai, liek aizmirst par logā šķīstošajām lietus lāsēm. Nezinu, kurš itāļu gudrinieks ir plānojis autodrošību Itālijā, taču atļautais 130 km/h pa autostrādi pie Dženovas vairāk izskatās pēc pašnāvnieciskas lidošanas, nekā pēc drošās pārvietošanās. Taisnes nepārsniedz 100 metrus, savukārt gandrīz visi līkumi pārsniedz 90 grādus. Taču visvairāk pārsteidz skati. Ligūrija ir lieliska. Pasakaina.

Dženova sagaida mūs ar satiksmi trijos stāvos. Braucam iekšā vecpilsētā, pašā centrā atrodam automašīnai vietu un atklājam, ka stāvam pretī Dženovas dodžu pilij. Pa labi ir pilsētas austrumu vārti, kuriem blakus savulaik mājiņu ir īrējis dižais dženovietis un apkārtklaidonis Kristofors Kolumbs.

Ja ceļš uz Dženovu mums šķita skaists, tad pietrūka vārdu aprakstīt autostrādi, kura virzās uz Livorno- kalni, jūra, tuneļi, meži. Patiešām skaisti.

Pa ceļam uz Pizu, dodamies apskatīt vienu no Ligūrijas romantiskākajām pilsētiņām - Portovenere. Un neviļamies. Skaista māju rinda gar promenādi pie pašas jūras. No vietējās baznīciņas jau var pārskatīt visu La Spezia līci, taču visskaistākie skati paveras pie 16. gs. celtā cietokšņa, kurš majestātiski paceļas virs raga. Pa ceļam lejup laipnie Itāļi mūs sasilda ar karstu latte un kafiju, neaizmirstot ko piedāvāt no savas vinotēkas.

Pēc idillistiskās Ligūrijas mazpilsētas ar pārdesmit tūristiem, skaļā Pizas Duomo apkārtne liekas kā skudru pūznis. Visi tūristi vai nu tirgojas ar suvenīru pārdevējiem, vai nu iejūtas krītošā Pizas torņa glābēju lomā, mēģinot iepozēt pareizajā rakursā atspiežoties pret slīpo torni. Krītam kārdinājumā nopirkt grappas un sambucas pudelītes slīpā torņa stikla tarā. Pēc kā uzņemam kursu uz Florenci.

Iebraucot Florencē, meklējam naktsmājas. Te palīdz Itālijas ceļvedis un jau pirmā sazvanītā viesnīca piekrīt mūs izmitināt par aizdomīgi zemu cenu. Ierodoties viesnīcā, top skaidrs, ka jebkuras Rīgas kopmītnes varētu lepni saukties par viesnīcu, ja vien tās atrastos Florencē. Bet mūs apmierina tās atrašanās vieta – blakus Bopoli dārziem pie Pitti pils. No kurienes ar kājām piecu minūšu laikā sasniedzams Ponte di Vecchio pār Arno upi un pārējā vecpilsēta.

5. maijs sākas ar pastaigu pa Florences centru. Slavenāko celtņu, baznīcu, laukumu un ielu nosaukumi ņirb gar acīm, fotoaparāts klikšķ bez mitas, līdz atkal sākas lietus un ..... sākas šopingam līdzīgā tūre pa sieviešu Mekku – Via Tornebuloni, kura nav tālu no Duomo apkārtnes. Domas vien uzkavējas pie itāliskiem paradoksiem – ja ne florencietis Amerigo Vespuči, kurš gan zinātu dženovieti Kristoforu Kolumbu un ja ne florencietis Dante Alegjēri, kāda gan būtu skaistā itāļu valoda.

Pa ceļam uz Romu, uzdodam mūsu tomtomam aizvest mūs līdz vīriešu Mekkai – Montepulciano pilsētiņai Toskānas nomalē. Neskatoties uz nomali, šeit tiek gatavoti un ir atrodami vieni no slavenākajiem Toskānas vīniem - Vino de Nobile. Pati pilsētiņa ļauj priecāties gan par savu arhitektūru, mazajām ieliņām, gan par lētajiem un kvalitatīvajiem ādas izstrādājumiem, gan par vīna veikaliņiem. Cenas no 5 līdz 120 eiro par pudeli, atkarībā no ražas gada, izturēšanas laika, popularitātes un alkohola līmeņa. Vinotēku saimnieki skapē vizītkartes un sola atsūtīt uz Latviju jebkādu vīna daudzumu. Viena otra pudeles etiķete ir redzēta Sky veikala plauktos, taču kosmosa cenu kategorijā. Priecājamies par skatiem, kuri paveras no Montepulciano skatu laukumiem uz Umbrijas un Toskānas laukiem. Apmierināti sakārtojam iepirktās vīna pudeles, ādas maciņus un somiņas mašīnas bagāžniekā un uzņemam kursu uz mūžīgo pilsētu.

Pāris vārdi noteikti jāatvēl braukšanai pa Romu, kas līdz šim sanākusi tikai autobusos un takšos. Jebkurš braucējs automašīnā nemanot tiek ielenkts nomotociklistu un skūteristu puses. Un, jo tālāk virzamies pilsētā, jo lielāks ir aplenkums. Lēnām braucot pa taisnēm un stāvot krustojumos, skūteristu pulki ir draudzīgi, smaidīgi. Taču iedegoties zaļajai gaismai, viņiem aizkrīt „širmis” un visi vienlaicīgi, kā melnu mušu mākonis, cenšas beigt savu dzīvi zem mašīnām, nešķirojot tūristus un vietējos braucējus. Tas padara latviešu braucēju par īpaši vispusīgu būtni, jo jāvirzās pa Igora Siliņa diktēto maršrutu tomtomā, jāizvairās no automobilistiem, kuriem visiem kā vienam liekas, ka tu dod viņam ceļu, un vēl jāizvairās no skūteristiem – pašnāvniekiem, kuri, kā mazākais, tā vien vēlas atstāt melnu švīku no sava mopēda uz tavas automašīnas bampera.

Romas centrs tiek izstaigāts vakarā, tāpēc no rīta - Via del Corso, Via Condotti un Piazza di Spagna pa Pradas veikala logu. Priekšā sēž laipns pavecs amerikānis, kura sieva jau ir uzmērījusi visas kurpes veikalā, un kurš, velkot laukā savu sievu no veikala, žēli skatoties dāvā man savu The New York Times. Taču šopings beidzas neticami ātri un jožam uz Romas pāvestu un valdnieku atpūtas vietu – Tivoli, kas izvietojusies ap padsmit kilometriem no Romas. Izvēlamies apskatīties Villa dEste, kura celta un kuras dārzi ar strūklakām veidoti sākot no 16. gadsimta sākuma. Šajā villā savu laicīgo baudu no skaistajām strūklakām un brīnišķīgajiem skatiem guvuši vairāki pāvesti. Jāatzīst, ka viņiem bijusi laba gaume un fiziskā kondīcija, jo kāpelēšana no villas dārzā un atpakaļ prasa zināmu piepūli. Villas vienā no dārza nostūriem skaistā kolonādē var baudīt kafiju raugoties brīnišķīgā ainavā uz tālumā vīdošo Romu.

Tālāk ceļš ved kalnos - Anagni un Alatri, kuru viduslaiku vecpilsēta ir kā radīta filmindustrijai, lai uzburtu viduslaiku bruņinieku šaurā ieliņā. Mūs sveicina katrs pretimnācējs, jo, acīmredzot, ziņas par baltajiem tūristiem ir jau pilsētā izplatījušās pirms esam parādījušies. Vakarpusē jau esam Terracina pilsētiņā, kas izvietojusies gar jūru un augsti godā kūrortpilsētas statusu. Frutti di mare ar sarkanvīnu nāk par labu labsajūtai un ļaujamies viļņu skaņās iemigt viesnīciņā Villa del Sole pašā jūras krastā.

7. maijā beidzot spīd saule un mēs mērojam ceļu gar jūras krastu uz Neapoli. Krastmala un tās ciematiņi ir neatvairāmi – Sperlonga savā mierā, Gaeta ar kempingiem apaugušajiem pakalniem. Tad, pēc stundas automašīnā, meklējam nobrauktuvi uz Neapoles centru, jo esam nolēmuši apēst visgaršīgāko picu tās dzimtajā pilsētā. Dodoties iekšā vecpilsētā neredzam nevienu picērijas uzrakstu, taču pamanām to, kas ar lielu toleranci aprakstīts Itālijas ceļvedī. Neapole patiesībā - bez tolerances, ir netīra, haotiska, ar šausmīgu satiksmi, kas aizdzen jebkādu vēlmi apskatīt slavenākās baznīcas un cietokšņus. Aprobežojamies ar bildēšanu pa mašīnas logu un steidzam prom, bet kas tev deva!!!! Neapoles satiksme galvenajās ielās, kuras savienotas ar automaģistrālēm, piektdienas pusdienlaikā ir apstājusies. Pēc pusotras stundas sastrēgumos, izvairoties no gājējiem, kuriem liekas, ka tie var iet visur pie jebkādas gaismas, taurējot uz Neapoles skūteristiem, salīdzinot ar kuriem Romas amatbrāļi ir zaļi amatieri, un, lamājoties uz automobilistiem, kuri brauc bez žēlastības tev virsū un jebkādu pieklājību no tavas puses uztver par tavu nervu vājumu, esam tikuši laukā no tā ārprāta, kas saucas Neapole un nosolamies nekad te neatgriezties. Prātā šaudās tikai viena doma, ka jebkura mūsu ceļu policijas ekipāža te dežūrējot varētu pusi autostūrētājus aizsūtīt uz svētdienas autoskolu par agresīvu braukšanu, savukārt otrai pusei - vienkārši iegāztu pa seju un atņemtu tiesības.

Pēcpusdienā esam Salerno, kurā pierunājam picērijas īpašnieku sasildīt viņa stikla skapjos esošās liellopa gaļas strēmeles un pildītus cukīni un dodamies uz Amalfi savas viesnīcas virzienā. Pastaiga pa vakarīgi Amalfi ir burvīga. Iepazīstamies ar tuvu vai visiem veikaliņu pārdevējiem un, uzēduši minestrones zupu un nobaudījuši vietējo Ravello vīnu, dodamies pie miera.

8. maijs ir Kapri diena. Pēc brokastīm dodos pāri promenādei uz tuvējo ekskursiju biroju nopirkt biļetes uz prāmi Amalfi – Capri. Biļete vienam pieaugušajam uz Jetu turp atpakaļ maksā 30 eiro. Nav lēti pusotras stundas braucienam ar pieturu Positano. Bet skati uz Amalfi piekrasti ir brīnišķīgi, saule patīkami silda muguru un pētot salas karti, tiek sastādīts maršruts, ko apskatīt. Pasažieru ērtībām pagarināts taksometrs aizvizina mūs uz Anakapri, kur atrodas Sanmikele – slavenā zviedra Aksela Muntes māja, kurā glabājas arī trīs stāsta izdevumi latviešu valodā. Aksela Muntes interesantā valoda, aizraujošais stāstījums vēl joprojām uz salu ved tūkstošiem tūristu, kuri skaļi noelšas pārliecinoties, ka Muntem bija taisnība – Kapri ir dievu (vai dievīga) sala. Atpakaļceļā gandrīz nokavējam prāmi, jo latviešu naivumā nepārbaudam prāmju atiešanas sarakstu un domājam, ka prāmis uzņems pasažierus turpat kur izlaidis. Tikpat muļķīgi domā vēl pāris itāļu un draugi amerikāņi, tā ka skriešana bariņā apkārt Grande Marina ir kā starptautiska sacensība.

9. maijs ir nekā nedarīšanas diena – nebiju domājis, ka varu tik daudz apēst un izdzert. Padomājām par skūtera iznomāšanu, bet slinkums ir stiprāks un diena paiet nākamās dienas plānošanā.

10. maijs ir vēsturisko notikumu diena – no sekām pie cēloņiem. No rīta gar piekrasti aizvizināmies līdz Ilmāra Dzeņa apdziedātajai Sorrento, kur atrodam brīnišķīgu kafejnīcu ar skatu uz visu piekrasti un garšīgu kafiju. Tālāk ar dievpalīgu uz Pompei Scavi. Tāda pilsēta ir atrodama tomtomā, kurš aizved gandrīz līdz Pompeju kasēm. Iesaku lūkoties pašiem pēc stāvvietām nevis iekrist kā losīšiem viltīgo itāļu parkingotāju tīklos. Tikai pēc mašīnas novietošanas uzzinām, ka stāvvieta maksā 10 euro, bet uz visu dienu. Slinkums braukt laukā, tā nu dodamies apskatīt izvirtīgo pompejiešu sagrautās mājas un tempļus. Tālumā vīd vaininieks – Vezuvs, kurš 79. gadā uz vairāk kā 1700 gadiem lika pasaulei aizmirst par tādu pilsētu. Pie kasēm gida pakalpojumus piedāvā vairākas gides, bet veikaliņā var izīrēt autogidu – iespraud ausī tamponveidīgu austiņu un spied attiecīgās pogas, ko redzi uz mājām – un stāsts var sākties! Pēc Pompejiem braucam uz Vezuvu, kurš gan tomtomā nav atrodams bet var atrast norādes, ja nobrauc no autostrādes nobrauktuvē Torre del Greco, kuras uzved līdz pēdējai autostāvvietai, kas jau maksā piecreiz lētāk. Vēl tikai kādi 800 metri kājām un var ielūkoties vulkāna „mutē”! Apkārt krāterim izveidots celiņš, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Neapoles līci, Pompejiem un Herkulānu, Kapri un Ishia. Jau kuro reizi konstatējam, ka pusdienas var paēst tikai pie tūrisma objektiem, jo aizbraucot garām tavernām ar sildītajām picām, neatrodam nevienu restorānu ne tuvējā pilsētā, ne pie jūras, nekur!??? Pa ceļam uz Romu glābj Autogrill restorāns, taču tikai ar focačiām un citām sendvičmaizēm.

Romā noenkurojamies Ardeatina Park Hotel, kas ir moderns hotelis Romas nomalē ar bezmaksas stāvvietu un wireless internetu. Gandrīz visu dienas tumšo daļu pavadām aplūkojot Romu naktī. Un tas nekas, ka netiekam iekšā Panteonā un Sv.Pētera katedrālē - Roma naktī ir skaista tāpat.