Mežs ūdenī

  • 6 min lasīšanai

Tas notika 2007.gada decembra pašā sākumā. Devos apmeklēt jūru sev mīļajā vietā. Vēlu no rīta iekāpu starptautiskajā reisā un ap pusdienlaiku teicu paldies vadītājam un izkāpu pie šosejas nomaļā vietā.

Laiks ir skaists, saule mijas ar mākoņiem. Mans mērķis ir sasniegt jūru pa jauno, supertaisno maršrutu, lai beigās novērotu saulrietu. Man ir 3h:30m laika, lai pārvarētu 8 km pa maršrutu, kuru es nekad līdz šim neesmu gājis. Pēc neprecīzas kartes spriežot, tam jābūt viegli noejemam. Dodos pa lauku ceļu taisnā virzienā, kā arī tas bija ieplānots.

Pirmie divi kilometri ātri raitā solī tiek pievarēti. Tālumā jau dzirdama jūra. Ieturu tējas pauzi, skatos kartē un dodos tālāk. Te blakus pa kreisi ir milzīgs, sekls piejūras ezers. Lai gan stipri vairāk te ir pārpurvotas teritorijas nekā atklāta ūdens. Ezera krastā lielā platībā ir ierīkotas savvaļas govju ganības. Aploka sēta stiepjas daudzu kilometru garumā. Kad plānoju šo maršrutu, pieņēmu, ka visiem zemesceļiem, kas ir attēloti manā neprecīzā kartē, jābūt normāli vairāk vai mazāk izejamiem. Tā tam visam ir arī jābūt, ja viss ir kārtībā.

Bet tagad diemžēl kaut kas nav kārtībā. Pirms dažām dienām bija ilgstošs un ļoti lietains laiks, kas ieviesa ievērojamas izmaiņas apkārtējā ainavā. Un tagad trešajā kilometrā sāku pamazām šīs izmaiņas izjust. Uz mana zemesceļa sāk parādīties dubļu peļķes. Man nav gumijas zābaku, tāpēc nākas iet šīm peļķēm apkārt. Kad sākas ceturtais kilometrs peļķes pieaug izmēros ne pa jokam. Esmu pie slūžam un aina, ko nupat redzu, nespēj atrast vietu manā prātā. Gandrīz viss, ko redzu, ieskaitot manu zemes ceļu tālāk, ir applūdis. Bet es netaisos padoties un sāku pētīt karti un apkārtni, cerībā atrast piemērotu risinājumu.

Lēmums tiek pieņemts, eju tālāk. Lēkāju pa atlikušajiem neapplūdušas zemes pleķīšiem uz priekšu gar zemes ceļu, kurš gandrīz viss ir zem ūdens. Nonāku līdz savvaļas govju aploka vārtiem. Tālāk zemes ceļš iet cauri šim aplokam. Mans mēģinājums sausā veidā virzīties gar šo ceļu ir neveiksmīgs, un man nākas atgriezties pie vārtiem un prātot jaunu risinājumu. Jauns risinājums – jātiek līdz tam mežam labā pusē, tur noteikti zeme ir augstāka un līdz ar to arī sausāka. Lēkājot pa sausas zemes pleķīšiem gar grāvi, drīz vien tur arī nokļūstu. Ieraugu tālumā govis. Ak šausmas, viņas taču visas ir aukstajā ūdenī un izmisīgi skraida sausākas vietas meklējumos. Ja nebūtu šī milzu aploka, tad viņas jau sen būtu atradušas sev sausākas pļavas vai mežus. Kā tā var apieties ar dzīvniekiem? Esmu šeit gluži kā princis, kurš var izvēlēties sev jebkuru vietu gan iekšpus aploka, gan ārpus tā.

Mežā tik tiešām ir nedaudz sausāks, un man ir iespēja lēnām virzīties tālāk. Tie grāvji šo virzīšanās procesu nedaudz apgrūtina. Kādu gabalu virzos gar aploka sētu, kas atrodas pie meža malas. Dažreiz nākas iet caur aploka iekšpusi. Atkal atskrien govis, kuras grūstoties izmisumā meklē sausākas vietas. Drošības labad cenšos turēties no govīm pa gabalu, citādi vēl tikšu iegāzts ūdenī. Lēkādams pa sausākas zemes kukuržņiem, lēnām virzos uz priekšu. Dažreiz nākas atgriezties atpakaļ cita, sausāka ceļa meklēšanai. Sākas piektais kilometrs un beidzot nonāku uz labāka zemes ceļa, kas iet pa labi tieši mežā iekšā. Te tiek ieturēta lielāka pauze apūtai un tējai. Saule pamazām sāk taisīties uz rietu, un man ir jāatrod ātrs risinājums, kā nokļūt līdz jūrai. Izvelku ārā savu karti, vēroju apkārtni un mēģinu izplānot turpmāko gaitu.

Cerībā atrast kādu sausāku ceļu, dodos kādu gabalu pa šo zemes ceļu mežā dziļāk iekšā. Nonāku līdz izcirtumam, kur griežos pa kreisi un dodos pa aizaugušu meža tehnikas ceļu uz jūras pusi. No šejienes līdz jūrai pa taisno ir kādi trīs ar pus kilometri. Eju labu laiku pa aizaugušu meža ceļu, dažreiz pagadās kāda peļķīte, viss notiek. Ceļš pamazām sāk applūst, atrodu taciņu un traucos tik uz priekšu. Lai būtu īsāks ceļš, jāturās rietumu virzienā. Man ir kompass, bet nez kāpēc ir slinkums to vilkt ārā un par rietumiem neapdomāti tiek nosprausts virziens, no kura nāk saules gaisma. Tātad dodos saules virzienā. Mežs pamazām sāk pārvērsties purvā, taciņa kļūst mitra, ūdens no sūnām sāk pamazām sūkties manos ziemas zābakos.

Pēkšņi apstājos purva malā. Priekšā ir ne pārāk traks, neliels purviņš un man jātiek tam cauri. Pievēršu uzmanību saviem ziemas zābakiem un kājām, kuras atrodas tajos. Tas ūdens, kas ir sasūcies zābakos iekšā, sasniedzis nepiedodamus apmērus. Tā nedrīkst turpināties, šī ūdens padarīšana ir jāizbeidz. Drīz rietēs saule. Man ir divas izejas – iet uz priekšu vai atgriezties. Skatos atpakaļ. Atgriezties? Nē, tur vairs nav ne takas, ne ceļa. Ja došos atpakaļ, tad man nāksies vēl ilgi pa tumsu blandīties. Līdz jūrai ir tikai pāris kilometri, un tā jau ir labi dzirdama. Jāiet uz priekšu un jāpieliek šiem kilometriem beidzot punkts. Ja saule norietēs, tad redzēšu vismaz jūru.

Lēkājot pa sausākiem purva pleķīšiem, tieku tam pāri un atkal esmu mežā. Saule riet. Ieeju dziļāk mežā un pēkšņi esmu pārsteigts. Tas ir ārprāts, viss mežs zem ūdens, un nav vairs neviena sausa pleķīša. Paskat, kāds te dziļums liels. Kāds tur atpakaļceļš, kad piejūras kāpas būs jau pēc kilometra un beidzot sauss zemesceļš cauri kāpām garantēts. Jātiek cauri un lieta darīta. Tāpat jau kājas mitras. Palūdzos dabai par veiksmīgu izkļūšanu un laiks ieprovēt šejienes dziļumu un drošumu. Ūdens auksts, bet neko darīt. Dziļums tā neko – līdz ceļiem. Drošība tiek novērtēta, uzmanīgi noejot kādus pāris desmitusmetru. Bedru nav, secinājums drošs. Palielinu ātrumu un strauji virzos uz priekšu. Pļukš, pļukš ūdens dziesma skan. Domāju par mežu, nekad līdz šim nebiju redzējis, ka tas applūst tik biezā slānī. Ja neņem vērā auksto ūdeni, tad rodas doma, ka esi kaut kur tropu mežā. Tas ir tik neparasti. Pēc kādiem trīssimt metriem tuvojas sausums. Esmu laukā, kājām slapji un auksti, izspiežu cik var no biksēm ūdeni un strauji dodos tālāk. Sāk palikt tumšs.

Nonāku līdz grāvim, kuram otrā pusē ir labs zemes ceļš. Jēēē, tas ir super, beidzot esmu pie laba ceļa. Tagad varēšu mierīgi tikt līdz jūrai un pabeigt savu ceļojumu. Jātiek pāri grāvim, kurš izrādās ir diezgan liels. Iet atpakaļ un tagad, kad dažu soļu attālumā ir laimīgas beigas? Nē. Nolieku maliņā savu somu un pustumsā grābstos pa tuvējo mežu, meklējot nokritušos kokus, no kuriem uzbūvēt tiltu. Sametu dažus pāri grāvim un izmēģinu. Pārāk stipri locās, ja iešu pāri ar savu somu, riskēju ielūzt iekšā. Sadabūju vēl paris plānus kociņus katrai rokai, uzvelku virsū somu un dodos pāri. Atspiežos pret grāvja dibenu ar saviem kociņiem, tādā veidā samazinot savu svaru uz tiltu. Lēnām, uzmanīgi solītis pēc solīša un lūk esmu pāri. Super, plūdu ceļam beidzot pielikts punkts.

Jāietur pauze, jāiedzer silta tēja, jāatpūšas, jāieskatās kartē un apkārtnē un jātiek skaidrībā par to, kas tiek darīts tālāk. Saule jau sen ir norietējusi, ir krēsla un tiek spriests par patreizējo atrašanās vietu. Tiek beidzot izvilkts talkā kompass un par pārsteigumu atklāts, ka visu šo laiku virzījos nevis uz rietumiem, kā man vajadzēja, bet uz dienvidrietumiem. Šis zemes ceļš, uz kura esmu, ir attēlots manā kartē. Līdz jūrai vēl ir kāds viens kilometrs pa šo ceļu. Līdz šosejai ir vēl padsmit kilometri pa šo ceļu. Līdz pēdējam Rīgas autobusam ir 3 stundas un, lai ar to varētu braukt, jātiek vēl līdz tuvējai pilsētai. Bet nav jau starpības, šis ceļš tāpat jau sākumā aiziet līdz jūrai un tad dodas uz šoseju. Bet tas džips, kas tur krūmos stāv, visu maina. Te noteikti mežā ir cilvēki, kuri iespējams drīz brauks prom. Tātad iešana uz jūru tiek atcelta, tiek gaidīti saimnieki un mēģinās sarunāt. Drīz vien parādās arī saimnieki, kā reiz mednieki. Uz mani tie skatās ļoti izbrīnīti, šeit, meža biezoknī, cilvēks, tādā diennakts laikā un vēl bez mašīnas?

Esam trijatā mašīnā un braucam cauri mežam. Viens mednieks man stāsta, ka esmu otrais cilvēks, kuru viņš ir sastapis šajā mežā sava mūža laikā. Kad viņš sastapa pirmo cilvēku, viņš gandrīz vai *. Ļoti ilgi braucam cauri mežam. Tad izbraucam uz šosejas un mani aizved līdz tuvējai pilsētai.

Kad sēžu savā Rīgas autobusā, iedzeru tēju un apēdu vakariņas, sāku cilāt savus šodienas piedzīvojumus. Vispār jau labāk būtu, ieraugot tos applūdušos laukus un plunčājošās govis, atcelt savu plānu, pavadīt dienu turpat, apskatot apkārtni, kur var tikt sausā, un vakarā doties atpakaļ uz Rīgu. Tagad, pēc dažiem gadiem, pierakstot šo ceļojumu, domāju par to momentu, kad apstājos neliela purviņa priekšā. Vispār jau nebija nemaz tik traki, lai atgrieztos, nevajadzēja iet visu to pašu ceļu atpakaļ, vajadzēja tikai ar kompasa palīdzību atgriezties uz tā labā zemes ceļa, kas gāja cauri izcirtumam un no kura es nogriezos uz jūras pusi, un doties tālāk pa šo zemes ceļu, un pēc 8 km būtu šoseja.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, pēc visas tās kāju saldēšanas ar nepacietību gaidīju tās iesnas, kuras, kā man likās, esmu nopelnījis. Man bija interesanti, kas nu tagad būs? Pagāja viss decembris un nekā, un es nospriedu, ka laikam tomēr neesmu nopelnījis.

Jānis Blūms



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais