Fragments no Mona x - 2006
|
Martins Kalnberzins
|
Bija pulksten divi naktī. Galīgā bezspēkā sakritām slapjajā zālē purvaina izcirtuma malā. Mēnesis bija noslēpies aiz mākoņiem un purvs tumsā likās draudīgs.
2006. gada maijā sākums un mēs bijām tik neprātīgi, ka startējām Mona X piedzīvojumu sacīkstēs bez jebkādas fiziskās sagatavotības. Aiz muguras jau bija vairāki desmiti pārvarētu kilometru ar kājām, laivu un velosipēdiem pa Madonas rajona ceļiem un bezceļiem, bet tagad nakts tumsā mēs bijām beidzot apmaldījušies un nekādi vairs nevarējām atrast nākamo kontrolpunktu. Tam vajadzēja būt tepat, kaut kur uz viena no purvu pauguriem, bet noteikt tieši uz kura -mēs nespējām. Noguruma un neveiksmes nomākti, nolēmām nedaudz atpūsties.
Kamēr elsdami un pūzdami vārtījāmies pļavā, tikmēr bezmaz vai ierindas solī, lukturīšiem šūpojoties soļu taktī, no miglas parādījās vairāku komandu konglomerāts ar enerģisku barvedi priekšgalā. Ierindas beigās skumīgi vilkās pāris komandas līdzīgā morālā stāvoklī kā mūsu. Barvedis veica ātru aģitācijas kursu par sabiedrības konsolidēšanās lietderīgumu kritiskās situācijas un, pārliecinājies par sociālās šūniņas ar nosaukumu „Apēst desu” suverēno nostāju, veica ātru nopratināšanu par nākamā kontrolpunkta atrašanās vietu. Ieguvis skumīgo informāciju “ka jau stundu bradājam pa purvu un neko vairs nesaprotam„ viņš nesamulsa, bet norīkoja savus sekotājus dažādos potenciāli cerīgākajos purva virzienos.
Grauzdami zāles stiebrus, mēs ieklausījāmies kā kājām žļerkstot purva dūksnā, monisti pazuda miglā dažādos virzienos. Ar nu, nu - maz,mazliet nelielu ļaunuma piegaršu, izbaudījām sulīgos epitetus, kas ik pa laikam atskanēja no tumsas kādam iegāžoties dziļākā vietā vai aizķeroties zaros. Spriedelējot par viņu izredzēm atrast kontrolpunktu un pārliecinot sevi par to, ka „tur un tur tas punkts jau nu nav” un „viņi bradā pa velti” , mēs vienlaicīgi tīksminājāmies par skatu, kurš pavērās miglai ceļoties augšā. Izklīdušie cilvēki pa purvu kustējās kā milzīgu jāņtārpiņu bars, spīdinot ar saviem lukturiem visos virzienos.
Aizrāvušies ar kādu interesantu sarunu, lai tā man piedod, jo tēmu jau pēc 4 gadiem vairāk neatceros, mēs pēkšņi konstatējām, ka apkārt iestājies ir klusums un secinājums bija viens. Viņi ir atraduši! Drudžaini izstrīdējušies, kur pēdējo reizi ir manīts kāds lukturis, mēs tikpat sulīgi izrunājoties un kājām žļerkstot kā pionieriem purvbridējiem, stūrējām attiecīgā virzienā, un jā, te nu tas bija! Turpat kur to jau vairakkārt bijām meklējuši.
Turpmākajās stundās vēl ne reizi vien šķita, ka nu viss, vairāk nevar ne saprast, ne atrast, ne paiet, bet nē, tomēr finišējām. Ja nemaldos, tad kā reiz pieļaujamajās 36 stundās , veicot aptuveni 120 km un kā pēdējā ne diskvalificētā komandā. Tomēr finišs.
