Šahs uz lielā ceļa nakts vidū

  • 10 min lasīšanai

Šis ceļojums notika 2007.gada pavasarī neilgi pēc ceļojuma „Ezera noslēpums”. Toreiz biju nolēmis apmeklēt 3 dziļus subglaciālas izcelsmes ezerus. Vispār doma bija apmeklēt tikai vienu no ezeriem, bet tā kā bez šī ezera vajadzētu palikt vēl ļoti daudz brīvā laika, tad nolēmu bagātināt savu maršrutu ar vēl diviem ezeriem. Šie divi bija grūtāk pieejami, tāpēc pārgājiens pa laukiem un mežiem bija garantēts. Un jautājums par atlikušā brīvā laika efektīvu pavadīšanu bija atrisināts. Iemesls, kāpēc izvēlējos šādus ezerus, bija interese ieraudzīt šiem ezeriem raksturīgo ainavu, kur šaurs, ļoti garš un dziļš ezers ar stāviem krastiem kā upe met lokus meža ieskautajā ainavā. Atkal nakts vidū iesēdos šajā pašā starptautiskajā autobusā un sāku savu ieplānoto diennakts garuma ceļojumu. Par cik mani ezeri atradās gandrīz pie pašas valsts robežas, kur vairs nebija nevienas oficiālas šī autobusa maršruta pieturas, tad biļeti nācās pirkt līdz kaimiņvalsts pilsētai. Tāpēc naudas atpakaļceļam man bija palicis krietni mazāk nekā puse. Šeit parādījās manis pieļauta divkārša kļūda, jo plānojot šo ceļojumu, nez kāpēc nebiju iedomājies, ka man varētu nākties maksāt tālāk par valsts robežu, un pērkot šo biļeti, manas domas bija tikai par šo ezeru. Šoreiz ceļš bija par pusotru stundu garāks nekā iepriekšējo reizi, tāpēc varēju atļauties ilgāk nosnausties.

Ir agrs rīts, saullēkts, un es kāpju ārā no autobusa pašā lauku vidū. Gaiss ir dzestrs, un izskatās, ka diena būs skaista. Visapkārt ir pauguraina ainava, eju gar dažādām lauku sētām, var just jau citas zemes kultūras piegaršu. Saules stari traucas cauri mitram gaisam, tāds neparasts mirdzums pilda gaisu, acis žilbst. Te dzīvo cilvēki, kuri mīl zemi. Viņiem ir smukas zemnieku sētas un krāšņi dārzi. Cilvēka attiecības ar dabu plaukst un zeļ. Eju gar smalkiem un reizē vienkāršiem namiņiem, suņi rej, kaut kur tālumā dzied pupuķis. Un lūk mans pirmais ezers. Tik tiešām tas ir šaurs un garš, un lokās kā upe. Grūti pat iedomāties, kā tik šaurs ezers var būt reizē arī ļoti dziļš? Lai gan pavērojot tā krastu stāvumu, sāc nojaust arī to, kas ir zem ūdens. Nokāpju lejā pie ezera un ieklausos tajā.

Paeju nedaudz tālāk pa ceļu uz priekšu, līdz vietai, kur ezers met līkumu prom no civilizācijas. Tur pagriežos un dodos pāri laukam ezeram līdzi. Kad esmu tā stāvajā krastā, tad nospriežu, ka laiks brokastīm. Brokastis man ir zem bērza, kur virs manīm dzied čunčiņš.

Pēc brokastīm nokāpju lejā pie ezera un nedaudz pavēroju dabu. Laiks doties tālāk, priekšā ir gandrīz visa diena, kura jāizmanto lietderīgi.

Izeju cauri vienam ciemam, nogriežos no ceļa un dodos pāri laukam austrumu virzienā uz otrā ezera pusi. Te ir zīme, kur rakstīts, ka tas ir privātīpašums. Bet man ir jānokļūst pie ezera, tāpēc cenšos būt nemanāms, lai netraucētu saimniekus, eju nevis pa zemes ceļu, bet laužos cauri krūmiem. Drīz nonāku līdz sētai, tur kaut kas vērtīgs tiek audzēts un sargāts no savvaļas dzīvniekiem. Blandos gar sētu pa zvēru takām, meklējot vietu, kur varētu nogriezties uz ezera pusi. Beidzot sētai ir pagrieziens un atkal esmu virzienā uz ezeru. Ezers ir gandrīz klāt, bet te netālu ir saimnieku māja, tāpēc apmetu līkumu aiz paugura, lai mani neredz. Esmu klāt, ezers ir te pat, tikai jānokāpj lejā. Dodos lejas virzienā pa pļavu, kura kļūst arvien stāvāka un stāvāka. Krasta slīpums mainās kā pa hiperbolu, pie kam viss ir tik milzīgs, ka kāpiens lejā pie ezera ir ne pa jokam. Jāskatās, ka tik lejā nenoripo. Tāda sajūta, ka zeme ir kļuvusi apaļa, saimnieku māja liekas, ka ir pazudusi tālu zem horizonta. Jāsaka gan, ka šodienas pārgājiens gar otrā un trešā ezera stāvo krastu man prasīs ļoti daudz spēku.

Esmu lejā pie ezera malas. Šis arī ir šaurs, garš un dziļš ezers. Pretējā krastā var dzirdēt meža pīles tusējamies. Sajūta it kā esi lielā bedrē. Pēc neilgas atpūtas dodos gar krastu apkārt ezeram. Ir karsta vēlme nokļūt tajā pussalā, kas sadala garenvirzienā šo ezeru divās daļās. Lai to izdarītu, man nāksies lauzties cauri krūmiem un laukiem gar ezera šo krastu, apmest līkumu apkārt purvam, kas atrodas pašā ezera galā un noiet labu gabalu pa meža taku, kas atrodas ezera pretējā krastā. Varētu teikt, ka man jāapiet apkārt pusei no šī ezera.

Pēc pusotras stundas esmu galā. Šī ir ļoti īpaša vieta. Tā ir pussala, kas vērsta šī ezera garenvirzienā un sadala to divās daļās. Pussala ir apaugusi ar mežu, kur tagad pavasarī zied skaistas meža puķītes. Esmu gandrīz pašā pussalas galā, šeit no augšas paveras labs skats – cauri mežam redzams ezers gan uz priekšu, gan pa labi un pa kreisi. Kāpju lejā pa stāvo krastu. Kaut kur pusceļā uz leju atstāju savu smago somu. Pašā apakšā krasts kļūst tik stāvs, ka man nākas palikt pāris metrus virs ezera. Te ir tik stāvs, ka ja atļauties ievelties ezerā iekšā, tad būs reālas grūtības izkļūt ārā. Šis krasts turās tik stāvs pateicoties tam mežam, kas aug uz pussalas. Koku saknes ir kā armatūra stāvkrastam. Atrodu ērtāku vietu, kur iekārtoties, un beidzot varu atpūsties. Saule mijas ar mākoņiem. No ezera pūš kārtīgs vējš un viļņi sitās pret krastu. Man gandrīz apakšā ir ezers, kura akmeņainais dibens aiziet dziļumā gandrīz tikpat strauji, cik mans stāvkrasts. Liekas, ka tas ir nevis ezers, bet milzīga ala, kas pazūd lejā ūdens tumšajā dzelmē. Šeit tikai Nesijas trūkst, jo domāju, ka šī vieta ir kā radīta viņai.

Ir ļoti patīkami atrasties tik skaistā un milzīgā vietā. Pussalas mežs ar savu pavasara puķīšu paklāju, ir kā pirmatnēja paradīze. Jāskatās zem kājām, lai nesamīcītu kādu trauslu radību. Šis mirklis ar puķītēm man ilgi paliks atmiņā. Esot šeit, varēju iemalkot dzīvības enerģiju turpmākajam ceļam.

Laiks iet, un man jādodas tālāk pie trešā ezera. Esmu diezgan nomaļā vietā, un priekšā, pēc kartes, kura nav pietiekami smalka, skatoties, vēl ir jāpārvar zīmīgi šķēršļi. Dodos ārā no pussalas pa to pašu meža taku, tad griežos no takas nost un uz austrumiem. Skatoties no augšas, šis ezers atgādina divžuburu dakšas formu. Šī pussala, kur tikko biju, spēlē telpas lomu, kas ir starp šiem žuburiem. Pirms tam, lai nokļūtu uz pussalas, biju apgājis apkārt pirmā žubura purviņam. Tagad, lai dotos tālāk uz austrumiem, man ir jāpārvar otrā žubura purviņš, pie kam no šī ezera žubura iztek arī maza upīte. Laužos un kāpju lejā cauri mežam.

Nu re, purviņš ar upīti ir klāt. Šķērslis ne pa jokam. Pētu apkārtni un prātoju, kā man tagad rīkoties. Te izskatās kaut kāds aizaudzis lauku ceļš vai taka. Pāri upītei ir pārvilkti kaut kādi puspuvuši koki. Bet līdz tiem vēl jāmāk sausam tikt, jo upīte ir pārplūdusi. Smagā soma tiek nolikta malā. Meklēju kādus palīgkokus, ko samest iekšā. Diezgan ilgi nākas grābstīties un plunčāties. Beidzot pēc pusstundas cītīga darba, es uz mata gala tieku pāri šim ne tik nozīmīgam ūdens šķērslim.

Uzkāpju pa taciņu augšā un esmu uz aizauguša lauku ceļa, kurš par laimi iet man vēlamajā virzienā. Eju pa šo ceļu pāri laukam, kuram abās pusēs zaļo rudenī iesēti graudi. Vadoties pēc kartes, cenšos turēties netālu no meža, bet kad manējais lauku ceļš aiziet pārāk tālu no meža, tad griežos nost no tā uz meža pusi. Izeju cauri vienai pamestai, aizaugušai viensētai, un skat, zeme sāk iet uz lejas pusi. Te ir jabūt manam ezeram. Ieeju mežā, paeju nedaudz uz priekšu, un rekur pats ezers.

Arī šim ezeram ir ne mazāk stāvi krasti. Tas gluži tā pat kā iepriekšējie ezeri ir šaurs, garš un dziļš. Te aug mežs, gluži kā tajā pussalā, kurā es nesen biju. Pie kam, šeit ir vēl dažas gravas ar strautiņiem. Arī šeit ir meža puķītes, turklāt vēl lielākā daudzveidībā. Mežs ir gluži vai raibs no meža puķīšu daudzveidības. Kāpju lejā. Šeit ir iespējams nokāpt arī līdz ūdenim, tikai lejā jāuzmanās no caurumiem zemsedzē. Tur, starp koku saknēm, var dziļi iegāzties un samērcēties ūdenī. Visapkārt ir kārtīgi uzdarbojušies bebri. Nezinu, varbūt šie caurumi arī ir bebru darbības rezultāts. Visur ir sagāzti un nomizoti koki. Tāpēc, lai varētu kaut cik normāli pārvietoties, pakāpjos nedaudz augšup krastā un dodos pārgājienā gar ezeru. Šis ezers arī ir ļoti īpašs, tam ir sala. Pie kam, tikpat mežonīga, kā manis šodien apmeklētā pussala. Kad nonāku pretīm salai, nokāpju atkal lejā, lai ievērtētu šo mežonīgo ainavu. Atrodoties apakšā pie ezera, atkal pārņem sajūta, ka esi pavisam citā pasaulē. Tava pasaule ir pazudusi tālu aiz horizonta. Šeit tu jūties kā milzu bedrē. Tās formas, ko redzi neatbilst tām, pie kurām esi pieradis. Prātā nāk tā grafiskā aina, ar kuru parasti ilustrē telpas izliekumu melnā cauruma apkārtnē. Šī iegarenā ar mežu apaugusī sala, ko redzu savā priekšā, pēc formas atgādina milzīgu maizes klaipu. Varbūt tiešām šeit kaut kur slēpjas Nesija?

Laiks iet uz vakara pusi un pēc nelielas atpūtas pie ezera jāsāk domāt, kā no šejienes tikt ārā. Kāpju pamazām uz augšu un dodos tālāk gar ezeru. Jāpārvar pāris gravas un dažus šķēršļus, ko man ir sarūpējuši bebri. Tagad, pēc dažiem gadiem, rakstot, esmu diemžēl aizmirsis, ko tieši bija sastrādājuši bebri. Atceros tikai to, ka tas, ko toreiz ieraudzīju, mani ļoti pārsteidza.

Tagad, pēc dažiem gadiem, kad man ir labāka karte, ļoti patīkami ieraudzīt, ka tur pie trešā ezera esot ierīkots dabas liegums. Jo tik tiešām, man nebija vārdu tam skaistumam, ko toreiz redzēju.

Lai nokļūtu līdz šosejai, vadoties pēc manas kartes, jātiek pāri vienai upītei, kas iztek no šī ezera. Vēl nezinu, cik liela būs šī upīte, tāpēc lūdzu dabu, lai šis šķērslis būtu reāli pārvarams. Izeju ārā no meža un dodos vēl vairāk uz augšu pāri pļavai. Izlaužos cauri dažiem krūmiem un esmu uz viena mālaina lauku ceļa. O, šeit ir ceļš! Skatos kartē, man nav šī ceļa kartē, sāku prātot un nonāku pie secinājuma, ka šim ceļam noteikti ir jāiziet vai nu pie šosejas, vai nu pie viena cita, labāka ceļa, kurš aizvedīs mani līdz šosejai. Tagad man ir ceļš – tas ir lieliski. Tālāk eju pa šo ceļu, tas līkumo pa labi un pa kreisi, uz leju un uz augšu, cauri mālu peļķēm. Jāuzmanās, lai nepaslīdētu un neiegāztos iekšā. Dažreiz jāiet uzmanīgi gar maliņu, jo var redzēt, ka zirgi, kas šeit acīmredzot bieži staigā, ir pārvērtuši šo ceļu vienā lielā mālu pastā. Jā, šis ceļš veiksmīgi pārved mani pāri manai upītei. Tālāk ceļš iet pāri pļavai, kurai ļoti mālaina augsne. Tur ir milzu peļķes gan uz ceļa, gan uz pļavas. Sastopu kādu vietējo uz zirga, sasveicinos. Nu jā, protams, es domāju, viņam ir baigi labi. Bet man tagad jāmeklē kāds sausāks ceļš, kā izspraukties cauri šim peļķu laukam.

Izspraucies esmu, un rekur grantsceļš. Jau vakars, skatos pulkstenī, jau ir pustunda, kā mans starptautiskais autobuss ir aizgājis. Šoseja ir te pat blakus. Velkos pa grantsceļu uz šosejas pusi un domāju, ka būs jāstopē. Te nav vairs nevienas pilsētas, dažu kilometru attālumā ir valsts robeža, uz kuras noteikti stāvēs zīme „līdz Rīgai vesela mūžība”. Esmu pie šosejas un domāju, ka jāvelk ārā no somas Rīgas šilte. Ko tur tie cilvēki autobusa pieturā gaida? Visi autobusi taču ir prom. Pag, pag, tur kāds nāk. Skat, tas taču mans starptautiskais autobuss. Viņš nenormāli kavējas. Es jau taisos iet uz pieturu, kad mans prāts apstādina mani. Ak jā, viņš atkal piedavās pirkt biļeti no tās kaimiņvalsts pilsētas. Bet man ir tikai piecītis. Tad jau nav vērts. Ieskrienu vēl krūmos, lai viņš mani neierauga un neatpazīst. Nu re, autobuss ir prom, tagad es varu droši stāvēt ceļa malā.

Iemalkoju tēju un tad turpinu stāvēt šosejas malā ar Rīgas šilti. Ja brauc kāda mašīna, tad vicinu. Bet to mašīnu ir diezgan pamaz. Un neviens nevēlas mani ņemt. Debesis ir apmākušās, saule riet. Virs manis nolido pīļu pāris. Pēc balss spriežu, ka tā pieder prīkšķes tēviņam. Pie manis piebrauc mašīna ar robežsargiem. Robežatļaujas man diemžēl nav, iepriekš zvanījos, un man teica, ka pie mana ezera nevajagot, bet par laimi tagad esmu uz ceļa, kur atļauja netiek prasīta. Rādu viņiem savu pasi un jautāju, vai varētu mani pavest? Diemžēl nē, viņi te pat vien netālu brauc.

Jau tumšs, mašīnas gandrīz izmirušas, sāk palikt vēsi. Stāvēt te un salt nav jēgas. Jādodas kājām pa šoseju, tad vismaz būs silti. Tā nu es lēnām eju pa šoseju, ja dzirdu kādu mašīnu tuvojamies, tad mēģinu nostopēt. Bet mašīnu vispār gandrīz nav. Nu ko? Ja jau esmu šeit, tad jāizmanto laiks lietderīgi. Jāvirzās uz priekšu un jāapbrīno daba. Pie kam, mašīnu ir tik maz, ka var iet pa ceļu un klausīties dabas klusumā. Vispār nakts nav nemaz tik tumša. Pateicoties gaismai, kas nāk no mēness un zvaigznēm, dabā naktī vienmēr var kaut ko redzēt. Un neskatoties uz to, ka man ir lukturītis līdzi, man nav nepieciešamības to izmantot. Vēl jo vairāk spožā gaisma, kas nāk no lukturīša, apžilbina acis, un es vairs nespēju saskatīt dabu.

Neskatoties uz to, ka nav nemaz tik slikti, pēkšņi saprotu, ka esmu pieļāvis muļķīgu kļūdu. Kā es varēju kaut ko tik muļķīgu izdarīt? Es taču varēju par šo naudu nobraukt pusceļu, un tur man būtu daudz vieglāk kādu nostopēt. Par šādu rīcību nespēju vairs pat sevi atpazīt. Man diemžēl nav izskaidrojuma tam, ko tobrīd, autobusam tuvojoties, darīju. Vai es to visu sapņoju? Nē. Tā ir realitāte.

Lēnām soļoju pa šoseju. Debesis ir apmākušās, bet laiks ir skaists – lietus nelīst, vēja nav. Klausos un vēroju dabu. Ceļa otrajā pusē, tālumā, ir vienas upes ieleja, aiz upes jau ir cita valsts. Tur viņiem pretējā krastā ir ciems un lampiņas, kas to apgaismo. Pat mani šeit tālumā tās lampiņas iedvesmo. Ak, cik romantiski.

Šie kilometri, ko tagad eju pa ceļu, ir būšana kopā ar sevi un dabu. Mašīnas parādās tikai dažas reizes stundā. Eju ceļam tieši pa vidu. Klusums, daba, lampiņas. Tāds miers sirdī gluži kā mājās. Te drīz pie ceļa parādās dažas viensētas, un aiz manis uz ceļa izskrien viens suns kvekšķis. Bet drīz atkal esmu mežā, kvekšķis nomierinās, un iestājas klusums.

Man pēc visas šīs ilgās negulēšanas miegs sāk velties virsū. Tā kā nebūtu labi šeit aizmigt, tad jāizdomā kaut kas aizraujošs. Ak jā, man ir šahs telefonā. Kas varētu būt labāks kā uzspēlēt savu mīļāko spēli šeit uz lielā ceļa nakts vidū. Eju pa ceļu, spēlēju šahu, viss notiek. Miegs vairs nenāk, mašīnas arī nē. Esmu šahā.

Pēkšņi attopos vietā, kur šorīt uzsāku savu pārgājienu. Pēc dažām stundām jau būs pirmdienas rīts, un no šejienes varētu braukt kāds uz Rīgu. Te es arī palikšu. Stāvu ceļa malā un turpinu spēlēt.

Nezinu, cik ilgi spēlēju, bet pēkšņi dzirdu skaņu. Tālumā parādās fūris, kas strauji tuvojas. Steigā, ātri izvelku savu šilti, un fūris negaidīti strauji apstājas. Skrienu pakaļ un kāpju iekšā. Diemžēl šis ir tranzītfūris un var aizvest mani tikai līdz otrajai pilsētai ar noteikumu, ka viņš brauc pa apvedceļu tai apkārt. Sāku prātot, kā man darīt. Izdomāju, ka kāpjot ārā uz apvedceļa, man var nākties ilgi gaidīt, kamēr nostopēšu vēl kādu. Bet ja kāpšu ārā pirmajā pilsētā, tad tur pēc pusstundas būs tiešais autobuss uz Rīgu. Tā arī izdaru. Izsaku lielu pateicību vadītājam un izkāpju centrā. Drīz tur, autoostā, sāk pulcēties daži cilvēki. Un trijos izlec autobuss uz Rīgu. Šis ir ekspresis, bez pieturām. Šādam autobusam ir iespējams tikai viens tarifs. Cik maksā biļete? Piecītis, skan atbilde. Jēēē, esmu izglābts!

Esmu iekšā. Komforta ziņā diezgan pieticīgs autobuss. Ja nebūtu mīkstu sēdekļu, tad būtu tikpat ērts, kā mūsu pilsētas maršruti. Bet esmu labi apģērbts un ērti iekārtojies. Tagad varēšu beidzot dažas stundas mierīgi pagulēt. Kādus padsmit kilometrus vēroju autobusa lukturu izgaismotu mežu, kas traucas man garām, tad autobuss apstājas vienā ciemā, lai paņemtu vēl dažus rīdziniekus, tālāk gandrīz neko neatceros. Atceros tikai to, ka divās trešdaļās no ceļa uz īsu brīdi pamodos, spīdēja saule un bija gaiša diena.

Jānis Blūms



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais