Latvija. Igaunija un rokenrols...

  • 7 min lasīšanai
Kolosāls ceļojums pa Vidzemi un Igauniju, Vecais bebrs, rokfestivāls Madonā, arī Blieziens Mazsalacā, Tad vēl Igaunija, johaidī, bija baigi labi! Pabūt tur, kur sirds kāro Liepāja?! Atkal jau vasarā gribas uz kādu mirkli prom no savas vecās mīļās rokenrola pilsētas, mazliet palidot citur. Kurzemē bija būts, arī Zemgalē. Pienāca laiks stopot pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Un, ja reiz Latvija jau būs gandrīz apceļota, jāpamet acis, kā dzīvojas citviet. Vilināja Tallina. Es un Mīļums nevīlāmies. Tā beigu beigās izrādījās tikpat laba zeme stopošanai kā Latvija, kur piedzīvojumu netrūka. Vecam onkam neklausu Tas mirklis ir klāt. Atvaļinājuma ceļojums ir sācies. Sākumā no Liepājas uz Grobiņu ar autobusu. Ar nieka 20 santīmiem jau negrēkošu, kaut mans vecu vecais uzskats ir – ja reiz stopo, tad ceļam ne santīma. Un galu galā no Grobiņas man patīk labāk, reizēm šķiet – Liepājas autovadītāji tādi nūģi. Lepni brauc garām, automašīnas stūrē krampjaini ieķērušies. Vidzemē esot citādāk. Pa turienes iekšzemes ceļiem vēl neesmu stopojis, tik reiz gadījās no Siguldas uz Alūksni. Mani jau pabrīdina, ka uz mazajiem ceļiem braucēju būs maz, toties izpalīdzīgi. Iedomājos: varbūt tāpat kā Turcijā, kur autovadītāji pat savā starpā kaujas, lai tikai dabūtu vest ceļinieku. Grobiņā atmosties un pavērot debesis nesanāk ilgi. Jau dažu minūšu laikā ceļojums sāk izkustēties no vietas. Lādzīgs vecs onka gan atklāj, ka brauc tikai uz Cīravu. Uzzinot, ka mans pirmais pieturas punkts būs Rīga, laipni dod padomu, ka no Grobiņas tikšu ātrāk. Neklausu. Kāpju tik iekšā. Arī aiz Rolavas, pie Aizputes pagrieziena, esmu stopojis. Turklāt veiksmīgi. Tagad pēc tā paša scenārija. Knapi esmu pārskrējis pāri ceļam, pacēlis roku, kad jau ar pavieglu kravas mašīnu 30 minūšu laikā nokļūstu Skrundā. Man veicas! Tur dažu minūšu laikā kļūstu citam par līdzbraucēju. Ceļmalā piestāj “Aldara” fūre. Braucam un ļaujamies sarunām. Izrādās, vīrs no Kuldīgas. Skrundā iebraucis paņemt tukšo taru. Karstais laiks dara savu. Pēc “Aldara” produkcijas esot liels pieprasījums. Ne tik daudz pēc aliem, cik pēc mineralizētajiem ūdeņiem. Atvaļinājumā tādēļ laikam netikšot. Produkciju vedot pa visu Latviju. Pēc tam divus reisus veikšot uz Rēzekni. Un tā visu vasaru. Rudens un ziemas sezonā gan būšot Rīga–Maskava. Jāved vīns, kas mūsu galvaspilsētā ieceļo no Spānijas un Itālijas. Vīrs interesants. Atzīstas arī, ka vasarā braukšanai nav ne vainas. Uz ceļiem pusplikām meitenēm pilni krustojumi. “Man jābrīnās. Kamēr skatos, bail, ka neieskrienu citam dirsā. Tie plikie vēderiņi ir labi izdomāts,” smejas omulīgais tālbraucējs. Vēl trakāk esot Rīgā pie vienas skolas, tur tieši pie luksofora atslābt nu nekādi. Tā pēc divarpus stundām nemanot jau Rīga. Pēcpusdienā tieku Siguldas vilcienā, man līdz Baltezeram. Tālāk – dienas galapunkts – Cēsis. Mati vējā un rokenrols Trešdienas diena savu vezumu velk jau uz vakara pusi, kad nonāku vienā no Latvijas skaistākajām viduslaiku pilsētām. Pirms tam gan vēl Straupe. Atminos, ka studiju gados bieži dzēru Straupes paniņas. Bet līdz Cēsīm 17 kilometri mašīnā bez jumta. Manā stopošanas praksē pirmais tāds gadījums. Parasti jau tādas milzīgā ātrumā traucas garām. Mati vējā! Rokenrols! Cēsis vakarā ļaujas mierīgam ritumam. Zinu, pievārtē palikšu līdz rītam. Pilsētas miers uzlādē. Visapkārt sakoptība, klusinātas latviešu un ārzemju tūristu sarunas. Neviens nesteidzas. Ļoti gribas tikt līdz Ērģeļu klintīm – viena no lielākajiem Baltijas smilšakmens atsegumiem. Jau iztēlojos, ka saulrietā pavērsies skaists skats uz Gaujas senleju. Līdz klintīm gan aptuveni seši kilometri. Gribu kājām. Bet ejot tā vien liekas – ceļš nekad nebeigsies. Bet mundruma sajūtu nezaudēju, kļūstu ceļam par sarunbiedru. Līdz klintīm gan nenokļūstu, nakšņoju priežu mežā. Kad mostos ap astoņiem, saule jau uzrāpusies augstu jo augstu. Jaunas smaržas. Ap telti rosās skudras. Gribu uz priekšu! Pēc neliela brīža jau sasniedzu klintis. Arī tur smaržo pavisam citādāk. Ir tik labi vienatnē ar upes rāmo plūdumu un pāris satiktiem tūristiem. Laipni un smaidoši. Sveicina. Ar mazu autobusiņu atgriežos Cēsīs. Vecpilsēta skaista. Vēroju cilvēkus un labprāt ik pa laikam kādam ko pajautāju. Atsaucīgi. Tūrisma informācijas centrā gan īpaši nepatika. Nejutos gaidīts. Liepājā ir labāk. Bet tās jau ir citas problēmas. Man gribētos uz Madonu. Dienas ritumu izbaudīt tajā pusē. Aiz Cēsu pilsētas robežas ātri tieku uz priekšu, tieku līdz Taurenei. Tur sajūsmināties par skaistajiem pauguriem nesanāk laika, pirmā mašīna jau parauj tālāk līdz Vecpiebalgai. Atvaļinājuma ceļojums nav stopošanas sacensības. Varu mierīgi paņemt piecminūti Vecpiebalgas pieturā un ar interesi palasīt vietējo jauniešu sarakstītās rupeklības. Bet kolīdz nodomāju tikt tālāk, tā ar pirmo pretim braucošo šefu un viņa strādnieku tieku līdz Madonai. Pa ceļam lūkojos apkārt, – eh – un jāklausās krievu popmūzika. Kamēr šefs kārto papīrus kādā Madonas iestādē, pāris vārdos satuvinos ar šā strādnieku. Esot dzērumā špannējis no policijas, būtu ar “Volvo” paņēmis vagu, bet kā par nelaimi ceļš izbeidzies. Pieslēdzis mašīnu un mucis mežā. Pēc tam gan dabūjis iet atzīties. Policonkuļi šefa automašīnu pievākuši. “Tagad man būs no astoņsimt latiem jāšķiras, labi, ka šefs nomaksās. Nedomāju, ka tik daudz uzliks. Bet nekas. Pasēdēšu tepat, Madonas cietumā. Te esot vislabāk. Dzirdēju, ka dod labi ēst, esot matracis. Turklāt – dari, ko gribi. Vari atpūsties, vari skaldīt malku. Brīva izvēle,” vīrietis izkrata sirdi, it kā mēs jau sen būtu pazīstami. No tevis vaļā netikšu Pēc Madonas nokļūstu Bliksērē. Neliels pagastiņš. Kalna galā Bliksēres muižā iemitinājusies pagasta Padome, tauta mīt lejā – ieplakā. Kādas astoņas piecstāvu ēkas. Nefotografēju, tās sabojā skaisto skatu. Ar savu ceļa somu, telti un guļammaisu raisu vietējos interesi. Nakšņoju pie karjeras, uzpildītas ar ūdeni. Piektdienas vakarā gaidāmo “Bliksēres ziņģīti” negaidu, man citi plāni – Gulbenē rokfestivāls. Uz ceļa atkal katram garāmbraucējam uzsmaidu, novēlu labu ceļa vēju un dažu minūšu laikā pats kļūstu par vēju. Kāda ģimene aizved uz Cesvaini. Fotografēju pili un iedomājos, mūsu diženajai folkloristei Zentai Bērtiņai te taču meita dzīvo. Tā laikam bija jānotiek. Kad pēcpusdienā esmu nolēmis tikt uz Gulbeni, no Cesvaines puses izgriežas auto. Jā, Zentas Bērtiņas meita! Braucot uz savām mājām Dzelzavā. Un pie viņas ciemojoties arī mamma. “Mamma būs pārsteigta,” pārliecināta ir Inta un samusina paviesoties viņas mājās, būšot arī garšīgas vakariņas – vīra nomedītais. Abpusējas prieks ir neviltots, kad auto ieripojis mājīgajā lauku sētā. “Es laikam no tevis nemūžam netikšu vaļā,” smej Zenta, ieraugot “Kursas Laika” reportieri lecam ārā no mašīnas. Kad piecos vakarā atkal esmu uz klusā ceļa, no braucējiem nav ne miņas. Kāds retais tik paskrien garām. Bet nezaudēju optimismu, un nepaiet ne 30 minūtes, kad Gulbenē varu ļauties skarbākai un ne tik skarbai mūzikai, arī koncerta galvenajiem viesiem – mīļajam “Dzelzs vilkam”. Naktī līst. Bet nakšņošanai Gulbenes stacijas uzgaidāmajā telpā tas netraucē. Vienā zāles galā uz soliņa es, otrā – kāds vietējais bomzītis. Pērnava astoņu kilometru garumā Sestdiena. Gribu uz festivālu “Blieziens” Mazsalacā. Un atkal mazliet pieveru acis, no Gulbenes uz Valmieru no rīta ar autobusu. Citādi nepaspēšu, Mazsalacā jau no pusdienas bliezīs vaļā. Esot par ceļabiedru, uzzinu, ka šis Vidzemes pusē pirmais lietus, pa Jāņiem pat palikuši sausā. Pa laimi, nelielajā Valmieras rajona pilsētiņā lietus mākoņi neieklīst, laikam baidās no ņiprās mūzikas. Varbūt no vietējo jauniešu kautiņiem. Pēc festivāla, uz rīta pusi gāja vaļā. Svētdien pilsētas centrā var manīt asins peļķes. Vairs neesmu viens, pēcpusdienā ar autiņu ierodas arī mans Mīļums. Sapazinusies pa ceļam ar kādu vietējo puisi, dabūjusi naktsmājas. Tātad otro nakti Mazsalacā, bet ne Salacas upes krastā. Un puiša mamma mūs cienā ar gardām vakariņām. Vakars noslēdzas, baudot skaistumu Kurbada takā. Un atkal patīkami pārsteigumi. No turienes kāds vīrs aiz laba prāta mūs aizrauj uz Rūjienu un Naukšēniem. Tūristiem esot jāredz. Atvaļinājuma otrā nedēļa sākusies tikpat saulaina. Gribam redzēt, vai tā būs arī Igaunijā. Matīši, Aloja, Staicele pazib ātri. Pēc tam gan nonākam vietā, kur mašīnu nav. Un līdz Ainažiem velkamies gliemeža ātrumā ar vecu autobusu. Bet Latvijas–Igaunijas robežu šķērsojam kājām. Tajā pusē viss tāpat kā pie mums, arī autovadītāji atsaucīgi. Nestāvam ne 10 minūtes, kad jau dodamies uz Pērnavu. Tad sākam stopot uz Tallinu, un kāds garmatains, bārdains puisis atklāj, ka nokļūsim galvaspilsētā, bet tikai caur viņu valsts vidieni – esam uz nepareizā ceļa. Aizvedīšot uz īstā. Rezultātā gar Pērnavas upes vienu krastu cauri pilsētai kādi astoņi deviņi kilometri – bezcerīgs gājiens. Puisis švaki māk angļu valodu, toties draudzīgs. Bez naudas. 16 kronas palūdz nevis ēdamlietām, bet cigaretēm. Mācāmies igauņu valodu un uzzinām, ka uz Tallinu labāk nedoties. Tur nekā neesot, labāk uz Tartu. “Fuck Tallinn,” mums saprotami mēģina skaidrot igaunis. Nakšņojam Pērnavā, tāds usnēm noaudzis laukums. Aiz tā smuki un nemanāmi var dzīvoties, blakus lielveikals. Garām paskrien Vecais bebrs Nākamās dienas pusdienlaikā mūs ātri paņem uz Tallinu. Piepildās teiciens par nerunīgajiem igauņiem. Šoferis ar mums sarunā neiesaistās. Tikai, izlaižot pie Tallinas robežas, labā angļu valodā dod padomu, ka līdz centram jābrauc ar 18. busu. Tā arī darām. 10 kronu taloniņš, un pēc 30 minūtēm jau vari ienirt Tallinas vecpilsētas kņadā. Baudīt hamburgeru, iemalkot kafiju un pēc tam būt neskaitāmo tūristu pulkā Tallinas vecpilsētas ieliņās. Uz katra soļa pa restorānam, visapkārt dzīvība. Tallinā ir jauki. Pēc dažu stundu pastaigas, vakarpusē atkal esam uz ceļa un mazliet vairāk kā pēc četrām stundām – Rīgā. Paldies Vecajam bebram, tā sevi dēvēja Latvijas tālbraucējs. Kad nākamajā dienā gribu Mīļumam parādīt Cēsis, piedzīvojumu netrūkst. Pie Garkalnes pretējā virzienā garām paskrien fūre. Signalizē. Jā, tas taču Vecais bebrs. Kad esam ceļā, Murjāņos ceļa malā pamanām aktrisi Viju Artmani. Bet 17 kilometrus līdz Cēsīm nepaņem mašīna bez jumta. Tā vietā jauns puisis ar īsi apgrieztiem matiem, kārtīgu bārdu, militāro jaku un mazu militāro mašīnīti. Gluži kā kāds serbu kaujinieks. Trakākais ir pa ceļam. Šis braucot lasa lūgšanu grāmatu. Arī vārds tāds feinais – Dāvids. Kad metas tumsa, atpakaļceļā ilgi stāvam uz ceļa Siguldā, pirms mirkļa kādam autovadītājam saslavējot, cik visur ātri esam tikuši. Divas stundas pat Staicelē nepiedzīvojām. Vairāk nelielīsimies. Toties apņemamies, ka vēl piecas minūtes mēģinām, ja ne – tad lietus un nemīlīgais laiks tūristu iecienītajā pilsētā. Bet nē – uz Rīgu mūs paņem Armands no “Dzelzs vilka”. Jau trijatā smejamies, ka dzīve ir viens varens notikums. Rīga. Lielveikali, Zooloģiskais dārzs. Mājup uz Liepāju ceļojuma beigās divarpus stundās. Kaķeniekos mūs paņem “stopotāju busiņš”. Kāds lietuvietis ceļā uz Mažaiķiem savā busiņā ņem visus. Vienu brīdi esam pieci laimīgie.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais