Uzsildiet man alu!
Kārtējais īsais atvaļinājums. Kaut kur gribās aizbraukt. Lidot negribās. Ņemu karti un lūkojos tajā kādu laiku. Dienvidi? Austrumi? Rietumi? Ak, ko nu tur liekuļot - atpakaļ uz ziemeļiem vajag doties baltās naktis lūkoties... Uzpildam degvielu Rīgā un Tallinas ostā. Nobraucot no prāmja mans vakhabīta izskats un līdz lūpai piekrautais auto acīmredzami uztrauc draudzīgo Somu muitnieku, kurš laipni paskaidrojot par to, ka nu nāksies iet uz procedūru, lēnīgi izpēta bagāžu, nez kādēļ lūkojas zem sēdekļiem un bažīgi salīdzina agregāta numurus. Nepaiet ne pus stunda, kad es kā pēdējais izripoju uz piekrastes bruģa. Palūkojos pulkstenī, saprotu - laika nav atlicis daudz, ceļš garš priekšā. Ap pulkstens 2 naktī (gaisma kā dienā) finišēju pirmajā stopā Oulu pilsētas kempingā pie Ēdenes viesnīcas. Tur uzbūvētas jaunas labierīcības, dušas un virtuves - uzslienu telti un saelpojies pretodu līdzekli dodos pie miera. Otrā rītā pabrokastojis spiežu pedāli grīdā un pa ceļam iepērkot pāris suvenīru Rovaniemi finišēju jaukā motelī pie Sāriselkas parka netālu no Ivalo. Nākamā diena paiet braucienā caur Somijas ziemeļu galam, šķērsojot Norvēģijas robežu pie upes, kura pilna ar mušotājiem un minos tālāk līdz ceļamērķim - Vardo. Ierodoties Vardo saprotu, ka esmu maķenīt pasteidzies - uz kalnu nogāzēm sniegs, pilsētā tramīgi zied tulpes, noplukuši ziemeļbrieži un nosaluši putnu vērotāji no Francijas apsēduši Barenca jūras krastu. Saprotu, ka priecīga līgošana diez vai sanāks. Temperatūra aiz borta +5C, apmācies, līņā. Dodos uz vietējo Rimi, lai nopirktu kādu alu. Vietējo redz, sagribējās. Nopirku. Cenu esmu iegaumējis vēl šodien - atdevu 35 latus par aliem... Johaidī. Varbūt tomēr vajadzēja paņemt līdzi? Uzslienu telti un iekurinu prīmusu. Laikam tomēr par agru ierados... Iedzerot alu nāk drebuļi. Ļoti gribās to uzsildīt. Līgo, līgo. Noēdu kastu zupu, palika mazliet labāk. Visapkārt, cik vien apvārsnis atļauj saskatīt nekā nav. To gribēju, un to arī saņēmu. Patīkama atpūta, neskatoties uz nepārtraukti līņājošo lietutiņu. Nobrienu līdz jūrai - Putni, putnu vērotāji un beigti bezmugurkaulnieki. Diena turpinās nemaz nesākusies. Neskatoties uz pelēcību visapkārt, tomēr jāatzīst, ka nav man mīļākas vietas par Ziemeļiem. Palūkojoties pulkstenī secinu, ka laiks braukt atpakaļ - aizparīt uz darbu... Īsais atvaļinājums nu ir galā jāsteidz mājup. Pa ceļam mājup pagūstu izbraukt caur Zviedriju un pēdējo dienu pavadīt Stokholmā, kur vietējie krodziņi un pastaiga pa vecpilsētas ielām uzvēdī patīkamu nostaļģiju no studentu laikiem, kad smēķēt gribējās, bet nebija par ko...Tīrā romantika. Brašais prāmītis viegli pukstēdams, šķiezdamies ar ūdens putām un akoholu ievizina mani Rīgā. Palūkojos uz ostas ogļu kalniem un nodegušo saldētavau, sapīkušo policistu un tramīgajiem tūristiem, kuri čubinās čūskveidīgajā rindā un saprotu, ka ceļojums acīmredzot ir veiksmīgi beidzies. Mājās mani sagaida vairāki izslāpuši telpaugi.
