Kā es Britu salās iestrēgu..
|
Ilze Bruņeniece
|
Ceļā. Ceļa somā foto aparāts, cimdi, vēl šis tas un nākamajā rītā esam ceļā uz Oxfordu, seno zinību pilsētu. Ar metro tiekam līdz vilciena stacijai London Terminals un pēc apmēram stundas laikā esam gala punktā, par biļeti, ko iepriekš pirkušas internetā, samaksājot vien 17.50 mārciņas uz abām. Pa ceļam novērojam, ka tiešām braucam uz studentu pilsētu – mums pretī jaunieši, ar kuriem paspējam apmainīties ar jokiem par tēmu – kājas viens otram klēpī saliekam vai kā. Viņa šķībacaina, viņš eiropietis. Viņa lasa grāmatu, viņš bezmaksas avīzi. Līdz brīdim, kad abiem apnīk un viņi sāk sarunu par un ap kopīgiem paziņām. Kā jau jaunieši jebkur citur pasaulē.
Oxforda. Rokās no interneta mājas lapas www.oxfordcityguide.com drukāta karte, un pilsētas centru atrodam pavisam viegli un ātri. Pilsētiņa maza, vismaz centrs. Ierodoties mūs sveicina dažas sniega pārslas, kas liek aizdomāties par to, ka ziema iespējama arī Anglijā. Tikai vēl ne šodien. Lēnā garā, pagaidām bez mērķa klīstam pa pilsētu, starp senajām celtnēm. Domās meklējam tūrisma informācijas centru, jo šeit bez informācijas un vēstures (pastāvīgie lasītāji un tie, kas mani labi pazīst, jau zin, ka man vēsture galvā neturas) nebūs nekādā jēgā. Teikšu godīgi – vēl nekad pirms tam neesmu baudījusi vēstures elpu ielās un no celtnēm tā, kā to daru Oxfordā (varbūt tomēr neesmu bezcerīgs gadījums). Tiešām. Mani uzrunā un es alkstu zināt, kas, kā un kāpēc gandrīz par katru celtni. Daļēji tas arī arī izdodas.
Ziema un ķīnieši. Tas man tik tā liekas, ka Anglija ir viens liels slapjums, temperatūrā ap grādiem +10. Oxforda atgādina, ka tur mēdz būt arī auksts. 2 stundas klīstot pa vēstures elpas un studentu piepildītajām ieliņām, esam nosalušas. Ieskrienam tūrisma info centrā pēc kārtīgas kartes un informācijas par koledžām (maksā 65p) un dodamies meklēt vietu, kur sildīties. Atceramies pa ceļam redzējušas ķīniešu ēstuvi. Tajā tad arī ieturam pusdienas. Karsta jasmīnu tēja lielā brokastu kafijas krūzē (esmu sajūsmā) silda manus pirkstus un nosalušās lūpas. Kaut kā mēs esam trāpījušās vienīgās ne-austrumnieces. Pabrīnamies. Pēc tam redzam, ka tikai sagadījās tā. Pusdienu piedāvājumā kastīte (burtiski no kastītes arī ēdam un ar irbuļiem protams), maza porcija buljona, springrolls, rīsi un cālis teriyaki mērcē. Gardi, patīkami veselīgi, viegli un galvenais – silti. Un tas viss par apmēram 6.5 poundiem, kas tur ir diezgan maza summa par pusdienām.
Ekskursija pa lēto un mazliet vēstures. Esam sasildījušās, paēdušas un gatavas „iekarot” Oxfordas tūrisma industriju, jeb izbaudīt piedāvājumu. Pirmais objekts plānā ir Oxford Castle, jo tur ir tornis un man vajag kaut kur tak pakāpties (kā tad es bez jumtiem?!). Iegādājamies biļeti par 1poundu, jo ekskursija ar gidu mums nav padomā. Skatīsim pašas. Mazs pārpratums, sagadīšanās un tomēr klusi pievienojamies grupai, kuru pa pili vadā zinoša jauniete bijušās karalienes tērpā. Tad nu nekautrējamies vairs un iekļaujamies grupā, aktīvi klausamies un jautājam un klusi ceram, ka nevienam neienāks prātā biļetes pārbaudīt (un neienāk). Tad nu tagad esmu izglītota Oxfordas pilsētas vēsturē, šo to zinu par karaļiem un karalienēm un cietumiem. Un skats no torņa jauks, tikai laiks gan pelēks un bildes tāpat.
Koledža. Ja jau esam pilsētā, kas visa ir viena vienīga mācību iestāde (Oxfordas Universitāte sastāv no koledžām, kas atrodas visās pilsētas malās), tad vismaz kāda mācību iestāde jāaplūko. Bukletā redzam, ka katra no tām ar ko slavena, cita filmēta Harija Potera filmā, cita An Education (iesaku, laba), cita vēl kādā. Visām vienas dienas par maz. Izvēlamies Balliol College. Un lēnā garā izstaigājam tās pagalmu, dārzu, ieejam arī kapellā, palūram pa logiem klasēs. Mazliet vēl joprojām neticas, ka jauniši tur mācās arī šodien, kā cita realitāte šķiet. Bet mācās un arī dīvainus apmetņus nēsā un ar korporāciju biedriem tusē. Un ko tik vēl ne. Vesela studentu pasaule. Ar tradcijām.
Skats no malas (augšas). Augstuma un panorāmas mīlētājiem noteikti iesaku University Church of St Mary the Virgin torni. Augstākais skatu punkts pilsētā. Un samaksātie 3 poundi tiešām ir to vērti. It sevišķi saulainā un skaidrā laikā. Prātā jau uzburu skatu, kas tur paveras vasarā. Vienkārši vajag uzkāpt!
English Pub. Satumst. Pienācis arī mums laiks iemēģināt roku studentu pēcpusdienas aktivitātēs. Sameklējam kādu pilnāku krogu (The Checquers, man ir aizdomas, ka ietilpst www.nicolsonspubs.co.uk tīklā) un ejam tik iekšā. Krogā tikai jaunieši, gandrīz. Tie, kas vecāki, iespējams pasniedzēji. Dzērienus un ēdienus pasūta pie bāra. Mēs atrodam galdiņu un es dodos iepazīties ar piedāvājumu. Lielā vairumā te tiek patērēts Ale, izvēle vienkārši milzīga. Tomēr šodien „special offer” un TOP drink ir Winter Pimm’s – karstais kokteilis (3,45 poundi). Mēģinam mēs ar. Diemžēl iepriekšējais „vārījums” izdzerts, jāpagaida, bet pa to laiku bārmenis iesaka nogaršot ko citu no siltajiem dzērieniem – sidru ar augļiem (2.70 poundi, karstu. Jā, jā, ko tik te nevar dabūt! Tomēr viskiju ar sulu uzkarsēt viņi neiedomājas). Arī gards. Pēc tam tiekam arī pie kārotā TOP dzēriena. Tas stiprāks, lai gan mūsu ziemeļnieču organismi saka, ka varēja jau nepažēlot vai gatavot double.. Uzkodās paņemam šķīvi ar nachos, vēl kādu dzērienu, gardi. Laiks iet, mēs iesilstam un baudam kroga atmosfēru un mazliet nožēlojam, ka šovakar mūs vilciens vizinās atpakaļ uz Londonu. Te ir labi!
Ziema nāk. Nākamais rīts auksts, mēs no Victoria stacijas (biļetes, kas nopirktas internetā, izņemam aparātā stacijā, 10,50 poundi turp un atpakaļ) esam ceļā uz Eastbournu, pilsētu Anglijas dienvidos pie English Channel. Vilciens patukšs, mēs ceram, ka paliks siltāks. Tomēr ar katru pieturu mūsu cerības mazinās, ainava aiz loga nomaina krāsu no zaļpelēkas uz baltu.. Kalni, Māju jumti, pļavas.. Nepielūdzami baltas. Ir svētdiena un tādēļ pie informācijas tūrisma info birojā netiekam. Nolemjam paklīst pa pilsētu, baudīt skatus, cik nu sals atļauj. Visos savos ceļojumos klīšanu esmu atklājusi par labāko nodarbi. Tā protams var palaist garām kādu nozīmīgu objektu, tomēr tā ļauj izbaudīt pilsētas atmosfēru.
Eastbourna. Viesu māja. Esam acis papriecējušas ar promenādes un Pier (piestātnes) skatiem, pirkstu galus nejūtam vairs ne rokām, ne kājām, sildīties pamanamies jau gandrīz katrā veikaliņā pa ceļam. Ir laiks meklēt mūsu viesnīcu The Berkley Guest House (rezervēta www.booking.com, īpašais piedāvājums 59 poundi par 2vietīgu numuru ar brokastīm 1 naktij). To atrodam viegli, piezvanam pie durvīm, mūs sagaida gara auguma brits (vismaz tādi tie izskatās manās domās) un pavada mūs līdz numuram. Kad sākam diskusiju, ka rezervējām bēniņus un gribam tos redzēt, viņš (pārjautājis vai mums vajadzīga kopīga gulta vai atsevišķas arī der, You never know, gey friendly hotel) izlemj mums piešķirt Ziemassvētku dāvanu un tā mēs tiekam pie 3 vietīga luksus numura par to pašu cenu. Viesnīcā gan neesam vienīgās, tomēr par pilnu to nenosaukt nekādi. Un mums prieks par absolūti angļu stila numuru ar verandas stūrīti tējas dzeršanai.
Beachy Head. Saņemamies drosmi un dodamies ārā ziemā. Jo atbraukušas esam, tad arī izbaudīt gribas, lai ko arī priekš mums „ceļotāju dieviņš” sagatavojis (ir kādā diez ticībā tādam vārds?). Beachy head ir klints no kuras skats uz leju, uz ūdeņiem bezgala skaists un iespaidīgs (tā vismaz internetā bildēs). Tad nu ejam meklēt. Saka, ka kājām kāda pusstunda – nav tik traki. Izbaudam piejūras ziemu, saules staru kausētu pilienu dimantus alejas kokos, vietējo iedzīvotāju pastaigas ar suņiem, dārzus (droši vien traki skaistus) zem sniega, klusumu un mazpilsētas mieru, jūras šalkoņu. Un protams – kāju slīdēšanu, jo tādai ziemai gatavojusies nav neviena no mums. Te nu tas ir. Un skats liek mums apstāties. Lieli un mazi, jauni un veci, izvilkuši no skapjiem savas siltākās drēbes, biezākos zābakus, paņēmuši ragutiņas (biežāk gan parastus maisus vai plastmasas veidojumus), spiedzot, kliedzot laižas lejup no Beachy Head. Šoreiz gan ne uz jūras pusi. Lēni brienam pa iemītu taciņu, lai augšā tiktu, lai kalna varenumu izjustu (kalns gan kā kalni tepat Latvijā), ir ko kāpt, slīdošiem zābakiem. Augšā esam un jūru redzam. Skats ir cits, ne tas, kas vasarā un ne tas kas internetā. Bet ir. Apmetam rinķi un pa oru pusi lēni slidinamies lejup. Tā vien gribas ar kādu bērneli sarunāt, lai „paķer uz astes” līdz apakšai. Ziemas prieki paliek ziemas prieki, lai kur arī sniegs neuzsnigtu.
Winter special. Krēslo. Izsalkums par sevi liek manīt. Meklējam kur un ko. Apēst. Nesezona pilnīga, izvēle neliela. Acīs iekrīt Duke of Devonshiere Pub, ejam iekšā un ieņemam galdiņu paklāju klātās telpas stūrī, kur mēbeles gan šķiet savāktas no dažādiem stiliem, tomēr savdabīgi saskaņotas. Šajā vakarā izvēlamies tītaru indiešu gaumē (un tāds ir atrodams jebkurā krogā, kur iegājām), kaut kā frī kartupeļi neprasās vēl joprojām. Pēc īsas bārmeņa iztaujāšanas atrodu arī pavisam labu un sildošu (gan sirdi, gan maciņu) winter special – rums ar pepsi par 2x99p (apm 2 poundi par ziemeļnieku normālo kokčiņu), kas ir lēti pat priekš Latvijas. Saprotam, ka esam mazpilsētā. Un ar prieku izbaudam ruma vakaru absolūtās meiteņu sarunās!
Seven Sisters Country Park. Pirmdienas rīts mums lēns, saprotam, ka šai pilsētā nav kur skriet. Pirmais gāiens tomēr pēc informācijas, kur uzzinam, ka varam paspēt tikt līdz brīnišķīgajām baltajām klintīm, kuru dēļ uz šejieni esam atbraukušas. Kāpjam autobusā Nr 12 (uz Brighton) un pērkam biļeti (4 poundi turp atpakaļ) līdz Seven Sisters Park. Tiekam izsēdinātas kaut kur nekurienē, kur visi vekali, kafejnīcas un info centri strādā tikai vasarā. Hmm.. Mana draudzene nav īsti aktīvā tūrisma mīļotāja, tomēr bes lieliem iebildumiem kopā ar mani brien iekšā pļavās (kur aitu mēslu un sniega pietiek un taka nav pat īstiu radzama). Virzienu noskaidrojam pie citiem staigātājiem un dodamies pastaigā. Anglijas lauku skati sajūsmina, Cuckmere upes līkloči izklaidē. Apmēram pus stunda un esam tikušas līdz jūrai, līdz English Channel. Vējš pieņema spēkā, draudzene slēpjas aizvējā, man „āķis lūpā (jeb foto aparātā)”, neko nevar darīt – man ir jāizstaigā visi iespējamie skatu punkti un līdz galam jāizbauda šis balto klinšu skaistums. Iespaidīgi. Skaisti. Vareni. Pludmales oļi un akmeņi gan staigāšanu neatvieglo un arī es pēc laika esmu sagurusi. Eju meklēt ceļabiedri, kas pa to laiku izklaidējusies skatot ganu suņu darbu ar vietējo fermu bullīšiem. Pa to pašu ceļu atpakaļ ejam meklēt autobusu, ceļošana divatā māca kompromisu mākslu. Man gandarījums, viņai prieks par atgriešanos.
Vecpilsēta. Pa ceļam izkāpjam vecpilsētā, kas izrādās, nemaz neatrodas pie jūras. Nekā daudz jau no tā centra nav, bet ir vērts redzēt St Mary’s Parish church, kas ir 12 gadsimta baznīca. Iekšā gan netikām, jo darba dienās ne vienmēr tā ir atvērta. Turpat blakus atrodams 12 gadsimta krogs (nosaukumu piemirsu pierakstīt, bet viss kā pienākas), kur paviesoties bija prieks arī mums. Tomēr, visu aplūkojušas, izlēmām, ka piemaksāt ēdienam papildu 5 poundus par ēkas senumu neesam gatavas. Kājām drīz vien esam atpakaļ piekrastē un pusdienas ieturam jau vakar ievērotā Qualisea Fish Restaurant. Šoreiz gan absolūti tipiski – Fish & Chips (+ vēl salāti par atsevišķu samaksu). Trekni. Un laikam ēdienu, kur ir tik daudz eļlas, nevaru nosaukt par gardu. Bet anglisku gan. Un ne-traki-dārgi.
Harbour. Iepriekšējā vakarā viesnīcnieks mums ieteica aizbraukt līdz ostai, kur atrodami labi restorāni. Mums gan pietika ar krogu un special offer, tomēr ziņkārība moka. Meklējam 99 autobusu (kas iet gar Harbour, pietura pie shopping centra ASDA) un par 2,70 poundiem tiekam izsēdinātas šodejas malā ar norādi „jums uz turieni”. Šoferis gadījās ne pārāk laipns un laikam ne visai saprata, kāpēc šīm divām -10 grādos uz ostu savajadzējies tikt. Bet tiekam un pat ostu ar visiem restorāniem atrodam. Ko lai saka – labā laikā varētu tur staigāt stundām, un gan jau vasarā restorāni pilni līdz malām. Tagad krēslus rotā lāstekas un vien retā vietā logos spīd gaismiņa.
Vienmēr jau var labāk vai savādāk, tādēļ tiem, kas vēl brauks, iesaku apciemot Museum of Shops, kas nesezonas dēļ ir jau slēgts, kad ierodamies pēcpusdienā, bet izskatās daudzsološs un interesants. Tāpat arī plānojot braucienu iespējams pietiek ar 1 dienu, kurā, nopērkot dienas biļeti autobusam, varētu krietni ietaupīt. Tas protams neattiecas uz vasaru (par to 1 dienu), kad tur droši ka var pavadīt arī veselu nedēļu.
Atlikušās stundas pavadam krogā pie stacijas, kur nobaudam pa saldajam ēdienam (ne pārāk garšīgam, Devonshiere Duke pabā bija gardāk), pa kādam sildošam dzērienam. Kāpjam vilcienā un esam ceļā mājup. Ziema pa to laiku ir pieņēmusies spēkā, un arī mūsu braucienu aptur. Stundu stāvam kaut kur nekurienē, kamēr kādā citā nekurienē notīrīs sniegu no sliedēm.. Londona ir piesnigusi, nekas īsti nenotiek, kā plānots. Tomēr esam atpakaļ mājās, kaut arī vēlu. Tikai nākamās dienas avīzē lasu, ka citi sēdējuši pilnīgi aukstā vilcienā 2 stundas tumsā. Mums tomēr veicas, ko lai saka.. Piedzīvojumi paliek piedzīvojumi!
Lētas biļetes. Diena Londonā paiet sīkos darbiņos, ārā ziema pilnīga, ielās mērena panika par sasnigušo sniegu. Internetā atrodu, ka braucot ar parasto vilcienu un pērkot internetā (www.southernrailway.com) līdz Gatwick lidostai no Victoria Station var tikt par 3,75 poundiem (salīdzinājumam Gatwick Express ap 25 poundiem). Nopriecājos un tā kā ar LV karti tomēr neizdodas iegādāt šo biļeti, aizņemos no draudzenes vietējo un braucu izņemt stacijā aparātā. Pusdienot ieeju The Shakespeare, kas atrodas pavisam blakus Victoria stacijai, notiesāju Jacket Patatoe(krāsnī cepts kartupelis ar mizu) ar papriku, baziliku un mocarellu un salātiem (gardi) un TV paskatos ziņas, kurās visi jūk prātā sniega un studentu protestu dēļ (viņiem studentu maksu taisās pacelt atkal).
Šopingā. Tas nu darīts, tālāk mazliet šopings Oxfordstrtā un leģendārās PRIMARK shoping paradīzes meklējumi (ticiet, neticiet, pirms tam to vēl neesmu redzējusi). Tiesa – neveiksmīgi šinī vakarā, laika pietrūkst un virzienu rādītāji ne tie gudrākie (tagad zinu, ka tas atrodas gandrīz pie Marble Arch metro pieturas). Šī pastaiga gan mani vairāk vedina uz pārdomām par tēmu – labi ka LV vēl nav tik komercializēta. Tuvojošies Ziemassvētki (viņi eglītes mājās stiepj jau novembra beigās), Oxford street popularitāte un UK vēriens – viss izskatās, ka padarījis cilvēkus trakus. Pārdevēji, cik nu spēj piedāvā „ņem daudz un maksā par mazāk” variantus un ziniet – tie trakie cilvēki ņem ar (3 skropstu tušas, 3 blūzītes, 3 pārus kurpju.. Njaa.. ) PRIMARK man ļauj ielūkoties vēl nezināmā pasaulē – sievietes (pārsvarā) ar iepirkumu groziem (un tie viņiem lielāki nekā RIMI vai Maximas lielie maisi) pilniem visādām lupatām (jo apģērbu kvalitāte tur tiešām ne īpaši, vai arī ļoooti jāmeklē pērles) nēsājas pa veikalu ar acīs degošu vēlmi tajā iekraut vēl ko. Lieluma mānijas un mārketinga uzvaras gājiens. Es protams, arī tur iepērkos (nu kādu suvenīru tak vajag, ne?). Jostiņu par 2 poundiem, zeķītes, kādu grabuli (manai iekšējai žagatai), dvielīti par 4 poundiem ļoti smukā krāsā. Laikam man nav to Londonas apgriezienu..
Cita pasaule. Vakarā esam sarunājušas tikties un aizbraukt vakariņās uz kādu pavisam atšķirīgu Londonas rajonu – Canary Wharf jeb finanšu un darījumu rajonu. Izejot no metro stacijas visapkārt paveras stikla debesskrāpju džungļi, tā kā ir jau tumšs, tad mūs ieskauj daudz daudz logi, kuros gaismas veido nejaušus rakstus. Man patīk! Atrodam Bar 38 (www.bar38.co.uk) un dodamies iekšā. Tur kāds ofiss svin darījuma noslēgšanu ar mazu banketiņu, vēl kādi citi uzvalkos un kostīmos tērpti noslēdz savu darba dienu ar dzērienu un sarunām (par darbu, protams). Šeit mazliet atpazīstu sevi un situācijas no manas pagātnes un man šķiet, ka viņus saprotu. Tomēr tā vairs nav mana dzīve. Šoreiz es te esmu tikai viesis, garāmgājēja. Tiekam pie gardiem kokteiļiem, vienkārši dievīgiem tunča salātiem (Tuna Nicosie), kas drīzāk ir salāti ar grillētu tunča steiku, milzīgu. Cenas gan rajonam atbilstošas (slāti ap 10 poundiem). Kā vēlāk uzzinam, vairākos šī rajona restorānos strādā latvieši, tā, ka var pat trāpīt pie savējiem kādu dienu!
Zīmes. Biļete man rokā, čemodāns sakravāts, esmu ceļā uz Victoria Station, lai turpinātu ceļojumu Dublinā. Stunda metro un esmu klāt. Tomēr stacijā mani plāni tiek stipri mainīti, jo Gatwick lidosta izrādās slēgta un visi vilcieni uz turieni atcelti. Oooops. Ko nu?! Noskaidroju, ka info jāmeklē internetā par lidostu un lidojumu plāniem. Tātad eju meklēt interneta kafejnīcu. Tāda šajā rajonā viena. Pirms tam piestāju pie bankomāta izņemt mazliet naudas. Man aiz muguras nepacietīgi mīņājas kāds melns kungs. Rādu viņam, ka tūliņ, tūliņ. Bet šis – nē, meitenīt, jūs tikko balodis no jumta aptaisīja.. Notīriet. B…alodis. Atrodu interneta kafejnīcu (uz Victoria Street, netālu no HSBC bankas, blakus Itāļu restorānam). Iekštelpās arī grādi ne vairāk kā +5, bet neko – velku nost jaku un tīru savu „dāvanu”, pa to laiku pārdomājot – ko tas viss te tagad nozīmē?!! Pārlieku lidojumu uz nākamo dienu no Stanstedas uz Dublinu un dodos mājup, esmu nosalusi un apjukusi.
Mēģinājums numur 2. Čemodāns man atkal pie rokas, pa sniegiem un lediem braucu uz Stratfordu, no kurienes iet autobuss līdz Stanstedai (aizvizina 50 minūtēs par 8 poundiem). Esmu ērti iekārtojusies, braucu laicīgi, lai sniegu dēļ neko nenokavētu. Iečekojos, atrodu labu ceļojumu grāmatu angļu valodā, ko palasīt (kādreiz tak vārdu krājums jāpaplašina) un dodos uz ilgi gaidīto lidmašīnu. Tūliņ, tūliņ jau būšu gaisā. Un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk paziņojums, ka Dublina aizsnigusi un mūs nevar pieņemt. Bāc! Lidojums tiek atlikts uz pāris stundām. Nu OK, dodos pētīt, kas labs Stanstedas lidostā atrodams vēl (gandrīz jau tieku pie jauna laptopa, jo tur cenas vienkārši neticamas), paēdu, jo pusdienlaiks pienācis. Un 5 minūtes pēc tam uz tablo parādās – cancelled. Uz Dublinu šodien neviens nelidos. Fcuk. Precīzāk – lidos gan 1 reiss kaut kad vēlāk, bet ne manējais. Fcuk, fcuk. Tagad ir pienācis laiks absolūti sievišķīgām asarām 2 minūšu garumā. Ehh.. Eju meklēt bagāžu un braukt atpakaļ uz Londonu (tik ļoti labi ka man vēl naktsmājas nav jāmeklē.. Fuu..). Sēžot un pārdomājot notikumus lidojumu pārlieku pa taisno uz Rīgu, jo Dublinai nu man vairs palikusi tikai pus diena. Negribu vairs. Varbūt man tiešām ātrāk jāatgriežas mājās? Ko tas nozīmē? Man pēc tādiem notikumiem uzmācas pārdomas par zīmēm.
Londona. Bez čemodāna, ar mazu somiņu un foto aparātu rokās braucu uz centru. Kaut kas jēdzīgs tak no Londonas jāredz, ja jau man tā te viss. Plānā Bekhingemas pils un sardzes maiņa (ko iepriekš tā arī neesmu redzējusi) Bekhingemas pils mani nepārsteidz. Skaista, bet nesajūsmina. Varbūt tādēļ, ka ļoti auksti, varbūt tādēļ, ka neeju iekšā karaļu dārgumus skatīt. Sardzes maiņa vispār tāds interesants process. Kā mini parāde. Noskatos, līdz kāju pirksti atgādina, ka grib sildīties. Vēl pāris kadru ziemīgās Londonas un aidā uz tuvāko pabu. Ir pusdienlaiks pienācis. Pa ceļam pagadās Dover Street ar The Clarence (arī www.nicolsonspubs.co.uk tīklā), kur tieku pie tradicionālās Angļu tējas, Salmon & Brocoli fishcakes (tādas kā Kijevas kotletes ar rīvmaizes garoziņu) ar salātiem un Hot Chocolate Muffin with Ice cream (njamm, arī ar Custard varat pamēģināt, bet man tā mērce neiegaršojās). Vēders pilns un kājas sasildītas, kāpju metro un dodos uz Baker Street.
Madame Tussauds muzejs ir mana nākamā apskatāmā lieta, kas vēlnav paspēta Londonā. Tā kā ieejas biļete nav no lētākajām, arī tur iesaku biļetes pirkt internetā iepriekš, 10% no 28 poundiem arī ir OK ieteupījums (www.madametussauds.com). Ja es, cilvēks, kas muzejus ne visai mīl, tur varu pavadīt 2 h, tad manuprāt, tur ir vērts doties un 1 x mūžā to naudiņu nepažēlot. Tā ir iespēja sajusties kā bērnam un aizmirsties apbrīnojot mākslinieku darbu, ieskatoties „acis” sen dievinātam elkam (Švarcenegeram vai Aguilerai, Bekhemam vai Robertsai, Putinam vai Dalailamam) un saprast, cik esat līdzīgi vai atšķirīgi. Zinu, ka lelles, tomēr sirds sitas straujāk redzot Klūniju vai Džimu Keriju tik „tuvu”. Izpriecājos, izstaigājos, fotografēt portretus pamācos (zini, viņi tur labi pozē!!) un vēl beigās 4D filmā ar bērnu multeņu supervaroņiem iepazīstos. Nudien vērtīga pieredze. No citas pasaules mazliet. Un prieks kā bērnībā!
Lotus. Otro reizi svinam pēdējo vakaru Londonā šoreiz un tam par godu izvēlamies vakariņas ķīniešu restorānā Lotus (kas atrodas uz kuģa kanālā) netālu no Canary Wharf. Šoreiz izkāpjam pāris pieturas tālāk – South Quay un turpat, gar kanāla malu ejot, viegli atrodam meklēto kuģi. Pie galdiņa mūs apsēdina un apkalpo austrumu izcelsmes viesmīļi, ēdiens gards, lai gan par ekselentu nenosaukšu (Gan Bei čili baklažānus vēl nekas nav pārspējis). Pēc vieglām vakariņām prāts nesas uz kādu aktīvāku izklaides vietu. Nonākam atkal krastmalā pie bāriem, un ejam iekšā tādā paskaļākā (diemžēl nosaukumu esmu galīgi aizmirsusi). Tur tiekam pie kokteiļiem, mums vēl pievienojas puisis no Latvijas, kas beidz darbu netālu esošā restorānā un laiks paiet nemanot. Tik nemanot, ka saprotam, ka nez vai mājās tiekam.
Metro vēlu vakarā. Oops, bet metro kursē tik līdz 00.30 aptuveni (kā kura līnija). Internetā protams ir katrai līnijai atrodami precīzi laiki, bet pirms tam mums šis jautājums nešķiet aktuāls. Nu jau gan. Rezultātā tiekam līdz pusceļam. Tālāk metro neiet. Mums stipri paveicas, ka draudzenes radiniece vēl neguļ un var atbraukt mums pakaļ. Savādāk pāris dzēruši melnas ādaskrāsas puiši jau mums „sit kanti”. „Atkaujamies”, kā nu mākam. Un glābiņš ir klāt. Būt bez transporta tādā situācijā nudien negribētu. Neomulīgi bez gala. Tieši tad es aizdomājos, cik gan Rīgā labi – mājās varu aiziet kaut kājām un bez lielām bailēm.
Lidoju. Nu ir tā reize, kad ar čemodānu braucu uz Lidostu un atpakaļ vairs nebraucu, jeb – laimīgi un bez aizķeršanās tieku līdz Rīgai un esmu mājās!! Lai arī man līdz šim Londona un Anglija bija likusies slapja, pelēka un nemīlīga, pēc šiem piedzīvojumiem es esmu sākusi to iemīlēt. Iedzīvotāju krāsainība (neiedziļinoties uzvedībā u.c. specifiskās īpatnībās) un globalizācijas sajūta mani nepamet ne mirkli (nu varbūt tikai Eastbournā, bet tikai mirkli) un fascinē. Un britu pieklājība liek justies jauki arī tad ja tā ir automātiska un bezpersoniska. Vismaz man. Vismaz tajā nedēļā. Un vēl un vēl.. dažādas detaļas un sīkumi, kas patiesībā veido manu ceļojumu.. Un nevis atceltie lidojumi un metro biļetēs lieki iztērētā nauda. Tās aizmirsīsies. Un paliks tie sīkumi, jaukie un mīļie. Manējie.
Vēl citus stāstus vari atrast:
http://ilzitescelastasti.wordpress.com/
