Gaiziņa skaistums
|
Aivars Gulbis <><
|
Pirmo reizi Gaiziņu apmeklēju 2009. gadā, jaukā maija dienā. Man ļoti patika apkārtne Gaiziņa tuvumā. Kaut gan man nebija laika, lai izpētītu visu Gaiziņa apkārtni, atceros, ka gāju pastaigāties pa vienu dabas taku, bet beigās taka izzuda un netiku līdz ezeram. Biju drusciņ apbēdināts, ka nav uzstādītas pietiekami skaidras norādes.
Par pašu Gaiziņkalnu man ir dalītas jūtas, jo nemaz nelikās, ka tā ir Latvijas augstākā vieta.
Gaiziņkalns (Gaiziņš) atrodas Vidzemes augstienē, Madonas novada Bērzaunes pagastā. Gaiziņš ietilpst Gaiziņkalna dabas parka un Vestienas aizsargājamo ainavu teritorijā. Gaiziņkalns ir augstākais reljefa punkts Latvijā, sasniedz 311,5 metru augstumu virs jūras līmeņa. Kalna relatīvais augstums sasniedz 61,6m un sevišķi neizceļas kalnainajā apkārtnē.
Izrādās, ka Latvijā ir divi pauguri, kuru relatīvais augstums (no kalna pakājes līdz virsotnei) ir augstāks, nekā Gaiziņkalnam. Dzerkaļu kalns – 89,2m un Lielais Liepukalns – 86m. Abi atrodas Latgales augstienē, Rāznavas paugurainē.
Pastaigu sāku no Golgātas un gāju skatu torņa virzienā, izstaigāju vienu dabas taku un devos pie skatu torņa.
Pašlaik kalnā atrodas padomju laikā būvēts tornis, kas celts 80. gadu sākumā. Avārijas stāvoklī esošais tornis ir 45,5 metrus augsts, to paredzēts demontēt un būvēt jaunu. 2004. gadā tika izsludināts konkurs,lai atrastu skatu torņa labāko arhitektonisko ideju, kura arī tika atrasta, bet ir jau gandrīz 2011. gads un nekā.
Tā kā esmu iestājies avantūristu slepenajā biedrībā, nolēmu uzkāpt tornī. Ja neuzkāptu tornī un nenofotogrāfētu skaisto ainavu, būtu ļoti vīlies, jo tieši no augšas paveras Gaiziņa apkārtnes skaistums. Oficiālie piedzīvojuma meklētāji saņem atļauju kāpt tornī, bet pārējiem ļaudīm tornis ir slēgts un, lai cilvēki nekāptu, pirmais stāvs ir aizmūrēts. Un tas ir ļoti pareizi, jo bērniem un neuzmanīgiem cilvēkiem nav droši kāpt.
Cik nopratu, tornī ik pa laikam kāds avantūrists uzkāpj, nu, un es arī uzkāpu. Visgrūtāk ir no ārpuses uzrāpties otrajā stāvā, bet tālāk jau pa kāpnēm var vēsā mierā kāpt. Margas un logi gan vairs nav. Ievērojot visus zināmos drošības noteikumus, fotogrāfēju skaisto ainavu un pēc tam laimīgi nokāpu lejā.
Varu atzīties, ka kāpšana tur, kur nedrīkst, sagādāja man vislielāko prieku.
2010. gada janvārī, kad ārā bija -18 °C, atkal apmeklēju Gaiziņkalnu. Skats uz apsnigušajiem kokiem un krūmiem bija vienkārši fantastisks, bija ko fotogrāfēt. Lai gan viss bija apsnidzis, apledojis un tāds sals, vienalga nolēmu uzkāpt tornī. To darīju tiešām uzmanīgi, bet bija vērts no augšas bildēt skaisto ziemas panorāmu.
Atzīšos, ka šovasar vēlreiz uzkāpu tornī, vienkārši nespēju pabraukt garām Gaiziņam un neuzkāpt tornī...
