subjektīvā puzle - pārgājiens Pescara Sansalvo
|
Martins Kalnberzins
|
Saulessargu parāde, plastmasas zviļņi un nebeidzamu bāriņu ierinda. Tāds aplams priekšstats par Itālijas Adrijas jūras piekrasti var rasties, ja nemēģina doties pastaigā gar to vismaz dažu dienu garumā.
Ceturtdienas vakarā līņāja sīks lietutiņš, kurš piemēram iepriekšējā dienā bija izvērties pamatīgā lietusgāzē, pārveidojot mājas pagalmu par apmēram pusmetru dziļu baseinu . Ātri sametuši mugursomās maksimāli maz nesamā un paķēruši līdzi dažus augļus, kopā ar draugu Kupci braši cilpojām uz 200 m attālo Adrijas jūras pludmali, lai dotos trīs dienu pārgājienā. Kā vienmēr līdzi maksimāli maz nesamā, maza ceļojuma telts un labs garastāvoklis ir viss, kas vajadzīgs, lai ļautos vairāku dienu garumā nezināmajam. Izgājuši pludmalē raiti stundas laikā pagājām garām jau iepriekš laiski staigājot pa pludmali nopētītajam standarta atpūtas kūrorta saulessargu un krēslu šovam. Mūsu ceļa sākums ir palielā kūrorta pilsētā Pescara. Šī Itālijas vidusdaļas pilsēta neizceļas ar īpašu arhitektūru , bet ir paredzēta lielas tūristu masas prieku nodrošināšanai standarta jūras kūrortu klasiskajās tradīcijās. Bāri, naktsklubi, baseini, viesnīcas utt. Ejot pa pludmali neviļus aizdomājies, ka jāuzsāk saliekamo krēslu un zviļņu biznes , jo tie, šķiet, ir tikpat ikdienišķs un pieprasīts produkts kā maize. Kūrortu pilsētās standartā gar pludmali ir iela, tad seko bārs un visbeidzot krāšņa saulessargu un zviļņu kolekcija līdz pašam ūdenim. Pirmās divas trīs rindas tuvāk ūdenim parasti ir aplaimotas ar krāšņākiem saulessargiem, parējās atbilstoši konkrētā iestādījuma rocībai. Smalkas, ne visai smalkas un pavisam ne smalkas. Reiz noskaidroju, ka saulessargus parasti pērk uz visu vasaru sametoties kopā vairākām ģimenēm. Tādā veidā tu iegūsti sev nelielu privātīpašumu, kurš sastāv no viena saulessarga un četriem krēsliem pašā jūras krastā. Beidzot nokļuvām līdz nelielai upītei pie kuras ikdienas pastaigas arī parasti bija beigušās. Tās duļķainais ūdens nevilināja mūs pārliecināties par ūdens ķīmisko sastāvu un nolēmām to šķērsot pa netālu redzamo tiltu. Šī arī bija mūsu pirmā šķēršļu josla. Pavasaros vai ziemā iespējams upes līmenis strauji ceļas un tādēļ tā bija ieskauta ar apmēram 3 m augstu betona sētu, kuru nu tad mēs ar sajūsmu arī pārvarējām. Ap pulksten deviņiem sāka krēslot un nolēmām meklēt kādu ar zviļņiem neaizkrāmētu laukumu, kur uzsliet telti. Tas izrādījās nav vienkārši un tikai ap pulksten 10 jau pilnīgā tumsā bijām atraduši brīvu pleķi, kur apkārt nerēgojās lietussargi un, uzslējuši telti, uzkodām pa vakariņu ābolam. 2. diena. Naktī līņāja lietutiņš, bet bija silti. Droši, ka vairāk, kā 20 grādi. No rīta, izlīduši no telts konstatējām, ka patiešām esam atraduši apmēram 400 m platu aizaugušu jūras pludmali bez bāriņiem. Līdz šim, braucot ar auto gar piekrasti, bija radies iespaids, ka kaut kas tāds vispār nav iespējms. Notiesājuši brokastu ābolu devu, sapakojāmies uz cilpojām tālāk. Nākamai pilsētiņai vajadzēja būt Ortonai, kur plānojām atrast bankomātu,papildināt savus skaidrās naudas krājumus un uzēst brokastis. Vienmuļi nogājuši pāris stundas gar lietussargu ierindām, mums beidzot gadījās tas prieks- stāva klints krauja ar akmeņu atlūzām jūrā. Jebkas, kas nebija lietussargi un nolaizīta pludmale, mūsos raisīja sajūsmu. Ar baudu, uzmanīgi lēkājot pa akmeņiem, mēs izgaršojām šo pirmo dabas sagatavoto nopietno šķērsli. Ortonā pa ceļam, tā arī neatraduši bankomātu, mēs paplucinājām šķidros naudas krājumus apēdot pa panini un iedzerot alus pudeli. Panini ir itāļu nacionālais hamburgers. Sastāv no bageti līdzīgas baltmaizes gabala, kuram pa vidu parasti ļoti askētiski ir plāna vītināta gaļas šķēle vai mozarella ar tomātiem. Apmetuši slaidu loku ap Ortainas mazo ostu, kurā mola aizsegā ūdenī mierīgi šūpojās jahtas, motorlaivas un nelieli kuģīši, tuvojāmies vietai, kur beidzot oranžo saulessargu orda piekāpās stāvkrastam. Pa gabalu izskatījās, ka virzīties gar piekrasti būs neiespējami, tomēr, pienākot tuvāk, nolēmām riskēt un, ložņājotpa klintīm vai brienot pa ūdeni tomēr pieturēties pie gājiena pamatprincipam„ pārgājiens gar jūru”.Jāatdzīst,ka pēc stundas ilgas lēkāšanas pa akmeņiem, brišanas un kāpelēšanas pa klintīm, pat, ja vēlētos kaut kur sprukt, tad tas būtu lēkāt atpakaļ vai turpināt jau iesākto, jo pat uzrāpjoties kraujas augšā, tikt no tās prom bija praktiski neiespējami. Visa stāvkrasta kore bija aizzaugusi ar neizbrienamiem krūmājiem. Beidzot man kļuva pilnīgiskaidrs, kam ir domātas mačetes. Tikai vēlāk nokonstatējām, ka ir iespējama arī neliela šmaukšanās. Aptuveni 100 m vai dažreiz pat pašā stāvkrasta augša -visu trīs dienu pārgājiena maršruta garuma ar nelieliem starpposmiem gar jūru ir sen jau nelietota, dzelzceļa līnija. Kritiskās situācijās mēs to ar neliela kauna sajūtu par sevi arī izmantojām. Ik pa laikam uzdūrāmies uz nelieliem līcīšiem klintīs.Parasti tos bija okupējuši zvejnieki ar saviem aroda inventāriem.Bieži vien, pēkšņi uzraušoties uz akmens vai pārlecot no viena klints bluķa uz otru, gadījās pārsteigt makšķerniekus, kuri absolūtā iedomātā vientulībā ar laivu bija pieairē jušies klints atlūzai un, ērti iekārtojušies, uz tās makšķerēja. Lecot uz kārtējo lielo atlūzuparasti uz visām pusēm pašķīda mazi jūras krabji. Viens otrs no tiem paslēpās kādā seklākā iedobē un, draudīgi izslējis uz augšu savas spīles, brīdināja mūs, ka tā vienkārši padoties negrasās. Apmēram ap divpadsmitiem Adrijas jūras piekraste parādīja sevi no gaidītās puses un ieslēdza apkuri. Laiski zvilnējām jūrā vairāk kā 30grādu karstumā un spriedelējām par sāls procentu zilajā ūdeni. Netālu no krasta ik pa laikam bija uzslietas interesantas zvejas konstrukcijas ar būdelēm. Darbībā tās neesmu manījis, bet cik var saprast, ar garu koku palīdzību jūrā tiek ielikts tīkls un pēc laika vilkts ārā. Viena otra no šim konstrukcijām bija patiešām gleznaina, bet citas viennozīmīgi pildīja tikai izklaides nevis zvejas funkcijas. Vairākas reizes mēģinot šmaukties un ejot pa vecā dzelzceļa stigu, iekritām necaurejamos brikšņos. Mocības, spraucoties tiem cauri, kompensēja ēna ko tie sniedza. Katru reizi, izlauzušies caur tiem pie jūras, mēs mēģinājām veldzēties jūrā. Nemanot tuvojās vakars un, ejot garām kādam restorāniņam kārtējā piejūras ciematelī, mēs attapāmies, ka derētu beidzot uzkost. Itālijā ēšana ir svēta lieta un tas nenotiek uz shuij bui duj kā pie mums- jebkurā laikā. Es esmu redzējis patiesu sašutumu oficianta acīs, kad esmu mēģinājis pasūtīt ēdienu pulksten17. Itāļu ēšanas tradīcijas ir atsevišķa raksta vērtas, bet to,kas jāatzīmē šoreiz ir, ka, ja gribam ēst, tad bija jāgaida līdz pulksten 19.00. Paņēmuši bārā aliņu, izgāzāmies ārā krēslos un spriedelējām,ka pēc sātīgajām ieplānotajām vakariņam nekur tālu netiksim un droši, ka sliesim telti jūras krastā tepat kaut kur ciemata tuvumā. Kā jau iepriekš minēju, skaidrā nauda mums līdzi praktiski nebija, mēģinot nopirkt otro aliņu un samaksāt ar karti nokonstatējām, kašajā iestādījumā šodien kartes nestrādā. Bankomāts esot nepilna kilometra attālumā. Bankomāts, protams, nestrādāja, bet alus bija izraisījis pamatīgu apetīti. Nākamais ciemats, tātad arī bankomāts,bija vairāku km attālumā. Tā nu siekalas tecinot, gājām garām pirms tam noskatītajam restorānam, kur kā reiz tauta sāka pulcēties uz vakariņam. Ciematam beidzoties,bija neliels kempings, kur par pēdējām kapeikām ūdens vietā nopirkām katrs pa aliņam un čipsi bija mūsu ēdienkartes aperativo, primo e secondo piata. Gulšņājot uz trotuāra, klausījāmies dzīvo mūziku, kura skanēja no kādas telts. Katrs uzmanīgi, pa mazam malciņam izgaršojot zelta vērto aliņu, baudījām krēslas iestāšanos. Šādi ceļojumi ir fantastiski ar absolūto brīvību,ko tie sniedz tavu lēmumu pieņemšanā. Tu līdzinies spēļu automāta , kurš varizmest ārā visnegaidītāko kombināciju. Gribi- guli te pat, gribi- ej tālāk. Izbaudījuši savu spēļautomātisko varenību, nosliecāmies uzloģikas un kurkstošo vēderu argumentu pusi. Ja gribam tikt vismaz pie brokastīm, ir jācilpo līdz nākamajam ciemam. Uz to brīdi jau bija pilnīgi tumšs. Tādā tumsā lēkāt pa klintīm būtu neprāts, tādēļ izvēlējāmies doties pa ceļu. Tas gan izrādījās ne mazāk riskants pasākums. Atstarotāji mums nebija. Serpentīni tā ir norma Itālijas ceļiem. Gājējiem vieta uz tiem nav paredzēta vispār. Attiecīgi mūsu rikšošana pa ceļu tik papildināta ar lēkāšanu pāri ceļmalu bortiem, izvairoties no mašīnām. Lēkājot un rikšojot tas bija nieka jautājums, un, jau ap pulksten 22, telts bija uzslieta jūras krastā tieši pie ciemata robežas.Pētot karti, šķiet, ka nakšņojām Torino Di sangro, kaut gan pārliecības nav. 3 diena. Pauniņas savāktas,bankomāts patukšots, briosh + sula un kafija ribās. Jau 7 no rīta karstums un saule. Eh, kā man tas patīk.Ik pa laikam nopeldoties un zviļņājot oļos vai smiltiņās, mēs, karstuma nomākti, lēnām vilkāmies uz priekšu. Dienas vidū saule karsē tik stipri, ka sāļais jūras ūdens praktiski nesniedz nekādu veldzējumu. Tā kā klintis netraucēja skatam,ainavas šodien šķita iespaidīgākas.Kā jau sestdienas dienā, visas pludmales pie kurām pieveda kāds ceļš, bija cilvēkiem piebāztas.Jāatdzīst, ka tieši šajā posmā tās vismaz pārsvarā nebija komercializētas.Skatu nebojāja nebeidzamās bāru rindas un saulessargu ordas.Uz standarta kūrorta pludmales fona šīs izskatījās kā izmirušas, neskatoties uz cilvēku simtiem, kuri te tomēr pulcējās.Lai arī karstums mūs pamatīgi nogurdināja, tomēr uz priekšu virzījāmies salīdzinoši viegli, jo pirmajā dienas daļā pārsvarā bija tikai pludmales ar nelieliem klinšu ragiem. Pēcpusdienā beidzot jau pusstundu rāpojotpa klintīm sapratām, ka esam uzrāvušies uz pamatīgu šķērsli.Cik tālu nāksies tēlot kalnu āžus,bija noslēpums. Pēc stundas lēkāšanas Kupcis paziņoja, ka viņam pietiek un sāka kārpīties augšā pa klinti, lai mēģinātu izspraukties cauri brikšņiem uz kādu taku vai ceļu. Es nolēmu, ka prātīgāk ir cīnīties ar zināmām problēmām, nekāpalikt iesprūdušam krūmos. Man izrādījās taisnība. Vēlpēc nepilnas stundas lēkāšanas, peldēšanas un brišanas, es, nolecot no kārtējā klints gabala un izveļoties no krūmāja, ieripoju tieši kempinga bāriņā. It nemaz nesamulstot un izliekoties nemanām bārmeņa un saimnieka izbrīnu, es sakārtoju mugursomu plecos un, it kā es parasti tā mēdzu iekūleņot bār , pasūtīju divus alus. Sev un Kupcim. Bijām sarunājuši, ka viņš mani gaidīs vai es viņu pirmajā iespējamā civilizācijas punktā jūras krastā un tāds nu šis viennozīmīgi arī bija. Pie trešā alus,ko es malkoju, sapratu ka Kupcītim ir gājis smagāk nekā man. Telefons bija atslēgts un pagājusi jau stunda, bet no viņa ne čiku ne grabu. Aizsūtījis sms ar skaidrojumu„ kur es esmu un kodaru”,es pasūtīju nākamo aliņu. Beidzot arī līdzīgi man no brikšņiem bariņā ievēlās Kupcis. Izrādījās, ka šis ir smalks kempings un šitādu mugursomaini kā viņu nav laiduši cauri vārtiem. Nācies lēkt pāri sētai un te nu bārmeni varēja apmulsināt nākamais krūmu latvietis. Noklusējot par izdzerto alus daudzumu un ļaujot kolēģim iestiprināties tikai ar vienu, mēs cilpojām tālāk. Jau pēc dažiem simtiem metru, redzot kā es pārvaru kartējot šķērsli lecot pāri koku atlūzām un lienot pa akmeņiem, mans izdzertais alus daudzums vairs nebija noslēpums. Tā nu no karstuma un alus apdullis, es tenterēju pakaļ draugam. Man par laimi bija jau pievakare un mēs sasniedzām palielu pilsētu Vasto.Šī nu bija tipiska kūrorta pilsētele. Ar tūristiem domātu izklaides ieliņu, tirdziņu, ēstūžiem un šādiem miestiem raksturīgo kņadu uz ielām. Centrālajā laukumā stutējās skatuve un, spriežot pēc plakātiem, mūsu uzmanībai šovakar tiks sniegts šlāgeru koncerts. Uzkoduši jūras veltes pagatavotas frī kartupeļu manierē, tas ir, vienkārši uzvārītas eļļā, mēs iekārtojāmies gājēju ielas maliņā starp tirgoņiem un, sūcot aliņu, vērojām cilvēkus un baudījām kņadu. Netālu no mums savu mūziku spēlēja klimstošie indiāņi. Es tā arī neesmu ticis skaidrībā vai nu viņi man seko pa pēdām visās Eiropas pilsētās, kurās esmu pabijis vai arī ir klonēti. Bet te nu atkal es klausījos viņu mūziku un sūcu aliņu gluži kā Rīgā, Berlīnē, Stambulā un vel nez kur tik tos nebiju dzirdējis. Bija socializēšanās laiks. Uz ielām ārā bija ne tikai tūristi, bet arī iedzīvotāji. Satērpušies labākajās drānās, tie cienīgi pastaigājās, sasveicinoties cits ar citu, apstājoties, aprunājoties. Lēnā garā cilvēku simti virzījās no viena ielas gala un uz otru. Pastaigājoties, tie vēroja ielas tirgotāju sniegto preču klāstu. Tas gan bija nemainīgs visur un vienmēr. Skaļu brendu pakaļdarinājumi, saules brilles, somiņas, jostas utt. Ejot, visi, galvas nokāruši, aplūkoja uz zemes izliktās preces un, nonākot pie mums ar Kupci pat dažreiz neviļus apstājās, nesaprotot,ko mēs mēģinām tirgot- savas mugursomas vai izdzertās alus pudeles. Tirgotāji dalās divās daļās- legālie un nelegālie. Pārsvarā tie ir ar melnu ādas krāsu. Legālie lepni sēž pie savām nojumēm, kuras ir spilgti apgaismotas un tirgo preci. Nelegālie ņem preci no tiem pašiem legālajiem, bet tirgo to uz izklātiem palagiem, kuriem galos ir striķi, tā ka sekundes laikā izklāta prece uz palaga kļūst par bezformāta maisu uz tirgoņa muguras. Tirgoņi uzmanīgi seko līdzi sargiem, kuri savlaicīgi informē par iespējamo policijas reidu. Mums gadījās redzēt visu procesu darbībā. Pēkšņi, kā uz burvja mājienu, vesels bars tirgoņu grāba savus palagus un pazuda kur kurais. Burtiski pēc 5 sekundēm to vietā stāvēja aizelsušies vīri privātās drēbēs un ar rācijām. Neapmierināti lūrot apkārt, aurojot rācijas, tie kasīja ko nu kurš. Kam vēders lielāks, tas vēderu, kam nē, tas vienkārši pakausi. Nogurums lika par sevi manīt un nosprieduši, ka koncertu tāpat nesagaidīsim, nolēmām doties uz priekšu meklēt ideālo telts vietu. Pametot aiz sevis kņadu, mēs pēc dažiem kilometriem uzslējām telti netālu no nākamā ciemata. 4 diena. Šī bija pēdējā pārgājiena diena, jo pirmdiena taču ir laba diena, lai sāktu jaunu darba nedēļu. Diena solījās būt vēl kārstāka, jau 6 no rīta mēs tikām izcepti āra no savas telts. Žāvādamies stūrējām iekšā tuvākajā bāriņā iekost brokastis. Kā gadījās kā nē, brokastis arī izvērsās par ceļojuma beigām. Iegājis bāriņa tualetē, es tiku galā ar kādu nekaunīgu pumpu uz sava zoda. Skaidra lieta, ka šādā karstumā brūci nedrīkst atstāt nedezinficētu. Tā nu es pie brokastīm biju spiests paņemt nelielu glāzi viskija. Ārā to, kas paliek pāri taču neliesi? Nē!!! Viens arī taču nedzersi? Nē!!! Tā nu 7 no rīta aptuveni 27 grādu karstumā mēs ar Kupci bijām spiesti izraut pa glāzei viskija. Dienas beigās, ievietojot noieto attālumu googlē, varu bez lepnumu paziņot,ka tika veikti aptuveni 6 km. Noejot pa bāru rindu līdz pludmales beigām turp un atpakaļ divas reizes. Fināls nav galīgi sportisks un piedzīvojumiem bagāts, toties patiess.
