Rūnakmeņu meklējumos
|
Normunds Smalinskis
|
Sigridas rūnakmens Svenam
Agrais rīts ir dzestrs un dzidrs. Mūsu lidmašīna, ieturēdama kursu uz Stokholmu, lido virs Ziemeļkurzemes kā lielas un dabiskas kartes. Zem lidmašīnas kreisā spārna labi saskatāmi Talsi, nojaušama Dundaga. Pēc brīža jau saskatāms Kolkas rags un rīta dūmakā Ventspils. Caur labās puses iluminātoriem lecošās saules staros spīguļo Sāmsala. Vēl minūtes desmit – Latvijas krasts pazūd pamalē un jau saskatāmas Zviedrijai piederošās Gotlandes salas aprises, bet tieši apakšā labi saskatāms kāds kravas kuģis, kas dodas Botnijas vai Somu jūras līča virzienā. Jūra pašreiz šķiet mierīga un vērojot šo kuģi, prātā nāk senie vikingi, kuri savos ātrajos un nelielajos koka kuģos reiz vagoja šos pašus ūdeņus, iedvesdami patiesas bailes visā Baltijas jūras piekrastē. Kur varēja, tur tirgojās, bet ja redzēja, ka spēka pietiks paņemt labumu ar varu, nekautrējoties lika lietā zobenus un kara cirvjus.
Šoreiz ceļojums uz Zviedriju ir tieši saistīts ar vikingu laikiem un to atstāto vēstījumu nākošajām paaudzēm, kas ar rūnu rakstu zīmēm kalts akmeņos, kurus tagad tā arī saucam – par rūnakmeņiem. Dažādos izdevumos un grāmatās par Latvijas vēsturi bieži tiek pieminēts kāds Zviedrijas rūnakmens, kurā iecirstais teksts tiek uzskatīts par vienu no pirmajām rakstiskajām liecībām, kurās piesauktas pašreizējās Latvijas teritorijā esošas vietas. Tas datēts ar 10.g.s. un tajā iekaltais rūnu zīmju teksts mums vēstī, ka šo akmeni uzcēla Sigrida par piemiņu savam vīram Svenam, kurš ar bagātiem kuģiem brauca ap Domesnesi uz Zemgali. Domesnese ir senais Kolkas raga nosaukums un to arī pirms tūkstošgades tirgotāju kuģiem nācās apliekt, lai nokļūtu Daugavas krastos vai arī līdz šim nenoskaidrotajā Zemgaļu ostā, par kuras atrašanās vietu vēsturnieki vēl joprojām lauž savus šķēpus.
Tā kā mūsu valodā pieejamajās publikācijās redzami vien šī akmens zīmējumu bez nevienas fotogrāfijas, kas šajos laikos jau šķiet nedaudz dīvaini (!!!) un vēl kādā visai nesenā publikācijā kāds vēsturnieks bija šo rūnakmeni novietojis Gotlandes salā, kur mūsuprāt tas nekad nav atradies, dodamies izpētes ekspedīcijā un mūsu vēsturei tik būtiska rūnakmens meklējumos. Ja nu šis akmens ir tikai mīts, kas pārceļo no vienas publikācijas uz otru, kas nereti notiek, ja autori pārraksta to, ko uzrakstījis kāds cits un nevienam nav ienācis pat prātā informācijas izcelsmes sākuma avotu pārbaudīt – vai tas ir patiess? Tik ļauni, šķiet, laikam tomēr nevar būt, jo zviedri savus rūnakmeņus rūpīgi uzskaitījuši un apzinājuši un starp tiem pēc ilgas un rūpīgas meklēšanas interneta dzīlēs izdodas atrast Mervalas rūnakmeni, kurš ir mūsu meklētais! Tomēr arī tur precīzas norādes par akmens atrašanās vietu neatrodam un zviedru fotogrāfija arī nešķiet vairs īpaši svaiga... Tāpēc esam ceļā uz Dienvidzviedrijā esošo Mervalu.
Mūsu vienīgā karte, kurā atzīmēta meklētā akmens atrašanās vieta, ir internetā atrasta ar roku acīmredzot kaut kad ļoti sen zīmēta skice, kurā tik vien kā redzams kāds ceļš, kurš sazarojas divos mazākos un pie viena no tiem atzīmēts punkts, kurā jāatrodas akmenim. Liekot lietā modernas satelītkartes, aptuveni tajā vietā atrodams sens kapu lauks un līdz ar to pieņemam, ka mūsu meklējamais objekts atrodas tieši tur. Tā nu rudenīgi saulainā dienā mūsu auto ripo pa Sēlas salas nelielajiem (bet ļoti kvalitatīvajiem, atšķirībā no mūsējiem!) lauku ceļiem. Sēlas sala ir visai paliela un atrodas Mēlarena ezerā, visapkārt redzami sakopti lauki, ļaudis te nodarbojas ar lauksaimniecību, jo īpaši ar aitkopību. Lēni līkumojot beidzot nonākam pie Asas kapulauka un sākam meklējumus. Kapulauks atrodas paugura virsotnē un no tā atklājas plašs un iespaidīgs skats uz apkārtni. Akmeņu te daudz, viss paugurs ar tiem gluži vai nosēts, labi saskatāma arī klasiska vikingu laiku Velna laiva – apbedījums, kurš ar akmeņu salikumu veido lielais laivas vai pat kuģa formu. Kad esam izstaigājuši visu Ases kapu lauku, nosecinām, ka Sigridas liktā rūnakmeņa tajā diemžēl nav... Sākam mest arvien plašākus riņķveida lokus, taču arī tas situāciju neuzlabo.
Pēc visai ilgstošiem un pagaidāmi nesekmīgiem meklējumiem, pabraucam kādu kilometru atpakaļ, arī tur garāmbraucot manījām kaut ko līdzīgu kapulaukam. Atkal kāpjam paugurā, kurš apaudzis priedēm un kadiķiem un teju vai apčamdām katru tur esošu palielāku akmeni. Atkal nekā – šķiet, ka akmens spēlē ar mums paslēpes un tepat kaut kur blakus vien atrodas. Tieši tāda sajūta mūs ir pārņēmusi. Tā kā rudenīgi paīsās dienas saule jau bija krietni pārvēlusies pāri pusdienlaikam, dodamies meklēt kādus vietējos takuziņus un izpalīgus, jo saprotam, ka bez tādu palīdzības mums var neveikties arī turpmāk.
Nelielā lauku sētā rosās pajauni cilvēki, veicot kādus celtniecības un remonta darbus. Rūnakmens? Tepat kaut kur netālu gan tāds atrodoties! Zviedri ir ļoti pieklājīgi un saprotoši, taču pārāk aizņemti, lai vestu svešiniekus kaut kur pa mežiem akmeņu meklējumos... Tā nu atkal dodamies vēl tālāk un pārmeklējam atkal virkni mežainu pauguru, kuros ir ne mazums visādu akmeņu, taču mūsu meklētā joprojām nav. Mēģinām ik pa brīdim salīdzināt skatu uz vienīgā zviedru fotouzņēmuma ar akmens attēlu ar dabā saskatāmo, taču arī šī metode nedod nekādus rezultātus, jo ainava gadiem ejot laikam šeit tomēr krietni mainījusies.
Netālu atrodas vēl viena lauku sēta un vēlreiz izmēģinām laimi, jo saule jau pamazām tuvojas koku galiem. Tur sastopam kādu simpātisku zviedru kundzi, kura iznākusi no savas mājas, lai uzmeklētu savu aitu pulciņu, kurš kaut kur aizklīdis jaunas ganības meklējot. Rūnakmens? Kundze pēta foto. Ak, šis! Jā, tepat netālu tas stāv, aizvedīšu jūs un parādīšu! Varbūt pa ceļam arī savas aitas ieraudzīšu.
Dodamies pāri zāļainai pļavai un nelielā tās pazeminājumā ieraugam rūnakmeni, kurš ir bijis mūsu meklējumu mērķis... Tā nu tur tas stāv, zālēs un papardēs ieaudzis, no ceļa un gājēju takām nesaskatāms, zāļu zaļumā ieaudzis, aizmirsts un neapkopts. Un ko gan tur pārmest, jo zviedriem tas ir viens no daudziem simtiem, varbūt pat tūkstošiem līdzīgu akmeņu.
Vai tiešām esat atbraukuši no Latvijas, no Rīgas, lai apskatītu šo akmeni? Zviedru kundze lūkojās mūsos ar zināmu mulsumu un neticību, varbūt pat nelielu apjukumu. Kad viņa ir saņēmusi apstiprinošu atbildi un uzzinājusi, ka tālāk vēl dosimies uz Ēlandes salu, viņa pasmaida un novelk daudznozīmīgu aha! Vēl viņa grib zināt, kā tur Latvijā ar to krīzi esot, jo zviedru prese daudz par to rakstot un stāstot, bet vai tā tas esot arī patiesībā? Mēģinam gan viņu mierināt, ka laikam jau tik traki tomēr nav, ja jau esam šeit un vēl dzīvi. Taču no otras puses – ir jau jocīga padarīšana! Visā Eiropā plosās krīze, bet kaut kādi latvieši brauc uz Zviedriju skatīties un meklēt kādu vienu īpašu rūnakmeni!Vēl mūsu ceļa rādītāja atceras, ka reiz te kādi latvieši jau bijuši un to pašu akmeni meklējuši, bet tas bijis ļoti ļoti sen. Tad viņa atvadās un atstāj mūs pie akmens, bet pati dodas savu aitu meklējumos...
Kad esam palikuši vieni, pievēršam visu savu uzmanību akmenim. Tā nu tas te stāv savus 10 gadsimtus, kā Sigrida to likusi par piemiņu savam vīram Svenam. Kāpēc akmens likts tieši šajā vietā? Vai arī te bijis kāds sens kapu lauks? Lai gan šķiet, ka neviens cits akmens te tuvumā nav samanāms... Varbūt šī bijusi kāda īpaša vieta, kas saistījusi Sigridu un Svenu? Uz šiem jautājumiem laikam atbildes vairs nebūs. Tāpat laikam mēs nekad neuzzināsim, kas notika ar Svenu un vai viņš atgriezās Zviedrijā, vai arī palika kur jūras dzelmē ar visu savu kuģi... varbūt krita par upuri jūras laupītājiem vai arī varbūt atdusas tepat kaut kur zemgaļu zemēs. Vēsture par to klusē...
Staigājot pa akmeņu klātajiem seno zviedru kapu laukiem, mežiem un pļavām, nāk prātā kādas vēl bērnībā lasītu pasaku motīvi. Tajos stāsts bija par akmeņu laukiem, kas patiesībā esot noburti ļaudis, kurus nobūris kāds ļauns burvis. Tas par akmeņiem pārvērtis visus ļaudis līdz ar to ķēniņu un nu jāgaida laiks, kad kāds tos atkal atdzīvinās. Tas parasti arī notiek, jo pasaku beigas taču vienmēr ir laimīgas. Ļaunā burvja vara tiek lauzta un apburtie ļaudis atkal no akmeņiem pārtop dzīvos ļaudīs. Bet vai nereti pasakas tomēr nav ar slēptu jēgu un seniem patiesības pavedieniem caurvītas? Kāpēc gan ļauna burvja vara nevarētu izpausties kādas lipīgas sērgas veidā vai kā citādi?Vai šādas pasakas nav netiešas norādes par vietām, kur reiz apglabāti kādi ļaudis?
Un vai mūsu tautas dziesma, kurā itin drastiski un jautri dziedam par bēdas likšanu zem akmeņa, patiesībā arī savā zemtekstā neslēpj gluži ko citu, nekā trallinādami domājam? Vai tad arī tagad itin bieži neliekam savu bēdu zem akmeņa? Ja aiziet kāds mums tuvs un mīļš cilvēks, mēs taču joprojām tā mēdzam darīt. Arī Sigrida pirms tūkstoš gadiem taču ne velti lika piemiņas akmeni savam vīram Svenam, kurš uz Zemgali brauca... Tā nu akmens un šī piemiņa jau dzīvo 10 gadsimtus un dzīvos vēl. Jo kā savulaik teica mācītājs Juris Rubenis – Mīlestība ir
mūžīga, īstas lietas nekad neizzūd.
Kad akmens gana fotografēts, aptaustīts un aplūkots, dodamies tālāk uz Ēlandes salu ar apziņu, ka šis ceļojums noteikti nav bijis veltīgs. Rūnakmens ir atrasts un nu tas atkal paliek savā vietā un droši vien stāvēs vēl daudzus gadu desmitus un simtus, atgādinot visiem, ka to likusi Sigrida par godu savam vīram Svenam, kurš ap Kolkas ragu burājis ar bagātīgi piekrautu kuģi, lai tirgotos Zemgalē.
PS. Lielu ieguldījumu brauciena sagatavošanas un tīmekļizpētes procesā deva tūrisma eksperts Juris Smaļinskis.
Normunds Smaļinskis
