Ezera noslēpums

  • 4 min lasīšanai
  • 10 foto

Tas bija 2007.gada 13.aprīlis. Es devos ceļojumā uz vienu attālu ezeru. Ezers ir tāls un pie tam dziļi mežā, un ja izbrauc no rīta, tad pa vienu dienu nevar paspēt. Bet man patīk vārdi tāls, mežs un grūti pieejams. Šis bija savādāks ceļojums. Nakts vidū iesēdos starptautiskajā autobusā un sāku savu ceļojumu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri spēj autobusā labi gulēt, bet kādas dažas stundiņas pusmiegā nosnaudos. Agrā rītā izkāpu vienā pilsētā. Līdz vietējam autobusam uz ezera pusi bija vairāk nekā stunda. Gaidīju autoostā. Beidzot tas mirklis bija klāt, sēdēju autobusā un vēroju saules lēktu un brīnišķīgas dienas sākumu. Laikam biju vienīgais pasažieris, jo no rīta parasti visi brauc uz pilsētu nevis no tās. Izkāpu vienā ciemā autobusa galapunktā.

Ir brīnišķīgs rīts un esmu jau pie dabas. Nekur nav jābrauc, esmu jau atbraucis. Kas var būt labāks par būšanu pie dabas no paša rīta, kad visa diena vēl priekšā. Te ir pierobežas zona un man ir pase. Man šķiet, ka esmu labi sagatavojies. Eju pa lielceļu un tad nogriežos mežā iekšā. Saule pamazām kāpj debesīs, gaiss ir dzestrs, visapkārt putni dzied, sākas mežs. Drīz man no aizmugures tuvojas mašīna. Mēģinu palaist garām, bet izrādās, ka tie ir robežsargi, un viņi vēlas mani pārbaudīt. Rādu pasi un stāstu, kur es taisos iet. Izrādās, ka manās šīs dienas gaitās bez pases ir vajadzīga arī īpaša atļauja, kuras man protams nav. Vispār man ir palaimējies, jo tur tālāk dažus simtus metrus uz priekšu uz meža ceļa stāv brīdinājuma zīme, aiz kuras man bez atļaujas vajadzētu maksāt sodu 250 Ls apmērā. Šie robežsargi ir gana laipni, jo piedavā mani aizvest uz viņu robežposteni turpat netālu, kur es varēšu dabūt šo īpašo atļauju bez maksas. Tur man pusstundas laikā šī atļauja tiek izsniegta, un mans šodienas ceļš var droši turpināties tālāk. Pēc visa šī notikuma, vērojot un analizējot katru tā detaļu,man rodas nojausma, ka šie divi robežsargi bija braukuši tieši manis dēļ, jo pēc tikšanās ar mani viņi palika mierīgi sēžam savā ofisā. Kā viņi zināja, ka es iegāju mežā? Laikam viņu videonovērošanas sistēma bija mani pamanījusi. Lai cik tas dīvaini nebūtu, visas šīs dienas laikā vairs nesastopu nevienu robežsargu, pat esot tiešā robežas tuvumā.

Ir rīts, visi putni ir pamodušies, debesīs spīd spoža saulīte, eju pa meža ceļu, man visapkārt ir mežs, kuru piepilda pavasara putnu dziesmas. Visvairāk te ir priežu un egļu. Šur tur parādās meža pauguri un ielejas. Viss ir koši zaļš. Vai nu tā ir priede, vai nu egle, vai nu sūna, bet zaļš ir visās malās. Mans ceļš līkumo cauri mežam pa labi un pa kreisi, uz leju un uz augšu. Līdz ezeram ir ļoti garš gabals jāiet, bet šis brīnišķais mežs ir viens no tiem iemesliem, kāpēc esmu šeit. Liels mežs un garš ceļš – tas ir tas, ko tagad vēlos. Un varu justies no visas sirds laimīgs, ka šis sapnis piepildās.

Esmu jau tālu no lielceļa un civilizācijas. Šeit vairs nav dzirdama ne šoseja, ne cilvēki. Esmu tikai es un daba. Joprojām eju pa meža ceļu. Baudu dabu. Dažreiz apstājos, lai iemalkotu tēju vai vienkārši ieklausīties mežā. Esmu uz dabas viļņa. Nav tādu vārdu, kas varētu aprakstīt šo parādību.

Esmu joprojām mežā. Līdz ezeram vairs nav tālu. Te dzied žubīte un virmo īpatnēja gaisotne. Iemūžinu šo mirkli savā telefonā dažu minūšu garā videoklipā. Lai gan vēlāk šo videoklipu izdzēsīšu, bet tagad ir īpašs brīdis, kurš ir jāiemūžina. Pēdējo kilometru līdz ezeram nākas nedaudz pamaldīties, jo te ir daži jauni, ārkārtīgi labi ceļi, kas nav iekļauti manā kartē. Man uz brīdi rodas pat sajūta, ka esmu nokļuvis nezin kur. Visas šīs ilgās un brīnišķīgās mežā pavadītās stundas, un kur es esmu tagad nonācis? Kur ir mans ezers? Mieru tikai mieru. Ja neņem vērā šos jaunos ceļus, tad ezeram jābūt tur, taisni priekšā. Tā nu sanāk, ka šie jaunie ceļi neiet man vēlamajā virzienā. Pāreju šiem ceļiem pāri un dodos tālāk cauri mežam pa zemes ceļu.

Hei, hei, esmu nonācis pie ezera. Pēc 3 mežā pavadītajām stundām esmu sasniedzis sava ceļojuma galveno mērķi. Izvelku ārā karti, lai atrastu to pussalu, kur man tālāk jādodas. Pēc nelielas atpūtas un fotosesijas dodos uz to pussalu. Tāda šaura un baigi gara, kā neliela kāpa, kas iestiepjas iekšā ezerā. Kad esmu gandrīz galā, tad man paveras brīnišķīgs skats – liels ezers vienā pusē un liels ezers otrā pusē. Un šie abi ezeri izrādās ir viens vienīgs ezers. Līdz pašam pussalas galam neeju, jo tur esot robežstabs. Nez ko par manīm varētu iedomāties robezsardze, ja es tur sēdēšu un apbrīnošu dabu vairākas stundas.

Šī pussala ir kā robeža starp divām pasaulēm. Dievidu pusē spīd saule, vēja nav, pret krastu sitas maigi vilnīši, ezera dzidrajā ūdenī var vērot neparasti skaistu saules gaismas un ezera akmentiņu izrādi. Ziemeļu pusē saules nav, pūš mērens vējš, lieli viļņi sitas pret krastu, ūdens ir sajaucies ar smiltīm. Man ir 5 stundas paredzētas šai pussalai. Putnu dziesmas, taurenis, puķe, gulbis, saulīte, ūdens, akmentiņi, vilnīši, atspulgi, mežs, vējš, viļņi – es ilgi atcerēšos jūs visus.

Pēcpusdienā ar prieku dodos atpakaļceļā, jo zinu, ka atkal varēšu ilgi vērot un sajust mežu. Tas mežs, kuram no rīta gāju cauri, ir tik labs, ka gribas iet vēl un vēl. Un esmu ļoti pateicīgs par iespēju, iziet šo ceļu vēl vienu reizi. Paldies visiem meža iemītniekiem.

Uz lielceļa man izdevās nostopēt vienu mašīnu, kura mani aizveda līdz tuvējai pilsētai. Tur vēlā vakarā iesēdos šajā pašā starptautiskajā autobusā, kurš nu jau gāja atpakaļ. Tā kā ilgu laiku nebiju lāga atpūties, tad šoreiz miegs guva virsroku, un šīs dažas ceļā pavadītās stundas nogulēju labi. Atgriezos tieši pēc 23 stundām. Tātad šis ceļojums ilga vienu diennakti.

Paldies visiem – gan dabai, gan cilvēkiem, kas piedalījās un palīdzēja realizēt šo ceļojumu.

Jānis Blūms



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais