Pie jūras februārī (24.02.2010)

  • 1 min lasīšanai
  • 2 foto
Tas bija pagājušo ziemu februārī. Pirmo dienas pusi pavadīju pie ūdenskrituma, kur interesantu iespaidu atstāja meža pīļu uzvedības vērošana. Interesanti un kuriozi bija vērot, kā pīles vienu brīdi ļāvās upes straumei augšpus pus metru augstajam ūdenskritumam. Kad tās līdz ar straumi nonāca pie ūdenskrituma, tās novēlās lejā kopā ar ūdeni. Piekritīšu gan, ka pus metrs ir visai niecīgs augstums, bet tomēr interesanti bija vērot šadu uzvedību. Otro dienas pusi pavadīju pie jūras. No autobusa pieturas līdz jūrai bija tikai 300 m cauri priežu silam, bet toties pa sniegu, kurš bija man līdz ceļiem. Visgrūtāk gāja pirmajos 10 metros blakus ceļam, kur ziemas laikā sašķūrētais sniegs izveidoja slāni man līdz viduklim. Vienu brīdi man pat sāka likties, ka nu esmu iestrēdzis vienā vietā. Bet tad ar grandiozām pūlēm tiku cauri. Tālāk bija jau labāk, bet mana gaita joprojām līdzīnājās robota gaitai. Pēdējos 200 m nolēmu iemūžināt videoklipā, kā es pamazām pa dziļo sniegu cauri mežam tuvojos stāvkrastam. Tātad 200 m un man ir 4m:36s brīvas vietas uz atmiņas kartes. Pamazām tuvojoties stāvkrastam, es sapratu, ka man ir jāpasteidzās, citādi skatītāji tā arī neieraudzīs, kā es sasniedzu jūru. Iet bija grūti un man nebūt negribējās šo posmu inscenēt divreiz. Pēdējie metri, sirds stipri pukst, elpas trūkst, sviedri pil, sajūta it kā tūlīt liels varoņdarbs tiks paveikts, pēdējās brīvās atmiņas sekundes, un IR - esmu iemūžinājis zelta mirkli, šis skats uz saules apspīdēto balto tuksnesi. Tad laimīgs nokāpu lejā, aizsoļoju nedaudz uz priekšu pa ledu un iekārtojos, lai tur pavadītu kādu stundu. Gribēju soļot nedaudz tālāk, bet tur uz ledus sāka parādīties slapjums, tāpēc nācās atgriezties. Drīz jau atkusnis būs, un šo balto tuksnesi pārņems grandiozas pārmaiņas. Uz ledus bija sniegs, un tas arī bija dziļš. Lai varētu ērti iekārtoties, nācās izrakt lielu krāteri. Uzstādīju fotoaparātu uz statīva, visu ieregulēju, izdomāju vēlamo sižetu, garais taimeris, es nesteidzoties aizeju līdz krāterim, iekārtojos, un fotosesija var sākties. Saule jau aiz kokiem, bet tas nekas. Vispār man ļoti patīk šis sižets. Rodas sajūta, ka es taisos turp tālumā doties ziemas ekspedīcijā. Un šī sajūta man katru reizi sagādā lielu prieku.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais