Trīs dienas vasaras. Saulainas vasaras 2. daļa
|
Linda Lūse
|
Vai arī kosieši lād savu sūro likteni, gaidot brīvdienas, neņemos spriest (jāņem vērā, ka salu iedzīvotāji tomēr atšķiras no kontinenta iedzīvotājiem), taču sevišķi saspringti un darbā iegrimuši neizskatījās ne tirgotāji, ne krodziņu īpašnieki, ne zvejnieki, gatavojoties zvejai, ne arī zemnieki netālajos ciematos, vācot olīvu ražu. Un varbūt tā arī ir tā lielākā māksla – darbu neuztvert pārlieku nopietni, bet tomēr padarīt, jo lauku ielāpiņi (cik nu kalnos var atrast līdzenu vietu) izskatījās sakopti un arī pilsēta kārtīga. Ievēroju, ka kosietis darba laikā spēj gan ar savu draugu papļāpāt, gan arī klientu apkalpot. Nezinu gan, kas notiktu, ja klients būtu pārlieku prasīgs un steidzīgs, taču novembris ir gana rāms mēnesis Kosas dzīvē - tūrisma sezona beigusies septembrī, un cilvēku pilsētā (vēl jo vairāk ciematos) nedzīvo tik daudz, lai nevarētu atrast piemērotāko veikaliņu, kur iepirkties vai kafejnīciņu, kur atpūsties. Bet veikaliņu, kioskiņu un krodziņu irvai uz katra soļa – nepatiks šis, dodies uz nākamo. Arī pārdevēji necenšas par varītēm piespiest tevi ko nopirkt un pacietīgi gaida, kamēr visu būsi apskatījies, izcilājis un izvēlējies. Bet izvēlēties ir gan ko. Īpaši saldumu un saldējuma veikalos. To, ka grieķi ir našķi, izsecinājām jau pirmajā dienā – vai gan savādāk plaukti vai lūztu no dažādiem kārumiem. Saldējumu vien vismaz 12 veidu un kādi – banānu, zemeņu, avokado, vaniļas, karameļu, siera,saldējums ar šokolādes vai supersaldu cepumu/riekstu pildījumu ... Un visi izskatās tik kārdinoši. Jāteic, tā bija iespēja atsaukt atmiņā veco labo bērnības saldējumu, jo kārtīgs grieķu saldējums ir trekns un bez sintētiskas piegaršas. Lai arī ņēmām mazo trauciņu, galā tikt nebija viegli, tāpēc gluži vai ar apbrīnu noraudzījos uz kādu kundzīti, kura nopirka veselu kilogramu. Nu jā, kas to zin, cik daudzi kārumnieki viņu mājās gaida. Arī smalkmaizītes uz mēles burtiski kūst, taču kafejnīcas tās nepiedāvā – mums jāiet uz bodīti tām pakaļ un tad varam nākt atpakaļ. Tiesa, triju dienu laikā tā arī neredzēju, ka kāds kafejnīcas apmeklētājs būtu paņēmis kaut ko vairāk par kafiju vai kādu dzērienu. Arī mēs pielāgojamies kosiešu gaumei un pa laikam kaut kur apsēžamies aristokrātiski baudīt grieķu kafiju, vērot Kosas kaķu (bet to šajā pilsētiņa ir vai uz katra soļa) sabiedrisko dzīvi un paklausīties, kā valodo pavecāki grieķu vīrieši – tieši viņi lielākoties sēž pie kafejnīcu galdiņiem. Par spīti tam, ka atrodamies dienvidu zemē, kur taču visiem cilvēkiem temperaments kūsāt kūsā un varētu domāt, ka varēsim novērtēt visdaždākās scēnas, kosieši ir atturīgi, ja vien... runa nav par dažām svarīgām lietām vidusmēra grieķa dzīvē. Blakus mūsu viesnīcai atrodas interneta kafejnīca, kurā gan lāgā apmeklētāju nemanīja. Taču sestdienas vakarāte gandrīz visus galdiņus bija aizņēmuši dažādu vecumu grieķi (vīrieši, protams). Pēc vakariņām māsīca izlēma, ka jānoskaidro, kas notiek viņas „fermā” un jāuzraksta vēstulītes draugiem, tāpēc pārskrēja pāri ielai uz kafejnīciņu. Klausoties neiztrūkstošajā dienvidu tumšā laika dziesminiecēs cikādēs gandrīz jau biju iesnaudusies, kad piepeši atskanēja daudzu vīru balsu bļāviens. Tas bija tik skaļš un mežonīgs, ka uz brīdi apklusa pat cikādes un man kļuva skaidrs – daudzie vīrieši tepat lejā kaut ko nav sadalījuši. Jau gaidīju policijas mašīnu sirēnas, tomērnē – cikādes atsāka savu dziesmu un apkārt atkal bija mazliet miegains noskaņojums. Skaidrību, atgriezusies numuriņā, ieviesa Santa – izrādās šajā vakarā notika ļoti svarīga futbola spēle un mežonīgais bļāviens bija veltīts kosiešu favorītu gūtajiem vārtiem. Tā kā vairāk nekādas kliegšanas nedzirdējām, pieņēmām, ka vairāk vārtu arī netika gūti, bet, ņemot vērā intensīvu mašīnu braukāšanu pa platāko ielu gar ostu un skaļo pīpināšanu, izsecinājām, ka pretinieki šoreiz zaudējuši. Tieši tādu pašu emociju izpausmi (gan bez bļaušanas) piedzīvojām svētdienas vakarā. Todien Grieķijā norisinājās municipālās vēlēšanas. Jau sestdien bijām manījuši vēlēšanu reklāmas, aizspraustas aiz mašīnulogu tīrītājiem, taču vēlā svētdienas vakarā aktīvākie līdzjutēji pauda savu prieku atkal braukājot pa ostas ielu un skaļi signalizējot par labo rezultātu. Jāteic, visvairāk cilvēku uz ielām varēja redzēt tieši svētdienas priekšpusdienā. Ticīgākie (pārsvarā pavecas dāmas) no rīta devās uz dievkalpojumu, uz kuru baznīcu zvani aicināja jau no agra rīta, un tā kā skaļruņi atrodas ārpus baznīcas, tad dievkalpojumu (pilsētā klusāk, laukos pilnā skaļumā) var noklausīties arī neieejot dievnamā, bet jau vēlāk visas kafejnīciņas pilnas ar dažādu vecumu cilvēkiem (un šoreiz arī sievietēm) – plecu pie pleca viņi dzēra savas kārtējās kafijas un kūpināja cigaretes, bet centrālais laukums ņudzēja no bērneļiem. Pāris stundas kolektīvas kņadas – un, citējot Plūdoni –„viss tukšs un kluss ir atkal klajumā” – Kosa atkal izskatās pēc Tukuma svētdienās (tikai, protams, pilnum pilna ar braucamrīkiem un brīvajiem kaķiem). Turpmāk vēl.