Ak, Londona jeb Divas dienas bija par maz...

  • 7 min lasīšanai
  • 68 foto
Pirms nedēļas atgriežoties no Londonas un saliekot "Draugos" bildes, sapratu - emocijas, kas man radušās, apmeklējot Londonu un Oksfordu, laikam jānoraksta nost - tik forši tas viss bija!!! Bet sākums manam nelielajam (un pirmajam!) Londonas apmeklējumam meklējams laikam jau manā avantūristes dabā - ka nevilcinoties pieņēmu kāda laba drauga (gan viņš pats zinās :) !) piedāvājumu Oksfordā nointervēt kādu puisi, kurš sarakstījis grāmatu par latviešu viesstrādnieku dzīvi Anglijā. Jāpiebilst, ka grāmata ir gana populāra, bet ne par to stāsts. Lai nu būtu kā būdams, novembra beigās kādā sestdienā ar "Ryanair" devosuz Albionas salu (Anglija saukta arī tā). Pēc visnotaļ veiksmīgas piezemēšanās Stanstedā, tāpat kā visi pārējie, visai ātri tiku pie savas bagāžas un mēģināju doties pirkt vilciena biļeti. Kādēļ uz pilsētu nebraucu ar autobusu? Tālab, ka, saņemot visnotaļ precīzu instrukciju no "Daugavas Vanagu" viesu nama, kā viņus labāk sameklēt, sapratu - ja ar vilcienu aizbraukšu līdz Liverpool street stacijai, tad tikpat vienkārši ar "sarkanās" līnijas metro sasniegšu savu galamērķi (piedāvājumu braukt ar autobusu noraidīju tālab, ka bija vismaz 2x jāpārsēžas un vēl kaut kur jāiet...) Domāts - darīts! Nokļūstot Liverpool street stacijā, noorientējos metro shēmā, iegādājos vienreizējo braukšanas biļeti un - aidā! - jau pēc kādām 7 pieturām sasniedzu savas naktsmājas - viesmīlīgo "DV" namu pie paša Haidparka. Lepni, ko lai saka... Kas notika pirmajā vakarā, par to vēsture klusē ;) Vienīgi nākamajiem šā nama viesiem varu teikt - tur nakšņot ir ērti un izdevīgi. Un, pat ja nejutīsieties paēdis ar t.s. "angļu" brokastīm, vēlāk pilsētā ir lieliska iespēja apēst vēl kaut ko un iedzert arī kārtīgu kafiju. Šarmantā Oksforda un garais ceļš uz mājām Svētdienas rīts ir laiks, kad man jādodas uz Oksfordu. Paldies manam Londonas pavadonim Jurim, kurš, ziedojot savu svētdienas rīta miegu, ir apņēmies pavadīt mani līdz Viktorijas stacijai (precīzāk - starppilsētu autobusu galapunktam), no kura līdz Oksfordai jābrauc apmēram pusotru stundu. Biļetes cena turp-atpakaļ - 16 mārciņas. Mjā, angļi māk raust naudu. Labie nodomi pa ceļam kaut ko palasīt izkūp kā nebijuši - tā kā ir saulaina un skaista diena, baudu skatus, kas paveras pa logu, un mēģinu aprast ar jau zināmo domu, ka Anglijā satiksme rit pa pretējo pusi... Turklāt, izbaudot ainavu un ar vienu ausi ieklausoties aizmugurē sēdošo dāmu čalošanā (un neslēpšu - mēģinot saprast, ko viņas runā), esam jau iebraukuši Oksfordā. Vienā vārdā - skaisti!!! Saulīte čakli apspīd seatnīgās pilsētiņas galveno vērtību - senās universitātes daudzās koledžas. Vēlāk, jau ar manu "intervējamo upuri" staigājot pa pilsētiņu, nebeidzu vien sajūsmināties par burvīgo arhitektūru un uzzinu arī interesantus faktus: ka senākā universitātes ēka celta ap 900.gadu, ka vairākās senajās koledžās filmēts "Harijs Poters" (izrādās, ka burvju & raganu skola Cūkkārpa patiesībā ir Oksforda...) un ka Redklifa tornis, ko studenti mēģinājuši ieņemt nesenajos nemieros, kalpojis par iedvesmas avotu Saurona ļaunuma tornim "Gredzenu pavēlniekā"... Starp citu, Oksfordā dzīvojis arī "Alises Brīnumzemē" autors Luiss Kerols. Interesanti, no kā iedvesmojies viņš?... Bet es tikmēr baudu koledžu pagalmiņu, senā bruģa un sienu šarmu. Kad intervija galā, man tiek parādīts virziens, kādā jādodas uz autobusu, un sakām viens otram ardievas. Nolemju vēl paklaiņot pa pilsētiņu un iegriezties kādā no daudzajiem veikaliem, jo Ziemassvētku atlaides te plosās pilnā sparā. Un šajā brīdī man kļūst žēl, ka mūsu pašu "Marks & Spencer" veikalā nav pārtikas nodaļas, jo Oksfordas nelielais veikals piedāvā tādu Ziemassvētku našķu izvēli par ļoti saprātīgām cenām... Žēl, ka "Ryanair" ir bagāžas ierobežojums, citādi puse veikala laikam pārceļotu manā koferī. Tikmēr gan esmu aizmirsusi, kā jāiet uz autobusa galapieturu, taču tā nav problēma - laipns policists, kam jautāju ceļu, laikam redz manu apjukumu, tādēļ ir gatavs pats pavadīt mani vēlamajā virzienā. Tātad arī autobusu esmu veiksmīgi atradusi, un nu varu doties atpakaļ uz Londonu. Lielākā daļa ceļa paiet bez kādiem ekscesiem, toties pēc tam pa pilnam izbaudām, ko nozīmē sastrēgums uz četru joslu šosejas - autobuss tāpat kā pārējais transports uz priekšu virzās ĻOTI lēni... Bet nekas - Londona jau nekur neaizbēgs! Toties pēc tam, kad esmu šo to nopirkusi vakariņām, sākas mans pirmais lielais piedzīvojums Londonā - autobuss, par kuru skaidri zinu, ka tas mani nogādās mājās (labi jau labi - viesnīcā), izriņķojies vai pa pusi Londonas, pēkšņi pazino: "Savāciet savas mantiņas, un '- ārā!". Šoks ir pamatīgs, jo esam rajonā, kas saucas "Castle & Elephant". Kā nokļūt tur, kur man vajag, nav ne jausmas, jo vajadzīgā maršruta autobuss vienkārši te nav manāms. Pēc domu apmaiņas ar kādu līdzīgā situācijā nokļuvušu pasažieri saprotu, ka izvēles nav - jāskatās, vai kāds cits autobuss nekursē vismaz man aptuveni vajadzīgajā virzienā. IR! Nāk autobuss, kas, ja var ticēt rakstītajam, dodas uz Liverpool street... Uh, vismaz kaut kas pazīstams, jo, kā no turienes nokļūt "DV", es jau zinu. Pēc 20 minūtēm patiešām esam pie stacijas, tālab atliek vien uzmeklēt Underground, kā Londonā dēvē metro, un doties mājās. Kad vēlāk, viesnīcā dzerot tēju, klāstu savus piedzīvojumus, man jautā - bet kā tu nokļuvi rajonā, kas netiek uzskatīts par īpaši drošu?! Atliek vien atbildēt - autobuss aizveda... ;) Toties saņemu komplimentus par to, ka vakarā un tumsā esmu pratusi noorientēties sev nepazīstamā vidē, un skaidrojumu, ka Londonas slavenie sarkanie divstāvu autobusi tā mēdzot darīt - kādā brīdī atskan paziņojums, ka autobuss vienkārši tālāk nebrauks. Un tas nekas, ka tev vairs nav 2 mārciņu, par ko iegādāties biļeti nākamajam autobusam. Tas te nevienu neinteresē. Tālab vēl viens ieteikums - labāk no rīta nopirkt t.s. "dienas biļeti" par apmēram 5 mārciņām, kas derēs gan autobusam, gan metro. Lūk. Metro nekursē. Bet tas mūs nebaida! Pirmdienas rīts toties atnes "jauku" pārsteigumu - metro vadītāji pieteikuši streiku, tālab iecerētā ekskursija pa Londonas interesantākajiem objektiem notiks, pārvietojoties ar autobusu un kājām. Nu nekas! Daļa rīta paiet, apgūstot Kensingtonas dārzus (žēl, ka nepaguvu apmeklēt pili, kurā pēc šķiršanās dzīvojusi princese Diāna) un papriecājoties par Serpentīna ezerā mītošajiem putniem. Tiesa, Londonā ir pietiekami auksts, lai ezers būtu daļēji aizsalis, tālab gulbji, pīles un kaijas "tusē" gar krastu, gaidot, kad kāds viņus pabaros. Un baro jau ar' - par spīti tam, ka viens ļoti agresīvs gulbis ir nospriedis, ka viņam nu nepavisam nepatīk kādas barotājas līdzpaņemtais mazais suņuks. Incidents gan beidzas nesācies, jo dāma ar sunīti ātri vien no ezera apkaimes pazūd... Bet man jādodas uz Oksfordstrītu, turklāt eju kājām, jo visi autobusi ir pārpildīti līdz pēdējai iespējai. Pēc 20 minūšu enerģiskas soļošanas sasiedzu Oksfordstrītu - kā man saka, stresaināko ielu Eiropā. Iespējams, tas ir blīvās satiksmes, bet tikpat labi - ļoti daudzo veikalu un steidzīgo pircēju dēļ. Kamēr gaidu savu pavadoni, izķemmēju "Primark"... Oi! Un kurš teica, ka Londona ir dārga, jo te viss maksā 5-20 mārciņu robežās. Vēlāk gan man paskaidro, ka šim veikalam domātās preces šuj lētais darbaspēks Ķīnā, par to nopelnot apmēram 1 (!) dolāru dienā. Nejauki. Bet mums pirmais galamērķis, protams, ir Viņas Majestātes Anglijas karalienes Elizabetes II rezidence - Bekingemas pils. Krāšņos vārtus ielenc tūristu pūļi, bet slavenie karalienes gvardi diemžēl klātienē vairs nav apskatāmi - terora draudu dēļ viņi patrulē krāšņās sētas iekšpusē. Toties te ir vērts iegriezties kādā visnotaļ greznā un elegantā veikaliņā - tur ir apskatāma ne tikai ar kronīšiem izrotāta īsti karaliska eglīte, bet nopērkamas arī šādas tādas interesantas lietas. Piemēram, balto hiacinšu roku krēms no karaliskās kolekcijas. Un ne tas vien... Turpat jau ir arī Sentdžeimsa parks - ar taku, pa kuru ļoti esot paticis pastaigāties princesei Diānai un leģendārajām vāverēm, kuras ir tik drošas, ka, prasot kādu kārumu, kāpj teju vai uz galvas. Izrādās, smukulēm dikti garšo Latvijas cepumi, ar ko viņas cienājām; tikai viena, kurai laikam cepujms negāja pie sirds, iekoda man rokā... Tepat arī romantiskais tiltiņš, kas dažam labam dziedātājam radījis iedvesmu un apskaidrību, kā dziedams klasiskais skaņdarbs "Moon River". Un gandrīz aiz stūra mūs sagaida BigBen - turklāt nevis kaut kā, bet ar zvanu spēli... Kniebju sev rokā, lai pamostos, bet mans pavadonis teic - tā tev ir Londonas dāvana dzimšanas dienā. Jauki! Ātri apskatām Vestminsteras abatiju - šoreiz tikai no ārpuses, jo 15 mārciņu ieejas maksa šķiet par sālītu - un apsolām sev , ka atgriezīsimies te 29.aprīlī, kad Londona būs pārņemta no prinča Viljama un viņa iecerētās kāzām. Uzmetam aci arī parlamenta ēkai un protestētāju teltīm tai iepretim . Izrādās, kādi libānieši vai pakistānieši protestē pret to, ka Anglija grib viņus vai nu izraidīt vai arī atsakās pieņemt citus viņu tautiešus - nelegālos imigrantus. Vēl viena Eiropas problēma, bet tā būtu apskatāma citā rakstā un citā vietā. Toties mums pusdienās krodziņā "The Red Lion" tieši iepretī britu premjerministra rezidentei ir nākamais pārsteigums - viesu apkalpotāja runā tīrā latviešu valodā... Londonā, protams, ir ļoti daudz latviešu, taču tik un tā jauki, ja tevi apkalpo savējais... Pēc sātīgajām pusdienām pa tiltu šķērsojam Temzu, vakara krēslā vēlreiz papriecējot acis ar BigBenu un "London Eye". Varētu jau ar to pavizināties, bet negribas tērēt 15 poundus, turklāt vēl jāpspēj aiztecēt līdz Trafalgarskvēram un slavenajam "Harrod's". Lauvas un karavadonim Nelsonam veltītais piemineklis ir iespaidīgs. Daži, lai nofotografētos, kāpj lauvām teju vai mugurā, bet mēs, izsakoties londoniešu leksikā, "ņemam" autobusu, lai uzmestu aci "Harrodam". No ārpuses tas atgādina lampiņām izgreznotu kuģi vai tml., bet iekšā plešas milzu zāles ar visdažādāko preču klāstu... Ja būtu laika, te varētu klīst stundām ilgi. Daudz nepagūstam, taču pavisam noteikti gribu redzēt izveidoto piemiņas vietu princesei Diānai un viņas iemīļotajam Dodi al Fajedam (abi gāja bojā traģiskajā autokatastrofā Parīzē, šķiet, 1997.gadā). Te valda miers, pie abu fotogrāfijām deg zaļas sveces, čalo neliela strūklaka. Laba vieta, lai pakavētos atmiņās un drusku pameditētu. Ak jā, reizēm šeit uzstājoties operdziedātāji. Starp citu, ja ir vēlme, no šejienes var pazvanīt uz jebkuru pasaules punktu;. Turklāt nevis no tradicionālās sarkanās telefonbūdiņas, bet īsti ēģiptiskā stilā noformēta telefona. Kičīgi un interesanti! Un tad jau diena ir gandrīz beigusies. Vēl tikai vakariņas kādā burvīgā itāļu krodziņā netālu no Koventgārdenas, atpakaļceļš uz viesnīcu un, protams, neizbēgamā somas kravāšana. Jo jau no rīta jābūt Stanstedā. Vienu gan varu teikt pavisam droši: vairs NEKAD, vismaz darbdienā nē, no Londonas uz Stanstedu nebraukšu ar autobusu. Jo - solītās pusotras stundas vietā braucām visamz divarpus stundas, un man bija sajūta, ka esam aizbraukuši līdz Ventspilij vai Liepājai. Tas tiešām bija murgaini. Iemesls? Londonā un tās apkārtnē tajā rītā sniga slapjš sniegs - pie mums tā ir ierasta parādība, taču angļiem, šķiet, tā bija nacionālā katastrofa... Līdz ar to ceļš uz lidostu caur mazajām pilsētiņām un lielo šoseju, viņuprāt, nebija izbraucams. Tobrīd, sēdot autobusā kā uz adatām, pateicos sev un Dieviņam par to, ka man pietika prāta autoostā ierasties laikus - ar domu, ka gan jau lidostā pēc bagāžas reģistrācijas un drošības pārbaudes būs, ko darīt. Bija jau arī, bet naudas tērēšana laimīgā kārtā laika trūkuma dēļ šoreiz izpalika. Atvadoties no Londonas, man gribas teikt - šajā pilsētā esmu iemīlējusies tā, ka noteikti te atgriezīšos. Un jau drīz!!! Tātad: welcome to London!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais