Eksotika padomju gaumē

  • 5 min lasīšanai
  • 43 foto
Eksotiku baudīt tūristi parasti dodas uz tālākām un nezināmākām valstīm, bet, ja ir vēlēšanās izbaudīt eksotiku padomju gaumē, to nenoliedzami var izdarīt tepat kaimiņos – Ukrainā. Lai arī šis brauciens nebija gluži eksotikas ķeršana, bet gan Latvijas Dendrologu biedrības organizētais pieredzes apmaiņas brauciens, no Ukrainas dzīves izbaudīšanas jau izvairīties tāpat nesanāca. Sajūta tāda, kā atgriežoties vismaz 15 gadus atpakaļ pagātnē! Tā kā pašlaik darbojas Ukrainas vienpusēji noteiktais bezvīzu režīms ar Eiropas Savienības valstīm (tas tika noteikts Kijevā notikušās Eirovīzijas laikā), mums iebraukšanai Ukrainā vīzas nav nepieciešamas. Braucām cauri Polijai nevis Baltkrievijai, lai nebūtu nepieciešams kārtot vīzas šajā valstī. Lai arī vīzas nav nepieciešamas, Ukrainas robežas šķērsošana tāpat ir pietiekami savdabīgs pasākums. Visiem, kas šķērso robežu pirmkārt jau liek atcerēties patiesību – tu neesi nekas, bet uz robežas strādājošie – teju vai Dieva lomā! Uz robežas katram iebraucējam jāaizpilda anketa (tiešām katram, nevis viena uz visu autobusu). Anketā jānorāda dzimšanas dati un tāda jau piemirsta lieta kā tēvavārds, jānoziņo pie kā un kāpēc braucat. Turklāt, ja vien nav vēlēšanās uz robežas pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku, anketu vēlams aizpildīt krievu valodā! Anketas viena puse paliek robežsargiem, bet otra tiek atdota un līdz atpakaļ braukšanai tā jāsargā kā acuraugs. Turpceļā mums robežu izdodas šķērsot pat ļoti veiksmīgi bez daudzu stundu kavēšanās. Pirmais kultūršoks sagaida jau turpat uz robežas – pirmās tualetes – protams, tādas, ka smaka gāž no kājām nost, vēl pie durvīm esot! Ar „burvīgajām” tualetēm nākas samierināties visu brauciena laiku, pievienojot zaļās pieturas, saulespuķu, kukurūzu laukos un vienu reizi pat pie kartupeļu lauka. Izveidojas pat tāda kā gradācija – „ekstra” labās tualetes ir ar porcelāna pēdām un caurumu, labās ar betona pēdām, bet sliktākās – tikai caurums betona grīdā! Mūsu pirmā apciemojuma vieta ir Ļvovas Nacionālās universitātes botāniskais dārzs. Dibināts 1852.g. Platība 18,5ha divās teritorijās. Diemžēl braucot esam iekavējušies un tur nokļūstam tikai pēcpusdienā. Tā kā priekšā vēl tāls ceļš, apskatei veltam ļoti neilgu laiku. Ļvovā iegriežamies vēl arī atpakaļceļā. Uzmetam aci arī Ļvovas vecpilsētai un secinām, ka tā noteikti ir ļoti skaista pilsēta. Diemžēl laika trūkuma dēļ pamatīgāk to nesanāk aplūkot. Priekšā vēl tāls ceļš līdz Odesai – apmēram 700km, kur paredzēts nakšņot. Iebraukšana pilsētā bija paredzēta vēlā vakarā, bet sanāca tikai nākamajā rītā. Pa nakti šoferīši nomaldās un apmetam pamatīgu loku. Odesā ierodamies no rīta un esam spiesti nedaudz pamainīt arī turpmākos plānus un pavadīt šeit nākamo nakti, kas bija paredzēta jau Umaņā. Varbūt labi, ka arī tā, ņemot vērā Umaņas centrālās viesnīcas „ekstras”. Odesas viesnīcā mūs sagaida par sevi ļoti pārliecināta viesnīcas reģistratore – un liek mums atcerēties, ka padomju sistēmā – reģistratori, sanitāri un citi apkalpojošā personāla darbinieki ir un paliek galvenās personas. Kad cenšamies reģistratorei ieminēties, ka esam visu ceļu braukuši un gribētu nolikt mantas numuriņos un iekārtoties, saņemam stingru atbildi: „Mantas atstājiet tepat! Tagad iesiet ēst uz ēdnīcu. Pēc tam uz numuriņiem!” Pēc balss toņa mums skaidrs – iebildumi netiek pieņemti! Ēdienkartē klasiskas vērtības – borščs, „grečka” ar kotleti, „ovsjanka” un melnā tēja no glāzēm. Pēc tam tiekam „atlaisti” uz istabiņām, kur, protams, jāpiedzīvo zināms izbrīns. Vēlāk gan izbrīnu viesnīcas vairs nespēj radīt. Nepārspētas numuriņā paliek dušas. Labi vēl, ka tās ir numuriņā. Vēlāk nāksies samierināties ar dušu gaiteņa galā – labākajā gadījumā, bet sliktākajā ar dušu citā stāvā, kurā pārsvarā nav ūdens. Odesā vispirms dodamies uz Odesas Nacionālās Universitātes botāniskais dārzs. Tas dibināts 1867.g. Platība 16 ha divās teritorijās. Pēc tam vakarpusē nopeldamies Melnajā jūrā. Pelde tajā un pastaiga gar jūras krastu liek novērtēt mūsu Baltijas jūras jaukumus. Melnās jūras piekraste ir akmeņaina un piemētāta ar stikliem un atkritumiem, arī jūras pamats klāts akmeņiem un ūdens – viļņains un bezgalīgi sāļš. Turklāt, kā stāsta mūsu pavadonis no Odesas botāniskā dārza – šeit arī neiesaka peldēties. Vietējie, lai nopeldētos, parasti dodoties ārpus pilsētas. Krastmala gan ir pilna ar atpūtniekiem un tie arī peldas. Pēc tam ar sabiedrisko transportu dodamies uz Odesas centru un izbaudām nenoliedzami skaistu pilsētas arhitektūru. Apmeklējam slaveno Deribasova ielu un tā sauktās Potjomkina kāpnes. Atpakaļ braucam jau sadalījušies mazākās kompānijās ar tādu kā vietējo mikroautobusu. Pirmkārt, mūs izbrīna, ka nauda par braucienu jāmaksā, kāpjot ārā, otrkārt, šofera braukšanas maniere ir visai karstasinīga. Tā kā stāvam kājās visus „uzrāviena” un bremzēšanas priekus izbaudām pilnībā. No rīta pieceļos agrāk un paķeru līdz paņemto tējkannu, lai ielietu ūdeni un uzvārītu ūdenī, bet nekā – ūdens nav. Pēc tam no pārējiem uzzinām, ka reģistratore bijusi visai izbrīnīta, ka kāds grib mazgāties septiņos no rīta un neizpratnē atbildējusi: „Kā? Ūdens būs tikai no astoņiem!” Nākamo dienu pavadām Sofijivkā – tiešām burvīgā un arī Ukrainā neredzēti sakoptā parkā, turklāt gide vien ir ko vērts – kolorīta dāma, kas skaita no galvas Puškinu un citē „Iliādu” un „Odiseju”, bet vakara pasākumā vietējā bārā kopā ar mums uzdejo un liek mums dziedāt „Lapas dzeltenās...”. To dziesmu tur vēl joprojām atpazīst ļoti labi. Nacionālais dendroloģiskais parks Sofijivkā ir plašs un skaists ainavu parks grieķu mitoloģijas pārpilnībā – visur rotājās dažādas skulptūras un katrai vietai ir savs mīts. Parka platība ir 198,6ha. Dibināts tas ir 1796.g. Pārnakšņojam jau minētajā Umaņas centrālajā viesnīcā, kurā dušas ir, bet vismaz mūsu stāva iedzīvotājiem uz tām jādodas stāvu zemāk. Savukārt tualetēs mūs sagaida īsta jautrība. Blakus izlietnei, kurā ūdens esot tikai konkrētas pāris stundas, stāv liela muca ar uzrakstu „Voda dļa sļiva tuaļetah!” un kausiņš! Pēc tam sievietes dodas ekskursijā uz vīriešu tualetēm, kur durvis saremontētas „īpašā” veidā – blakus rokturim durvīs izgriezts pamatīgs caurums. Tā teikt – nekādu šaubu, ja tualete ir aizņemta, to var redzēt pārliecinoši! Nākamajā dienā aplūkojam Oleksandrijas dendroloģisko parku, kura platība ir 297ha pie Belaja Cerkov pilsētas un dodamies uz Kijevu. Kijevas centrs ir tiešām skaists – bagātīgi rotāts ar dažāda veida strūklakām. Tā kā politiskās kaislības Ukrainā vēl arvien sit augstu vilni – centrālajā laukumā saceltas būdiņas un katrs savā stūrī bāzējas trīs politisko spēku piekritēji. Skaists un iespaidīgs ir arī Kijevas slavenais Pečorska Lavra klosteris. Apskatām vēl vairākus parkus, arī Kijevā un dodamies arī uz Karpatiem. Tur mūsu mērķis ir Karpatu biosfēras rezervāts. Varam izpriecāties par avotu, no kura jau „gatavs” tek īsts, burbuļojošs minerālūdens. Naktsmītne mums ir Karpatu pilsētā Rahovā. Tā pieraduši pie ukraiņu „ērtībām” esam izbrīnīti par dušām un tualetēm numuriņā. Rahovā pie vakariņām mēs baudām arī īstu vietējo mūziku un vietējais nogaršošanai atnesis arī savu „gorilku” – nekā garšīga gan šajā paštecinātajā šņabī nesaskatām. Atpakaļceļā izbaudām Karpatu skaistos skatus, bet robežas šķērsošana gan izvēršas krietni garāka par to, kas bija turpceļā. Bezgalīgi ilgi nosēžam uz Ukrainas robežas, lai gan priekšā neviena cita transporta līdzekļa nav. Pēc robežsargu pavēles esam gan spiesti palaist garām satiksmes autobusu. Kad nu beidzot esam tikuši līdz pārbaudei, ukraiņu robežsardze uz sīkākām pārrunām vismaz pusstundas garumā uzaicina mūsu Lietuvas kolēģi – vienkārši tāpēc, ka lietuvietis, bet pārējie, lūk, esot latvieši – kā tad tā? Ar to gan prieki robežas šķērsošanā nebeidzas, jo poļu robežsargi izturas vēl „jautrāk”. Viņi paziņo, ka mums jāmaksā kaut kāds nodoklis par katru cilvēku. Kad jautājam kopš, kura laika tad tāda nodeva tiek iekasēta, jo, kad braucām iekšā valstī iepriekš, neko nemaksājām. Robežsargi atbild: „Tāds likums pieņemts jau 2004. gadā, bet mēs to tikai tagad sākām ievērot!” Tā kā visi bijām liecinieki, kā pirms mums braucošā autobusa pasažieriem lika no tā izvākt pilnīgi visas mantas un arī pašu autobusu aizdzina „izkratīt”, saprotam, ka labāk šo „nodevu” samaksāt! Pēc tam mūsu mantas, protams, netiek pārbaudītas – galu galā „nodeva” samaksāta.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais