Ienirstot Polinēzijas burvībā, jeb Tuklā bālģīmja ciemošanās pie viesmīlīgajiem i-kiribasi ļaudīm.
|
Kaspars Ginters
|
Ievads.
Šī skaistā mazā salu un attolu valsts ir trešais pieturpunkts manā pusotru mēnesi ilgajā ceļojumā pa klusā okeāna pundurvalstiņām. Kiribati ir viena no vismazākajām valstīm uz zemes un uz pasaules kartes redzama tikai maza punktiņa veidā. Visu Kiribati salu sauszemes teritorija kopumā sastāda tikai 811 km², bet toties teritoriālie ūdeņi sniedzās 3870 km no rietumiem uz austrumiem un 2050 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Tie kopumā aizņem 3,2 miljonu kvadrātkilometru un pēc platības līdzinās valstij, kas sanāktu savienojot piemēram Argentīnu un Čīli. Galvenais Kiribati attols Tarawa sastāv no 22 saliņām, no kurām tikai 8 ir apdzīvotas. Pati lielākā attola sala ir Dienvidu Tarawa, kura ir visvairāk apdzīvota un uz kuras atrodas vietējo iedzīvotāju polinēziešu stila mājiņas. Uz salas ir trīs izteikti centri: Betio, Bairiki un Bikenibeu, kas kopā savienojas ar šaurām ceļa strēlēm, kas dažreiz nepārsniedz pat 20 metru platumu. Visa Kiribati valsts ir it kā dziļūdens kalnu grēdu virsotne, uz kuras arī apmetušies agrāko vietējo tautību cilvēki, kuri simtiem gadu atpakaļ koka laiviņās ceļoja pa okeānu.
Uz Kiribati galvaspilsētu Bairiki izlidoju no blakusesošajām Solomonu salām, kurās uzturējos iepriekšējās četras dienas.
17.04.
Nokļūšana uz šejieni, kas sākumā bija plānota ar pāris stundu lidojumu un vienu nosēšanos Nauru, izvērtās gandrīz veselas dienas garumā. Pl. 6.00 no rīta izlidoju no Honiaras uz Tarawu. Pēc stundu ilga lidojuma, nosēžamies pašā mazākajā pasaules valstiņā Nauru. Šeit izkāpj atlidojušie, bet pārējie, kas lido tālāk, tiek aicināti uz uzgaidāmajām telpām, kur gaidām ap četrdesmit minūtēm, līdz lidojam tālāk. Vēl pēc stundu ilga lidojuma, tuvojamies Kiribati saliņām. Kad esam gandrīz virs tām, satruji mainās laika apstākļi aiz loga un lidmašīnu vairākas reizes pamatīgi sakrata. Skatos, it kā mēs sākam nolaisties, bet, kad līdz zemei atlikuši vien pārsimt metru, pilots negaidīti sāk uzņemt augstumu un griezties apkārt. Saprotam, ka nosēššanās neizdevās un tiks meiģināts vēlreiz. Tā arī ir, bet, kad atkal esam gandrīz pie zemes, pēķšņi sākam uzņemt ātrumu un pacelties. Pēc piecām minūtēm pa skaļruņiem tiek paziņots, ka diemžēl Tarawā, laika apstākļu dēļ, nosēsties nevaram un tādēļ lidosim uz netālu esošajām Māršalu salām, kur nogaidīsim, kad beigsies vētra un uzpildīsim degvielu. Sākumā arī es biju savā maršrutā ieplānojis gan Nauru, gan Maršalu salu apskati, bet diemžēl nesanāca. Uz Nauru nolēmu nelidot, jo lidmašīnas šeit nosēžas tikai reizi nedēļā un tik ilgi šeit nav ko skatīties, bet uz Maršalu salām nevarēju nokļūt, jo no apkārtējām valstiņām vienkārši nav lidojumu uz turieni. Maršalu salas ir tāds kā ASV protektorāts klusā okeāna reģionā un mazo valstiņu parastajiem pilsoņiem ir poblemātiski nokārtot ieraššanās atļauju. Lidmašinas stjuartes man stāstija, ka esot gan viena vietējā kompānija, kas lido šurp reizi nedeļā, bet nemācēja pateikt, ne kur tā ir, ne kā saucās. Ap 11.00 nolaižamies Māršalu salās, kur plānots stāvēt ap stundu, kas beigās izvērtās gandrīz par četrām, jo virs Kiribati plosijās neliels ciklons, ko vajadzēja nogaidīt. Ap 15.30 atkal uzņemam augstumu un jau 17.30 veiksmīgi nosēžamies Tarawā.
Lidosta Bonriki ir ļoti maziņa un izskatās pēc tādas, kā palielas klēts. Ārā laiciņš nav no patīkamākajiem, jo ir apmācies un līņā. Saņēmis koferi, meklēju taksi, ar ko nokļūt līdz pilsētiņai, bet izrādās, ka pilsētas, mūsu izpratnē, šeit nemaz nav. Viss Tarawas attols no augšas izskatās, kā iegarens žāvētās desas lunķis un uz tā arī izvietojušās vietējo mājiņas. Jautāju vietējiem cilvēkiem, kā lai nokļūstu līdz viesnicai, jo takšu šeit nav un esmu arī vienīgais atlidojušais tūrists. Viņi atbild, ka, tad kad atlido lidmašīna, no lidostas uz salas centru ejot minibuss, bet tas jau tikko esot aizbraucis un diez vai šodien vēl kāds būs. Tā stāvu kādu laiciņu, domādams, ko darīt, līdz pie manis pienāk blakus stāvoša sieviete un saka, ka viņa ar ģimeni tūlīt braukšot uz centru un varēšot mani aizvest. Pēc laiciņa klāt ir kravas auto, kura piekabē arī visi sasēžamies un pēc piecpadsmit minūtēm esmu viesnicā.
Šo mazo moteli man ieteica kāda sieviete no Zālamana salām, kura pati bija šeit uzturējusies. Vienīgais, runājot ar saimnieci, krasi mainijās cena, par kuru man bija stāstīts iepriekš. Izrādās, tā kā esmu no Eiropas, uzturēšanās šeit man ir dārgāka, nekā apkārtējo mazo salu valstiņu iedzīvotājiem. Tirgoties es māku, tāpēc pēc nelielas kaulēšanās vienojamies par vidusceļu. Noliekot somas pa logu redzu, ka jau sāk krēslot, tādēļ vakaru pavadu viesnicā.
18.04
Pamodies ap 8.00, paveros ārā pa logu. Tur manā priekšā paveras brīnišķīgs skats uz pludmali ar ūdeni tirkīza krāsā un palmām visapkārt. Ātri sataisijies, dodos laukā. Pirmkārt apskatu un safočēju pludmali un tuvāko apkārtni, pēc kā lēnā gaitā dodos pilsētas virzienā. Kā jau pieminēju, viss Tarawas attols ir kā iegarena zemes strēle okeānā, kurai pa vidu iet šoseja. Gar abām šosejas pusēm atrodas vietējo būdas, kas ir ļoti primitīvi veidotas. Tām ir tikai no palmu lapām pītas sienas un jumts. Šīs būdas tiek veidotas pēc sentēvu metodes, kas ir jau 600-700 gadus veca. Šejienes ļaudīm tās liekas ļoti ērtas un universāli lietojamas, jo karstajā periodā sienas var vienkārši noņemt nost un uzlikt atpakaļ, kad sāk līt, jeb kad pa nakti paliek vēss. Pašas mājiņas turās uz pāļiem kādu metru virs zemes, lai paisuma laikā nav jāsēž mitrumā. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, jo viņiem esmu kas eksotisks; tūristu šeit praktiski nav. Tie paši nāk klāt, sveicinās un ir ar mieru, ka apskatu to mājokļus. Vispār visās Kiribati valstiņas salās dzīvo apmēram 103 tūkstoši cilvēku, kas pēc tautības ir kiribati-mikronēzieši, jeb, kā viņi paši saka, „i-kiribas”. Pārsvarā lielākā daļa šeit dzīvojošo ir zvejnieki un zivis sastāda gandrīz 70% no viņu ikdienas uztura. Vēl pamanu, ka pie mājiņām tiek turētas cūkas, kuras aiz pakaļkājas piesietas pie palmas, lai naizbēg, un arī vistas, kas vienkārši tekalē šurpu turpu. Apkārt mājiņām skraida bērni, kas velk aiz sevis auklā ievērtas konservu bundžas, kuras ir vienīgās viņu rotaļlietas, jo vairums cilvēku šeit nav īpaši bagāti.
Lēnā garā fočējot, eju gar būdām līdz iznāku pie šosejas, kur nostopēju busu,kas kursē pa visu Tarawu. Ceļš, ja to par tādu var nosaukt, ir briesmīgs. Tas viss ir vienās bedrēs un busu krata ne pa jokam. Pēc desmit minūtēm braucam garām Kiribati parlamentam, kas ir visiespaidīgākā šejienes celtne un man pat nedaudz atgādina Sidnejas operas namu. Jautāju šoferim, kādēļ tad šeit nelabo ceļus? Viņš atbild, ka ceļus labo katru dienu, tikai nez’ kāpēc tie drīz atkal sabojājas. Vēlāk gan redzēju, kā tos „labo”. Pie izdangātas ar ūdeni pilnas bedres piebrauc kravas mašīna, no kuras vīri bedrē pa virsu ūdenim sašķipelē smiltis, tad nolīdzina un brauc pie nākošās. Protams, līdz rītam tā ir izdangāta pa jaunu, bet toties ceļu strādniekiem vienmēr ir darbs.
Ceļš līdz centram aizņem ap divdesmit minūtēm. Veroties ārā pa busa logu, esmu nedaudz izbrīnīts par dažāda lieluma baznīcu skaitu šeit. Ceļā līdz pilsētiņai tās saskaitiju ap divdesmit un, cik var noprast, tad ticības sludinātājiem dzīve šeit ir kā medusmaize. Tuvojoties pilsētiņai, ēkas pakāpeniski kļūst lielākas. Braucam garām Austrālijas, Jaunzēlandes, Papua Jaungvinejas un citu apkartnes reģiona valstiņu parstāvniecībām vai vēstniecībām. Iebraucot ciematiņā busiņš apstājas pie neliela parka pašā tā centrā, kam apkārt simts metru rādiusā izvietojušās ēkas. Šeit ir gan vietējā telekomunikāciju kompanija, Jaunzēlandes bankas NZ ofiss, gan arī maziņi pārtikas veikaliņi.
Vairākas stundas pavadu staigājot pa pilsētiņu un vērojot ļaudis, kas atpūšas parkā spēlējot kārtis vai dambreti, jeb vienkārši tērzē, malkojot kavu. Praktiski arī visa pārējā diena man paiet staigājot pa dažādām apdzīvotām vietām un pludmalēm, fočējot ļaudis un dažādus skatus. Citu jau šodien tāpat nav ko darīt, jo ir svētdiena un lielākā daļa iestāžu un tūrisma ofisu ir slēgti.
19.04
Ceļos ap 8.00 un dodos uz centru. Vakardien, rīta pusē, braukdams garām dažām pludmalēm redzēju, ka ūdens ir it kā atkāpies un daudzi cilvēki dažādās vietās iebrien okeānā un kaut ko lasa. Pajautājot pieturā vietējiem uzzinu, ka vācēji ir dažādi. Daži lasa un vēlāk kaltē kaut kādas ūdenszāles, kuras lieto uzturā, citi atkal vāc mazas gliemenes, kuras vārītas esot ļoti garšīgas, un tas viss praktiski tiek lasīts tieši ikdienas uzturam nevis pārdošanai. Braucu pa šosejas platuma zemes strēli, kura it kā stāv tieši ūdenī un pa abām tās pusēm redzu cilvēkus, kas tupus vai rāpus rušinās pa smiltīm. Saku šoferim „stop” un, izkāpjot no busa pie skaista līča, pamanu divus vīrus ar celofāna maisiņiem rokās. Ūdens ir apmēram līdz ceļiem un es aizbrienu pie viņiem. Nelielā platībā ūdens dibens ir noklāts ar tādiem kā maziem caurumiņiem, kuros vīri baksta ar mazām trubiņām. Izrādās viņi vāc kaut kādus apmēram divdesmit centimetru garus baltus tārpus. Prasu, ko viņi ar tiem dara, un saņemu atbildi, ka viņi tos ēd, jo tie esot ļoti bagāti ar uzturvielām. Vīrs izvelk no maisiņa vienu dzīvu tārpu, kas līdzinās cērmeiun dod man nomeiģināt, bet ir ļoti izbrīnīts, kad atsakos no tāda garduma. Saviebjoties, rādu viņam, ka tie taču vēl kustas un ir pretīgi, par ko viņš vienkārši smej un liek to mutē, košļājot kā tādu želejkonfekti. Man tas drusku uzdzen šermuļus un nelabumu, tadēļ, novēlot labu apetīti, atvadījies, dodos tālāk uz pilsētiņu, kur ceru atrast kādu tūristiem domātu info centru.
Esot pilsētiņā, ieeju nelielā ofisā, kur tirgo aviobiļetes un saņemu atbildi, ka tūrisma firma esot nākamajā ciematā. Atvadijies, dodos uz pieturu, kur piesēžu uz soliņa pie augļu tirgotavas. Aizdomājies, sēžu un gandrīz palaižu garām savu busu. Steigā lecu augšā no soliņa un pret tā malu aizķeru savu fotokameru, kurai nolaužu zuma un fiksēšanas pogu. Buss, protams, aiziet gar degunu, bet es palieku apstulbis stāvot. Paceļu zuma pogu un meiģinu to pielikt atpakaļ, bet man nesanāk. Pajautāju cilvēkiem pieturā un tie mani aizsūta uz kādu darbnīcu. Meistars, aplūkojis kameru tuvāk, saka, ka ir bojāta kaut kāda sīka plastmasas detaļa, ko diemžēl šeit salabot nevarēs. Saskābušu seju dodos atpakaļ uz viesnicu, jo bez fotokameras nav garīgā kur tālāk doties. Viesnicā izpētot sīkāk secinu, ka kameras zumu var darbināt ar sērkociņa palīdzību, ko vēlāk arī izmantoju, jo nekas cits jau man neatliek. Vai nu fotografēt tādā veidā, vai bilžu nebūs vispār.
Pēc kāda laiciņa dodos atpakaļ uz salas pašu galu, jeb pareizāk sakot otru salu, kura saplūst ar Tarawu vienā veselā, pateicoties okeānā veidotam uzbērumam, uz kura noasvaltēts ceļš. Šeit atrodās ciematiņš Betio ar skaistām pludmalēm. Tajās var redzēt daudz pamestus kara lielgabalus un citas karā izmantojamās tehnikas vrakus. Šajā reģionā no 1941.-1943. gadam turpinājās ASV-Japānas karš un Kiribati sala bija vieta, kur notika sīvākās kaujas. Tieši šeit Betio atradās japāņu armijas centrālā bāze. Pati galvenā no kaujām saucās Lielā kauja par Tarawu, kura notika 1943. gada 20. novembrī un ilga četras dienas, pēc kurām 24. novembrī japāņi tika no šejienes padzīti. Mūsdienās Betio ir visapdzīvotākā Kiribati vieta un tās galvenais rūpnieciskais centrs, kurā atrodas osta, kuģu būvētava un galvenā elektrostacija. Skaistā pludmalē pašā krastā stāv liels artilērijaslielgabala vraks, uz kura uzrāpušies vietējie jaunieši un blakus tam atrodas kādas trīs-četras vietējo ģimeņu mājiņas. Lielakā daļa iedzīvotāju uzturās pludmalē, kur visi gaida vakariņas. Uz ugunskura lielā katlā vārās vistas gaļas sautējums, kas būs vakariņas visam ciematam. Arī man tiek piedāvāts nobaudīt ēdienu kopā ar visiem, jo cilvēki ir ļoti atvērti un laipni, bet es tomēr atsakos sakot, ka mani vairāk interesē vienkārši te pastaigāt un pafočēt viņu dzīvi. Pavadot nedaudz laika ciematā, dodos atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam apskatot memoriālu kritušajiem ASV kareivjiem un iepērkot augļus vietējā tirdziņā.
20.04
Ceļos ap 7.00 un 8.00 jau esmu pilsētā, kur pie vietējās telekomunikāciju kompānijas meistariem meiģinu salabot savu kameru. Diemžēl arī viņi aplūkojuši to saka, ka nevarēšot to salabot, bet tā kā es šodien dodos prom uz Fiji, tad tur jau nu noteikti man palīdzēšot.
Nedaudz pirms 13.00 dodos uz lidostu, jo pl. 14.00 ir mans reiss. Čekošanās sākas stundu pirms izlidošanas, jo lidotgribētāju nav pārāk daudz. Nedaudz pēc diviem jau sēžu lidmašīnā, kas nes mani uz Fiji pilsētu Nadi, kurā uzturēšos gaidot savienojošo lidojumu uz manu nākošo galamērķi. Esmu nedaudz bēdīgs par bojāto fotokameru, bet arī gandarīts pat to, ka atkal spēju kaut nedaudz ielūkoties kādas mums mazpazīstamas tautiņas ikdienā un dzīves ritmā. Tālāk dodos uz vēl vienu mazo valstiņu Okeānijas salu grupā ar nosaukumu Tuvalu. Ceru, ka arī tā mani pārsteigs ar cilvēku viesmīlību, savas dabas skaistumu un gūšu atkal daudz neaizmirstamu iespaidu.
