Trīs dienas vasaras. Saulainas vasaras

  • 3 min lasīšanai
  • 64 foto

Par sengrieķu ārstu Hipokrātu dzirdējuši būs gandrīz visi (vismaz vārdu salikumu „Hipokrāta zvērests”, ko bieži vien piesauc brīžos, kad ārsti, mūsuprāt, ir stipri nogrēkojušies); par to, ka viņš dzimis vienā no daudzajām Grieķijas salām – Kosā – gan ne tik daudzi. Atzīšos- es arī piederēju pie šiem „nezinīšiem”, kaut gan jau no bērnības, lasot grieķu mītus un varoņteikas, Ezopa fabulas, kā arī abu brāļu Darelu nepārspējamās grāmatas, zināju diezgan daudzas Grieķijas vietas. Manās acīs šī zeme bija ieguvusi gluži vai teiksmainu nokrāsu, tāpēc, kad brālis ierosināja novembra vidū aizbraukt uz Kosu, piekritu nedomādama. Un ne tikai tāpēc, ka šī sala atrodas 3 km no Turcijas krastiem un līdz ar to būtu iespēja nokļūt visīstākajā Latvijas vasarā. Man gribējās redzēt to, par ko tik daudzas reizes lasīts. Un nevis tūristu grupā un tūrisma sezonā, staigājot pa ierastajiem maršrutiem, bet tad, kad „mājās palikuši” grieķi vieni paši. Tā nu, biedros savervējuši arī māsīcu Santu, trijatā devāmies „pa Hipokrāta pēdām”. Mūsu rīcībā trīs dienas – no viena „Ryanair” lidmašīnas reisa līdz nākamajam.

Frankfurtes Hāna lidostā, secinājām, ka tieši tāpat domā pāris cilvēki arī citās valstīs – lidmašīna uzKosu ir pustukša un bez mums un nedaudzām grieķu ģimenēm vēl lido divas poļu, divas francūžu kompānijas, viens vācu pārītis un vēl kāds puisis, kas izskatījās pēc Toma Henka, bet kura piederību kādai valstij nenoskaidrojām kaut vai tādēļ vien, ka viņš visu laiku klusēja (nebija jau nabagam ar ko runāt).

Pāris stundu lidojums virs mākoņiem, un zem mums jau iezīmējas Kosas kontūras. Laiks nemaz tik silts nav, arī vietējie kārtīgi saģērbušies virsjakās un zābakos – nu jā – Kosā galu galā ir ziema. Salasījusies grāmatu „Kas ir grieķi”esmu gatava neregulārai sabiedriskā transporta satiksmei (jo grieķiem laika jēdziens nepastāv – pusstunda šur vai tur neskaitoties) un uzbāzīgiem tirgotājiem (tas gan vairāku ceļotāju aprakstos lasīts), taču mani sagaida patīkama vilšanās. Katrā ziņā uz kosiešiem tas neattiecas – autobuss kursē kā paredzēts un itin drīz esam salas galvenajā pilsētā Kosā. Te nu uzreiz var redzēt, kurš vietējais un kurš pirmo reizi ieradies – cik vieni lietišķi aizsteidzas pa šaurajām ieliņām, tik otri apmulsuši klīst ap autobusu galapieturu, mēģinādami tikt skaidrībā, kur atrodas viņu mītnes vietas. Pamanījusi mūsu izklaidīgos skatienus, savu skūterīti aptur eleganta septiņdesmitgadīga dāma, ietinusies sakanā šallē. Mums vajadzīgas naktsmājas? Varot piedāvāt par labu cenu. Sakām paldies un skaidrojam, ka mums jau istabas rezervētas viesnīcā „Bristole”, vai viņa nevarētu pateikt, kā tur nokļūt. Nē, vecā dāma tādu lietu pateikt mums tomēr nevar, taču iedod savu vizītkarti – tā noderēšot nākamgad. Virzienu uz ostu gan parāda. Tā nu ejam ostas virzienā, mazliet apdulluši no pārapdzīvotības – lai arī piektdienas pusdienlaikā gājēju uz ielām nav daudz – visa pilsēta šķiet pārbāzta ar mašīnām un skūteriem –ir sajūta, ka katrs centimetrs ielas malā atvēlēts kādam braucamajam. Delfīnu laukums, kas mums noteikts par orientieri, nepakam rokā nedodas, tāpēc, ieraudzījuši divus pašvaldības policistus (jaunus un skaistus kā grieķu dievus), stāstām viņiem savu bēdu. Brītiņu apspriedušies savā starpā, puiši vaicā padomu kādam vīram – ne tik jaunam un ne tik skaistam. Viņš ļoti pārliecinoši kaut ko skaidro un drīz arī mēs saņemam norādes – mums jādodas pretējā virzienā. Vai nu ne tik jaunais un ne tik skaistais vīrs bija kaut ko sajaucis vai arī jaunie un skaistie policisti ne tik labi to visu pārtulkojuši angliski, taču itin drīz secinājām, ka esam atraduši gan slaveno ozolu, kas Hipokrāta laikus pieredzējis, gan Egejas jūru sasnieguši, bet no ostas (un vēl jo vairāk delfīnu strūklakas) nav ne vēsts. Galu galā izrādās, ka mums tomēr jāiet atpakaļ, un itin drīz ieraugām i ostu, i delfīnus, i laimīgi nelielā ieliņā viesnīcu. Pēc neilga brītiņa viesnīcas saimniece Litsa Stafila ved mūs uz numuriņu. Te nu ir divas mazas, bet omulīgas istabiņas, miniatūra virtuvīte ar ledusskapi un elektrisko plītiņu, duša – tā kā apsilde esot ar saules baterijām, lai neuztraucoties, ja siltais ūdenis tecēšot pēc kāda laiciņa (godīgi sakot, silto ūdeni tā arī nevarējām sagaidīt, taču noskaloties varēja bez lielām šausmām); ja naktī kļūšot auksts, varot ieslēgt sildītājus. Sildītāju, ja naktī +17 grādu?! To izdzirdusi, Litsa ļoti lietišķi atmāj ar galvu – nu, skaidrs, tad jau jūs noteikti iesiet peldēt.

Tāpat kā citās zemēs, kur valda Vidusjūras klimats, arī Kosā ziemas ir lietainas. Taču laiks sagriezies ne tikai pie mums – piemēram, pagājusī ziema Kosā esot bijusi sausa un karsta – brīžiem pat līdz + 30 grādiem. Arī pirms mūsu ierašanās divas nedēļas nav lijis, taču tajā piektdienā piedzīvojam pamatīgu negaisu. Tik pamatīgu, ka uz krietnu laiku pilsēta paliek bez elektrības un tā kā piecos jau ir tumšs, tad mums neatliek nekas cits, kā piekopt eskimosu principu sniegavētras laikā – vienkārši gulēt un krāt spēkus brīdim, kad varēs kaut ko pasākt. Ja ņem vērā, ka iepriekšējo nakti esam pavadījuši lidostā, netraucē ne Zeva zibeņi, ne pērkons, kā teiktu senie grieķi. Ap astoņiem negaiss ir mitējies un, ieraugot, ka ielu laternas iedegušās, dodamies paklejot par Kosas ieliņām.Turpmāk vēl.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais