Kā mēs mākoņos kāpām...
|
Raimonds Gudrups
|
Es tikko biju atgriezies no dievīga stopēšanas ceļojuma divatā pa Eiropu, kad savā mobilajā tāldzirdē saklausu aicinājumu doties ceļojumā uz to pašu debespusi.
Spānija, Pireneju kalni, raftings,... Ko tur ko ilgi domāt – kompānija arī jautra, un jau pēc pāris dienās krāmējam mantiņas lielā, zilpelēkā busā un dodamies iekarot Eiropu.
Esam 7. Neskaitot 2 ‘’jautrās dziras bundulīšus’’ un „pelikānu”, kurš tā arī visu ceļojumu izvizinās netraucēts noguļot bagāžas nodaļā kalnu upei pat tuvumā nepienests, lai gan jau drīz pēc pirmo kilometru pieveikšanas Latvijas ārēs – izvirzām sev misiju – Dodamies meklēt un glābt pirms nedēļas pazudušus latviešu raftotājus kaut kur Francijas – Spānijas kalnu upju serpentīnos.
Dodamies mēs diezgan raiti. Pirmā nakts kaut kur Polijas ceļos. Līdz otrai - Igors – tas, kurš Siliņš, tas, kurš visu laiku zina, kur mēs esam un kurp braucam, no mazās TomTom kastītes, aizved mūs pievakarē, netālu no Lyon pilsētas Francijā.
Kempingā - tumšajā nakts stundā uzceļam teltis un steidzam pavakariņot, turpat uz prīmusiņa, atklātajā „izlietņu nojumē” iekārtojuši sev glaunu ķēķi.
Rīts gan nāk auksts. Migla, rasa klāj visu „firerlandi”, tomēr mūsējie metas rāmajā spoguļezerā uz rīta peldi.. Brrrrr.. man gan kā dienvidu saules mīlētājam tas ir neizprotams...
Piedeguša auzu putra un kafija brokastīs, un pienāk mana kārta stūrēt pelēko „Fordvali”, tālāk mūsu ceļojumā.
Pa Francijas autobāni ceļš līgani raits – vien maksas punkti bremzē visu braukšanas prieku... Te ceļu maksa ir visbargākā. Apsveram pat braucienu pa līdzās esošajiem bezmaksas līkumceļiem, bet uzjautājuši, Siliņa kungam, padomu – atklājam, ka zaudētais laiks – nav tā vērts... Stūrēju vien tālāk un iepozēju fotoradaru zibšņiem ceļmalā - laikam gana fotogēnisks esmu!!! :)))
Ap vakarpusi esam jau Pireneju kalnu pakājē Francijas pusē. Atrodam kartē kādu ceļu, kurš kā reiz mūs izved pie galamērķa Torla ciema un griežam droši iekšā..
Pazūd autobāņa rosība, pazūd plašums. Gar busa logiem kļaujas krūmu košzaļi zari un dzeltenu kukurūzu lauki. Mazi ciemi un vienkāršas lauku mājas. Aitas un govis uz pelēkzaļu kalnu fona. Kāda lauka vidū pamanu zīmi – lai gan franču u valodā – man rodas bažas, ka priekšā esošais kalnu tunelis esot slēgts...
Neiespringstam un dodamies skatīties. Pa serpentīnu ceļu augšup līkumojot starp retām koka būdām, pēc brīža mūs pārsteidz vēl viena tāda pat – krēslas stundā, „diskogaismām” izgaismota ceļazīme. Turpat līdzās stāv arī kāds samulsis BMW – dodos uzrunāt.
„Vai es pareizi saprotu?” - es jautāju tieši – „tunelis ir slēgts?”
„Jā, esot slēgts, remonta vai nogruvuma dēļ,” man atbild jaunie Nīderlandiešu čaļi.
„Ir te kāda iespēja to apbraukt?” – domīgi izprašņāju puišus
„Mēs paši no Bordaux puses, pa mazajiem kalnu ceļiem braucam – te milzu līkums būs, lai apbrauktu!” - čaļi tomēr nolemj riskēt un doties savām acīm pārliecināties, vai tunelim var izbraukt cauri – varbūt piekukuļojot sargus.. Mēs no attāluma sekojam.
Šaurais serpentīnu rāpojums melnajā naktī nav diez ko patīkams – vien tālumā divas sarkanas acis līkumos ap klints sienām lokās..
Amsterdamiešiem neveiksmīgs piekukuļošanas mēģinājums. Nolemjam arī uz kraujas malas griezties atpakaļ un uzmeklēt kādu naktsmītni.
Visa ieleja jau tumšā naktī. Reti nami, laternas ar dzeltenām spuldzēm izgaismo naktstauriņu deju mazajā Aragnouet miestā. Kaut kur tālumā kāds tumsā aizmirsts kalnu lops sauc pretī baltai mēness bumbai...
Pamanām kādu kempingu un griežam iekšā. Kluss, viss tumšs. Pie ofisa durvīm klauvējam, uujinam, bet nekā... Tikvien, ka vientuļš vakara vējš..
Stūrējam busu teltsvietu norādes virzienā un slejam savas mājas – godīgi nolemjot no rīta atzīmēties un norēķināties. Plašs meža pļavas ieloks, kaut kur netālu čurkst kalnu upes krāces un jaucas ar ugunskura skalu sprakšķiem mūsu nometnē. Naksnīgi skaisti.
Paēdušu un padzēruši, kā kungi liekamies katrs savā mājā slīpi...
Rīts pār „franču Himalaju” pakāji ir drēgns, bet saules stariem skrienot pa kalnu spici, augstu virs mūsu galvām tas silda dvēseli.. Izmeties rīta loku pa teritoriju – nojaušu, ka agri celties esam plānojuši vienīgie un recepcijas durvis vēl joprojām ir tumši slēgtas. Atgriežos „bāzē” un netiešiem vārdiem norādu, ka ja nu mēs tā laicīgi izčammājamies – varam arī aizlaisties nepamanīti...
Kā dopings latviešu ausīm – un teju vēl nakts deķī tinušies pēc pārdesmit minūtēm visi jau sēžam busā un pametam „pašu labāko kempingu”.
Ilgi pētām kartes, jautājam „Siliņam” un ceļu strādniekiem par labāko apbraucamo ceļu - līdz izlemjam ieslēgt otru GPS aparātiņu un sekot tā viedajai balsij...
Vot i nav mums skaidrs – kāpēc griežamies tajos mazajos kalnu ceļos – laikam jau skaisto peizāžu vilinājums mūs ir apbūris, jo katrs kalnu metrs, līkums korī liek izdvest - „Ciiiik skaisti!” Mazmazītiņi miestiņi, kalnu serpentīnu līkumi ar savvaļas zirgiem, govīm un aitām.. Līkloču ceļš tālu tālumā līdz horizontam zāles dzeltenā kalnu ainavā...
Kaut kur nomaldāmies, griežiem atpakaļ un dodamies citā virzienā. Tad „tomtoms” paziņo „pēc 200m pagriezieties pa labi!” – Uuuuja uuuja – kurta – klints sienā vai?!! Hmm... nav ne mazākās saprašanas, kur un kāpēc esam...
Piekonektējam atpakaļ īsto „Siliņu” un turpmāk uzticami ticam visam, ko viņš mums stāsta...
Pēc 200km līkuma un teju dienas maldīšanās Pirenejos franču pusē – šķērsojam robežu uz Spāniju!!!
Lai nu kā – apmaldīšanās un slēgtā tuneļa dēļ esam zaudējuši vienu dienu, bet tie mazie miesti, ciemi, kalnu takas un upes bija tā baudījumā vērtas...
Pēcpusdienā ieripojam Torla pilsētā, kura ir mūsu nosacītais galamērķis.
Ievācam info par raftingu upēm un par apkārtnes kalniem, un nolemjam kādu no tiem nākamā dienā arī iekarot. Uzmeklējuši naktsmieram jauku kempingu, ierīkojuši apmetni un pagatavojuši vakariņas dodamies pie miera, lai no rīta agri celtos galvenajam piedzīvojumam.
Ceļamies, kad pār kempingu slīd rīta krēsla. Nedaudz mitrs, bet silts.
Šodien esam nolēmuši iekarot 3 augstāko Pireneju kalnu – Monte Perdido (Pazudušais kalns).
Piekodinu divu dienu pārgājienam somās līdzi ņemt tikai pašu nepieciešamāko un minimālas apģērbu rezerves. Sadalījuši pārtikas krājumus „uz galviņām”. Metam mugursomas plecos un bakstām Ordesas nacionālā parka teritorijas kartē ar pirkstu –
„Ir vieglais ceļš un grūtais! Pa kuru ejam?” – vērtējoši savus spēkus spriežam un izvēlamies otro.
Kā kaķi un suņi pa stāvlaukumu un meža takām klīst govis un masīvi buļļi, bet to netraucēti mēs dodamies kalna zīmes virzienā un pa šauru akmeņu meža taku speram savus soļus pretī virsotnei... Ļoti stāva. Skujas, smiltis, saknes un akmeņi. Serpentīnā pa līkloču līkumiem mēs rāpjamies lēnām pauzēm augstāk kalnā. Kad esam pievarējuši vismaz 200 metru augstumu parādās šaubas par īsto taku... Hmm.. Skarbi. Kartē to grūti nojaust.
Arī 3 no mūsu ekspedīcijas tobrīd skaidri nolemj 2 dienu kāpienā nepiedalīties.
Kopīgi lemjam kāpt lejā un doties tālāk pa otru – skaidri zināmo maršrutu.
Atkal tiek pārkrāmētas somas un nu vairs tikai četratā dodamies iekarot „pelēko milzi”.
Oficiālie dokumenti norāda - 3 stundu gājiens līdz Cola de Caballo ūdenskritumam, no kura sākas 1.5 stundu kāpiens līdz bāzes nometnei Refugio de Goriz, un tad pats smagākais 3 stundu kāpiens līdz 3355m augstajai virsotnei.
Pirmais 3stundu posms ir kā skaistā parkā. Brīnišķīgi ūdenskritumi ar neskaitāmām zilu debess krāsu kaskādēm. Pasaku mežs ar mīkstu, brūnu skuju taku. Kāds stāvāks kāpums. Cilvēki brauc pastaigāties ar bērniem un suņiem, skrien. Bet mēs ar lielām mugursomām plecos, mērķtiecīgi dodamies sava kalna virzienā.
Pēc teju 2 stundu čapojuma mēs attopamies plaša kanjona apakšā. Skats kā no akvareļu gleznas. Akmeņu flīžu taka, līdzās foreļu čurkstoša kalnu upe un zaļas mūžsenas sienas, gar kurām baltie spalvu mākoņi skrāpē savus resnos punčus...
„Klau, bet kur tālāk?” – mēs viens otram nesapratnē jautājam, veroties uz plakano sienu – tur tālumā.
Bet jo tuvāk ejam, jo skaidrāka un baisāka bilde – pa teju plakano sienu tālāk ved šaura akmeņu šķembu taka serpentīniem un līkumiem arvien augstāk un augstāk... Ar katru soli ūdenskritums lejā par niecīgu strautu pārvēršas, viss kanjona plašums par skaista minigolfa placi un mākoņi – tie jau pavisam tuvu...
Ar mazām pauzēm soli pa solim tuvojamies nometnei. Atskatoties uz pieveikto, liekas tas viss tik sen... bet raugoties uz priekšu, kad spēki sāk pamest un Gorliz namu vēl nemana, šodienas finišs liekas nesasniedzams...
Pēc 5 stundu kāpiena kopš sākām savu ceļu, stāvam uz plato augstu virs kanjona sienām. Vairs tikai pavisam nedaudz palicis līdz pelēkajam jumtiņam – tur aiz klints paugura tālumā...
Esam klāt. Zīme pie mājas sienas ziņo:
„Federacion Espanola de Montanismo
Refugio Julian Delgado Ubeda
Altitud 2106m
Ano – 1963”
Divstāvu paliela akmeņu māja. Laikam jau kalnos kāpēju ir daudz – jo tiek būvēta jauna piebūve. Var palikt iekšā (15Eu) vai ja ir vēlme – laukā savā teltī. Ne velti nesām līdz teltis – un atraduši vietu, ceļam mājas. Pauls atklāj, ka viņa guļammaiss ir pagalam slapjš un nolemj nakti pavadīt siltos apartamentos – mēs trijatā gan no „ekstrīma” neatsakāmies un cieši nostiprinām teltis, akmeņainajā zemē.
Iekurinām plītiņu, nosvilinām desas, uztaisām vakariņas un dodamies nometnes kafejnīcā sildīties.
Tēja un šņabis labi silda. Bet pamanām, ka pārējās 30 alpīnistu acis ir vismaz vidēji 50 gadus vecas... Hmm.. Nopietni. Tiek pētītas kartes, ar kompasiem tiek zīmēti plāni un meklētas pareizās kalnu takas nākamās dienas kāpienam. Vēl iedzeram. Nu jau drosmei un pārliecībai.
Šī nu gan nav nekāda tūristu vieta...
Satiekam kādus 3 amerikāņus, kuri stāsta, ka nupat atgriezušies no Monte Perdido – un 5 stundas nomaldījušies tā arī nesasniedzot virsotni, jo lielajā miglā un sliktajos laika apstākļos nav varējuši atrast tālāku ceļu... „Skarbi!” – mēs nojaušam, kur esam iekūlušies...
Kad mājīgajā bufetē, ar kalnu portretiem pie tumšā koka sienām, paliekam vienīgie – nojaušam, ka nav ko „izlekt” – un laikam jāiet snaust...
Divas teltis, kaut kur tumšā kalna plašumā.
Laukā vien +5C. Pūš vējš. Es ielienu teltī, cieši to noslēdzu un ieraušos guļammaisā tā, lai tā kapuce nosedz mani...Ir silts.
Bet naktī vējš pieņemas spēkā. Pirmie pa gaisu aizlido telts priekšnama stiprinājumi... Mans nams tiek raustīts un plucināts. Drīz vien es sajūtu telts jumtu piespiestu sev pie muguras... Mežonīgais augstkalnu vējš to ir pieplacinājis līdz ar zemi... Es pat pagriezties nespēju. Troksnis ir mežonīgs. Sāk līt lietus – tas kā brāzieniem ar vēja putru pārlīst pāri mūsu teltīm... Kad nedaudz pieklust jautāju kaimiņiem – „Jūs dzīvi?” – „Jā, jā – turamies...” – balsis kraujā ierauj Pireneju orkāns..
Nakts ir saraustīta – satraukts gaidu mirkli, kad mana telts neizturēs dabas varenības spēku un tik aizrauta pa gaisu... Sastumju somas un mantas pa telts stūriem. Tas palīdz un līdz ar saules gaismu arī vēja dauzoņa un lietus rimstas...
Izbāžu galvu pa durvīm un pamanu rosību mūra apmetnes priekšā. Netālu aiz tuvo kalnu amfiteātra mutuļo melni negaisa mākoņi – draudīgi baisi tie, kuru katru mirkli var velties pāri kalna malai un tad mēs visi būtu iesprostoti šajā nometnē..
Ceļu un mudinu mosties arī pārējiem.
Ātri nojaucam teltis un nesam mantas tuvāk patvērumam.
Visi kalnu kāpēji neziņā veras tālumā. Viss ir atkarīgs no dabas untumiem. Mēs arī ilgi domāt nevaram – jo kāpiens uz augšu un atpakaļ lejup līdz automašīnai aizņem teju 10h..
Pēc neilga brīža vīri pa grupiņām izklīst dažādos mākoņu virzienos. Mēs atkal palieka pēdējie, bet drīz vien ne no kurienes mūsu iecerētā kalna virzienā dodas divas grupas – nolemjam tiem turēties atstatus līdz un sekot...
Pareizo taku un virzienu šeit jāmeklē. Mazu akmeņu piramīdiņas – cenšamies katrā arī pielikt pa kādam...Dzeltena zāle, akmeņu šķembas zem kājām ved arvien augstāk un augstāk... Tur lejā kanjons un vakardienas ceļš kā cita pasaule – šeit no mākoņmalas metot lejā varavīksni mēs ķeram gandarījuma noelsas ar katru pievarēto soli.
Ar katru soli ar vien smagāk. Ir tik dīvaini – jo augstāk kāp, jo lielāks prieks un baudījums, bet tā smago soļu sajūta un pārsteidzošā mirkļa aizdusa pie 2.5km augstuma, rauj smaguma centru tuvāk zemei..
Ar mazām pauzēm, lēniem soļiem pievaram neticamus klinšu masīvus. Kad zāle izzūd un to nomaina asi, pelēki ķērpji, gaiss kļūst vēss un tālumā sabiezē balti miglas mākoņu viļņi..
Pie tumšo klinšu sienām rūpīgi sakrauti akmeņu vaļņi liecina par negaidītām laikapstākļu maiņām un kaktiņu kur paslēpties. Mēs tiem veiksmīgi slīdam garām – bet cik ir palikuši?
Par palikušajiem arī liecina metāla plāksnītes pie klints.. „Te gājis bojā mūsu draugs – Josep Verges” . Un tādu ir daudz... Tikai pašā augšā mums pastāsta, ka šis esot visbīstamākais no Pireneju kalniem...
Pēc šādām atzīmēm – soļi vairs nav tik raiti un pa slapjajām akmens galvām soļojot, turoties pie ķēdēm klintssienās katrs ir drošs un pārdomāts, lai gan zemāk ir sniegs – 10m brīvā kritienā nav vēlmes izjust...
No gaisa sāk krist kaut kas slapjš – ne sniegs, ne lietus – tāds kā miglassniegs. Ar katru metru paliek aukstāks. Ne vairs sūnas, ne ķērpji – tikai retas sniega strēles un melni, slapji milzu akmeņi... Redzamība vāja, vējš pūš sejā auksto slapjdraņķi.. Kājas slīd un ar skaudību novērtējam profesionālo kāpēju ekipējumu.. Divus no tiem panākam, kad tie atsēdušies uz pauzi pie atzīmes – „Zona Peligrosa” (Bīstamā zona).
Uzsākam sarunu par kalniem un skaisto gājienu – „Man altometrs rāda 3004m,” man stāsta vecais kungs no Barcelonas. Pēc pavisam īsa mirkļa – no melnā pakalna miglā iznirst 3 jaunie kalnukāpēji no Basku zemes. Aizdomīgi – jo tik ātri sasniegt virsotni tie nevarēja – „Kas tad nu?” – jautāju. „Nē, nē – tālāk iet vairs nevar” – mums norāda viens no tiem - „pārāk bīstami!” Sliktie laika apstākļi tālāku kāpšanu ir praktiski paralizējuši. Sniegs, lietus, migla un vējš ir lielākie ienaidnieki Pireneju bīstamākā kalna iekarošanai... Ja reiz profesionāļi atgriežas – ar smagu nopūtu arī mēs nolemjam tālāk ceļu neturpināt. „Katru gadu te iet bojā ļoti daudz profesionālu alpīnistu,” uzmetis skatienu mūsu ekipējumam noteic viens no Spāņu kāpējiem – „Cik jums valstī augstākais kalns?” - puisis uzprasās uz jokiem – bet kad atklājam – viņš netic! Ko mēs te darot?!
Ēdam spāņu salami, šokolādes un riekstiņus – spēkus krietni vajadzēs lejupceļam...
Brīdi izbaudījuši un kad pagalam esam nosaluši velkam rokā rezerves zeķes (jo cimdu nav), un sākam mērot tālo lejupceļu. Tas brīžiem ir krietni vien smagāks un bīstamākas kā augšup. Kājas slīd – taka zūd. Arī slodzi uz kājām sākam just pamatīgi.. Brīžiem gribas skriet ātrāk – bet saprāts tomēr piebremzē... Lēnāk, bet drošāk..
Lejupceļš mums aizņem tās pašas 3 stundas, ko pavadījām augšup. Nu vēl 3 stundas līdz stāvlaukumam – tikai nu pilnā ekipējumā ar nometnē atstātajām mugursomām un teltīm plecos...
Un lai gan ceļš ir smags un nogurdinošs – brīžiem gribas palikt tepat uz mirkli – vēl nedaudz aizkavēties tajā skaistumā..
Pat pa ceļam satikts „Pireneju Pauļuks” no murkšķu dzimtas, kurš nosaukts par godu tā pirmatklājējam Paulam, neļauj ar to aprunāties ilgāk – nāk vakars – līdz tumsai jāpasteidzas... Arī kanjons, upe un ūdenskritumi – liekas nu tie visi ir pavisam citādi... Esam bijuši augstu virs tiem – esam bijuši tur – starp mākoņiem.
Gan saguruma, gan vēlās krēslas steidzināti nogriežam ceļu takas līkumus pa mežiem – un abi ar Paulu civiliziācijā atgriežamies reizē ar tumsu. Oskars ar Guntu, gan atgriežas kādu pusstundu vēlāk.. Esam samocīti, bet bezgala laimīgi – un lai gan 3 pazudušie biedri cenšas iztaujāt par mūsu piedzīvojumiem – to aprakstīt nevar – tas ir jāpiedzīvo katram..
Kad aiznākamā dienā nonākam Barcelonā – ir pilsētas svētki.
Un vakara grandiozais salūts ar muzikālām strūklakām ir balva par sasniegto..
Lai gan Monte Perdido tā arī palika neiekarots – tas ir bijis vairāk kā kāpiens debesīs pie kalna...
