Peloponēsas dīvainais starojums
|
Raitis Strautiņš
|
Kad bērnībā lasīju sengrieķu mītus un varoņteikas grāmatā kafijas ar pienu krāsas vākos, kā jau padomju laika bērns, pat nesapņoju, ka zemes, kur tas viss norisinājies, ir aizsniedzamas. Nu esmu, maigi sakot, liels un jau kā citas savienības pilsonis izbraukājis daudzas no šīm vietām. Bet ne jau tikai salīdzināt iedomu tēlus un bērnības sapņus tagad jādodas uz Egejas jūras piekrasti un salām. Atpūsties, atpūsties! Taču bērnībā ieliktā bagāža nekur nepazūd! Kad visapkārt balta ziema, gribas pakavēties atmiņās vai pasapņot par siltiem saules un jūras glāstiem. Dzimtās jūrmalas pieskāriens ir cits. Vilina tā Grieķija!
Labāk palasīt Homēru
Skaistā Helēna nebija no Trojas, viņa bija Spartas valdnieka sieva. Par viņas vīru Menelāju vispār nerunāsim, nabaga ragneša un viņa radu, draugu un krietnā pulka goda aizstāvju aizsāktie strīdiņi starp Eiropu un Āziju nerimst vēl šobaltdien, bet brāļa Agamemnona slepkavnieku dzimta no Mikēnām radījusi lielisku izejmateriālu klasiskajām traģēdijām un līdz pat mūsdienām izpelnās zemapziņas dziņu pētnieku neatslābstošu interesi. Tēbas tagad ir provinciāls miestiņš, taču seno stāstu par kādreiz varenās pilsētvalsts ķēniņu Edipu vai vismaz ar viņa vārdu saistīto kompleksu ekspluatē daudzi. Sākot ar Freidu un beidzot ar kaimiņu Fredi.
Aizgājušo gadu kino sāgā Troja ar piespiedu kārtā uzpumpēto skaistuli Bredu Pitu Ahilleja lomā vēl pirms tuvākas iepazīšanās ar Smita kundzi, tobiš, Andželīnu, un aizraušanās ar daudzo bērnu adopciju arī daudz par senvēsturi neuzzināsi. Tāpat kā īstenajā Trojā, kas atrodas mūsdienu Turcijā un leģendārā kara laikā veidojusi jau sesto slāni Heinriha Šlīmaņa aizsāktajos izrakumos. Tur, raugi, ir tikai pļava ar uzkalniņiem, vaļņiem un vērtīgas informācijas stendiem. Da vēl netālu no kases uzstutēts brūni nokrāsots, dēļiem apšūts kantains zirgs divstāvu mājas augstumā ar lodziņiem vēderā, kur uztaisīt vismaz kādu foto, lai rati, trauki un paciņas neapjēgtu, ka mūsdienu Trojā patiesībā vairs lāgā nav ko meklēt. Ja vien neesi īsts pētnieks, var dabūt tikai apdauzītu Homēra krūšutēla n-to ģipša atlējumu pie vienīgā kroga, kas sen būtu bankrotējis, ja ne tuvumā esošās Trojas vārds.
Vārdsakot, no pieminētajām vietām tagad palikušas vien leģendas, tad labāk saņemties palasīt mūžam vērtīgo Homēra eposu – vakarā kādā mīlīgā Grieķijas kūrortā. Kur un kad gan vēl!? Dienā jāklīst pa mūžīgajām drupām vai jāsauļojas, lai neatbrauktu mājās kā padomju laika kefīra pudele, skauģiem par apsmieklu, tas ir, prieku. Tur pat svaigi iepirktais kažoks (labāks kā draudzenei) nepalīdzēs. Kažoki Grieķijā nudien ir ievērojami lētāki un plašā izvēlē, turklāt šoziem lieti noder. Varbūt globālā sasilšana ir pupu mizas un nākamgad arī būs gana auksts, lai labi šūdināto zvērādu atrādīšanai būtu nevainīgs pamatojums.
Kā bāzes vieta atpūtai Grieķijā dikti laba ir Tolo pilsētiņa Peloponēsas pussalā. Skaista oļu un smilšu pludmale, lieliski un nedārgi piejūras krodziņi ar teicamu virtuvi, plašas ekskursiju iespējas. Atliek tikai līdz turienei aizkulties. Nekādu čarteru turp nav, un varbūt labi vien ir, ka tā. Tomēr mazāk tautas.
Aktieri vai serenāde
Jāsāk ar lidojumu uz Atēnām. Galvaspilsēta gan atpūtu nesola un ir atsevišķa ceļojuma vērta, tādēļ par to citreiz. Prātīgi darīts būtu aklimatizācijai pavakarēt vecpilsētas Plakas krodziņos, izgulēties un, Akropoli atstājot atceļam vai nākamajai reizei, jauniem spēkiem no rīta iekāpt īrētajā auto. No Atēnām dodoties uz leģendāro Peloponēsu, gribi negribi būs jāšķērso Korintas kanāls, kas pats par sevi jau ir piedzīvojums. Ainava gan nav nekāda īpašā, nezinot vari pat pabraukt garām. Tāpēc šai vietā jāizkāpj. Stāvot uz tilta pār kanālu starp Egejas un Jonijas jūrām, kas tagad savieno kontinentālo Grieķiju ar bijušo pussalu, cieņa pret šī inženiertehnikas brīnuma radītājiem, starp citu, ungāriem un pirms vairāk nekā gadsimta, rodas nešaubīgi. Ja vēl nieka 23 metrus šaurajā, dziļajā renē trāpās kāds kuģis, ķeksis ir vērtīgs.
Pa ceļam uz iepriekš rezervēto viesnīcu Tolo kūrortā ieteicams tikt galā vismaz ar vienu arheoloģisko zonu, teiksim, Epidauru, ja vien jūsu plānos nav veltīt šai vietai vairāk laika un noskatīties lieliskajā sengrieķu teātrī kādu izrādi. Vasarā tās notiek regulāri un ir labi apmeklētas. Un tuvējā miestā ir krogs, uz kuru tradicionāli dodas mākslinieki pēc izrādes. To parādīs ikviens vietējais, taču iekļūt izredzēto vipistu lokā pie atslābušu aktieru pulciņa nemaz nav vienkārši. Jābūt vismaz Naumanim. Toties darbdienās, kad Epidaurā izrādes nenotiek, šai krogā izkarinātajās bildēs var ielūkoties teju vai simt gadu senu godaviesu pabalējušajās acīs. Antīkais, gandrīz divarpus tūkstoš gadu senais, bet labi restaurētais Epidauras teātris nudien izceļas ar izcilu akustiku. Plāniņa vidū izčukstēts noslēpums kļūst zināms jebkurā skatītāju vietā sēdošajam. Un ja vēl tā būtu drosmīga serenāde...
Otra izvēle, ko labāk gan atlikt uz rītu, ir leģendārās Mikēnas, kas var radīt divējas izjūtas, ja pirms tam sadomājas. Un šajā uzkalniņā tad risinājušās diženo Ēshila, Sofokla, Eiripīda aprakstītās traģēdijas?
Ar dievu svētību
Sekojošo vulgarizēto sengrieķu mītu pārstāstu lasiet trīsreiz vai izlaidiet vispār! Nopietnus sengrieķu literatūras pētniekus arī negribas kaitināt. Bet paklausieties vien Mikēnu akmeņu pieredzētos notikumus: Mikēnu valdnieks Atrejs cīņā par troni ne tikai nogalēja sava brāļa Tiesta bērnus, turklāt templī, bet pat mēģināja viņam tos izbarot kā uzkodas, par ko Atreja dzimta tika nolādēta. Tiests, savukārt, arī bija labais – izvaroja paša meitu Pelopeju, kuru nebija piemeklējis cepeša liktenis (tumsā pie upes mazgājošos kailo sievieti neesot pazinis; ko gan viņš tajā tumsā meklēja, ka tā nevarēja novaldīties?). Aigists – tā asinsgrēkā radīto bastardu sauca – paaugās un piebeidza veco Atreju, bet viņam troni atņēma Atreja dēls Agamemnons, kamēr otrs dēls Menelājs kļuva par varenās Spartas valdnieku, kurš pēc daiļās Helēnas apņemšanas par sievu piemirsa upurēt Afrodītei solītos simt vēršus. Nedabūjusi gana asiņu, sašutusī mīlas dieve būtībā inspirēja Trojas karu, liekot Helēnai iemīlēties un doties līdzi Trojas princim Parīdam. Agamemnons, kas bija apprecējis Helēnas māsu Klitaimnestru, tiesa, pirms tam nositot viņas iepriekšējo vīru, tā paša Tiesta dēlu Tantalu un viņu jaundzimušo dēlu, uzņēmās savākt karaspēku, kas atņemtu trojiešiem brāļa sievu, bet, lai izlūgtos ceļavēju, bija spiests upurēt savu meitu Ifigeniju, ko Klitaimnestra nespēja vīram piedot. Viņa sāka mīlas dēku ar jau pieminēto Tiesta dēlu Aigistu, bet, kad pēc astoņiem gadiem Agamemnons atgriezās no uzvaras karā, pa abiem viņu nožmiedza. Itin kā vannā noslīcināja. Kara varonis bija pārvedis no Trojas arī trofeju – viedo Kasandru un kopīgi sadzīvotos vēl divus bērnus, ko Klitaimnestra ar Aigistu, protams, arī nozūmēja. Agamemnona vecākie bērni Elektra un Orests atriebdamies kļuva par mātes un viņas mīļākā slepkavām, kā rezultātā Orests uz laiku sajuka prātā, bet Elektra viņu piesedza no kārtējās atriebības. Un tādā garā. Sengrieķu asiņainās Hameleonu rotaļas!
Daiļās Helēnas gaitas pēc atgriešanās pie vīra gan ir neskaidras. Varbūt tiešām dzīvoja kārtīgi un mierīgi nomira vecumā, neilgi pēc Menelāja. Varbūt jau labi drīz pēc atgriešanās atstāja mirstīgo pasauli un tika uzņemta Olimpā, jo patiesībā taču bija tikai figūriņa Olimpa dievu šaha spēlē. Taču par viņas izcelsmi vēl gribas bilst kādu vārdu. Helēnas vecāki itin kā skaitās Spartas valdnieks Tindars un viņa sieva Lēda, kuru gan bija noskatījis seksa gigants zibeņmetis Zevs. Lēda bija kārtīga un uzticīga, tāpēc Zevam nācās izmantot viltību – pieņēmis gulbja izskatu, ko vajā ērglis, viņš iespurdza pēc glābiņa šai klēpī. Ko dievu dievs Zevs kā cēlais gulbis sadarīja Lēdas klēpī, labāk nemēģināsim iztēloties, bet rezultāts ir abas māsas un vēl brāļi Kastors un Polukss, ko Tindars naivi pieņēma par saviem bērniem, kaut arī abi dvīņu pāri esot izšķīlušies no olām. Nav gan saprotams, kāpēc Helēnu sauca par pasaules skaistāko sievieti, bet par viņas māsu Klitaimnestru neviens skaļi nejūsmoja. Slepkavniece?
Un tātad: ja Helēnai būtu garāks deguns, varbūt Rietumu civilizācijas vēsture būtu citāda. Bet varbūt arī nekas nemainītos. Varbūt Homēram vienkārši vajadzēja romantisku ieganstu hellēņu iebrukumam Mazāzijā. Tiesa, kad Romas imperators Adrians jautājis Delfu orākulam, no kurienes cēlies pats Homērs, tad esot saņēmis atbildi, ka viņš ir no Itakas salas, Tēlemaha ārlaulības bērns no Nestora meitas Jokastes, tātad Homēra eposu varoņa Odiseja mazdēls... Dzeltenajai presei gan būtu bijis, ko ņemties! Tolaik tādas nebija, un šo nišu aizpildīja izcili dramaturgi.
Mikēnās atrasta zelta pēcnāves sejas maska, ko piedēvē Agamemnonam, tur ir Atreja dārgumu glabātava un kapenes, lai gan izpētīts, ka šie atradumi datējami senāk un slavenajiem vārdiem diez vai ir atbilstīgi. Toties labi izklausās. Pirms Atreja gan vēl zināms tikai viņa tēvs Pelops, kas devis vārdu visai pussalai, bet kas bija vēl pirms viņa? Atbildi zina tikai Zevs. Izrakumus Mikēnās sāka veikt tas pats Trojas atklājējs Šlīmanis, bet viņa sieva, kā tenko, šādus tādus sīkumus iz senās Grieķijas un Ēģiptes vēlāk esot mēģinājusi pa kluso notirgot. Katram akmenim tur piemīt tāda nedaudz dīvaina aura. Bet vispirms jau mīti ir tie, kas vilina uz Mikēnām! Taisnību sakot, apkārtējai kalnu ainavai ar olīvkoku audzēm, grieķu botāniķiem vien zināmiem ziedošiem kokiem un cikāžu dziesmām fonā nav ne vainas! Kādreiz varenā Sparta atrodas pussalas dienvidos, bet no tās nudien palicis tikai vārds.
Ieguldījums nākotnei
Vēl Peloponēsā var apmeklēt Olimpiju, kur senlaikos notika slavenākās atlētu sacensības. Gandrīz tikpat vērienīgas senajā Hellādā bija arī Pītiskās spēles Delfos, vēl arī Istmijā un Nemejā, taču mesjē Kubertēns izdarīja visu, lai pēc piecpadsmit vai sešpadsmit gadsimtu pārtraukuma atdzīvinātu tieši olimpisko tradīciju. Tas notika pirms 114 gadiem un fanātiskajam franču baronam sākotnēji nenāca prātā, ka atlēti varētu sacensties arī sniegā un uz ledus. Tādu iespēju ahaju dēliem nebija, jo sniega, izņemot paretam dažas virsotnes, tur nav arī šodien. Viņi tikai skrēja un kāvās, turklāt pilnīgi kaili. Tagad tādas ekstras neredzēt. Un grieķi nav konkurenti nedz Dukuriem, nedz Miņina ekipāžai, nedz Znaroka diriģētajiem hokejistiem. Mūsdienu olimpiskās lāpas ceļš allaž sākas tieši vēsturiskajās Olimpijas drupās. Ja par katru cenu gribat atzīmēties šai vietā, varat aizbraukt. Bet tā nekam īsti nav pa ceļam, jo atrodas Peloponēsas tālākajā galā, netālu no Jonijas jūras piekrastes.
Jaunāku laiku vēstures lieciniece ir pirmā neatkarīgās Grieķijas galvaspilsēta, skaistā Nauplija (Nafplio), ko iecienījuši pat itāļu tūristi, kuri reti dodas uz kaimiņzemēm. Varbūt arī kavējas atmiņās? Pilsētiņa patiesi ir ļoti itāliska, jo ilgāku laiku bijusi varenās Vidusjūras lielvalsts Venēcijas pārziņā. Iepriekš turku celtās mošejas pārbūvētas par baznīcām, bet vienā pat ierīkots kinoteātris. Virs Nauplijas paceļas venēciešu celtais Palamēda cietoksnis, kas sasniedzams vien pa kāpnēm ar daudzviet stāviem pakāpieniem, ja nezini, ka no otras puses kalnā var uzbraukt pa labu ceļu. No varenajiem mūriem un fortiem paveras lieliska ainava uz pilsētu un Argolidas līci, kur uz Burtzi saliņas gozējas vēl viens neliels cietoksnis, kas sargāja ieeju ostā un kādu laiku kalpojis kā pilsētas bendes mājvieta. Miesta centrālās daļas ielas un laukumi ir marmorā klāti un gaisotne – ļoti patīkama. Nauplijā puse dienas paies nemanot. Vislabāk ieplānot no rīta Mikēnas un uz netālo Naupliju doties pēcpusdienā, kur gaidīs pastaigas, krodziņi un bodītes. Un paspēt uz peldi Tolo. Pirms vakariņu kalmāra vai zobenzivs.
Jūras veltes ir lieliski pagatavotas, bet nav obligātas, tāpat kā slavenie grieķu salāti, ko izvēlas ļautiņi, kas baidās no nezināmā. Vienreiz pamēģināt vajag, lai saprastu vārda un īsta ēdiena atšķirību, bet pēc tam... musaka, suvlaki, saganaki, stifado, sofrito, pildīti pipari un tomāti, vīnogu lapu tīteņi. Un labi daudz augļu, kas ienākušies saulē nevis vēsā lielveikala noliktavā. Ehh! Ar īstu olīveļļu aplaistītā grieķu virtuve ir dievīga vislabākajā šī vārda nozīmē. Vai zināt, ka paša iestādīts olīvkoks jūsu dzīves laikā var arī nesākt dot ražu? Ka par šodienas olīveļļu jāpateicas iepriekšējām paaudzēm, nereti pat nezināmā pagātnē, jo olīvkoku mūžs mērāms daudzos simtos gadu? Lūk, tas ir patiess ieguldījums!
Tolo kūrorta vienīgā iela izstiepusies vairāku kilometru garumā Argolidas līča piekrastē. Dienā sauļoties, peldēties un vakarā, ja vien nelasāt Homēra eposu, sēdēt krodziņā – tāds ir Tolo piedāvājums, sākot no maija līdz vēlam rudenim. Un šādi atslābt nav ne vainas, tas atkal ir ieguldījums turpmākajām darbaspējām!
Uz grieķu ēzelīša
Laba izvēle, kad gribas nomainīt Tolo tūristu pūļus un vienveidību pret kaut ko pirmatnējāku un grieķiskāku (gan ar ortodoksālo albāņu piešprici), ir doties vismaz vienas dienas kruīzā uz tuvējām Argo-Saronu salām. No Tolo ērtāk sasniedzamās ir Spetse (Spetses) un Hidra (Ydra). Uz tām var aizbraukt ar ātrgaitas kuteri arī no Atēnām, tomēr galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi biežāk izvēlas Salamīnu, Aigīnu vai Poru. Tuvāk un civilizētākas. Tomēr mazapdzīvoto salu pusmežonīgās ainavas un īpašā gaisotne ir lielāks vilinājums.
Spetses ostā ceļotājus sagaida Bubulinas statuja, kas lūkojas tālē, vai atkal nav parādījies kāds nīsto turku kuģis. Nē, nē, tā vis nav kāda zvejnieka Bubuļa sieva – viņa bijusi grieķu flotes admirāle atbrīvošanās cīņās ar Otomanu impēriju! Laikam nebūs daudz sieviešu, kas tikušas šādā činā. Bubulina savā bronzas paltrakā glabā arī varenu pistoli. Tā kā vīrieši no viņas raustījušies un neizturējušies kā pret sievieti, nabadzītei nācies, kā stāsta, pierunāt veci uz mīlēšanos, pieliekot tam stobru pie galvas.
Ostas tuvumā ir visur esošie krodziņi un suvenīru bodītes. Peldēties nākas ne pārāk ērtā oļu pludmalē. Smilšu liedagi ir tālāk, un uz tiem var aizrikšot izpušķotā zirgu pajūgā, motorizētais transports ir daļēji aizliegts, proti, drīkst braukt ar mopēdu. To īrēt var, ja gribat palikt ilgāku laiciņu.
Bet Hidras salā labākais pārvietošanās līdzeklis ir mūlis vai ēzelītis. Cita transporta, izņemot kalnu takās ātri gurstošās pašu kājas, cietzemē nemaz nav, un nebūtu jau arī, pa kurieni braukt. Kā tik pienāk kāds kuģis, hidrioti ar saviem ēzeļiem un piedāvājumiem jau pulcējas piestātnē. Lēnā garā pakluburēt kādas kalnu baznīciņas vai klostera virzienā, lai pavērtos uz gleznaino Hidras ostu no augšas – tas ir to vērts! Neba kājas un aizdusu saudzēt, bet saķert eksotiku aiz ēzeļa astes. Ir arī takši, bet tikai ūdenī, tādējādi iespējams aizbraukt uz jebkuru vietu piekrastē, kur laiva var piestāt. Ja gribas paviesoties nomaļā dažu māju pudurī vai atrast pludmali bez lieciniekiem. Tas gan nepriecē galvenās ostas pilsētiņas vienīgo peldvietu izmantojošos viesus, jo ik pēc kārtējā takša rimto mieru uz sāļā ūdens virsmas patraucē, teiksim, deviņi viļņi. Jāņem arī vērā, ka pārģērbties nav kur, tā ka savu ziemeļnieku klīrību jāmet pie malas.
Saule un jūra, miers miesai, Homēram un Olimpa dieviem. Un cilvēkiem labs prāts. Vēl ilgi.
Praktiskā Grieķija
Ērtākais veids nokļūšanai Grieķijā ir lidojums Rīga – Atēnas (airBaltic). Savlaicīgi rezervējot biļetes – no Ls 180 turp un atpakaļ.
Pieklājīgas viesnīcas kūrortos sezonas laikā ir padārgas – no 60 EUR personai par nakti mazītiņā istabiņā, no 120 EUR par divvietīgu numuru.
Vakariņas krodziņā: salāti – no 5 EUR, pamatēdiens – no 10 EUR, garnelēm vai zobenzivs filejai cena ēdienkartē visbiežāk norādīta kilogramā, tāpēc nevajag sabīties.
Ieejas maksa arheoloģiskajās zonās: 6 – 9 EUR. Vienas dienas salu tūre no Tolo uz Hidru un Spetsi – 35 EUR.
Auto īre vienai nedēļai – no Ls 120, turklāt lētāk to rezervēt internetā, uz vietas nepieciešama kredītkarte.
Suvenīri: olīveļļa un olīvas dažnedažādos iepakojumos, olīveļļas ziepes, pistācijas medū, Metaxa, ouzo (anīsa šņabis), vāzes a la antique. Un par kažoku padomājiet! Var nokaulēt līdz divreiz zemākai cenai nekā Latvijā.
Raksts publicēts žurnālā SestDiena
