no stress salas

17.01.2007
7 min lasīšanai
55 foto

Okeāna krustcelēs Kaboverdes republika, kam labāk piestāv tās portugāļu nosaukums Cabo Verde, atrodas Atlantijas okeānā, pārsimts kilometrus no Āfrikas krastiem. Sastāv no 18 salām, no kurām 10 skaitās lielas. Tā kā arhipelāga atrašanās vieta ir starp 3 kontinentiem (Eiropa, Āfrika, D-Amerika), tad tās vienmēr bijušas stratēģiski svarīgas visiem jūras braucējiem. Agrāk Kaboverde bija Portugāles kolonija, bet pagājušā gadsimta beigās ieguva neatkarību un kļuva par republiku. Salas iedalāmas divās grupās - vēja un aizvēja. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo aizvēja salās, bet ģeogrāfisko īpatnību dēļ internacionālā lidosta ir izvietota uz vēja salas Sal. Uz šīs Sal salas tad arī atrodas populārākais Kaboverdes kūrorts Santa Maria, kas patiesībā ir tikai neliels ciemats salas dienvidu galā. Nacionālā valodniecība Kaboverdes pamatiedzīvotāji ir savā laikā deportēti no Āfrikas, bet laika gaitā sajaukušies ar portugāļiem, kļūstot par ļoti simpātiskiem mulatiem. Oficiālā valoda - portugāļu, bet visi runā kreolu dialektā. Atšķirības praktiski nav. Lielākā daļa iedzīvotāju saprot pāris vārdus angliski, vāciski un franciski, bet zināšanas parasti izbeidzas ar "hello my friend" un "where are you from". Tomēr zīmju valoda un papīrs + zīmulis spēj veikt brīnumus, tai pat laikā radot iespēju uz lapiņas sazīmēt ķinķēziņus, kas nebūtu saprotami pat psihoteraipeitam, kur nu vēl vienkāršai oficiantei. Toties jautrība visu pusdienu garumā ir garantēta. Ar kaut vai nelielām portugāļu, spāņu vai itāļu valodas iemaņām sazināšanās ar vietējiem ritēs praktiski bez problēmām. Ziema vai vasara?! Lidojums caur Čehiju lika būt silti ģērbtiem, tāpēc pēc 6 stundu karāšanās kaut kur virs Vidusjūras un Atlantijas okeāna no lidmašīnas izkāpām ziemas jakās. Pūš stiprs vējš, kas liek mazliet šaubīties par līdzbraucēju potenciālo sajūsmu. Īsa un ātra pasu kontrole, jau iepriekš aizpildīta parodija par vīzas pieteikumu, un jau esam ārā no lidostas. Pirmās piecas palmas, zaļa zālīte, negaidīti tumšas ādas krāsas sagaidītāji Toyota busiņos un adītās cepurēs. Ziemas jakas tiek likvidētas un aizmirstas uz nedēļu. Janvārī gaisa temperatūra naktī mēdz noslīdēt nedaudz zem 20 grādiem, bet dienā regulāri uzkāpj līdz 30 grādu atzīmei, kas vidēji stiprā vēja dēļ nesagādā nekādas neērtības arī karstumu nemīlošiem ceļotājiem. Vietējie staigā adītās cepurēs, džinsu biksēs un džemperos. Normālam latvietim ikdienas apģērbs sastāv no šortiem vai peldkostīma, viegla krekliņa un čībām. Paradīze vai elle? Aizvēja salas lielākoties ir zaļas, ar kalniem un skaistām pludmalēm. Vēja salas, turpretī, ir zemas, plakanas un tuksnešainas. Sal sala nav izņēmums, un tā vairāk atgādina tuksnesi nekā tropu paradīzi. Lielāko daļu salas klāj dažādu krāsu smiltis (baltas, sarkanas, melnas un dzeltenas) un akmeņi. Gadās pa retam nokaltušam kokam, un arī vienīgā oāze ir absolūti izkaltusi. Jebkādi nokrišņi Sal salā nav novēroti vairākus gadus, līdz ar to sagādājot nopietnas problēmas florai un faunai, kā arī vienkāršai ikdienai - ūdens ir dārgāks par elektrību. Sadzīvē pamatā tiek lietots rūpnieciski atsāļots okeāna ūdens. Mēs bijām liecinieki dabas brīnumam - lija lietus!!! Tas ir, vienu dienu nokrita kādas 5 vai 10 piles un visi šokā saskrēja kafejnīcās. Santa Maria kūrorts uz kopējās salas fona ir apbrīnojami zaļš - praktiski pie katras mājas atrodas pa kādai palmai, kas tiek regulāri aplaistīta, līdz ar to pilnībā izzūd sajūta, ka atrodamies tuksnesī. Otrajā ceļojuma dienā devāmies ekskursijā pa Sal salu, izbraukājot to no viena gala līdz otram. Tā kā no Latvijas neko iepriekš pasūtīt nav iespējams, izmantojām mūsu čehu konsultanta pakalpojumus, un ekskursijas komentārus klausījāmies čehu + angļu valodā. Sapratām vismaz 95%, lai gan angliski tika tulkota tikai daļa no visa stāsta. Tika apmeklēta vienīgā izkaltusī oāze, salas galvaspilsēta Espargos, dabīgā burbuļvanna "blue eye", sāls raktuves (var nopeldēties ūdenī, kas 26 reizes sāļāks kā okeānā) un citas apskates vērtas vietas. Sāls raktuvju ūdenī ir līdzīgs tusiņš kā Sarkanajā vai Nāves jūrā – var sēdēt un lasīt avīzi. Kāds ar īpaši lielām pēdām varētu mēģināt arī staigāt pa ūdens virsmu. Pēc veselīgās peldes ir iespējams par 1 eiro nomazgāties atvērtā tipa dušā, ko lielākā daļa apmeklētāju ar prieku izmanto. Izrādās, arī tuksnesī ir ko redzēt! Pāris dienas vēlāk devāmies citā ekskursijā - ar offroad bagijiem. Šie transportlīdzekļi ļauj nokļūt tādās salas vietās, kur pat ar džipu labāk iekšā nelīst. Tādējādi mums izdevās izbaudīt mežonīgos Ponta Preta un Shark Bay pludmaļu skatus, un salas vidienē sajusties kā uz mēness. Par spīti nopietnajai izkratīšanai pa smiltīm un akmeņiem, pēc brauciena tomēr ir jautri - visu krāsu smilšu sajaukums uz latviešu bālajām sejām un citiem līdzpaņemtiem priekšmetiem izskatās visai amizanti. Kad pēc brauciena devāmies cauri visai pilsētai, mūsu jauniegūto ādas krāsu novērtēja arī iezemieši, uzspēlēti izbīstoties un bēgot. Suvenīrus neviens nepiedāvāja. Ūdenssporta meka Santa Maria pludmale stiepjas pa visu salas dienvidu galu. Baltas smiltis, tirkīzzils okeāns, vienmērīgs vējš un ne pārāk blīvie tūristi ļauj pilnībā izbaudīt visas iespējamās ūdens aktivitātes. Vindsērfings, kaitbords, sērfs, bodysērfings, snorkelings, daivings un vasaras periodā pat ūdensslēpošana ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ne tik aktīviem ceļotājiem ir iespēja par samaksu doties pamakšķerēt okeānā. Vai arī par samaksu paskatīties, kā makšķerē okeānā. Stipra vestabulārā aparāta īpašnieki būs sajūsmā par izbraucienu ar dzelteno submarīni, kas aizved līdz 2 kuģu vrakiem, no kuriem viens ir labi saglabājies. Pa ceļam var pamanīt arī pāris interesantas zivis, bet to pētīšana noteikti ir iespaidīgāka, ienirstot ar akvalangu. Šī ir arī ideāla vieta, lai apgūtu kādu no augstāk minētajiem sporta veidiem - pie okeāna ir izvietotas vairākas inventāra nomas un apmācības centri, kuros kā skolotāji darbojas profesionāli vietējie braucēji, kas piedalās pat pasaules līmeņa sacensībās. Īpaša info kaitotājiem - 100% kaifs, jo 3km radiusā pieejama gan mācību vieta, gan wave-riding spoti, gan arī daļējs flat's un pareizajā gadalaikā pat 5-6 metrus augsti viļņi. Ēst, dzert un maksāt Pirmais jautājums: gaļa vai zivs? Īsā atbilde - tikai un vienīgi zivs! Garāks stāsts ietver pusdienās pasūtītu cūkgaļu, kas garšoja pēc pelējuma un pēc tam sabojāja veselu dienu. Par spīti tam, ka Latvijā ar zivīm esam uz Jūs, svaigi ķerta tunča steiks no grilla nepievīla nevienā ēdienreizē. Šefpavāra Carpaccio (jēlas zivs strēmeles, garšo pēc laša, bet daudz labākas) arī izrādījās pilnīgi ēdams pasākums. Tunci viņi prot pagatavot vismaz 15 dažādos veidos, un daļa no tiem ir pielīdzināma steikam, karbonādei, šašlikam un citiem klasiskiem latviešu ēdieniem. Vienīgi garšo daudz labāk. Kā jau iepriekš minēts, ar ūdeni ir sarežģīti, tāpēc jebkurš dzēriens maksā dārgāk kā pierasts. Ūdeni vēlams pirkt aizskrūvētās pudelēs, un arī vietējais alus ir ļoti labs. Cena par pusdienām - mazpadsmit eiro vienai personai. Ņemot vērā, ka sabiedriskā ēdināšana šeit ir diezgan augstā līmenī, apkalpošana profesionāla, un ēdiens patiešām kvalitatīvs un garšīgs, cenas novērtējam kā pilnībā atbilstošas. Par precēm un pakalpojumiem nav jānorēķinās ar kamieļiem vai spogulīšiem un metāla izstrādājumiem - viņi zin, kas ir nauda. Kaboverdes valūta ir escudo, bet visur tiek pieņemti arī eiro. Atkarībā no izvēlētā restorāna, kurss mainās no 105 līdz 110 escudo par vienu eiro. Interesantākais ir tas, ka abas valūtas tiek maisītas kopā. Tā, piemēram, ja jāizdod 12 eiro, ir visas izredzes saņemt 10 eiro un 200 escudo, kā rezultātā jūs tiksiet uzmesti par 20 escudo. Stresam nav pamata, jo kaboverdiešiem ir smagas problēmas ar matemātiku, un nākamajā restorānā noteikti radīsies iespēja uzmest viņus divreiz smagāk. Cilvēki un ikdiena Pirmais, kas ielās sagaida svaigus (nenosauļojušos) tūristus, ir vietējie suvenīru tirgoņi ar "hello my friend" un "where are you from". Veiksmīgi noskaidrojot, ka esam no Lietuvas vai kaut kādas tamlīdzīgas zemes, tiekam aicināti ienākt "special Lettonie shop". Cenšas uzmest, bet mēs esam psiholoģiski sagatavojušies un pirmajās dienās nenopērkam gandrīz neko. Principā iedzīvotājus pēc nodarbošanās var iedalīt 5 grupās: 1. tie, kam pieder hotelis vai restorāns (un Hummer džips) 2. tie, kas strādā (bārmeņi, oficiantes, celtnieki) 3. tie, kas slinko (suvenīru tirgotāji) 4. tie, kas nestrādā (sēž ielas malā un pīpē sarkano Marlboro; potenciāli pārdod zāli, bet skaidru ziņu nav) 5. tie, kas dzīvo okeānā (ūdenssporta instruktori) Ja esat ar vājiem nerviem un neprotat pateikt nē, tad 3. un 4. grupa sagādās problēmas. Mūsu gadījumā apmēram ceturtajā dienā divas no trim ciema ielām zināja, ko nozīmē pa pusei nopietni izsmiets "ej tak tu d***t ar saviem suvenīriem!". Viņi ir uzmācīgi, taču noraidoša un puslīdz korekta attieksme nodrošina vēlamo rezultātu. Neviens neapvainojas un visu ātri aizmirst. Ja gadās aizklīst no 3 galvenajām ciema ielām, uzreiz sākas ghetto zona - Santa Maria norit aktīva būvniecība, turklāt vietējo iedzīvotāju mitekļi ir visnotaļ nožēlojami. Piekrastes apbūve, protams, sastāv no jauniem projektiem, skaistām privātmājām un hoteļiem, taču tālāk no krasta paveras diezgan skumjš skats. Par spīti zemajam dzīves līmenim, noziedzības Sal salā gandrīz nav. Ir dzirdēts, ka kādam tūristam esot nozagta nauda, bet viņš tāds plātīgs arī esot bijis. Zādzības viesnīcu numuriņos arī nav izplatītas, bet vērtslietas un dokumentus profilakses pēc iesaka nodot viesnīcas seifā. Vazāties pa ielām var ar jebkādu foto un video tehniku, neviens no rokām ārā nerauj. Sliktākais, kas var notikt – ievilks kārtējā suvenīru veikalā un par koka bruņurupucīti paprasīs 100 eiro. Pa kūrortu braukā viena policijas mašīna, kurā sēž 2 vietējie ar ļoti apmierinātām sejas izteiksmēm. Kad interesējāmies, uz cik drīkst braukt, neviens nespēja mums konkrēti atbildēt – tika izteikti minējumi par 90 un 50 km/h, taču tos attīstīt ar Toyota busiņu nevar pat uz vienīgā asfaltētā ceļa. Pašā Santa Maria ir salikti "guļošie" ik pa 100 metriem, un autovadītāji gājējus apbrauc vienalga kā. Taure tiek izmantota tikai tad, ja gribās "pamētāt kruto". Siltajām zemēm raksturīgo siestu praktiski neizjūt - jebkurā laikā var kaut kur paēst, strādā veikali un citas iestādes. Pludmales restorāni strādā no agra rīta līdz apmēram 17:00, kad pludmalē sāk palikt vēsāks. Tikai pēc saules norietēšanas nejauši pamanām, ka suvenīru bodīšu un restorānu ir divreiz vairāk kā pa dienu. Ielas pilnas ar cilvēkiem, visi jūtas labi, neviens nevienam netraucē. Īsi pēc pusnakts iestājas miers un sala aizmieg. Svarīga nianse: braucot uz Kaboverdi, potes pret dzelteno drudzi un citām tropiskajām figņām ir jāveic tikai rudens periodā. Pārējie gada laiki ir pilnīgi droši, ja vien ievērojat higiēnas pamatnosacījumus Stresa nav Kaboverdes moto ir ārkārtīgi vienkāršs: "No stress!" Sākotnēji saspringtajiem latviešu prātiem ir grūti izprast, kāpēc pusdienās ēdienkarti būtu jāgaida pusstundu, taču atlaižot un pilnībā izbaudot "no stress" atmosfēru, tas nekādas problēmas vairāk nesagādā. Dzīve rit lēnām, neviens nekur nesteidzas. Viss tiek darīts ar apdomu, un pat vietējā fauna (suņi un kaķi) ir pilnīgā "no stress" noskaņojumā. Pieņemt un izprast šo moto ir vienīgais veids kā izbaudīt brīvdienas Kaboverdē. Komunikācijas Telefons - dārgs. Latvijas operatoriem viesabonēšanas nav. Reālākais variants kaut kur piezvanīt - no kioska centrālajā laukumā. Var mēģināt nopirkt vietējo CV Telecom mobilo priekšapmaksas karti, bet sarunu tarifi ir apm. 3 eiro minūtē. Centrālā laukuma telefons ir 80 eirocenti minūtē. Internets - lēns. Ātrākais variants ir DSL 256 kbit līnija, kas uz augšu nepumpē nemaz, t.i., bildes ielikt draugos praktiski nevar :) Internets kafejnīcā - 4 eiro stundā. Skype nekur neredzējām, varbūt ir, bet par to noteikti ir jāmaksā atsevišķi. Finansiālais kopsavilkums Lai aizbrauktu līdz Kaboverdei no Latvijas, ir jāpasvīst. Čarterreisus nodrošina vairākas aviosabiedrības no lielākajām Eiropas pilsētām un, ja paveicas, biļetes divām personām abos virzienos + dzīvošana izmaksā nedaudz vairāk par 1000 latiem. Vismaz 500 latus vēlams ierēķināt ikdienas izdevumiem un suvenīru iegādei, ja paliekat salā apmēram nedēļu un neplānojat iegādāties pašas lielākās iezemiešu bungas. Ja izvēlēsieties dzīvot 4 vai 5 zvaigžņu hotelī, tad izdevumi pieaugs neticami strauji. Pilnībā pietiek ar 2-3 zvaigžņu hoteli un Bed&Breakfast paketi. Pieņemams variants noteikti ir arī apartamenti, jo pārtikas veikalos par salīdzinoši zemām cenām var iegādāties visu nepieciešamo pārtiku. Verdikts Vieta, kur atgriezties, pavadīt ilgāku laiku, un apskatīt arī pārējās salas. Nepretencioziem aktīvās atpūtas piekritējiem Sal sala ir paradīze. Cacām augstpapēžu kurpītēs labāk uz Kaboverdi nebraukt.

no stress salas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem