Čemo Tbiliso!

  • 2 min lasīšanai
  • 15 foto
Kaut arī tiku brīdināta, ka Gruzijā ziemā nav ko darīt, tomēr nolēmu braukt. Šķiet: līdzīgi domāja daudzi, jo lidmašīna ceļā uz Tbilisi bija pustukša. Šis apstāklis izrādījās labvēlīgs, jo lidmašīnā varēju ērti iekārtoties pa visām trijām sēdvietām un lidostā uzreiz pamanīt savus sagaidītājus. Tbilisi mani pārsteidza ar krāšņi izpušķotajām ielām. Arī tālāk no centra bija vērojami skaisti rotājumi un koki vizēja krāsainās lampiņās tā, ka acis šaudījās uz visām pusēm, cenšoties kaut ko nepalaist garām. Pilsēta šķita arī tīrāka un sakoptāka. Vēlāk gan nācās šo secinājumu atzīt par priekšlaicīgu, tomēr pārmaiņas bija jūtamas. Pārmaiņas uz labo pusi. Skaidrs, ka, pārbraucot mājās, uzreiz bija jāsēžas pie galda. Neskatoties uz agro rīta stundu (pēc Latvijas laika – vēl nakti, jo laika starpība ir +2h), namamāte jau bija parūpējusies, lai galdā nekā netrūktu. Pēc iepriekšējās pieredzes jau zināju, ka labāk visam ļauties un neizvirzīt savus noteikumus, tomēr pēc dažām dienām mans organisms sāka protestēt, jo ikdienā neesmu radusi pie tradicionālās gruzīnu virtuves, nemaz nerunājot par vīna dzeršanu. Protams, sekoja tikšanās ar pārējiem radiem, un drīz vien es sajutos kā pilnvērtīga klana locekle. Brīžiem tas bija nedaudz apgrūtinoši, jo tik koncentrētu uzmanību nenākas bieži piedzīvot, tomēr tajā bija kaut kas neizsakāmi skaists. Vakarā aizbraucām uz Tbilisi centrā īpaši izveidoto pacēlāju, no kura bija redzama skaistā, gaismās vizošā naksnīgā pilsēta. Tomēr galvenais mana brauciena mērķis bija Ziemassvētki. 6. janvāra vakarā devāmies uz Samebu – trešo lielāko baznīcu Eiropā. Taču iekļūt pašā baznīcā neizdevās, - tik pārpildīta tā bija, tāpēc samierinājāmies ar līdzās esošās mazās baznīciņas apmeklējumu. Cilvēku tūkstoši straumēm no visām malām plūda uz baznīcām. Šo procesu vēroju un tajā piedalījos ar patiesu interesi, taču nekādu reliģisku pārdzīvojumu neizjutu – mani Ziemassvētki laikam jau bija piedzīvoti. Neskatoties uz visnotaļ stipro vēju, noskatījāmies visu svētku ceremoniju līdz galam. Naktī bijām mājās, bet nākamās dienas rītā kopā ar māsīcas meitu Gvancu devāmies uz universitāti, kur sākās svinīgā Ziemassvētku procesija Alilo. Gājiens ilga vairākas stundas un bija patiešām iespaidīgs. Līdz galam to nenoskatījāmies, jo steidzām uz mājām gatavoties (pucēties) tradicionālajam ģimenes mielastam restorānā. Ik gadu tuvākie ģimenes locekļi (apmēram 40 cilvēki) pulcējas, lai kopā nosvinētu Ziemassvētus. Ziemassvētki gan ir formāls iemesls, jo viss notiek pēc labākajām gruzīnu tradīcijām: tamada, tosti, dzeršana, ēšana, mūzikas pasūtīšana un dejas. Biju glaimota, ka atsevišķs tosts bija veltīts tieši man un mūziķi no skatuves mikrofonā sauca manu vārdu un veltīja īpašas dziesmas. Tas ir jāpiedzīvo, jo vārdos nav aprakstāms! Spilgtu iespaidu uz mani atstāja skaistumkopšanas salona (tā bija rakstīts izkārtnē) apmeklējums, kur vēlējos apgriezt matus. Gan darbinieki, gan apmeklētāji turpat uz vietas smēķēja. Lai samitrinātu matus, bija jāieiet atsevišķā telpā (tādā kā noliktavā), kur atradās vienīgā izlietne un, stāvot kājās, pār to jānoliecas uz priekšu. Kamēr armēņu frizieris man grieza matus, divi viņa kolēģi stāvēja man blakus tik tuvu, ka skārās man klāt, un mierīgi savā starpā pļāpāja. Kad darbs bija paveikts un vaicāju, cik man jāmaksā, frizieris atteica, ka necik - tā esot viņa dāvana man!!! Neskatoties uz daudzajām acīmredzamajām nekārtībām un nepilnībām, Tbilisi ir brīnišķīgi skaista pilsēta. Valstī notiek ļoti strauja attīstība. No vienas puses tas ir apsveicami, no otras puses – māc bažas, ka, sekojot Eiropas paraugam, Gruzija varētu kaut ko zaudēt no sava vienreizīguma. Man bija iespēja piedalīties kādā jauniešu (es pat teiktu – bērnu) tusiņā ar neizturami skaļu mūziku, dejām utt., bet tajā pašā laikā septiņpadsmitgadīgi puiši lēca kājās un sauca tostus par dzimteni, par draudzību... Cerība tomēr ir.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais