Ķīna latviešu mietpilsoņa acīm

16.01.2007
13 min lasīšanai

Ķīna, hmm. Pavadot savu mietpilsonisko dzīvi Latvijā, Ķīna man asociējās ar dīvainu arhitektūru, zemnieku miriādēm, Šaoliņ klostera kaujiniekiem-filozofiem un ar rakstiem par pasaules topoši varenāko ekonomiku. Tas viss līdz dienai, kad kāds mans draugs, rādot fotoattēlus, stāstīja par sava ceļojuma iespaidiem Ķīnā. No viņa teiktā sapratu, ka uz turieni var doties droši, neviens neapcels, varēs dzīvot cepuri kuldams utt. Nolēmu padoties liktenim un doties uz turieni. Tā kā mēdzu rīkoties impulsīvi, tad novembrī izlēmu, ka braukšu decembrī, lai jaunajā gadā atgrieztos Latvijā. Maza piebilde – es apprecējos! Decembrī. Tas bija iecerēts kā tāds kāzu ceļojums. Uz Ķīnu acīmredzot ir vērts doties sezonas laikā, bet precēšanās un apstākļi bija tādi, ka gribējās braukt tūlīt un tagad - nesezonā. Mana jaunā sieva un mans tēvs, kad padzirdēja par manu plānu, bija augšpēdus, un dažādi brīdinājumi un atrunas nāca kā no pārbagātības raga, tomēr es esmu spītīgs un tāpēc ieslēdzu savu selektīvo uztveri un prātoju par to, cik tur būs labi. Kā vienmēr, lietas atliku līdz pēdējam brīdim, un tādēļ gan biļetes rezervēšana, gan vīzas iegūšana bija atkarīga nevis no manām vēlmēm, bet no apstākļiem. Prātīgākiem cilvēkiem būtu biļetes jārezervē kādus 2 mēnešus pirms plānotā laika. Tas pats arī attiecas uz vīzas jautājumu, kas ir mazliet specifisks. Ķīna, tā teikt, ir tas “grūdējstūmēj” zirgs valsts – no vienas puses, vara vēlas mazliet iesārti kontrolēt visādas ļaužu darbības, bet, no otras puses, Ķīna ir ar atplestām rokām attiecībā uz naudu. Tas attiecas ne tikai uz vīzu, bet uz visu kopumā, un tas nozīmē, ka daudzās lietās var redzēt birokrātisma un naudas savstarpēji dīvainās attiecības. Tātad atkal novirzījos no temata (daudz ko teikt). Tie, kuri vēlēsies ceļot, iegūs vīzu un tad - biļeti, bet var arī otrādi, un droši vien var arī gadīties, ka viss pajūk. Viesnīcas man ieteica draugs, un uz tām biju nosūtījis faksa ziņojumus, ka tāda un tāda persona līdz tādam un tādam laikam tur dzīvos. Pēc tam mēģināju sazvanīt un iegūt kādu apstiprinājumu tam visam, bet tas bija sasodīti grūti, jo angļu valoda un tās atvasinājumi tur ir pamatīgs retums. Viesnīcās tai būtu jābūt, bet ir tā, kā ir. Ja brauc sezonā, tad laikam tai lietai ir jāpieiet mazliet akurātāk. Tiesa, viesnīcu tur ir tāds lērums, ka bez jumta palikt ir maz iespējams. Tas pats attiecas uz lidmašīnu biļetēm. Teorētiski būtu jāgatavojas pamatīgi, bet tas taču ir tik nogurdinoši... Tiem, kuriem ir paniskas bailes no lidošanas (kā, piemēram, man), ir jāsagatavojas uz ļaunāko un jāsagatavo filmu izlase ar visa veida iespējamajām lidmašīnu katastrofu filmām, lai atgriežoties varētu tās visas noskatīties. Lidot var dažādi – var ķerties pie ziemeļiem, vidienes vai dienvidiem – tā ir gaumes lieta. Jālido ir daudz un ilgi. Ja startē no kādas Eiropas pilsētas, tad sanāk kādas aptuveni 8-12 stundas. Tādos drūmos pārlidojumos ir jāņem līdzi tomēr sava mūzika vai filmu aparāts, jo lidmašīnā no neērtuma un garlaicības var sev arī padarīt galu. Varbūt var ņemt miega zāles? Ieradāmies Šanhajā 31. decembrī. Lidosta kā jau lidosta, bet tur ir tāda specifiska lieta, kura nu ir jāredz un jādzird. To sauc Maglev. Dažādu klosteru, laukumu, parku, muzeju un arhitektūras pieminekļu ir drausmīgi daudz, bet komerciāli darbojošs, ātrs magnētiskā lauka vilciens ir viens, un tas ir Šanhajā - no lidostas līdz metro. Enciklopēdijā Wikipedia par to ir teikts, ka tas pasažieri 30 kilometrus aizved 7 minūtēs un 20 sekundēs un tas Ķīnai ir izmaksājis 1,2 miljardus ASV dolāru. Tiesa, tas nav ķīniešu izgudrojums, tā ir pazīstamu vācu firmu tehnoloģija un Ķīnas vērienīguma simbioze. 2004. gadā tas ir sācis kursēt ar 15 minūšu intervālu no 7 rītā līdz 9 vakarā. Pa visu šo laiku ir notikusi tikai viena avārija – kāds neliels ugunsgrēks akumulatora baterijas dēļ, un tajā – neviena cietušā. Tāds prieks maksā 5 eiro vienam pasažierim. Nu ko es varu teikt – komfortabls, skaists, salonā kluss un uz tablo – 0 km/h ..., 120 km/h ..., 380 km/h ..., 431 km/h ... Mjā, ja tādu līniju ierīkotu no Rīgas līdz Daugavpilij, tad esmu pārliecināts, ka reģionālās atstumtības jautājums tādām pilsētām kā Aizkraukle, Jēkabpils, Līvāni un Daugavpils, nebūtu aktuāls. Vecāki katru dienu varētu redzēt savus uz Rīgu aizbēgušos bērnus utt. Taksometrs iegriežas ielā, pretī drāžas neorganizēts bars ar velosipēdiem, kulbām, ratiem, motorolleriem, motocikliem. Skan dažādas taurītes, zvaniņi un citi brīdinājuma signāli. Es esmu autovadītājs, es aizveru acis un cenšos nedomāt... Pārsteidzoši, bet nevienu avāriju es ceļojuma laikā neredzēju. Tas ir astotais pasaules brīnums. Šanhaja ir liela pilsēta, kvartāli ar mājām, kurās dzīvo miljoniem ķīniešu, pieguļ pilsētas centram, gandrīz Mahetenas analogam. Mūsu viesnīca ir centrā, un centru sauc par Bundu (the Bund). Tas ir nevis vācu vārds, bet gan atvasinājums no kaut kāda ķīniešu vārda, un to es uzzināju, skatoties televizoru viesnīcā. Šo pilsētas centru var izstaigāt ar kājām vienas dienas laikā, un tas nozīmē, ka var mierīgi staigāt pa to šurpu turpu un skatīties un darīt visu to, ko tas piedāvā. Un tas piedāvā dažādus kvartālus – iepirkšanās, mazliet senākas arhitektūras, klasiskos lielveikalus ar visiem zināmām precēm utt. Ja slinkums iet kājām, tad var izmantot taksometru vai metro. Taksometrs ir tik lēts, ka vienkārši jābrauc pēc skaitītāja un viss – tiesa, jāpaņem līdzi kāda karte vai kāds papīrs, uz kura vēlamais brauciena galapunkts ir uzrakstīts arī ķīniski, jo latīņu burti caurmēra taksometra vadītājam (un ne tikai) ir tas pats, kas mums Ķīnas ābece. Dabiski, ka ir arī trolejbusi, autobusi, riteņkulbas, Disnejlendas vilcieniņi un vēl viss kas. Ejot pa ielu, redzam, ka tūrisma plūsmā 10 % ir baltie cilvēki, 89 % - aziāti un 1 % - pārējie. Tā tas ir arī citās vietās. Lieta, kam ir jāsagatavojas latviešu tūristam, - nedalīta uzmanība no ķīniešu puses. Uzmanība mēdz izpausties 4 veidos. Pirmā – Hello, sir! Rolex, many Gucci, Prada utt. Otrā – kaut kāda nesaprotama piedāvāšana un uzrunāšana. Trešā – vienkārši drausmīga skatīšanās virsū, un nav skaidrs, par ko tas attiecīgais subjekts domā, un ceturtā ir vienkārši diedelēšana, bet tā nav ļoti izplatīta un parādās noplukušākos rajonos un ielās. Uz ielas galīgi nav vērts iepirkties, bet par to nedaudz vēlāk. Visa dzīve, dabiski, aktivizējas vakarā, kad pilsētā elektrības kabeļi noraustās un viss tiek izgaismots – sākot no lepnām veikalu izkārtnēm un beidzot ar noputējušām motorolleru un velosipēdu remontdarbnīcām. Viss vienā neonā – sarkans, zils, balts. Nu vienkārši iespaidīgs izgaismojums – bauda skatīties. Jaunais gads Ķīnā sākas, šķiet, kaut kad vēlāk, bet daudzmiljonu pilsētā tomēr ir sava draudze, kura svin arī klasisko jauno gadu. Jauno gadu sagaidījām tajā pašā pilsētas centrā, no sākuma ieturoties kādā ekstremāli dārgā restorānā, kas atrodas pilsētas krastmalā. Toties bija gaumīgi – vijoles, skats uz pilsētu un naksnīgo upi, lieli šķīvji, eleganti servēts mazs ēdieniņš un šampanietis. Nu viss, kā pienākas. Pilsētas centrā bija arī ēka ar lielo sekunžu atskaitīšanas pulksteni, un tur arī droši vien bija lielākā ļaužu daļa, bet mēs tomēr bijām krastmalā, kura nebūt neatpaliek prestiža un skatu ziņā no iepirkšanās avēnijām. Salūts arī bija, tiesa, daudz mazāks, nekā biju gaidījis, - tātad jaunā gada svinības tomēr pa īstam notiek pēc ķīniešu kalendāra. Pēc jaunā gada sagaidīšanas devāmies uz Ķīnas dienvidiem - uz nelielu pilsētu ar nosaukumu Guiliņa (Guilin). Guiliņa aprakstos tiek dēvēta par skaistāko Ķīnas pilsētu-novadu, bet televīzijā par skaistāko pilsētu tiek nodēvēta Guangžou. Droši vien taisnība ir visiem, jo dabasskatu vērienīguma Ķīnai netrūkst. Šo vērienīgumu galvenokārt rada kalni, kuriem ir dažnedažādākās formas un izkārtojums utt. Tas ir tas, kā Latvijā nav, un tāpēc arī ir iemesls turēt muti vaļā, skatoties uz to visu. Tas viss izskatās labi visdažādākajos laika apstākļos. Pa vidu visiem tiem kalniem un lejām ir arī tūrisma infrastruktūra, kura pieved pie dažādām etnogrāfiskām lietām, t.i., ciemati ar minoritātēm, arhitektūra un visādi tādi cilvēku brīnumi. Lai pie visa tā nonāktu, agri vai vēlu būs jānokļūst veiklo Ķīnas tūrisma gidu ķetnās. Mūsu ceļojuma laikā šie tūrisma firmu pārstāvji aši mūs pārtvēra visās iekšzemes lidostās, kurās bijām. Viņi jautā, vai nevajag viesnīcu, un piedāvā uzreiz dažādas tūrisma iemītas takas. Tas viss notiek mums ļoti pieņemamā cenā. Šie tūrisma aģenti nav pārmērīgi uzmācīgi, tāpēc tas nerada tādu nospiedošu sajūtu. Lai gan viņi par savu darbu paņem savu uzcenojumu, tomēr viņi to godīgi nopelna, jo tik tiešām rūpējas, lai mēs nonāktu tur, kur vajag, un ir arī izvēles iespējas dažāda biezuma maka turētājiem. Tā Guiliņas pilsētā mēs izmantojām galveno atrakciju, t.i. braucienu ar kuģīti pa gleznainu kalnu ieskautu upi. Guiliņa sezonas laikā noteikti ir izcila un tūristu pārpildīta vieta. Mūsu ierašanās laikā bija visai mākoņains un pavēss – apmēram 6 vai 8 grādi. Temperatūra nu nekādi nebūtu šķērslis, ja vien “Ķīnā nav ziemas”. Tas nozīmē to, ka tādas lietas kā radiatoru nav nekur. Ir kondicionieri-sildītāji, kas darbojas ļoti negribīgi, t. i., taupot enerģiju, tos vienkārši neizmanto. Interesanti ir tas, ka dažiem cilvēkiem tas ir pieņemami, bet daži vietējie ir sabozušies savās jakās un salst foajē, veikalos, restorānos un citās publiskās vietās. Turklāt manī tas radīja lielu neizpratni – nu ja reiz tev ir auksti, tad aiztaisi tās durvis ciet, bet nē, tās visur ir vaļā. Varētu domāt, ka tas tāpēc, lai gadījumā kāds maksātspējīgs klients nepaietu gadījumā garām. To varētu kāds vairāk zinošs pastāstīt, kāpēc tas tā. Lai nu kā, šīs atvērto durvju dienas pie vārgiem plusiem bija pamatīgs diskomforts, jo, kad atnests ēdiens, tas ātri atdziest, ja gadījumā nav jau atdzisis. Turklāt daži aizdomīgie ķīniešu ēdieni ir baudāmi karsti, un, ja tā karstuma nav, tad paliek pavisam slābi ap dūšu. Tomēr vēsā ēdiena kūri atsvēra brauciens ar kuģīti, kurš bija sasodīti jautrs. Viss sākās no rīta, kad gidu busiņš apbraukāja viesnīcas un savāca nofraktētos tūristus. Tā nu mēs sēdējām, un busiņā iekāpa māte ar dēlu, un māte – solīda kundze, mūs sveicina – bon jour! Es nezinu, kāpēc, bet man tas likās tik uzjautrinoši, ka man bija grūti noslēpt savu smaidu. Savām gara acīm es redzēju bariņu ar baltajiem, kuri nokļuvuši pilnīgi mežonīgā vietā un tomēr spēj saglabāt savu iekšējo mieru un par spīti vētrām, zibeņiem un lavīnām mierīgi tukšo savu tasi kafijas, un ir ļoti pieklājīgi cits pret citu. Nu tas tā, maza atkāpe, lai atkal pasmaidītu. Tad mūs visus nogādāja uz kuģīšiem, kam ir ļoti maza iegrime, proti, tādām kā platformiņām. Tie tiek cauri pat ļoti seklās vietās, un tā upe bija sekla, turklāt, spriežot pēc skata, uzplūdos ūdens parasti ir kādu metru vairāk noteikti. Tagad tas bija no kāda metra līdz diviem. Kuģītī bija silti un labi. Baudot ķīniešu alu, kas neizraisa pretenzijas, var slīdēt stundām ilgi kalnu pakājē. Busiņā gide visu sīki izstāstīja, kurš no tiem kalnu simtiem ir līdzīgs kamielim, kurš - alnim un kurš kam tur vēl. Tas gan mūs ne pārāk interesēja, jo visi kalni bija simpātiski. Un tad bija visjautrākā lieta, ko ceļojuma laikā redzēju. Braucot pa upi, redzējām divus vīrus uz tāda kā bambusa plostiņa. Sākumā domājām, ka tie ir vietējie zemnieki-zvejnieki, bet tad šie vīri ašām kustībām panāca kuģīti un, kā jūras vilku terminoloģijā saka, “ņēma mūs uz abordāžu”. Tie uzmeta kuģītim pie sāniem divus āķus un tad uzleca uz malas, un sāka vilkt ārā no polipropilēna tarbas dažādus briesmīga paskata suvenīrus. Suvenīri bija šādi – nefrīta vai tamlīdzīga kalnu kristāla nepraktisks svečturis, rozā kristāla asimetriska bumba, „saknes dievs”, tad vēl balta lakota Buda no koka un, visu beidzot, tāds dievs, kurš rokā tur mazu makšķerīti ar diedziņā iekārtu koka zivteli. Visas tās lietas aiz stikla šie vīri aktīvi piedāvāja tikai sev saprotamā valodā un žestikulācijā. Nezinu, kādas tieši bija to cenas, bet nu galīgi nesamērīgas, tomēr man simpatizēja kāda tumsnīgsnēja tūristu ģimene (varbūt spāņi vai itāļi). Viņi tik ļoti par to priecājās un ļāva savai meitiņai ik pa laikam kādu no tiem briesmīgajiem suvenīriem nopirkt. Tas bija mīļi. Es arī būtu nopircis, bet nu nespēju, fiziski roka necēlās tos ņemt. Un tā šie laivu vīri (to brigāžu bija daudz) ik pēc kādiem kilometriem ar milzu entuziasmu ķēra kuģīšus. Pa vidu parādījās vīrs, kurš acīmredzot pa mobilo tālruni koordinēja ietekmes sfēras vai arī darbu organizāciju. Beigās es vēroju tikai šo tirgoņu sejas izteiksmes. Tās bija visai komiskas. Protams, kalnu ainavas arī skatījos. Brauciena beigās vēl bija nožēlojama komercijas parodija par zivju ķērējputniem. Ja kāds nezina - tie ir kaut kādi ūdensputni, kuri piesieti pie bambusa plostiņiem, un tos iemet ūdenī, tie ienirst un reizēm noķer kādu zivi. Tad putns tiek aši izrauts ārā, un vīrs barbariski satver to aiz rīkles un neļauj to zivi norīt. Pēc tam zivs tiek izvilkta nabaga putnam no mutes un iemesta lomu grozā. Visai padrūmi, man jāsaka, no humānisma viedokļa skatoties. Tad nu tā nožēlojamā komercija bija tāda, ka laika trūkuma dēļ šie vīri iemeta ūdenī jau beigtu zivi no groza un rādīja to triku ar putnu, un tad sasteigti izstiepa nūju ar āķi galā, kur tūristiem naudu spraust. Mjā, tas atstāja diezgan pamatīgu morālo traumu uz mani kā tūristu. Jāatzīst, ka alus bija darījis savu, un, atstājot kuģīti, kaut ko nenozīmīgu nopirku, par ko dabūju pamatīgu brāzienu no sievas. Tiesa, es negribu atzīt, ka pirkumi būtu bijuši slikti – grāmata ar Guiliņas dabasskatiem, kurus es nekādi tik labi pats nenofotografētu, un bikšu siksna (man to tik tiešām vajadzēja), kura, kā vakarā izrādījās, bija Hugo Boss siksna... Vēl mēs bijām kādā ciemā, kurā dzīvoja kaut kādas minoritātes, līdzīgi kā jaunzēlandieši, kuri attēloti bērnu filmā par Kapteini Grantu. Viņi lēkāja puspliki ar šķēpiem laikā, kad es drebēju no sala. Turpat netālu kāda ne pārāk etnogrāfiska sieviete mazgāja veļu upē. Tad vēl un vēl visādi etno utt. Bija auksti gan, un uz to visu noskatīties bija grūti - redzēt tās kailās amatnieku rokas. Un tā sajūta vēl tāda, ka šie nabaga cilvēki tur raujas, lai nopelnītu pāris juaņas, ko tām vēlāk atmet tūrisma firmas. Punktu Guiliņas epopejai pielika vakariņas viesnīcas Western Dixies Bar kafejnīcā, kur starp ēdienkartes pozīcijām bija sadaļa Snakes (domāts Snacks). Tur viesnīcas vienīgo apkalpojošo būtni nespēja iekustināt pat mūsu naudas maku esamība. Tā neparko negribēja mums pasniegt gardu, siltu maltīti, aizbildinoties gan ar darba laiku, gan ar kaut ko nesaprotamu 99 % ķīniešu un 1 % angļu valodā. Beigu beigās mēs tomēr varējām pasūtīt vistu kājiņas, kas izrādījās tik tiešām vistu kājiņas - treknu vistu nagi un ragi. Tādi, ko mēs Latvijā pērkam kā subproduktu, lai pabarotu ar zupu savus lauku kaķus un suņus. Sejas mums bija ekstravagantas. Mēs pasēdējām un skatījāmies viens uz otru un uz tām kājiņām, līdz beigās divas no tām ietinām salvetē, lai nemanāmi vēlāk izmestu. Jā, tas bija, kā teikt, sērīgi. Uz šīs etīdes purpura toņos mēs ašiem soļiem nākamajā rītā laidām prom uz kultūras centriem. Devāmies ar lidmašīnu uz Hainanas salu pašos Ķīnas dienvidos. Tas gan nebija pārāk tālu no Guiliņas, tomēr, ielidojot Haikou lidostā, savas jakas varējām novilkt, jo temperatūra bija augstāka par divdesmit grādiem. Tas bija tik jauki. No Haikou mēs ar autobusu pārbraucām uz kūrortu, kura nosaukums ir Sanja (Sanya). Interesanti, ka Hainanas salas vidienē bija pamatīgais purvs. Tur bija tāda migla, kas mijās ar lietu, un viss bija tik pelēks, ka no cerētās sauļošanās, šķita, nebūs ne vēsts. Nu vismaz silti, mēs nodomājām. Tajā purvainajā apvidū zaļumi zaļoja tā, ka šķita, tie pilnīgi sprakšķ no brieduma. Starp sulīgu lapu krūmkokiem pavērās nelieli rīsa un citu ūdenskultūru lauciņi, kuros rosījās zemnieki. Viņi galvenokārt izmantoja tādus kā bizoņus traktoru vietā. Ar tiem tad tie veica savu saimniecisko darbību. Tas bija kas pamatīgi neredzēts. Satiksme izcila, ērts autobuss, tīrs, pat minerālūdeni izsniedz. Vispār attieksme atstāj ļoti labu iespaidu. Sanja - nu tā gan ir vieta! Ceļvedī teikts, ka tā ir Ķīnas Havajas, un es teikšu, tā ir pilnīga taisnība. Sanjā ir kādas divas vai trīs pludmales, kuras nosētas ar teicamiem hoteļiem un visu pārējo, kas piedienas kūrortiem. Mēs dzīvojām Yalong līcī divās dažādās viesnīcās, vienā lielākā un otrā mazākā. Divās tāpēc, ka bija noticis kaut kāds pārpratums viesnīcā, kuru it kā biju rezervējis, un nācās atrast kādu citu uz pāris dienām. Tas nebija grūti un nemaz ne sliktāk. Abās vietās piecas zvaigznes. Nu ko tur daudz teikt – palmas, zilie baseini, strūklakas, ziedi, pludmales smiltis, Dienvidķīnas jūra, salas, jahtas, kuteri, niedru pludmales lietussardziņi. Tāds varbūt varēja izskatīties Ostapa Bendera sapnis par Riodežaneiro ar baltajām biksēm, ostu, kafijas eksportu un dziesmiņu par meiteni... Tik tiešām, ja Sanjā un tās kūrortos nebūtu ķīniešu, tad es teiktu, ka tur būtu jābūt kaut kam no Latīņamerikas. Nu tā kā filmās. Vēl jāpiebilst, ka. Sanju atšķirībā no citiem analogiem kūrortiem var lēti un vienkārši sasniegt, turklāt dzīve tur ir tik tiešām lēta. To tad nu ir atklājuši mūsu kaimiņvalsts iedzīvotāji. Nepārspīlējot 80 % no visiem tūristiem ir no Krievijas. Es nebrīnītos, ja veiklie miljonāri jau būtu paspējuši iepirkt kādu strēķīti no šīm viesnīcām. Ja nē, tad domājams tas ir tikai laika jautājums. Nu jā, tā kā mēs runājam par 80 procentiem, tad ēdienkartes pat vietām ir krievu un angļu valodā. Pie vienas viesnīcas bija liels sarkans transparents ar uzrakstu “Oteļ prevedstvujet zvjozd russkoj estradi”. Nu tas kaut kas jau no Sočiem un padomju kino. Vakarā, kad izgaismota viesnīca, sākās naktsdzīve. Man bija liels pārsteigums pēc daudzu tūkstošu kilometru pārvarēšanas starp Vejtnamu un Filipīnām dzirdēt padomju himnas melodiju, kuru dziedāja ķīnietis! Viss repertuārs man atgādināja somu režisora Aki Kaurismjaki radītās grupas Leningrad Cowboys koncertu “Total balalaika show”. Vērienīgi, silti, iespaidīgi. Kā mēdz teikt, must see, must be. Atgriežamies Šanhajā. Pēdējās dienas un iepirkšanās. Iepirkšanās, ja tāda vajadzīga, jāveic beigās, jo tā paņem visvairāk spēka, īpaši Ķīnā. Var iepirkties četros veidos. Pirmais – uz ielas sekot “Hellou, sir!” kādā vārtrūmē. Otrais – lielveikalos. Trešais – parastos veikalos klusākās ielās pilsētas centrā. Un ceturtais – īpašās vietās, kur “Hellou, sir!” iegūst Rīgas Sporta pils kādreizējo veidolu. Nu ceturtais variants atsver daudzus kultūras objektus. Tajā socializēšanās iegūst neredzēti augstu pakāpi. Mēs bijām tādā vietā kā Shanghi Science & Technology Museum metro pieturas tirdziņā. Tirdziņš sastāv no Tarkovska Solaris tipa izkārtojuma tirdzniecības vietām, no kurām katra ir kādus piecus kvadrātmetrus liela, bet aiz šīm tirdzniecības vietām kā 007 filmās paveras slepenās skapja durvis, un mēs nonākam kādās četrās istabās, kur viss nokrauts ar brendiem, viltotiem, protams... Ārprāts!!!! Tirgošanās par vienu vienību ir nenormāli traka! Preces cena, piemēram, ir 2000 juaņas, bet jums „kā labam draugam” iedos atlaidi vismaz 10 % apmērā. Pēc tam jūs spiežat uz kalkulatora savu pēdējo cenu, teiksim, 50 juaņas. Tad atskan pārdevēju smiekli par to, ka mēs esam labi jokdari. Pēc tam seko vēl kādas 10 līdz 20 reizes “OK, what is your last price?”. Līdz nonākam pie cipara 200 juaņas, tad seko demonstratīvā došanās prom un tad “okei, līkop!”, un tā teorētiski tur var pavadīt dienu. Tikai tad ir jābūt garīgi un fiziski labi attīstītam. Mēs nevarējām vairāk par pāris stundām izturēt. Pilnīgā apātijā mēs devāmies prom. Kopumā mēs Ķīnā pavadījām aptuveni divas nedēļas. Diemžēl nesaprotamu iemeslu dēļ mēs tomēr neaizbraucām uz vienu pilsētiņu, kurā bijām plānojuši būt – Žoužuangu. Tā atrodas netālu no Šanhajas un tā tiek dēvēta par Austrumu Venēciju. Kādi iespaidi par ceļošanu? Transports ir izcils Ķīnā, viss saprotams, tīrs, ērts nepārblīvēts. Visu iespējams labot, ja arī kaut kas noiet greizi no plāna. Socializēšanās paņem ļoti daudz enerģiju. Apmēram tā. Beigas. Miegs. Lidosta. Desmit stundas ar jautājumiem un atbildēm par dzīves jēgu, par to, kas patiesībā notiek pilota kabīnē, vai pilots ir pārliecināts par to ko viņš dara utt. Mājas. Rīga. Absolūts miers. Klusums un tumšs. Tas nomierina, jo ir tik daudz krāsu redzēts, ir tik daudz dažādā. Tas ir iemesls, kāpēc ir vērts uz Ķīnu braukt. Ir simtiem un tūkstošiem dažādu veidu, kā pavadīt Ķīnā laiku. Kāds cits mūsu vietā varbūt būtu devies uz ziemeļiem, lai redzētu, kā Hārbinā uzbūvē ledus pilsētu, kāds cits ar vilcienu brauktu uz Tibetu, kāds cits dotos kājām. Iespēju ir tieši tik, lai katram, kurš aizbrauc uz Ķīnu, būtu savi unikālie piedzīvojumi. Kāda Ķīna būs nākotnē? Redzot to visu, man rodas priekšstats, ka tur paliks arvien mazāk tradicionālā un būs daudz vairāk rietumnieciskā. Turklāt nez kāpēc nepamet doma, ka Ķīnas lielākais trumpis ir apjoms un lielums, nevis cilvēks.

Ķīna latviešu mietpilsoņa acīm

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem