Kāpiens nezināmajā (Monblāns - Verdona: bēgot no sniegputeņa)

  • 13 min lasīšanai
Lai arī šie notikumi risinājās pasen, tomēr gan jau būs kādam interesanti palasīt par to, kā kalnos kāpt gribošie meklē iespējas pakāpt laikā, kad laika apstākļi "sazvērējušies" un par labvēlīgiem tos var saukt tikai tie, kas vēlas piesēst krogā uz ilgāku laiku un pļāpājot, triecot, lēni tukšot kausu aiz kausa... :) 2000. gada februāris. Francijas Alpos skarbie ziemas laika apstākļi atnesuši pamatīgus sniegputeņus. Divas iepriekšējās ziemas šajā pašā laikā bija fantastiski labvēlīgas starptautiskiem ziemas alpīnisma semināriem, kurus organizēja Francijas alpīnisma un klinšu kāpšanas federācija (FFME), tāpēc gatavojoties šai, starptautiskā brīvprātīgo alpīnisma instruktoru kursa otrajai, ziemas alpīnisma sadaļai, nebija nekādu šaubu par lieliskajām iespējām, kas paveras kāpējiem Šamonī rajonā ziemā... Šoreiz ir citādi. Nu jau trešo dienu sniegs snieg gandrīz vai nepārtraukti, piepildot visas kalnu ieplakas un kuluārus ar biezu un bīstamu svaiga sniega kārtu. Kalnos doties vairs nav prāta darbs – svaigais sniegs rada ļoti nopietnus lavīnu draudus, kas jebkuru brīdi var izvērsties neprognozējamos notikumos jebkuram, kas pagadās šādas lavīnas tuvumā. Un neapšaubāmi, svaigais sniegs, kā uzticams "vārtu sargs" kalpo kalnu cietokšņu valdniekiem, neļaujot nesagatavotiem svešiniekiem tajā iekļūt: ja vēlies kur nokļūt, jārēķinās ar to, ka pat sniega raketes un slēpes šajā laikā nepalīdzēs – sniegs vēl nav sagūlis un pārvietoties pa to gluži vai neiespējami, gājējs dažviet grimst līdz celim vai pat jostas vietai sniegā, ja ne vēl dziļāk, pie tam kāpjot kalnup, sniegs birst aizvien uz leju un rast kājām atbalstu nav viegli. Vārdu sakot – par kalnos došanos patreiz pat labāk nedomāt... Un ja ne par to, tad par ko? Labi, ka pirmajās dienās paspējām šur tur pakāpt! Nedaudz pa leduskritumiem Aržentjēras ledāja kanjonā, nedaudz arī augstāk kalnos. Bet ko tālāk? Kā lietderīgi pavadīt mācībām atvēlēto laiku? Esam trijatā: divi kursanti, Norberts no Austrijas un es, un mūsu instruktors – jauns un ļoti perspektīvs franču kāpējs, gidu skolas aspirants Manū, mūsu praktiskās apmācības vadītājs. Viņa automašīnā dodamies uz mācību klintīm, kas atrodas vairākus kilometrus ārā no Šamonī ielejas. Draitūlings? Klintis nav vertikālas, tāpēc tik pamatīgi nosnigušas, ka, lai tiktu pa tām uz augšu, gluži vai jālaužas un jārokas cauri sablīvēta sniega kupenām. Klintī iestrādātie āķi atrodami tikai ar grūtībām, pie tam ne visi, jo daļa no tiem iesaluši ledū. Kāpšanu apgrūtina arī tas, ka no augšas ik pa brīdim nobirst pa nelielai jauna sniega lavīniņai, kas neveiksmīgu mirkļa apstākļu dēļ var noraut arī kāpēju no klints. Joprojām snieg. Atpakaļceļā uz Šamonī nokļūstam palielā auto sastrēgumā – ceļš aizputināts, pāris vietās pāri tam nobrukušas nelielas svaiga sniega lavīnas. Automašīnu kolonna kustās tikai pateicoties jaudīgai sniega tīrīšanas mašīnai, kas brauc kolonnas priekšgalā. Pašā Šamonī sniega kārtas biezums jau pārsniedz 1 m atzīmi. Uz slavenās centra gājēju ieliņas cilvēki pārvietojas pa sniegā ieraktām tranšejām. Brīžos, kad debesis uz mirkli pavērās un atklāja virs pilsētiņas esošās kalnu smailes, tās izskatījās pārliecinoši nosnigušas – šeit kāpējiem kādu laiku nav ko darīt! Kā apliecinājums tam laiku pa laikam, līdz pat ielejas apakšai, noskan tālumā dzirdamie lavīnu dārdi. Vienojamies par tālāko plānu – doties turp, kur kāpt vēl ir iespējams. Kravājam mantas. Pirmais "izmēģinājuma" mērķis – Itālija, Aostas ielejas leduskritumi. Tie atrodas Alpu centrālās grēdas (un Monblāna masīva) dienvidaustrumu pusē. Jau agri dodamies ceļā un braucam cauri slavenajam Monblāna tunelim, kas ved no Šamonī ielejas Francijā uz Kurmaijeru Aostas ielejā Itālijā. Itālijas pusē laika apstākļi nedaudz labāki, un lai arī snieg, tomēr ne tik intensīvi kā Francijas pusē. Monblāna virsotne ietīta biezā mākoņa segā. Dienvidaustrumu pusē brīžiem mākoņi pašķiras ļaujot saulei apspīdēt sniega mirdzuma pilnās ielejas. Līdz vakara krēslai paspējam izkāpt divus ledus maršrutus, kuri ir aptuveni 100 m augsti, katrs savā nelielas ielejas gultnē esoša ceļa pusē. Sniega šeit krietni mazāk, tomēr vietās, kur ledus lāsteku siena nav vertikāla, nākas krietni papūlēties, lai varētu izbrist līdz nākošajam vertikālajam leduskrituma posmam. Vakara krēslā piepildās meteoroloģiskās prognozes paredzējums: arī Alpu kalnu Itālijas pusē snigšanas intensitāte pieaug un sniegputenis aizvien pieņemas spēkā. Dodamies atpakaļ uz Francijas pusi pat neiebraucot Šamonī – tālāk, projām no Alpiem, dienvidu virzienā. Manū sēž pie stūres un pa mobilo telefonu atskaitās FFME prezidentam Žanam Klodam Marmjē par mūsu šīsdienas gaitām un iespējamiem plāniem rītdienai. Marmjē kungs, ļoti pieredzējis un cienījams alpīnists, viens no starptautiskā brīvprātīgo alpīnisma instruktoru kursa iniciatoriem, ar padomu atbalsta mūsu kāpšanas vietu meklējumus. Dodamies pa ieleju lejup Lionas virzienā, tad nogriežamies atkal uz kalnu pusi – mūsu mērķis ir Augstās Savojas leduskritumi. Vēlu vakarā, pēc pamatīgas līkumošanas pa nelieliem kalnu ceļiem, iebraucam fantastiskā, naksnīgi krāšņi izgaismotā, viduslaiku nocietinājumu ieskautā klosterī, kas mūsdienās kalpo kā patvērums akurāt tādiem nogurušiem ceļiniekiem, kā mēs. Iekārtojamies plašā istabā un, neskatoties uz vēlo laiku, dodamies lūgt kaut ko vakariņām. Tiekam laipni aicināti pie galda un jau pēc neilga brīža esam stāvā sajūsmā par vēlajām vakariņām franču (savojiešu!) gaumē: ķirbju zupa ar tikko grauzdētiem baltmaizes grauzdiņiem, svaigi ceptas gaļas strēmelītes (paši tās cepam uz spirta lampiņas karsētas akmens plāksnes galda centrā) ar dārzeņiem un siera fondjū. Klāt tam nedaudz vīna. Brīdī, kad viss šķiet jau pievarēts... tiek pasniegta saldumu plate un... siera plate ar dažādiem sieriem, un vēl nedaudz vīna pie tās! :) Tāpat kā mūsu ēdienkarte, arī mūsu kāpšanas plāni šeit ir izsmalcināti: esam gatavi kāpt šīs apkārtnes labākos maršrutus, ja vien laika apstākļi būs tam labvēlīgi. Pirmās dienas mērķis ir ~180 m augsts leduskritums (īsts ledū sasalis ūdenskritums!), kas izveidojies nelielai upītes straumei krītot pāri lielākas upes malas kanjona klintīm. Piegājienā ejam kopā ar vēl diviem franču kāpējiem, līdz ar to nedaudz bažījamies par to, vai tikai mūsu maršruta izvēle un kāpšanas plāni nav pārāk līdzīgi. Ledus kāpšanā tā ir nopietna problēma, jo vienā maršrutā vienlaicīgi atrasties vairākiem kāpējiem, kur nu vēl vairākām kāpēju grupām, var būt ļoti bīstami: augšējā kāpēja cirtņu un dzelkšņu atšķeltie ledus gabali krīt lejup uzņemot lielu ātrumu un var nopietni traumēt apakšā stāvošos un kāpjošos cilvēkus. Bet nē, esam velti satraukušies, jo abi puiši nav sevišķi spēcīgi kāpēji un nolēmuši kāpt tikai mūsu izvēlētā leduskrituma pakājē, kas ir visai plata, tālākajā tā malā. Leduskrituma pamatne ir iespaidīgā platumā un mēs viens otram netraucēsim. Atstājam liekās mantas maršruta pakājē, iesildoties nedaudz pakāpjam bez virves. Šādai kāpšanai esmu daudz praktizējies arī šoziem Latvijā, jo ledus pie Amatas šogad labvēlīgu apstākļu dēļ sācis veidoties jau decembrī. Pēc iesildīšanās uzvelkam sistēmas, iesienamies virvju galos un dodamies augšup. Jau no pirmajiem metriem ledus siena kļūst stāva, bet ledus kondīcija ir perfekta, tas nav ne pārāk ciets, kā tad, kad ir ļoti zemas gaisa temperatūras, ne arī pārāk mīksts, lai gan laiks šodien visai silts. Dvēsele dzied! :) Šāda kāpšana ir baudas līmenī. Dodamies aizvien augstāk, attālinoties no ielejas gultnē, starp apsalušajiem akmeņiem, čalojošās upes. Jo augstāk kāpjam, jo leduskritums kļūst šaurāks. Un ne tikai šaurāks, bet arī plānāks, dažviet tajā ir palieli caurumi, kuros var nomanīt zem ledus esošās ūdens nomelninātās klintis. Trīs virvju garumus no sienas pakājes, dažus desmitus metru no leduskrituma augšas, iekārtojamies stacionārā stacijas vietā (klintī iedzīti šlamburāķi, kas savienoti ar ķēdi), kas izveidota uz pārkarenas melni nosūbējušas klints sienas ledus mēles kreisajā malā. Šeit stāvot, cauri ledus slānim var labi dzirdēt ūdens čalošanu starp klinti un tās ledus bruņām. Atkal pienākusi mana kārta kāpt pirmajam. No stacijas dodos ieslīpi pa diognāli augšup, uz leduskrituma centru, kur ledus šķiet biezāks, jo sākotnējā iecere kāpt, turoties pie klints un ledus "salaiduma" vietas, nav īsti laba – monolītā klints šeit ar ūdenskrituma straumi nopulēta tik gluda, ka tajā drošināšanas starpāķus neierīkot. Nekas cits neatliek, kā skrūvēt ledusāķus. Ar katru uz augšu kāpto metru ūdens šalkoņa zem ledus pieņemas spēkā. Nu jau labi saskatāmas kāpiena maršruta beigas – arī pēdējai stacijai jābūt uz klints sienas, vietā, kur no leduskrituma vertikālās daļas var iziet uz daudzmaz horizontāla plaukta. Katrs nākošais leduscirtņa cirtiens ledū atbalsojas ar aizvien dobjāku skaņu. Un ne tikai visā ielejā, bet visvairāk manās ausīs! Ledus kļūst aizvien plānāks. Straujā ūdens dunoņa zem tā... skaļāka! Pēc kārtējā leduscirtņa cirtiena zem tā saplaisājušais ledus sadrūp un... iebrūk leduskrituma iekšienē. Caur izbrukušo ledus caurumu atklājas tumšas zemledus ūdens straumes plūdums. Johaidī! Līdz augšai palikuši trīs-četri metri, bet ledus biezums šeit vietām ir tikai kādi 15-20 centimetri. Uzmanīgi un lēni, kā "kaķītis", taustos pa ledu augšup meklēdams vietas, kur cirtni un dzelkšņus iecirst ar pēc iespējas mazāku spēku. Melnais tukšums aiz ledus un tajā no augšas lejup krītošā ūdens straume biedē! Ledu pie klints saista tikai abpus nu jau tikai dažus metrus platās ledus mēles pie klints piesalušais ledus slānis. Gandrīz pie pašas ledus mēles augšas skatam paveras vairāk kā pusmetru plata plaisa starp ledu un klinti, tajā, no augšas lūkojoties, redzama melna bezdibeņa dzīle, kurā mutuļodams gāžas nelielās upītes ūdens. Daudz ūdens... Ir krietni jāsaņemas, lai pārkāptu pāri šai plaisai un uzkāptu uz plāna ledus klātajām klintīm, kas nevienmērīgi apsalušas virs nesasalstošās ūdens straumes. Šajā brīdī plānajam ledum nolūstot zem kāpēja svara, ir liels risks iekrist starp ledu un klinti: pat ja drošinātājs noturētu virves un apturētu kritienu, pat ja abas 8,1 mm diametra neilona leduskāpšanas drošināšanas virves izturētu rāvienu un netiktu pārgrieztas uz ūdens straumes uzasinātajām asajām ledus šķautnes malām, pat neilgi atrasties zem ledusaukstā krītošā ūdens spiediena būtu ārkārtīgi bīstami! Gaisa temperatūra ir kādi -2°C un pie tādas "peldēties" ūdenskritumā... Uh! (Iespējamība krist "klasiskā" virzienā, t.i. pāri leduskritumam, arī nepriecē, jo pēdējais ledusāķis plānā ledus dēļ ir ieskrūvēts metrus 5-6 zem manis!) Jāsaņemas! Pāris soļi un augšējā stacija sasniegta. Kāds atvieglinājums! Divi klinšu šlamburāķi ar ķēdi. Pašdrošināšana. Drošībā! Norberts un Manū seko, un Norbertam pat izdodas ielauzt plānā ledus slāni šaurajā pārejā – šodien te vairs neviens augšā netiktu... :) Kārtojamies uz došanos lejup. Trīs nolaišanās stacijas (izmantojam tās, kas ierīkotas leduskrituma kreisajā malā uz klintīm, un lai arī tāpēc katrs nolaidiens ir nedaudz ieslīps uz kreiso malu, tomēr nav jāatstāj ledū nekas no sava ekipējuma, pat ne palīgvirves cilpas klasiskajā Abalākova metodē) un esam lejā pie somām. Norberts vēlas iziet vēl vienu virvi pa apakšējā ledus sienu ar apakšējo drošināšanu un mums ar Manū nav pretenziju, jo līdz krēslai ir vēl kāds laiciņš un gājiens pa ielejas gultni līdz mašīnai, kas gaida mūs ceļa "kabatā", nav sevišķi tāls un grūts – taka ir jau iebrista. Atgriežamies viesu nama "klosterī" un pie sātīgām vakariņām apspriežam rītdienas plānus. Laiks kļūšot vēl siltāks un jau šonakt Augstajā Savojā gaisa temperatūra solās "iebraukt" plusos. Un tas nozīmē to, ka, kā redzējām šodien, ledus maršruti var kļūt bīstami. Rīt pēcpusdienā... Miniet, kas!? Pareizi, sniegputenis! Slapjš sniegs. Un daudz, pie tam, uz pāris dienām... Kā iespējamo kāpšanas objektu rītdienai Manū piedāvā ļoti savdabīgu, nepilnus 100 metrus augstu klints torni, kas atrodas netālu no mūsu nakšņošanas vietas un slejas pret mākoņiem taisni no mūžzaļa (lai arī patreiz dziļi piesniguša) egļu meža. Paspēsim izkāpt līdz sniegputeņa atnākšanai. Gatavojamies klintīm un iepakojam lielajās somās ledus "instrumentus", lai nākošā dienā pēc kāpiena atgriežoties, bez kavēšanās varam doties atpakaļ uz Šamonī. Rīta agrumā, protams, pēc lieliskas brokastu kafijas, no miestiņa centra dodamies uz turpat netālu esošo kalnu slēpošanas trasi un gar tās nobrauciena malu augšup. Aiz pāris līkumiem griežam mežā un brienam uz jau pa gabalu redzamā klinšu torņa pusi, kas kā savdabīgs un vientuļš nocietinājuma sargtornis slejas pāri smagi piesnigušo egļu galotnēm. Uz tā virsotni ved vairāki iespējamie maršruti, tomēr esam izraudzījušies ne to vienkāršāko, gluži pretēji, vienu no stāvākajiem, jo ne visi maršruti pašreiz ir kāpjami – vietās, kur klints nav vertikāla, to klāj sniegs un ledus. Mūsu izraudzītajā pusē klints izskatās daudzmaz tīra. Lai gan sākumā prasās pēc leduscirtņiem, to nav līdz, un nekas cits, kā gatavoties pamatīgai cīņai, neatliek. Norberts saka, ka nosnigušas klintis nav viņa "aicinājums", līdz ar to man nākas kāpt pirmo virvi, kuras sākumā klints nav īsti vertikāla. Kāpšana ir samocīti saspringta. Metrus sešpadsmit no zemes, stiepjoties, un ar pirkstiem meklējot atbalstu aizledojušā plaisā, pamats zem kājām pazūd un nākošajā mirklī jau lidoju lejup. Skaļa neartikulēta izelpa... Atsitos pret apsnigušu klints izcilni un sablīvētā sniega kupena mani glābj no nepatīkamiem sasitumiem. Pateicoties Norbertam un drošināšanas virvēm palieku karājoties dažus metrus virs zemes. Manū skaļi lamājas un ņirdz, bet ne tik daudz par manu kritienu, kā par to, ka kritiena brīdī bijis pagriezies pret mežu lai pačurātu, un šādi izpildoties esmu viņu "salecinājis" (kā Tīģeris Tigro Ēzelīti I-ā) un satrūkumā šis tas ir palaists šur tur, kur negribējās... Vārdu sakot, kopēja jautrība, neskatoties uz to, ka atkal jākāpj augšup. Kas gan cits atliek? :) Aizsalušajā plaisā tiek pielāgots frends ar garu cilpveida atsaiti, kuru izmantot kā atbalstu kājai, lai varētu aizsniegties līdz nākošajām aizķerēm. Aptuveni 30 m virs zemes iekšējā stūrī zem pārkares izveidoju staciju, tai pievienojot arī kādu parūsējušu, sen dziļi plaisā iedzītu klinšu āķi. Norberts un Manū seko un pēc krietna brīža abi, ar pārsalušām rokām, ir augšā. Nākošajā virvē ir jātiek pa labi ārā no iekšējā stūra, pāri gludai klints plāksnei, kas sadalīta ar diagonālu plaisu un tad pāri vēl vienai, aptuveni metru platai pārkarei. Virs tās ir nākošā stacija. Norberts mēģina tikt ārā no iekšējā stūra, bet neskatoties uz viņa palielo augumu, aizsniegties pāri malai, lai sasniegtu kādu lielāku aizķeri, neizdodas. Negribot norauties, viņš atgriežas atpakaļ stacijā. Manū piekabina manas sistēmas aizmugurē divas Black Diamond kāpnītes un smaidot rāda izgājiena virzienā – noderēšot! Nu, bet lūdzu, vienmēr laipni pakalpot... Neko darīt, karājoties pašdrošināšanā, stacijā izvingrinu un sasildu rokas, atdodu Norbertam novilkto silto jaku un dodos mēģinājumā pievarēt viņa tikko nepieveikto izgājienu. Neskatoties uz nelielo sabaidīšanos par iespējamo neveiksmi, pirmo izgājiena daļu izdodas veikt raiti, pielietojot kāpnītes kāju atbalstam. Tiesa gan, nākošie metri līdz pārkarei prasa krietni vairāk pūļu, nekā bija cerēts – plaisa ir ērta, lai tajā ieķertos rokām, bet kājām, kuras ieautas ne jau vasarīgās klinšu kurpēs, bet gan La Sportiva Nepal Top Extreem kalnu zābakos (ziema taču!) īsti labas atbalsta vietas atrast izdodas ar lielām grūtībām. Bet štrunts par kājām! Tās ir siltumā un var "pagaidīt", bet roku pirksti, p-p-p-irrrksti mežonīgi SALST! Kā glābjošs atvieglojums šajā situācijā ir kāpnītes, kuras var iekabināt zem pārkares iesistajā āķī. Tā ir iespēja daudzmaz stabili nostāties uz kājām un pamatīgi izvingrināt nosalušos pirkstus. Kopā ar sāpēm tajos atgriežas siltums! Īsu brīdi sajūta tāda, ka gribas ļoti, ļoti skaļi kliegt. Tomēr zinot to, ka pēc šīm sāpēm kādu brīdi pirksti ir perfekti kāpšanai, dodos tālāk. Pirmajām kāpnītēm seko otrās, pārkāpju uz tām, izkabinu pirmās un to vietā iekabinu atsaiti un sasaites virves. Sniedzos tālāk. Arī virs pārkares daži metri veicami ar mākslīgajiem atbalsta punktiem, tikai atšķirībā no pašas pārkares, tur vieta, kur iekabināt kāpnītes, jāizveido pašam. Frendi un ieliktņi ir tas, ko lietojam. Jāatrod tikai tiem piemērotas un drošas vietas. Ātri tas viss neiet. Lai arī gribētos pasteigties, virsroku ņem vēlme otrreiz likteni šodien neizaicināt un atturēties no vēl vienas iespējas "nolidot". Tas izdodas un otrā stacijas vieta tiek sasniegta ar nelieliem zaudējumiem – no salstošajiem pirkstiem "ķibinoties" tiek izmesta viena 60 cm Dyneema cilpa, kas no ~65 m augstuma neskarot klinti "daiļi noplanē" līdz pat klints staba pakājei. Ja nesāks snigt, pirms būsim atpakaļ uz zemes, atradīsim. Pēc neliela brīža, gan Norberts, gan Manū, šoreiz gan nevis brīvi kāpjot, bet pa nostiprinātu virves margu (bez kāpnītēm pārvarēt pārkari nebūtu nepavisam viegli) ir augšā un beidzot saņemu balvu par šo kāpienu – savu silto jaku un malku siltas kafijas no Manū termosa! Norberts bez liekas kavēšanās paņem visu nepieciešamo ekipējumu nākošajam kāpiena posmam un, mūsu laba vēlējumu pavadīts, dodas augšup. Izskatās, ka kāpšana viņam rit raiti un jau pēc neilga laika varam viņam sekot. Pa to laiku, kamēr kāpjam līdz klints virsotnei, apkārtējie meži vairs nav redzami, tie ietinas virmojoša sniega plīvurā. Stāvot tur, pašā augšā ir nereāla sajūta – viss visapkārt ir balts. Snieg. Laižamies pa virvēm lejup, izmantojot jau gatavas stacijas, kas ir citā uz augšu ejošajā ceļā, jo tas ir vairāk pārskatāms un staciju izvietojums tam izdevīgāks – tikai divas virves izvilkšanas un jau esam lejā. Meklējam un arī atrodam nokritušo cilpu un pusskriešus dodamies pa taku lejup – šovakar vēl plānojam atgriezties Šamonī. Gandrīz divi metri svaiga sniega Šamonī apkārtnē... Mūsu prombūtnes laikā nodegusi kāda liela ēka pašā Šamonī pilsētiņas centrā. Visapkārt iet lavīnas. Blakus ielejā viena pamatīga lavīna nonesusi vairākas mājas. Alpu atpūtas un ziemas sporta industrija ir daļēji paralizēta. Savukārt mēs esam atgriezušies, bet ne jau tāpēc, lai šeit paliktu. Dekorāciju un rekvizītu maiņā pirms trešā cēliena! Ir pilnīgi pārdrošs plāns: nomainām ekipējumu, visu, kas attiecas uz ledus kāpšanu, atstājot mūsu istabiņā zem gultām, papildinām somu saturu ar klinšu āķiem un āmuriem, citām virvēm un... portledžām (saliekamas platformas gulēšanai karājoties pie vertikālas sienas), un jau nākošajā rītā izbraucam, lai dotos vēl tālāk uz dienvidiem! Uz Verdonu! Lai gan šis vārds mums ar Norbertu vēl neko neizsaka, jo par Eiropas lielāko klinšu kanjonu esam vien dzirdējuši pagājušās vasaras kursā, nedaudz apgūstot kāpšanu ar mākslīgajiem atbalsta punktiem (Aid Climbing) tepat, Monblāna rajona mācību klintīs. Diena paiet sēžot automašīnā. Vakara krēslā iebraucam La Palud ciematiņā, kas vizuāli varētu atgādināt tādu miestiņu, no kura savulaik ceļu uz Versaļas pili uzsācis slavenais D’Artanjans. Apmetamies nelielā, tradicionāli – kāpēju apmeklētā viesu mājā pašā La Palud centrālajā (tirgus) laukumā, kurā ir vēsturiskais miestiņa centrs: septiņas viduslaiku stila ēkas, baznīca un akmenī cirta strūklaka, ciemata ūdens ņemšanas un veļas mazgāšanas vieta. Šeit vēsturiska elpa dveš no visa, kas vien var ko dvest... :) Pie vakariņu galda Manū mums sniedz īso kursu tajā, ko darīsim nākošajās dienās: mūsu rīcībā ir divas dienas kāpšanai, trešajā – atgriežamies Šamonī uz kursa noslēguma lekcijām. Lai arī Verdonā iespējamā kāpšana nav īsti tas, ko mums vajadzētu apgūt šajā kursa posmā (t.s. Big Wall - lielo sienu kāpšanai atvēlēts īpašs posms, šī gada pavasara beigās), tomēr tajā būs arī sava "rozīnīte": esam šeit ziemā, un lai arī dienas laikā gaisa temperatūra uzsilst līdz septiņiem astoņiem grādiem, naktī var būt krietni zem nulles, pie tam šeit valda ļoti spēcīgi vēji, kas var stipri apgrūtināt mūsu kāpšanu. Bet lielākā mācība, ko gūstam – kāpšanai vietu var atrast arī sniegputenī! :) Rīta dzestrajā gaisā virmo sīki mirguļojoši sniega kristāliņi. No La Palud ar mašīnu braucam pa līkumotu kalnu serpentīnu lejup līdz Verdonas upei. Iebraucam ceļa atzarā ar strupceļa zīmi. Ceļa galā pieparkojam auto tuvu klintij, izceļam visu iespaidīgā izmēra bagāžu (dzeramais ūdens vien 12 litri, un tas divām dienām uz trijiem nav daudz!), pārpakojamies un dodamies pa taku Samsona kuluāra virzienā. Šī vieta ir viena no skaistākajām un šaurākajām kanjona vietām, ar vertikālām klinšu sienām, kas pārsniedz 200 m augstumu. Ne tuvu katrs eiropietis zina, kādus skatus glabā šī Eiropas dabas "pērle" – Verdona. Daudziem eiropiešiem Verdonas vispār "nav", viņi daudz vairāk dzirdējuši par Amerikas Lielo Kanjonu...:) ...(Stāsta turpinājums lasāms p.p.a lapā www.adventurerace.lv un www.vx.lv)...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais