Prego! Prego!" jeb viesmīlība itāļu gaumē
|
Viktors U.LB.ERTS
|
Ātrs un makam saudzīgs brauciens uz Itāliju, kas savā ziņā līdzinājās tūristu desantam, tika īstenots novembra sākumā, kad "Ryanair"gaisa kuģi 17 latviešus, iekasējot no katra tikai 14 latus, caur Vāciju nogādāja otrā lielākajā Itālijas pilsētā Milānā. Pašā laikā apstākļos, gan strādājošajiem nav daudz nedz laika, nedz naudas, bet tomēr ir vēlme kaut uz brīdi izrauties no ierastās vides.
Saullēkts virs mākoņiem
Lidojumi uz Milānu sākās no Kauņas lidostas, jo pēc tam, kad aviokompānija "Ryanair" Rīgas vietā par savu bāzes vietu izvēlējās šo kaimiņzemes lidostu, no turiens samērā bieži var šauties gaisā uz vairākām Eiropas pilsētām par cenu, kas līdzinās nelielai maltītei kafejnīcā. Liepājniekiem pat nav būtiskas atšķirības, doties uz Rīgu vai Kauņu, tik vien kā pārdesmit kilometru vairāk jānoskrien pa Viļņas autobāni, kur var jozt ar ātrumu līdz 130 km/h, tā kā galamērķī var nokļūt pat ātrāk, nekā Rīgā.
Gaisā paceļamies vēl tumsā, lidmašīna pilna līdz pēdējai sēdvietai un "Boeing 737" modeļa gaisa kuģis uzņem kursu uz Vācijas lidostu "Weeze", ko nosacīti dēvē par galamērķi Diseldorfas tīkotājiem, lai gan šī pilsēta no no "Weeze"atrodas 70 kilometru attālumā.
Cilvēki lidmašīnā samiegojušies, dažs labs sāk atžirgt, kad debesu pamalē sārts sāk iekrāsoties saullēkts, un izmanto izdevību to vērot virs mākoņiem 10 km augstumā.
Pēc divu stundu dūkšanas gaisa kuģis lēzeni nolaižas Vācijā. Izrādās, ka "Weeze"lidostu daudzi izmanto arī, lai nokļūtu Beļģijā, kas atrodas tikai 30 km attālumā. Mums gan vēl trīs stundas jāgaida reiss uz Milānu.
Pārliecinājāmies, ka no valsts darbiniekiem atkarīgs arī iespaids par pašu valsti. Tādēļ vairākiem ceļotājiem, kuri Vācijā ieradās pirmoreiz, var nebūt labu vārdu, ko teikt par šo valsti. Tikai divu policistu dēļ. No skata - kā tēvam un dēlam, viņiem abiem, ar diezgan nicinošu un augstprātīgu sejas izteiksmi, radās vēlme dažu ceļotāju pases iestūķēt savu bikšu aizmugurējā kabatā un veikt papildus pārbaudi, kas pati par sevi būtu normāla prakse. Ja vien vācu policista tēlu nebojātu skats, kā vīriešu dzimtas varas pārstāvis gluži kā laborants kašājas pa sieviešu veļu un higiēnas precēm, lai gan varēja šai pārbaudei pieaicināt netālu esošo daiļā dzimuma kolēģi. Rezultātā viņi atrada pārkāpumu - desas gabalu, kas, lūk, neesot vakuumiepakojumā, tādēļ tika ielidināts gružkastē. Tik citā somā tādu pašu desas gabalu gan atstāja. Vācu pedantismam neraksturīga nekonsekvence.
Kņada taksometru stāvvietā
"Tas ir skaists lidojums, " jau iepriekš sacīja tie, kas lidojuši uz Milānu, jo gaisa kuģu ceļš ved pāri neaprakstāmi skaisto, apsnigušo Alpu kalnu virsotnēm. Šādu iespēju pasažieri prata novērtēt, un lidmašīnā virs kalniem foto un videotehnika rūca un zibēja gluži kā politiķu preses konferencēs.
Tūlīt jau klāt bija Bergamo lidosta, no kuras Milāna ar autobusu sasniedzama stundas laikā. Pirmie iespaidi nav nekādi sajūsminoši. Ļoti intensīva satiksme, transportlīdzekļu pārpilnība, sastrēgumi. Uzreiz kļūst skaidrs, ka pašiem ar automašīnu tur nebūtu vērts braukt.Ja ņem vērā, ka orientēties šajā lielpilsētā nav nemaz tik vienkārši. Paši apjukām, kad izkāpām pie centrālās stacijas. Jo pēc internetā atrastās kartes bija grūti saprast, kur atrodas katra debespuse. Pēc apmēram stundas maldīšanās nolēmām ņemt talkā taksometru, kas izrādījās pareiza izvēle, jo meklētā viesnīca izrādījās patālu un paši būtu maldījušies vēl vismaz stundas divas. Toties takšu stāvvietā sacēlām pamatīgu kņadu, jo ne katru dienu ierodas uzreiz 17 klienti. "Prego, prego!"laipni smaidīdami sauca melnīgsnējie taksisti, kamēr visi nebijām iestūķēti piecās automašīnās. Brauciens uz viesnīcu katram izmaksāja apmēram trīs eiro. Uz atvadām viena latvju zeltene vēlējās nofotografēties ar izskatīgo taksistu. Brīdināju, ka viņš par to varētu prasīt naudu, un tā arī bija. Izdzirdējis, ka latviete grib "van pikčer", itālis it kā pa jokam gaisa pavicinājā tikko par braucienu saņemto 10 eiro banknoti. Taču viņu " nolika pie vietas"mazliet vecāks kolēģis, kurš kaut ko vietējā dialektā viņam skarbi pateica un tad ar laipnu smaidu aicināja latvieti viņiem pa vidu uz to pašu "van pikčer". "Italjano taksi!" paceļot īkšķi uz augšu, viņš uz atvadām uzsauca.
Viesnīcā"Hostel Greco", kas atrodas Džuzepes Ugolīni ielā, saņēmām sīkāku pilsētas karti, un nu ar autobusu un metro vizinājāmies pa pilsētu kā rutinēti milānieši. Laiku veltījām naksnīgās pilsētas apskatei, protams, apmeklējot slaveno Milānas doma laukumu un katedrāli. Gaisotni tobrīd īpašāku padarīju kāda itāļu novada tautastērpos ģērbtu dūdinieku defilē. Acīmredzot, viņi skandināja populāras melodijas, jo pat daža laba itāļu večiņa dziedāja līdzi un sita plaukstas ka prieks.
Toties nepatīkamus brīžus sagādāja uzbāzīgi melnādaini tēvaiņi, kuri bezmaz grūda rokās ziedus, karināja uz pleciem kaut kādus diegus, ko dēvēja par draudzības lentēm un pēc tam uzstājīgi prasīja "Manī, manī!"Pietika kādam pieliekties un pastiept roku baloža virzienā, kad tūlīt saujā iebira graudi. Un tad jau bez "manī"no viņiem vaļā netikt. Taču bijām brīdināti par šādiem gājieniem, tāpēc rīkojāmies kā ieteikts - ignorēt "manī" zēnus un pat nemēģināt runāt.
"Daudz baltu dieniņu" kalna galā
Nākamajā rītā pēc dažu stundu miega posāmies uz dzelzceļa staciju "Milano Cadorna", lai nokļūtu Alpu kalnu pakājē pie Komo ezera apmēram 50 kilometru attālumā. Viennozīmīgi visi atzinām, ka brauciens bija tā vērts. Ne tikai tādēļ, ka mums palaimējās ar laika apstākļiem un plus 18 grādu saulē vilkām nost rudens jakas. Jo tieši tur varēja izjust mums neierastās pasaules šarmu, itālisko kolorītu ar kalnos sabūvētajiem namiņiem un šaurajām ieliņām uz Alpu virsotņu fona, kas bija patīkama pārmaiņa pēc urbanizētās Milānas izstaigāšanas. Protams, skatienu piesaistīja arī cita veģetācija - palmas un koki ar oranžiem augļiem, kas vismaz mums likās, ka varētu būt hurma.
Par nelielu samaksu funikulieris mūs uzrāva 900 metru augstā kalnā, kur atrodas Brunates ciems. Pats brauciens vien bija piedzīvojums, jo funikulieris virzās diezgan stāvus, tādēļ asu izjūtu cienītājiem ir pašā laikā. Savukārt pašā kalna galā bijam iecerējuši latvisku rituālu - māsas sveikšanu 40 gadu jubilejā. Dziedot "Daudz baltu dieniņu" pasniedzām viņai itāļu torti ar iedegtām svecītēm - tā, lai šī dzimšanas diena ilgi paliek atmiņā.
Savukārt lejā pie Komo ezera sirds ietrīsētos makšķerniekiem, kad viņi ieraudzītu, kā ūdenī pie paša krasta, kur no tūristiem maizi diedelē pīles un gulbji, vienā mierā peld brangas zivis, kuras arī skrubināja ūdenī iemestās maizes drupačas.
Atpakaļ uz Milānu devāmies ar divstāvīgu vilcienu. Pa ceļam kontrolieris arī izturējās saudzīgi. Redzot, ka biļetes nav validētas visai grupai viņš vienkārši pasmaidīja, ieplēsa tās un ļāva braukt tālāk. Jo mēs vienkārši nevarējām atrast biļešu automātus, kur braucienu apstiprināt. Bet izrādījās, ka tie bijuši turpat uz perona.
Vēl brīdis Milānā, pēdējie pirkumi un vakarā "Ryanair" gaisa kuģis mūs rauj pāri skaisti izgaismotajai Milānai atpakaļceļā uz "Weeze"lidostu. Vācija mūs sagaida tumsā, miglā, spēcīgā lietū. Pirms nolaišanās lidmašīnu spēcīgi drebina. Pat līdzās sēdošie itāļu jaunieši, kuri visu ceļu bezbēdīgi smējās un trieca jokus, apklust. "Turbulento?" viens no viņiem bažīgi pavaicā. Tomēr apkalpe irlīmenī, un lidaparāts veiksmīgi trāpa uz skrejceļa.
Septiņas nakts stundas lidostā un no rīta jau sēžamies reisā uz Kauņu. Šoreiz bez aizķeršanās, jo desu nīdēju pārīti no policistu cilts nomainījuši citi kolēģi, kas uzvedās ļoti korekti. Un tad jau mājās atgriežamies labā noskaņojumā.
UZZIŅAI
*Automašīnas novietošana Kauņas lidostas stāvvietā izmaksā trīs latus par diennakti.
*Autobusa biļete uz Milānu un atpakaļ no Bergamo - 14 eiro.
*24 stundu biļete tramvajam, autobusam, metro Milānā maksā 3 eiro.
*Vilciens uz Como Lago brauc apmēram stundu, vienā virzienā biļete maksā 3,60 eiro.
*Funikulieris uz Brunati - 4,99 eiro par braucienu turp un atpakaļ.
*" Prego!"latviski nozīmē "Lūdzu!", "Grazie!"- "Paldies!"