Ar velosipēdu šķērsojot Turciju

  • 2 min lasīšanai
Ievada vietā Doma par ceļojumu pa Turciju dzima nejauši. Sakarā ar paredzamo darba beigšanos, domāju, kur varētu lēti un silti paceļot ar velosipēdu. Skatoties kartē un Airbaltic cenās, pieņēmu lēmumu doties uz Stambulu. Iegādājos biļetes (Rīga – Stambula – Rīga kopā ar velosipēdu – 125 Ls) Pēc tam meklēju informāciju par Turciju – galvenokārt internetā. Laika apstākļi, hoteļu cenas, vilcienu saraksti. Velosipēdu aprīkoju ar bagāžnieku, dubļusargiem un lampiņām. Mantas minimāli – tik vien lai salien mugursomā, kuru nostiprinu uz bagāžnieka. Ričuku jau laicīgi iepakoju velo kastē. Skaidri ir zināms, ka man ir biļetes uz Stambulu 29. oktobrī, bet uz Rīgu 11. novembrī, pārējais vēl nav skaidrs. Mērķis braucienam – iepazīt neEiropu, pabraukāt pa kalniem un meklēt piedzīvojumus. Dienasgrāmata, ko rakstīju katras dienas vakarā, dos nelielu priekšstatu par piedzīvoto un redzēto Turcijā. Nedaudz bildes, lai uzskatāmāk paradītu vietas un lietas. 1. diena (29. oktobris) Pulksten 14.00 ielidoju vienā no lielākajām pasaules pilsētām. Stambulas Attaturka lidosta pārsteidz ar savu plašumu un personālu ar mutes aizsargiem. Izeju pasu kontroli, kur man tiek iespiests zīmogs – pirmo reizi esmu Turcijā. Pēc nelielas minstināšanās un gaidīšanas, redzu, ka trīs turki stumj manu iepakoto velosipēdu, rādu, (jo runāt nav jēgas) ka tas ir mans – un pēc brīža jau stumju savu lielo kasti uz izeju. Pa ceļam bankomātā izņemu 500 turku liras un informācijas centrā pajautāju Stambulas karti. Tur pat pie lidostas ieejas, sāku skrūvēt kopā savu ceļabiedru. Ir karsts. Lidojumu Scott’s ir izturējis lieliski, tikai nelielu skrambu ieguvis. Ir pagājusi nepilna stunda Turcijā, kad jau sāku saprast, ka esmu ievērojama persona – daudzi mani vēro, kāds izlasa – Hawaii un es pasmaidu. Nedaudz pēc 15tiem esmu gatavs saviem pirmajiem metriem pa Stambulu. Vairs nav tiks silts, kā šķita sākumā, tomēr ar vasaras formu ir OK. Cenšos izvairīties no autobāņiem, nomaldos, līkumoju. Šoks – visur, visi nesās, daudz viadukti, kartei mērogs nekāds, tādēļ cenšos braukt pēc izjūtām. Dažas apstāšanās un foto līdz prāmju piestātnei. Atrodu īsto prāmi, kurš kursē uz Haydarpašas staciju Āzijā. Cilvēki stāv apkārt un brīnās par mani – daži sūta savus bērnus kopā ar mani nofotografēties. Jūtos kā pērtiķis zoodārzā. Ir jau 17.00 un es ar velo tieku uz prāmja. 1,5 liras un 30 minūtēs esmu nokļuvis Āzijā. Ir jau tumšs, virzienu uz rezervēto hosteli, zinu, bet konkrētu adresi gan ne. Stambulas Āzijas daļas kartes man nav, ko gan ātri atrisinu, to nopērkot grāmatnīcā. Man par prieku, tur arī daži runāja ar mani angliski. Datorā man laipni parāda, kur atrodas mans hostelis. Piecu minūšu laikā nokļūstu līdz savām naktsmājām, man ierāda gultu astoņvietīgā istabā. Esmu vienīgais un man blakus varēs stāvēt mans ričuks. Saģērbjos siltāk, atstāju savu ceļasomu un dodos ar velosipēdu pilsētā. Nu, jau pirmais šoks garām, sāku aprast ar satiksmes anarhiju un nesos uz MC Donaldu. Nu jā, angļu valoda te nav cieņā, tomēr kaut kā saprotamies un es iegūstu gribētās ēdamlietas (pat burgerus bez sīpoliem). Dodos tālāk uz Attaturka tiltu pār Bosfora šaurumu. Satiksme ļoti blīva, spraucos garām, līdz nonāku krastmalā, kura pārpildīta ar cilvēku masām. Ir Turcijas neatkarības diena un sākas 20 minūšu ilga uguņošana. Šķiet, ka viņus krīze nav skārusi, skaisti – cilvēki aplaudē un svilpj. Prieks, bet tomēr jūtos vientuļi. Tālāk nākas pat velo nest, lai tiktu garām automašīnām. Atkal maldos līdz tieku nobildēt vareno tiltu. Atpakaļ uz hosteli nu jau agresīvi braucu pa vidu ielai, jo nav variantu. Satiksme stāv, tas pat nav sastrēgums, visi vienkārši stāv, jo pabraukt nav iespējams. Jā, tagad saprotu, ko nozīmē nacionālie svētki pilsētā ar 11 miljoniem iedzīvotāju, kur visi vēlas nokļūt krastmalā. Tad nu es lavierēju starp auto un cilvēkiem, līdz beidzot nokļūstu līdz savām naktsmājām. Pirmie iespaidi – turki ir neliela auguma, tādēļ daudzi vēlas nofotografēties ar garu riteņbraucēju, tie, kuri māk kaut nedaudz angliski, jautā man kas es esmu un no kurienes nāku. Latviju pagaidām neviens nezin. Velosipēdistu nav, auto pagriezienus nerāda, ātrumu neievēro, bieži taurē. 1.dienas veikums: 53 km ; 3.16 h ; vidējais - 16km/h ; maksimālais – 51km/h Prāmis – 1,5 liras MC Donalds – 13,5 Hostelis – 22 Karte – 10 Apraksta turpinājumu varat lasīt - http://www.velomens.lv/2010/11/ar-velosipedu-skersojot-turciju.html


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais