Jaunais gads kopā ar 700 tūkstošiem trako

  • 6 min lasīšanai
Grūti pateikt, cik trakam ir jābūt cilvēkam, lai dažas dienas pirms gada beigām viņš izdomātu, ka Jaunais gads jāsvin kaut kur citur, nevis mājās radu un ģimenes lokā... Taču, iespējams, dažkārt krasas pārmaiņas ir laba lieta, un gada beigās patiešām tā vien izskatījās, ka dažu tūrisma firmu (tostarp arī "Impro") pēdējo dienu piedāvājumu izmantojis ne viens vien latvietis. Tad nu mēs, 37 tādi trakie, 28.decembra rītā devāmies uz Vīni. Protams, ja viens otrs būtu zinājis, ka tur Jauno gadu sagaidīs vēl 700 000 tādu pašu trako... Bet nu par visu pēc kārtas Fotografēšanās piedāvājumi Varšavā Braucot ļoti cilvēciskā tempā (stājoties ik pa divām trim stundām), Polijas galvaspilsētu sasniedzam pēc apmēram 12 stundu brauciena. Cik nu pa autobusa logu iespējams novērtēt, poļi savu pilsētu par godu svētkiem ir izrotājuši. Par to pārliecināmies arī vēlāk, kad, gides Antras mudināti, izlemjam doties pastaigāt pa centru - nedaudz spītējot tam, ka ir jau tumšs, māc nogurums un no gaisa nāk kaut kas līdzīgs lietus, slapja sniega un miglas apvienojumam. Ar ērtu tramvaju (! - biļetes maksā pāris zlotus, un no Prāgas rajona, kur izvietojusies viesnīcas FELIKSS;) pārdesmit minūšu laikā nonākam centrā, lai varētu izmest kādu līkumu pa vecpilsētu. Izkāpjot no tramvaja, mūs sagaida pirmais pārsteigums - ielu krustojumā uzstutēta milzu palma, kas izskatās visai savādi un diez vai varētu būt īsta. Taču mūsu ceļš ved no tās prom - pa skaisti izrotātu un izgaismotu ielu gar universitāti dodamies iekšā vecpilsētā. Te netrūkst ne izrotātu egļu, ne gaismas rotājumu, taču ielas gan ir patukšas. Un tomēr, gaidot tūristus, pa laukumu ar Varšavas simbolu Nāriņu klīst īsts un pienācīgi ģērbies poļu pans. Spriežam, kas viņš ir vai nu kāda kroga iekšāsaucējs jeb tūristu pievilinātājs, kurš par dažiem zlotiem ir gatavs fototografēties teju jebkurā pozā un smaidā zibina baltos zobus. Taču acīmredzot esam tik nosaluši, izsalkuši un noguruši, ka tomēr izlemjam šo piedāvājumu ignorēt un, apskatot vairākus ievērības cienīgus objektus (tostarp arī dzejnieka Mickeviča pieminekli) tomēr doties uz viesnīcu. Galu galā - rīt jāšķērso Čehija, daļa Austrijas un jātiek līdz Vīnei. To arī pēc kārtīgām poļu brokastīm (ar salātiem, siltajām un aukstajām uzkodām, kūkām un augļiem!) arī darām. Neparastais šopings Laiks mūs nelutina, taču, barucot komfortablā un siltā autobusā, šķiet, nevienu neuztrauc tas, ka apkārtne tinas miglā un Čehijā gar ceļa malām šur tur uzkritis sniegs - šķiet, visi sevi mierina ar domu, ka Austrija tomēr ir vairāk uz dienvidiem un tādēļ vien tur jābūt siltākam. Ar pāris ēšanas / atpūtas pieturvietām laimīgi esam tikuši līdz Čehijas - Austrijas robežai, un par godu šim faktam šoferīši mūs izmet pie kāda pierobežas kazino-kafejnīcas apvienojuma, lai paši varētu nomazgāt autobusu. Dzerot kafiju, ievērojam, ka mazliet tālāk izvietojies milzu izklaides komplekss, ko vēl eksotiskāku vērš uz jumta uzsēdinātie zaļie (acīmredzot jau plastmasas vai cita līdzīga materiāla) pūķi, kas ik pa brīdim izpūš dūmu strūklas. Tādēļ tiek pieņemts lēmums, ka tas viss jāaplūko tuvāk, vēl jo vairāk tādēļ, ka te vajadzētu būt tūristu tik iecienītajam "tax-free" veikalam, kur alkoholu, šokolādi, kafiju, smaržas u.c. vērtīgas lietas var dabūt par tīri saprātīgām naudiņām. Gide aiziet izlūkos un atgriežas ar ziņu, ka bijušā "tax-free" veikala vietā esot būvmateriālu bode. Esam mazliet vīlušies, taču nolemjam, ka kompensācijai vismaz jānobildē pūķi un iespaidīgās skulptūras, kas rotā kompleksa ieeju. Un intuīcija mūs nepieviļ - kamēr bildējamies, veras durvis un pa tām nāk ārā cilvēki ar džādu produktu pārpilniem ratiņiem... Urā!!! Visi metas uz autobusu pēc naudiņām, un lielais šopings var sākties! Vispār šādi veikali ir pašā laikā - staigājot pa Vīni, nebūs jāuztraucas par suvenīru (vismaz - ēdamu) iepirkšanu, bet slinkākie, kas šampanieti Jaunajam gadam nav paņēmuši no Rīgas, to var iepirkt šeit. *** Un tad jau arī mūs pēc kādiem 90 kilometriem sagaida ugunīs mirdzošā Austrijas galvaspilsēta, kuru šoreiz gan apbraucam pa maliņu, jo viesnīca "Stefānija", kas turpmākās trīs naktis būs mūsu naktsmājas, atrodas tā saucamajos "Vīnes mežos" apmēram 30 kilometrus aiz pilsētas. Kā iepērkas austrieši Nākamā diena sākas agri - ar Šēnbrunnas, Hundertvasera namu un pilsētas apskati. Te nu nav īpaši daudz ko stāstīt, jo šīs vietas katram Vīnes apmeklētājam jāredz pašam - tieši tāpat kā Stefana katedrāle, Vīnes opera, Ķeizara kapenes un citas ievērības cienīgie objekti. Un, tā kā ir 30. decembris - beidzamā darbdiena pirms Jaunā gada - nolemjam paskatīties, kā iepērkas austrieši. šā iemesla dēļ Antra mums parāda vienu no centrālajām iepirkumu ielām, kas stiepjas apmēram 4 kilometru garumā un kur pazīstamu un mazāk zināmu zīmolu veikali rindojas viens aiz otra. Nu,mīļie, šā skata dēļ vien bija vērts te pastaigāt: tā kā gandrīz visos veikalos ir pamatīgas (dažviet pat 70% atlaides), vīnieši un pilsētas viesi nodevušies trakam šopingam - dažbrīd aiziet pat tiktāl, ka smalkajos veikalos dāma viena otrai no rokām teju rauj ārā glītus džemperīšus un citus vērtīgus priekšmetus. Jautri... Taču lielajā trakumā viens otrs latvietis arī pamanījies sev iepirkt kaut ko jauku un noderīgu, un vēl iztukšot kādu karstvīna vai punša krūzīti, jo šādu lietu te netrūkst. Un tad jau pienācis laiks doties vakariņās (Nota Bene! - krodziņos vietas labāk rezervēt laikus un mans ieteikums būtu vakariņās ēst cepeti ar knēdeli vai knedliku, kas izmaksā apmēram 9 eiro). Super variants, īpaši vēl kopā ar jauno vīnu (nu jau jāsaka - pērnā rudens ražas). Tas ir garšīgs un, izdzerot kādus trīs kausiņus, spēj iedarboties nopietni - vietējo mūziķu pavadībā, kuri jau itin labi zina vienu otru latviešu dziesmu, no sirds izdziedāties un, protams, arī aizsūtīt vienu otru skarbu SMS, kam skaidrā prātā nepietika gribasspēka. Cūkas galva un Ričards Lauvassirds Pretēji no Rīgas atsūtītajai laika prognozei, debesis aizvien ir samākušās, taču - zemē, kur ir kalni, nekad neko nevar zināt. Un tā arī ir: tiklīdz esam aizbraukuši pārdesmit kilometrus no Vīnes, kur sākas Alpu piekalnes, debesis skaidrojas kā uz burvja mājienu. Tas nozīmē, ka Donavas ieleju - Kremsas, Dirnšteinas pilsētiņu un Melkas klosteri redzēsim visā krāšņumā. Un tagad arī top skaidrs, ko Štrauss gribējis pateikt ar savu "skaisto, zilo Donavu" - upe, kas Vīnē nebūt neizskatās skaista un zila, te ir pilnīgi citādāka. Pusotras stundas laikā apskatām Kremsu, kas, kā jau vecajā gadā pieklājas, ir kā izslaucīta - visi kārtīgie pilsoņi sēž dievkalpojumā un rosība sākas tikai ap kādiem pulksten 11 no rīta. Taču lielākā daļa veikalu šā vai tā ir slēgti, tādēļ dodamies tālāk - uz Dirnšteinu. Tās galvenais lepnums ir cietoksnis (jeb tā drupas), kas slejas kalna galā. Šeit senos, tālos laikos esot bijis ieslodzīts pats Anglijas karalis Ričards Lauvassirds... Romantiski! Pirms kāpšanas kalnā vēl izstaigājam pilsētiņu, kur mūs sagaida jauks piedzīvojums - Vecā gada pavadīšana kopā ar vietējiem iedzivotājiem. Izrādās, ka tā ir viņu tradīcija: katru gadu 31.decembra priekšpusdienā sapulcēties visiem kopā (šoreiz - laukumā pie ugunsdzēsēju depo), pamieloties ar vārītu cūkas galvu un citiem labumiem, uzdzerot jauno vīnu vai šņabīti. To savējiem uzsaucot vietējo krodziņu īpašnieki (nez, vai mūsējie arī to nevarētu?), jo vēlāk visi izklīdīs pa mājām. Un nekādu citu izklaižu te nav, jo tūrisma sezona ir beigusies, līdz ar to viss - krodziņi, veikali u.tml. - ir slēgts. Vietējie mūs uzņem bez jebkādām ierunām, un šķiet viņiem ir pat interesanti aprunāties ar tik tālu ceļu mērojušiem cilvēkiem un beigās pat sadziedāties... ;) Pēc tik jauka tusiņa uzkāpt kalnā vairs nav problēmu, un jāteic - tas bija to vērts kaut vai tādēļ, lai redzētu skatu, kāds paveras. Fantastiski! Tad vēl nedaudz laika atlicinām Melkas klosterim (tur gan vajadzētu pavadīt vismaz 2-3 un pat vairāk stundas!), klusībā pie sevis nosolot atgriezties Donavas ielejā, kad te ziedēs vai ienāksies aprikozes, lai nogaršotu slaveno aprikožu liķieri. No klasikas līdz GIPSY KINGS Kamēr tiekam līdz svētku vakariņu vietai, ir jau satumsis, tāpēc no kalna varam novērtēt Vīnes krāšņumu un iedomāties, kas mūs sagaida... Laimējas arī ar autobusa novietošanu - tas līdz svētku beigām mūs gaidīs pašā centrā pie Rātsnama, kur arī ir viena no centrālajām svinību vietām. Norunājam pēc Latvijas laika plkst.24 satikties pie lielās egles, lai iedzertu šampanieti par godu mūsu Jaunajam gadam un dodamies meklēt izklaides. To nu te netrūkst; ikvienā vecpilsētas laukumā uzslieta skatuve, uz kuras muzicē visdažādāko mūzikas stilu pārstāvji: pie Rātsnama skan fragmenti no operetēm un mūzikliem, mazliet tālāk kāda grupiņa visnotaļ aizrautīgi skandē 80. gadu hitus, vēl tālāk muzicē "Gipsy Kings", netālu no Stefana katedrāles klausītājus priecē kādas vietējās radiostacijas dīdžeji. Tātad - mūzika katrai gaumei un dvēseles noskaņojumam. Kad tas viss ir dzirdēts, dodamies uz pulcēšanās vietu, kur, mazliet mulsinot apkārtējos, visai vētraini tiek sagaidīts latviešu Jaunais gads, lai vēlāk mēģinātu doties uz laukumu pie Stefana katedrāles un dzirdēt, kā zvana Pumerins - 20 tonnu smagais katedrāles zvans, kas skan tikai divas reizes gadā. Taču vecpilsēta ir tik dzerošu, smejošu, kliedzošu un raķetes šaujošu cilvēku pārpilna, ka zvanu vienkārši nedzirdam... Toties par baltu velti esam izbaudījuši šampanieša SPA - vienam otram galva un jaka ir slapja... Tad vēl atceļā uz autobusu zem Habsburgu pils vārtu kupola par prieku sev un apkārtējiem uzdziedam "Bēdu manu,lielu bēdu", un droši var apgalvot - jaunais, 2007., Cūkas gads ir sagaidīts godam!!! Un ne velti sens ticējums vēsta: kā gadu sagaidīsi (respektīvi, ceļojot, dzerot, dziedot, smejoties un bučojoties), tā arī to pavadīsi... ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais