Java

Sintija Dāve 22.11.2010 15 min lasīšanai 61 foto

Mūsu mēnesi ilgā Āzijas ceļojuma laikā 2 nedēļas veltījām Indonēzijai (nedēļu Bali, nedēļu – Javai). Stāsts būs pamatā par Javas salu, jo, meklējot info savam ceļojumam, ar Bali problēmu nekādu nebija, ar Javu gan tik viegli negāja.

Plānojot un atsijājot mūs interesējošos objektus, aptuveni izkristalizējās maršruts: ar prāmi ceļamies pāri no Bali uz Javu, un tad jau secīgi virzienā no A uz R apskatam mūs interesējošos objektus: Ijen krāteri, Bromo vulkānu, Prambanan un Borobudur tempļus, kā arī tējas plantācijas netālu no Bogoras.

Pirmajam posmam izvēlējāmies privāto tūri 3 dienas / 2 naktis Bali – Ijen – Bromo – Surabaya. Googlē, protams, piedāvājumu ka biezs. Cenas un piedāvājuma attiecības izpētes rezultātā, izvēlējāmies http://www.bromoijentours.com. Cena vienam cilvēkam sanāca 209 USD un iekļauts bija transports ar šoferi un gidu, degvielas izmaksas, prāmja biļetes no Bali uz Javu, 4WD Bromo saullēkta tūre, ieejas biļetes, viesnīcas 2 naktīm ar brokastīm un transfērs uz Surabayas lidostu. Cena nedaudz svārstījās atkarībā no izvēlētajām viesnīcām, bet tā kā rezervāciju veicām diezgan vēlu, īpašas izvēles jau arī vairs nebija. Lai rezervāciju apstiprinātu, bija jāiemaksā 20% priekšapmaksa caur PayPal. Lai gan Tripadvisors un Google man nekādas labās atsauksmes par augstāk minēto kantori nesniedza, paļāvos uz slikto atsauksmju neesamību un tomēr paliku pie šī paša varianta, kas beigās izrādījās ļoti veiksmīga izvēle.

Tālāk mums bija nepieciešams lidojums no Surabayas uz Yogyakartu. AirAsia šai posmā nelido. Sakarīgākais piedāvājums tika atrasts no Lion Air pa ~ 50 USD no cilvēka. Garuda attiecīgajā datumā bija precīzi 5 reizes dārgāka. Diemžēl Lion Air mājas lapa spītīgi negribēja ņemt pretī nevienu no mūsu piedāvātajām maksājumu kartēm, tāpēc atlikām biļešu iegādi brīdim, kad būsim jau uz vietas Bali. Problēmas ar to nekādas neradās. Ubudā atradām kantori, kas pārdeva Lion Air biļetes un pa tādu pašu cenu arī tās nopirkām vien kādu nedēļu pirms paredzētās izlidošanas.

Yogyakartā norezervēju viesnīcu 2 naktīm pa labu cenu un ar labām atsauksmēm (27 USD par nakti DBL numuriņš ar brokastīm). Labi gan, ka pēdējā vakarā pirms došanās prom no Bali nočekoju mailu – izrādījās, ka 3 naktis pirms mūsu ierašanās, viesnīca ir nolikvidējusies. Nu ko, ķērām un grābām to, kas nu ātrumā bija pieejams – The Phoenix Hotel Yogyakarta – 5* pa ~80 USD DBL bez brokastīm (bija OK).

Tad vēl mājās esot ar AirAsia tika norezervēts lidojums posmā Yogyakarta – Jakarta (~30 LVL vienam) un viesnīca Bogorā - Novotel Bogor Golf Resort, 4* 76 USD DBL bez brokastīm. Ar to tad nu sagatavošanās posms bija beidzies.

1.diena

20.oktobra rītā mūs pie viesnīcas Bali jau gaidīja mūsu gids Miko ar šoferīti. Līdz Gilimanuk ostai braucām ap 4 h. No šejienes prāmis mūs pārcēla pāri uz Ketapang ostu Javā kādās 20 minūtēs, bet vēl tikpat bija jāgaida, kamēr varēsim tikt nost. Bez šaubām, tirgotāji mēģina piepelnīties arī šeit, piedāvājot saules brilles, Rolex un Swiss Army pulksteņus... Pirmo nakti palikām viesnīcā Watudodol Cottages (Banjuwangi apkaimē). Ja teritorija vēl bija vizuāli baudāma, tad istabiņas gan diezgan nekādas. Viesnīcas restorāns bija OK - rīsi ar vistu, olu un garnelēm, nūdeles ar jūras veltēm + dzērieni mums izmaksāja nepilnus 4 LVL. Garšīgi un porcijas lielas. Pirmais iespaids par Javas salu – arhitektūra vairs nav tik skaista kā Bali, ļoti daudz musulmaņu, ēdienkartes tikai vietējo valodā...

2.diena

Vēl pirms saullēkta izčekojamies no viesnīcas un dodamies Ijen krātera virzienā. Daļu ceļa braucam pa šoseju. Ceļa beigu posms, kas ved augšup kalnā ir pilnīgs off-road. Lēkājam pa sēdekļiem augšā – lejā. Pēdējais posms 3.2 km garumā jāiet ar kājām. Pa to pašu ceļu (brīžiem – taku) vietējie stiepj 70-80 kg (dažkārt līdz pat 100 kg) smagus sēra grozus. Cena par 1 nonesto kg ir 600 Rp (~15 santīmi). Jau pēc pirmajiem pārsimts metriem, par sevi liek manīt retinātais gaiss. Iet un runāt vienlaicīgi ir pagrūti. Kāpiens arī diezgan stāvs. Labi, ka vismaz nav karsti. Pēc 1.9 km nonākam pie sēra svēršanas stacijas, kur no krātera uznesto sēru čaļi nosver un par apliecinājumu tam pie lodziņa dabū kaut kādu lapiņu. Turpinām ceļu tālāk augšup uz krātera malu. Skati iespaidīgi – mākoņu dūmaka, apdeguši koki un krūmi, spilgti dzeltenais sērs grozos... sirreāli... Sasniedzot krātera malu, paveras fantastisks skats uz zilganzaļo sērskābes ezeru pašā krātera viducī. Nu tik iespaidīgi!!! Ja plānošanas procesā šaubījos, vai braukt uz šejieni, vai nē (lidostas te tuvumā nav, līdz ar to daudz laika jāpavada pārbraucienos mašīnā), tad nu šai mirklī ir skaidrs, ka bija vērts par visiem 500%!!! Mēs drīkstam kāpt tikai līdz krātera augšējai malai un tad drusciņ uz leju pa iekšmalu, bet līdz pašai lejai gan ne... nav jau brīnums – vietējo kāpiens pa šaurajām stāvajām taciņām ar smagajiem groziem jau tāpat ir gana bīstams, arī bez visādiem tūristiem, kas pa kājām maisās... Lejā pie paša skābes ezera ir atveres ar caurulēm, pa kurām šķidrais sērs tiek sūknēts ārā, tad tas tiek apsmidzināts ar ūdeni, kā rezultātā sacietē. Pēc tam to skalda gabalos un nes prom. No sēra gatavo kaut kādu pretinsektu līdzekli, ar ko apsmidzina rīsu laukus, taisa ziepes, asaru gāzi u.c. Kopā ir ap 1000 nesēju, bet vienlaicīgi strādā tikai 150. Sēra ietekmē, pēc kādu 10 gadu darba, šiem sākot izkrist zobi. Darbs izskatās fiziski ļoti smags... Tā nu kādu laiku vērojam vietējos viņu darba gaitās uz pasakaini skaistā vulkāna krātera fona, līdz vējš uz mūsu pusi sapūš dūmu mākoni un skats aizmiglojas. Sēra smaka arī jūtama daudz spēcīgāk. Seko ekstrēms kāpiens lejup. Stāvums nežēlīgs, kājas slīd un vismaz man liekas, ka iet ir daudz grūtāk kā virzienā uz augšu. Vietējie gan ļoti operatīvi mūs apdzen ar visiem smagajiem nesamajiem. Kaut kā jau nomokamies lejā, bet kājas gan tādas mīkstas pēc tam liekas.

Seko brauciens lejup pa to pašu fantastisko ceļu, tikai tagad vēl piedevām līst lietus. Labi, ka šoferītis izskatās gana pieredzējis un vieš zināmu drošības sajūtu. Pa ceļam piestājam apskatīt kafijas plantāciju, bet tā kā joprojām nedaudz līņā, ilgi neuzkavējamies. Turpmākās 8 h ar dažām pauzēm, braucam uz nākamo viesnīcu Cemara Indah Bromo, kas atrodas gandrīz pie paša Bromo vulkāna. Pa ceļam mūs patiesi uzjautrināja pašpasludinātie ielu regulētāji, kas apbruņojušies ar karodziņiem, zižļiem un svilpēm, mēģināja piepelnīties, regulējot satiksmi. Viesnīcā ierodamies jau pēc tumsas iestāšanās. Ceļa malās un pie viesnīcas te sastādītas eņģeļtaures, kas mūs sagaida ar neaprakstāmi jauku smaržu... Viesnīca, maigi sakot, ir nu ļoti vienkārša... Netā bildes var atrast pietiekami, lai rastu priekšstatu. Mēs palikām Deluxe numuriņā (cena atkarībā no sezonas svārstās 50-60 USD robežās). Vannas istaba bija ļoti nosacīta un izpaudās kā tualete, kur pie sienas piestiprināta duša. Bet galvenais, ka karstais ūdens bija pieejams. Izlietne bija istabiņas stūrī. Lielāko diskomfortu sagādāja segas pārvalku neesamība, bet kaut kā izlīdzējāmies, piesedzoties ar sorongām. Pie paša vulkāna atrodas tikai šī un vēl viena viesnīca – Lava view lodge, kas ir nedaudz labāka, bet diemžēl brīvu vietu tajā vairs nebija. Jārēķinās, ka šeit kalnos ir daudz vēsāks nekā lejā – dienā ap 15 grādiem, naktī ap 5, citreiz nokrīt līdz pat 0.

3.diena

Ceļamies 3 naktī, jo pus 4 jau jāizbrauc uz Bromo – Tengger – Semeru nacionālo parku. Pananjakan kalnā, no kura vērosim saullēktu, mūs ved ar grabošu 4x4 džipveidīgo. Braucam kādu ½ h pa tumsu. Kad tuvojamies virsotnei, sāk palikt nedaudz gaišāks. Līdz skatu laukumam jānoiet vēl kādi pārsimts metri caur bodītēm, kur tirgo karstu tēju, kūpošas kukurūzas vālītes, cimdus, šalles, cepures, zeķes – nu vienvārdsakot visu, ko nosaluši tūristi varētu vēlēties, lai sasildītos. Izīrē arī biezās jakas. Tauta jau sapulcējusies, bet pamanāmies dabūt izcilas vietas saullēkta sagaidīšanai. Ar katru mirkli paliek pa drusciņai gaišāks... Bromo, Semeru un Botok vulkāni, kurus sākumā tik vien varēja manīt kā nedaudz tumšākas ēnas kalderas viducī, ar katru mirkli, gaismas iekrāsoti, iegūst arvien noteiktākas aprises. Semeru vulkāns ir viens no Indonēzijas aktīvākajiem vulkāniem, taču tieši šai rītā tas ir pilnīgi mierīgs un neraida gaisā nevienu dūmu mutulīti. Toties visnotaļ aktīvi dūmo Bromo - 2329 m augsts vulkāns, kas izvirstot pie tēviem ir aizsūtījis savu augšdaļu. Batok vulkāns jau sen kā ir neaktīvs un tāpēc apaudzis ar zaļu villaini. Mākoņi ir nolaidušies vulkāniem pie kājām un krietni vien pastiprina sirreāli pārpasaulīgo sajūtu... Tveram katru mirkli un atraut skatienu no šī dabas brīnuma ir patiesi grūti...

Kad saule jau uzlekusi un mākoņi sāk pamazām rāpties augšup pa vulkānu nogāzēm, dodamies lejā, lai, šķērsojot Smilšu jūru, dotos kāpienā uz Bromo krāteri. Protams, vietējiem bizness atstrādāts. Ar džipu var piebraukt līdz noteiktai vietai – tālāk vai nu ar kājām vai pamaza zirdziņa mugurā. Izvēlamies pirmo variantu un vietējo pavadīti, kuri tik un tā laiku pa laikam mēģina mums kādu zirdziņu iešķiebt, dodamies iekšā mākoņu miglā. Skati neaprakstāmi – mākoņi, kas vēl no ielejas nav pacēlušies augšup, laiku pa laikam maina savu dislokācijas vietu un skatienam atsedz Pura Luhur Poten templi. Šis templis ir ļoti īpašs Tengeriešu kalniešu ciltīm. Kad Holandieši bija kolonizējuši Javas salu, darbam kafijas plantācijās vairumā tika ievesti musulmaņi un par vadošo reliģiju salā kļuva islāms. Vietējās ciltis, kas nevēlējās pievērsties islāmam, pārvācās augstāk kalnos un izveidoja savu kopienu, kas praktizē budisma, hinduisma un animisma reliģiju sajaukumu (šiem gan nav pretenzijas, ja viņus sauc par hinduistiem). Templī ik gadu notiek Kasado ceremonija, kuras laikā Bromo krāterī kā ziedojumi tiek mesti rīsi, augļi, dārzeņi, ziedi, mājlopi utt.

Tuvojoties krāterim, kāpiens kļūst arvien stāvāks un beigās vēl jāpārvar 250 pakāpieni līdz pašai krātera malai. Skati, bez šaubām, atkal ir iespaidīgi. Nelielā posmiņā ir norobežojums, kur tad arī pulcējas lielākā tautas daļa, lai pavērotu krātera iekšpusi un safočētu apkārtnes panorāmu... Drosmīgākie var doties pastaigā pa vietām šaurāku, vietām nedaudz platāku taciņu, kas ved pa pašu krātera malu... protams, kā lielākoties Āzijā – drošība ir katra paša rokās... Kaut kā nepameta sajūta, ka daži labi ekstrēmisti ir pamanījušies nolīst lejā, jo vietām izskatījās, ka pašā krātera vidū no akmentiņiem ir bijuši salikti vārdi, kas gan laika gaitā ir pajukuši...

Pēc vulkānu apskates dodamies atpakaļ uz viesnīcu brokastīs un savākt mantiņas. Un tad jau seko mūsu ceļš uz Surabayas lidostu, no kurienes lidosim uz Yogyakartu. Tā kā esam ļoti apmierināti ar mūsu gida un šofera darbu, iešķiebjam katram pa 10 USD, kas viņus padara manāmi laimīgus. Milzīgs prieks jau arī bija par mūsu šoferīti, kurš beidzot brauca tiešām normāli, atšķirība no pāris izmantotajiem baliešu šoferiem, kuri konstanti zāģēja ar 3.ātrumu.

Indonēzijā jāņem vērā, ka pirms katra lidojuma lidostā pie check-in ir jāsamaksā nodoklis (vietējiem reisiem 15 000 – 40 000 Rp, starptautiskajiem reisiem no Džakartas– 150 000 Rp, principā cenas atšķiras atkarībā no lidostas).

Ielidojam Yogyakartā (vietējie to sauc par Džogdžu). Šeit mums ir norezervēta tikai viesnīca, kas savukārt nozīmē, ka šoferis rītdienas braucienam uz tempļiem mums vēl jāatrod. Izejot laukā no termināļa, sarunājam šoferi, kam ir pietiekami liela mašīna, kas mūs visus 4 ar mūsu bagāžas kaudzi aizvedīs līdz viesnīcai, pa 60 000 Rp (~3 LVL). Pa ceļam šis piedāvājas būt arī par mūsu šoferi braucienam uz tempļiem pa 550 000 Rp un cenā iekļauts arī atpakaļceļš uz lidostu parītdien. Nezinu, kāds sestais prāts nostrādāja, kad uzreiz arī piekritām, jo principā sākotnēji bija doma aizlaist uz centru vakariņās un tur arī atrast šoferi. Pēc iečekošanās viesnīcā, bruņojušies ar karti, dodamies naksnīgajās Džogdžas ielās, taču ātri vien saprotam, ka attālumi, kas uz kartes nieks vien izskatās, patiesībā ir tīri pieklājīgi. Tā kā ir jau ap 10-iem vakarā un uz ielām sasēdušie vietējo bari, kas uz mums ar neslēptu interesi nolūkojas, nebūt nerada diez ko omulīgu sajūtu, izlemjam ķert taksi. To te ir daudz, tik šie ne nieka nerunā angliski. Bet tā nav problēma - parādam kartē, kur mums vajag tikt un par cenu vienojamies, parādot attiecīgu naudas zīmi (vidējā cena pa pilsētu bija 15 000 – 20 000 Rp). Tā nu nonākam Sultāna pils apkārtnē, taču kaut kā joprojām nevienu saprātīgu ēstuvi nemana. Vietām uz ielas no ratiņiem gan kaut ko aizdomīgu tirgo, bet tā kā domas dalās un diez ko cerīgi jau neizskatās, nolemjam meklēt ko labāku.

Kamēr prātojam, kurā virzienā doties, uzrodas velorikšas operators un piedāvājas mūs aizvest, kur mums vajag. Nu jā – ja vien mēs paši to zinātu... OK, riskējam un stāstam šim, ka gribam paēst, bet nu kādu normālu ēstuvi. Jā čalis zinot gan – vietējo, bet labu. Pa 10 000 Rp (~ 1 USD) aizvedīšot. Tā kā velorikšas 2-vietīgas, tad dabūjam ņemt divas. Sākumā baudām savdabīgo braucienu, bet jo tālāk no izgaismotajām ielām tiekam un jo šaurākās, tumšākās un tukšākās ieliņās iebraucam, jo neomulīgāk sāk kļūt. Mūsu čalis kaut ko zem deguna bubina - everything closed... un kaut ko tādā garā, bet turpina braukt tik tālāk. Tad nu man prātā nāk domas, ka es taču steigā esmu paķērusi līdzi visu naudu, pases, kredītkartes... sāku arī prātot, ka ja nu šie mūs grib aplaupīt, tad ar šitiem diviem jau mēs tiktu galā, bet diez vai viņi būs tik stulbi – gan jau ved pie savējiem, kuri būs krietni vien prāvākā skaitā... nu jau esam nonākuši pilnīgā nomalē, kur redzami tikai vietējo ūķi – ēstuves te toč nekad nav bijušas... a ko darīt? Būtu stulbi prasīt, lai stājās nost un laiž mūs ārā – te jau mēs taksi nekad mūžā nedabūsim... Brīdī, kad jau gribu bļaut, lai mūs ved atpakaļ, izbraucam uz palielas ielas, kur izrādās tiešām atrodas pēc skata pieņemama ēstuve. Lieki teikt, ka atvieglojuma sajūta bija milzīga... Par nožēlu ēstuves izskats bija maldinošs. Pasūtītās zupas apjoms bija vienkārši smieklīgs (nu kāda pus glāze varbūt), maize un garneles bija izbeigušās, bet rice with fried chicken rezultātā izrādījās čupiņa nebaudāmu rīsu ar eļļā pārvārītu izkaltušu vistas spārniņu. Nu viss, izmisums kombinācijā ar histēriskiem smiekliem, ņēma virsroku, ķērām taksi un devāmies uz McDonaldu, ko turpceļā bijām manījuši. Tā nu ap pusnakti padzinām badu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

4.diena

Labi vien, ka šoferis jau bija sarunāts, jo naksnīgajās Džogdžas ielās domāju, ka mums tas nebūtu izdevies. Tā nu 8 no rīta šis mūs sagaidīja pie viesnīcas, lai vestu uz Borobudur templi. Šis templis ir celts 9.gs.un ir visvairāk apmeklētais objekts Indonēzijā. Tas ir arī lielākais budistu templis pasaulē un iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Templis ir izvietots kalnā un sastāv no 6 taisnstūra platformām un 3 apļveida terasēm, kas piramīdas formā izvietotas cita virs citas. Tās rotātas ar 2672 reljefiem paneļiem un 504 Budas statujām. Centrā atrodas stūpa. Tempļa pamatīgumu un apmērus ir grūti iemūžināt fotogrāfijās. Kā liecina turpat nopērkamās pastkartes, iespaidīgākie skati uz templi paveras no putna lidojuma. Ieejas maksa templī – 15 USD. Taču visvairāk mani šeit pārsteidza vietējo vēlme ar mums nofotografēties. Gandrīz vai uz katra soļa kāds nāca klāt un skolēnu fantāzija brīžiem bija fantastiska – viena kompānija teica, ka šiem skolā esot jāgatavo projekts un viņiem jāintervē cilvēki – tā nu viņi cītīgi blociņā pierakstīja mūsu atbildes uz jautājumiem, filmēja, fotografēja... jautri! Šoferis vēlāk pastāstīja, ka daudzi vietējie, kas atbraukuši apskatīt templi, tūristus bieži neredzot, tāpēc mēs viņiem tāda eksotika liekamies.

Pēc Borobudur apskates, tālāk devāmies uz lielāko hindu tempļu kompleksu Indonēzijā - Prambanan tempļiem. Tas ir 9.gs.celts hindu tempļu komplekss, kas arī iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Šie tempļi man vizuāli patika vēl labāk kā iepriekšējais. Ieeja šeit maksā 13 USD, studentiem – 7 USD.

Tā kā sagurums liek par sevi manīt, atsakāmies no Sultāna pils apmeklējuma un palūdzam mūsu šoferi aizvest mūs uz kādu lielveikalu pusdienās. Izvēle ir pareizā, jo Malioboro Mall augšējais stāvs ir veltīts ēstuvēm. Pa 3 LVL uz diviem pieēdamies 3 ēdienus (garneles kraukšķīgā garoziņā, siera bumbiņas, vista) ar rīsiem un salātiem. Pavazājamies pa veikaliem un tad jau arī braucām uz viesnīcu.

5.diena

Nākamajā rītā, kā runāts, pie viesnīcas mūs sagaidīja šoferis, kas nogādāja lidostā. Pēc aptuveni stundu ilga lidojuma, nolaižamies Džakartā. Pretēji ierastajam, taksisti gluži apkārt mums nespieto. Ar lielu kaulēšanos pa 370 000 Rp atrodam vienu, kas gatavs mūs aizvest uz Bogoru. Pēc kādas stundas esam mūsu viesnīcā Novotel Bogor Golf resort. Viesnīca nedaudz nepatīkami pārsteidz – dzīvē izskatās vecāka un nobružātāka kā bildēs viesnīcas mājas lapā, baseins darbojas tikai līdz 18:00. Taču tas ir sīkums salīdzinājumā ar personāla neprofesionalitāti un nespēju sadabūt mums taksi, tik vien informējot, ka visi takši ir aizņemti. Tikai pēc 15 minūšu bezjēdzīgas gaidīšanas un uzstājīgas transporta pieprasīšanas, tiekam informēti, ka principā jau viesnīca var nodrošināt arī transfēru (bez šaubām, par dubultu cenu)...

Tā kā ir jau vakars, dodamies uz Botanic Square tirdzniecības centru ar cerību dabūt tur vakariņas un transportu rītdienai. TC līdzīgs kā Džogdžā, ēstuves daudz un izvēle liela. Pēc vakariņām mēģinām sagādāt transportu, kas izrādās diezgan sarežģīts uzdevums. Pirmā problēma ir tā, ka lielākā daļa taksistu angliski nerunā vispār. Savukārt, tie, kas kaut cik saprot, ko mēs no viņiem gribam, nav diez ko ieinteresēti mūs visu dienu vadāt apkārt, jo izrādās šai pilsētelē vērojams takšu trūkums un visi baigi noslogotie. Principā zem 700 000 Rp neviens pat vispār nesāk runāt un arī pa šo cenu nav diez ko ieinteresēti. Kaut kā mūsu puiši, izmisuma vadīti, nonāk pie ģeniālas domas – aiziet uz lielveikala autosalonu, ar domu – nu ka nav, tad nav – varbūt pašiem mašīna jāīrē... Tur pagadās viens atsaucīgs vietējais, kurš par 500 000 Rp + degvielas izmaksas mums ir gatavs rītdienai saorganizēt angliski nerunājošu šoferi... Viņš arī, papildus mums interesējošām tējas plantācijām, iesaka apmeklēt safari, kas pa ceļam vien esot. Tā nu transports ir saorganizēts un mierīgu sirdi varam doties atpakaļ uz viesnīcu.

6.diena

No rīta mūs pamodina zvans no recepcijas – mūsu šoferis ir ieradies gandrīz stundu pirms norunātā laika... esot satraucies, ka nokavēšot... Puisis tiešām ne nieka angliski nesaprot, jo ja šim kāds jautājums rodas, viņš zvana lielveikala puisim un dod mums telefonu parunāt...

Dodamies uz Puncak pass un tur esošajām tējas plantācijām. Pa ceļam gandrīz iekļūstam avārijā. No mazas šķērsieliņas iznesās aizvēsturiska paskata BMW, kā rezultātā tieši mums priekšā saskrējās 3 mašīnas un 1 rolleris - mašīnu pasažieriem ta nekas, a rollerists aizlidoja normālu gabalu pa gaisu un piezemējās uz asfalta... labi, ka šim bija ķivere un labi, ka bija viens pats... Vizuāli izskatījās, ka normāli nodriskāja ādu no rokām un zoda, bet citādi nekas... Pirms tam jau vairakkārt ar šausmām vērojām, kā vietējie brauc pa ielām uz rolleriem - pa 3, pa 4 cilvēki + vēl bagāža rokās un pats labākais, ka bērni nosēdināti pašā priekšā bez ķiverēm... Izmisīgi mēģināju aizgaiņāt iztēles ainiņas, kā pēc tāda iekļūšanas avārijā te varētu izskatīties... Bet visvairāk mani fascinēja vietēji - kamēr cietušais šokā trīc uz asfalta, daži nāk un filmē šo ar mobilajiem telefoniem, citi šo nones nost no ceļa, lai pārējie var braukt tālāk... Nu katrā ziņā rolleristi ātri vien pamanījās nobloķēt visu ielu... Ātrie pārsteidzošā kārtā līdz sastrēgumam bija tikuši ļoti operatīvi, taču rolleristi neuzskatīja par vajadzīgu kaut mazākajā mērā atbrīvot viņiem ceļu... Skarbi!

Pēc ne pārāk jaukā piedzīvojuma, braucam uz Puncak pass, kur paveras burvīgi skati uz apkārtnē esošajām tējas plantācijām. Baudot apkārtējo ainavu, paēdam brokastis, un tad dodamies uz lielāko tējas plantāciju šai reģionā - Gunung Mas. Pēc pagājušā gada Taizemes tējas plantāciju apmeklējuma un dažādo zaļo tēju degustācijas man, kā lielai zaļās tējas cienītājai, nākas vilties, jo nopirkt šai plantācijā var tikai viena veida zaļo tēju (ir arī 3 veidu melnā tēja). Bet neskatoties uz to, skati tāpat ir gana jauki un beigās jau savu tēju es dabūju lielveikalā Bogorā un Bangkokā ķīniešu kvartālā.

Tālāk seko Taman Safari apmeklējums – nu super feini!!! Nedaudz gan žēl, ka mūsu šoferis nekādā veidā nelika mums saprast, ka pirms iebraukšanas nopērkamos burkānus un banānus varēs droši barot zvēriņiem, kas nāca klāt pie mašīnas un pat galvas bāza pa logiem iekšā, mēģinot ieraudzīt kur tad visi gardumi ir paslēpti... Nu tā viņi tur pieraduši – zebras, stirniņas, lamas, strausi, pērtiķīši, govjveidīgie ar milzīgiem ragiem, kaut kādas kalnu kazas utt. tur brīvi pastaigājas pa braucamo ceļu. Daļa dzīvnieku ir norobežoti vien ar nelieliem grāvīšiem vai uzbērumiem, lai gluži uz ceļa nelien – tostarp kamieļi, ziloņi, žirafes, degunradži u.c. – tie laikam klasificēti kā nedaudz bīstamie. Pilnībā norobežoti no pārējiem dzīvniekiem ir tikai lauvas, tīģeri un lāči. Iebraucot viņu teritorijā, mašīnu logi jātaisa ciet... Jebkurā gadījumā, ir iespaidīgi tik tuvu aplūkot daudzus dažādos dzīvnieciņus. Pēc brauciena mašīnā, nonākam parka centrālajā daļā, kur var doties uz dažādiem šoviem (delfīnu, jūras lauvu, plēsīgo putnu, ziloņu u.c.), apskatīt rāpuļu kolekciju, pērtiķus, krokodilus utt. Ir arī dažādas atrakcijas un karuseļi... Tā nu pavadām pēdējo dienu Javas salā.

Vakarā viesnīcā pasūtam transfēru uz lidostu, jo jāizbrauc jau 4 naktī.

7.diena

Pēdējais piliens negatīvajam iespaidam par viesnīcu un tās personālu ir tāds, ka šoferis pamanās pie stūres aizmigt... Par laimi mašīna uzbrauc lēzenai betona apmalei, kas sadala pretējās joslas, līdz ar to trieciens nav nekāds lielais, bet šoferis pat neuzskata par vajadzīgu izkāpt ārā un paskatīties, vai viss OK... turpina tik braukt tālāk... Pēdējās dienās šīs salas iedzīvotāji ir apņēmušies pabojāt mūsu iespaidu par sevi... Lidostā pie check-in ir jāmaksā izlidošanas nodoklis 150 000 Rp vienam cilvēkam. Pusi sagrabinām rūpijās, otru pusi savācam dolāros. Tas, ka 16.5 USD tiek noapaļoti uz 20 vēl tā kā būtu pieņemami, bet paziņojums, ka 1 un 5 USD banknotes netiek pieņemtas jau nu kļūst smieklīgs. Uz jautājumu kāpēc tā, čalis atbild, ka mazajām banknotēm esot sliktāks kurss un ja mēs gribam, paši varam iet uz banku naudu mainīt. Skaidrs, ka ar tādiem saukļiem var metāties, ja labi zin, ka visas bankas vēl ciet... Neko darīt, apmierinām šā vēlmi uzvārīties... Pēdējās rūpijas tiek notērētas Sarbucks. Nokļūstam līdz rindai, kur tiek pārbaudīta rokas bagāža pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms skanera paprasām puisim, vai ar kafiju var iet cauri. Šis saka – jā, no problem. Kad esam tikuši cauri, meitene otrā galā paziņo, ka šķidrumus tālāk nest nevar... Ļoti koordinēta rīcība... Nu nekas – vēl tik kāda pus stundiņa un sēžam jau lidmašīnā, lai lidotu tālāk uz Krabi. Šai brīdī priecājamies pamest Javu, lai dotos uz jau iepazīto un tūristiem tik draudzīgo Taizemi. Taču tikai pēc kāda laika sajutīsim patieso Javas salas pēcgaršu, kas ir atstājusi ļoti spēcīgu iespaidu kolekciju...

Nobeigumā varu teikt, ka Java ceļotājiem – pašdarbniekiem nav tik draudzīga (varbūt precīzāk būtu teikt – vienkārša) kā līdz šim apmeklētās Taizeme, Malaizija, Kambodža un Bali kaut vai tā viena iemesla dēļ, ka angliski sarunāties mēdz būt problēmas. Viesnīcu piedāvājums attiecīgās salas vietās nav diez ko plašs un ir vietas, kur viesnīcas pierastajās meklēšanas sistēmās nemaz nevar atrast. Arī kvalitāte pat 4 un 5 zvaigžņu viesnīcās var nebūt tāda kā gaidīts. Nākas izdarīt secinājumu, ka tūrisms šeit ir mazāk attīstīts. Tam gan ir neskaitāmi plusi, sākot ar to, ka Java ir lēta (brīžiem ļoti lēta), tūristu maz, un beidzot ar to, ka te ir iespējams noķert ļoti iespaidīgu emociju sajaukumu...

Ja gadās būt Bali, bet nav vēlme veltīt Javas apmeklējumam ilgāku laiku, noteikti ir vērts paņemt pāris dienu ekskursiju kaut vai tikai uz Ijen krāteri un Bromo vulkānu, tādas tur tiek piedāvātas katrā ceļojumu kantorī. Ja domājat, kur vēl ir vērts pabūt Indonēzijā, apsveriet domu apmeklēt Sulawesi (Tana Toraja) un Flores salas (t.sk.Komodo nacionālo parku). Ja pašiem slinkums plānot, arī šos galamērķus var dabūt kā gatavas ekskursijas no Bali.