The way back home is allways long. Euro trip noslēguma daļa.

  • 1 min lasīšanai
  • 14 foto
Sēdējām uz savām lielajām tūristu somām šosejas malā un bezcerīgi stopējām mašīnas.Bet tad pēc kādas stunas viena apstājās.Tas bija melnādains tālbraucēju šoferis, kurš īsti nesaprata angļu valodu un mēs savukārt nesapratām franču.Braucām kādu ceļa gabalu ar šo šoferi.Un pa brīdim apstājāmies automaģistrāles parkinga vietās, lai pārliecinātos, ka tur nav latviešu izcelsmes fūres, kas iespējams brauktu tieši uz Latviju.Pēc pāris parkingiem atradām lietuviešus.Bijām laimīgas...Tas bija ļoti iecietīgs šoferītis, jo takā diena bija silta un dzert gribējās daudz...mēs patērējām ūdeni litriem, bet uz tualeti gribējās nemazāk...:D:D:DViņš laipni apturēja fūri katrā parkinga vietā kur palūdzām.Vakars, lietuvietis visu dienu mums bija solījis pagatavot kārtīgas vakariņas(mūs pārsvarā baroja tālbraucēji).Vakariņās bija kartupeļi ar sardelēm.Vakars un vakariņas būtu tiešām izdevušās, ja...nenotiktu neliela nelaime... Kā jau visi tālbraucēji, arī šis vakariņas gatavoja uz tūrist gāzes balona...balons bija novietots itkā stabilā vietā.Kad es blakus smērēju maizītes, notika tas ko es neparedzēju...katls, kurā vārijās sardeles ar kartupeļiem, uzgāzās man tieši uz gājas...visā tās garumā...nežēlīgas sāpes...ātri metos prom..nokritu zemē.. un raudāju...Par laimi tika applaucēta tikai pēdas augšpuse, tieši zem sandales.Takā kājās man bija džinsas, tad tām nekas nebija.Turpinot ceļu gulēju fūrē...ar apbindētu, sāpošu kāju...gribēju mājās...Tā mēs divu dienu laikā nonācām līdz Francijas Vācijas robežai.Pa ceļam atkal lūkojāmies Lv mašīnas..Bet nekā...mēs palikām uz robežas gaidot bezcerīgi Lv mašīnu.Lietuvietis nebrauca uz Lietuvu...viņām nācās pabūt Vācijā pāris dienas un tikai tad uz LT.Mēs sēdējām uz robežas gaidot fūri ar kaut vai citiem LT numuriem.Bet nekā..brauca garām tikai francūži, beļģi, un rumāņi..galīgi garām.Kad atbindēju savu pēdu..paskatīties, kas tur un kā...rokas trīcēja, un ļoti sāpēja.Čūla bija milzīga... Pēc pāris stundām mums pabrauc garām LV mašīna un apstājas vietējā parkingā...neticēdamas pielēcām kājās...aizskrēju līdz šoferītim un jautāju vai Jūs uz Latviju.Un viņš samulsis atbildēja, ka jā...:D Viņš piekrita mūs nogādāt mājās..mūs Eiropas klaiņotājas..:D:D:D Vāciju, kas iepriekš mums šķita dārga zeme..., tagad Uģis(šoferis) mums parādīja kā vienu no lētākajām... iepirkāmies vietējā lielveikala angārā...sapirkāmies pārtiku ...ļoti daudz..jo mums šķita, ka tur dod visu pa velti.Kad aizgājām uz autiņu Uģis satika vēl vienu LV šofrīti, kurš bija kopā ar savu meitu.Viņš skatoties uz savu vēl nepilngadīgo bērnu noteica, ka pats savu meitu nekad nelaistu tādā avantūrā kādā bijām devušās mēs!:D:D Kad braucām uz Poliju..jau skaidri apzinājos to, ka pēc dienas vai divām būsim mājās...sajutu to jauko mājas smaržu vēl esot ļoti tālu no tām...pa ceļam vēl visādi starpgadījumi ar nolietu benzīnu Polijas autostāvvietā... Lai nebūtu mums vienām jāšķērso robeža lietū, Uģis bija jau kādu laiku meklējis LV fūri, kura dodas arī taisnā ceļā uz mājām...uz Latviju. Polijas Lietuvas robežu mēs šķērsojām katra savā mašīnā.Inese bija atslēgusies no pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem...bet es nespēju noticēt, ka no rīta būsim jau Latvijā, mājās... Iebraucot Latvijā uzausa saule...kā grandiozs noslēgums mūsu avantūrai...Bijām mājās...:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais