Egiptes dienasgramata

08.01.2007
12 min lasīšanai

Šis piezīmes izdarītas uz manu Ēģiptes ceļvežu marginālijām Nīlas kruīza laikā no 2006. gada 29. decembra līdz 2007. gada 7. janvārim. No Briseles uz Londonu devos ar vilcienu, tālāk uz Luksoru – ar Monarch Airlines, pa Nīlu kuģoju ar laineri Vikings III, ceļojumu izvēlējos interneta portālā www.lastminute.com, iegādājos caur aģentūru Discover Egypt. Šeit fiksētas manas personiskās izjūtas, attieksmes un piedzīvojumi. Necenšos ne detāli analizēt Ēģiptes kultūru, ne sniegt izsmeļošus padomus ceļotājiem, ne arī īpaši reklamēt kādu ceļojumu aģentūru. Iespējams, kādam var noderēt vai šķist ilustratīvs šeit pateiktais, varbūt – īsi pirms došanās līdzīgā ceļojumā, varbūt – klusībā sapņojot reiz tuvāk iepazīsties ar faraoniem un obeliskiem. Piektdiena, 29. decembris. Brisele – Londona Pēcpusdienā izraujamies no ziemas miegā dusošās eirokrātu citadeles Briseles un ar straujo Eurostar vilcienu mērojam ierasto divarpus stundas garo maršrutu uz Londonu. Pavakariņojam ar draudzeni Andu, kas jau 5 gadus strādā banku sektorā Londonā. Starp pagātnes atmiņām un grieķu salātiem Anda pastāsta par saviem Ēģiptes ceļojuma iespaidiem. Viņa brīdina no uzbāzīgajiem arābu tirgoņiem, krāpniekiem, viltīgiem taksistiem un neķītriem kamieļu ganiem. Uzmanīsimies. Sestdiena, 30.decembris. Daugavas vanagu nams – Gatvika – Luksora Agrs rīts latviešu Daugavas vanagu namā blakus Kensintona dārziem Londonā. Londonā nelīst, un ārā pārsteidzoši silts! Pirmssvētku sestdiena. Londona kustās tai neierasti lēnā tempā. Vilciens no Viktorijas stacijas līdz Gatvikas lidostai 14 māciņas per capita – nav lēta šī baņķieru, lielo pelnītāju un tērētāju pilsēta. Drošības procedūras lidostā izskatās nepārvaramas, bet britu metodiskums un organizētība padara tās relatīvi ātras un efektīvas. Tikai nekādu šķidrumu un gēlu! Lidmašīna uz Ēģipti kavējas pusstundu, bet kas gan ir pusstunda, salīdzinot ar Ēģiptes senās civilizācijas 5000 gadiem... Varam arī mazliet pagaidīt. Vēl tikai diena, un 2006. gads būs beidzies. Šis būs bijis bagāts ceļošanas gads – sākot ar jaunā gada ieskandināšanu ap Eiropas garāko egli (72m) Lisabonā, Portugālē, līdz Porto, Madridei, Salamankai, Valensijai, ikmēneša braucieniem no Briseles cauri Luksemburgai uz Strasbūru, Lieldienām Punta Kanas pieczvaigžņu kūrortā Dominikas Republikā, Eiropas Tautas Partijas kongresam Romā martā, Maljorkas salai maija sākumā, jūlija nogalei Igaunijas salās, Parīzei un Versaļai septembra sākumā, apmeklējot Londonu februārī un oktobrī, Taizemei un Kambodžai oktobrī un novembra sākumā, un tagad Ēģiptei jaunajā gadā. Rīt uz kuģa Luksorā savus dotumus izrādīs vēderdejotāja un kavēsimies aizmirstībā. Šādas vecgada nogales izjūtas šķiet laikam un vietai atbilstošas, jo esam noenkuroti tieši blakus pasaulslavenajam senās Ēģiptes civilizācijas kultūras un reliģijas epicentram – Luksoras templim. Divas sabiedrības Ēģiptē dzīvo paralēli, blakus viena otrai. Konservatīvā, patriarhālā, islamiskā sabiedrība un modernizētā, rietumnieciskā, progresīvā sabiedrība. Gan jāsaka, ka islams kā reliģija un dzīves orientējošais spēks pārdzīvo identitātes krīzi. Pēc visiem racionālajiem mēriem Eiropa aizsteigusies arābu pasaulei garām. Pēdējo reizi abas civilizācijas mērojās kā līdzīgs ar līdzīgu Ibn Sinas un arābu ciparu izgudrošanas laikā. Šobrīd „petrodolāri” apkalpo arābu elites ekskluzīvo dzīvesveidu, bet plašākas tautas masas grimst nabadzībā, bezdarbā, zaudē ilūzijas un spridzina Dvīņu torņus. Islama sabiedrība ir sašķelta, apjukusi, tai konfliktējoši orientieri. Zaudētāja attieksme. Pārsteidzoši ātrs un efektīvs serviss Luksoras lidostā pēc Monarch piezemēšanās – nekādu nepiedienīgu piedāvājumu, uzbāzīgu tirgoņu. Viss tīri, glīti, efektīvi. Tas uzreiz rada labu iespaidu. Kā Čērčils savulaik esot teicis, radīt labu pirmo iespaidu ir tikai viena iespēja. Cerams, ka šis iespaids pārāk nesabojāsies septiņu dienu garā Nīlas kruīza laikā. Svētdiena, 31. decembris. Tēbu nekropole – Memnona kolosi – Karaļu ieleja – Karalienes Hatchepsut templis – Karalieņu ieleja Agrs jo agrs rīts uz kuģa Vikings III, ziņkārīgi vietējo ēģiptiešu skatieni, autobuss un jau skatam pirmo šodienas atrakciju – majestātiskos, bet sejas mūsu ēras 28 gada zemestrīcē pazaudējušos Memnona kolosus. Memnons ir grieķu vārds, kurā pārkristīts seno ēģiptiešu faraons. Tā kā Eiropas kultūra celta uz grieķu un romiešu civilizāciju krāsmatām, līdz mūsu dienām saglabājies grieķu nosaukums. Vēsturi raksta uzvarētāji, kā smejies. Katru nākamo ievērojamo vietu apskatot, atmiņa ataust vidusskolā kultūras vēstures stundās savulaik apgūtais. Tagad tas viss savām acīm skatāms. Un interesanti – tas šķiet vēl varenāks, noslēpumaināks, brīnumaināks nekā savulaik caur stāstiem un grāmatām iztēlotais. Tēbu nekropole rāda, ka monumenti, kas celti mūžībai, arī ilgst mūžīgi. Ēģiptiešu monarhi – faraoni – vēlējās no mirstīgajiem paslēpties un sevi saglabāt uz mūžu mūžiem, jo ēģiptieši neticēja nāvei kā nebūtībai. Dažiem paveicās, dažiem ne. Esmu pārliecināts, ka Karaļu ieleja sevī slēpj ne vienu vien brīnumainu jaunu atklājumu, un 1922. gadā arheologa un piedzīvojumu meklētāja Howard Carter atklātās faraona Tutanhamona kapenes ir tikai vēl viens elements garākā atklājumu virtenē. Varbūt kaut ko jaunu atklās arī mūsu ģeodēzisti un arhitekti, kas Latvijā dzīvojošā franču arhitekta Deslandes vadībā jau vairākus gadus pēta un mērī piramīdas Ēģiptē. Ēģiptiešu gidi runā visās pasaules valodās – japāņu, krievu, itāļu, spāņu, angļu, franču. Tā kā tūrisms veido 85% Luksoras un ap 35% visas Ēģiptes ekonomikas, var uzskatāmi redzēt, kā pieprasījums veido piedāvājumu. Gidi runā labās svešvalodās, nav tikai sausi iekaluši savu tekstu. Pie Seti II kapenēm piedzīvojam pirmo pārbaudījumu ar ēģiptiešu dzeramnaudas (baksheesh) tradīciju. Par fotografēšanu kāds bārdains vietējais pieprasa ēģiptiešu naudiņas. Labi, ka vēl neesam neko samainījuši. Nav ko iedot. Manas laipni piešķirtās angļu smalknaudiņas viņš atraida. Kaut kā atkratāmies, bet mirklis tāds nepatīkams. Ļoti iespaidīgs ir karalienes Hatečepsutas templis. Optiska ilūzija, no attāluma tas izskatās krietni lielāks, nekā tuvumā pienākot. Daudz restaurācijas darbus veikuši poļu restauratori. Karaliene pieminekļos likusi sevi attēlot ar lieku bārdu, lai iekļautos patriarhālo monarhu tradīcijā. Ēģiptē pavisam 6 faraoni bijušas sievietes. Luksoras apkaime ir kā dzīva vēstures grāmata vai pasaules lielākais atvērtais muzejs. Kur vien skaties, paveras kāds templis, obelisks, pilons, kapenes vai kolonāde. Vakarā uz kuģa organizētas Vecgada svinības. Ēdiens garšīgs, krabīši lai, sevišķi ņammīgs – zemeņu deserts, bet atrakcijas diezgan klišejiskas un muļķīgas. Pēc vēderdejotājas uzstāšanās zūdam kokos, kaut Vecgada vakars, un uz kuģa paukšķ šampanietis. Pirmdiena, 2007. gada 1. janvāris. Luksoras templis – Karnakas templis – Smaržu veikals – Izbraucam Nīlā Agri ceļamies un dodamies uz blakus esošo Luksoras templi. Atkal likteņa ironija – labāk saglabājušās tās tempļa daļas, kuras bijušas apraktas zem vēsturiskā aizmirstības slāņa. Pa vidu templim iebūvēta mošeja, citu sienu atkal ar grafīti apzīmējuši kopti – agrīnie kristieši. Bet citādi templis ļoti viengabalains, harmonisks, kaut gluži neliels un tradicionāls. Interesanti, kā katra nākamā reliģija un civilizācija mēģinājusi sevi konstruēt un adaptēt uz iepriekšējo bāzes. Tāda hronoloģiska kontinuitāte. Kaut arī – kas gan tādās lielās līnijās varētu būt kopīgs polietiskajai Ēģiptes reliģijai un monoetiskajai kristietībai? Uz cita tempļa – Philae salā – vēlāk ieraudzīsim arī Maltiešu krustu, bet seno ēģiptiešu dievu sejas, kājas un rokas būs ikonoklastu kaltu apgānītas. Ne vienmēr iespējama plūstoša pāreja. Pakavējamies sfinksu alejā, kas savulaik stiepusies 3 km garuma starp Karnakas un Luksoras tempļiem. Tagad, protams, sfinksas dus vien kādu pārsimt metru garumā, pārējo to ceļu „aprijusi” pilsēta. Luksorā nav nekādu valdības vai akadēmisko institūciju, tāpēc vietējais kontingents lielākoties sastāv no paslinkiem zemniekiem un knapi vidusskolas beidzējiem. Tāda mazliet lumpeniska pilsēta. Bet marksistisko terminoloģiju laikam īsti nevajag vairs lietot, jo kopš prezidenta Nassera laikiem, Ēgipte no padomju "nometnes" neatgriezeniski nostājusies uz kapitālisma ceļa, saņemot daudzciparu amerikāņu strukturālo un attīstības palīdzību Karnakas templis ir milzīgs. Tas plešas hektāriem lielā teritorijā, kaut arī dažas tā daļas slikti saklabējušās. Pašā centrā slejas vairāk nekā 30 metrus augsts un 230 tonnas smags sarkanā granīta obelisks. Netrūkst teoriju par to, kā antīkie ēģiptieši ar savām celtniecības metodēm, materiāliem un instrumentiem to dabūjuši gatavu. Pasaules brīnums. Kaut arī ēģiptiešu sabiedrība ir konservatīva un visos ceļvežos rietumu tūristiem tiek atgādināts arābu vīriešus nekaitināt ar atkailinātām kājām un cieši piegulošiem krekliņiem, kādā krievu grupā pamanām dāmīti, kuras dēļ noteikti ēģiptiešiem vairojas nepareizie priekšstati par rietumu sievietēm. Rietumnieki uzskata, ka arābu sievietes tiek apspiestas, diskriminētas un noniecinātas. Ēģiptiešiem liekas, ka rietumu sievietes ir provocējošas, vaļīgas un koķetas. Bet kurai pusei vairāk taisnības? Vakarā izbraucam cauri Esnas slūžām, metrs katrā pusē kuģim. Kapteinis ir neizglītots arābu vīrs garā gallabiya – tradicionālajā ēģiptiešu tērpā –, bet katru Nīlas centimetru nakts vidū pārzina kā savu kabatu. Jūtamies drošās rokās. Otrdiena, 2. janvāris. Edfu templis – Kuģošana augšup pa Nīlu – Kom Ombo templis – „Dārgumu meklēšana” ēģiptiešu gaumē Edfu templis ir vislabāk saglabājušais antīkais monuments pasaulē, mūsu zinošais gids Osama paskaidro. Pēc kristietības pieņemšanas ēģiptiešu tempļu iemītnieki ar kaltu izkaluši ārā dievu rokas, kājas un sejas. Bailēs no dievu atriebības par viņu noliegšanu. Silda saule aiz pirmajiem piloniem. Arī ēģiptiešu sabiedrība, tāpat kā šodien, bijusi sadalīta sociālajos slāņos – valdošajā grupā, kurā ietilpa faraons, tā ģimene, pietuvinātās personas, kā arī priesteri, kuri amatu apvienošanas kārtībā bija arī profesionāļi – inženieri, mediķi, arhitekti, zinātnieki, un plašākās tautas masās. Edfu ir grieķu-romiešu civilizācijas piemineklis. To cēluši 170 gadus. Var manīt rūpību un precizitāti, ar kādu senie mākslinieki iegrebuši katru hieroglifu. Jo dienas, jo vairāk izprotam seno zīmējumu jēgu un semantiku. Fantastiski tā spēt „lasīt” senu kultūru uz tempļa sienām. Tempļa aplūkošana noslēdzas ar informatīvu National Geographic filmiņu par tempļa dzīvi un lomu senatnē. No mošejas atskan Allāha slavināšana, kamēr Vikings III lēnām atstāj Edfu. Garām kuģo laineris aiz lainera, spīd spoža Ēģiptes saule, un viegls svaigs vējiņš aiznes projām visas ikdienas rūpes un raizes. Domas beidzot sāk strādāt brīvdienu režīmā. Mūsu komanda vakara dārgumu meklēšanas sacensībās zaudēja, bet visiem bija jautri. Atradām vislielākos no dārgumiem – cilvēcību un draudzību... Trešdiena, 3. janvāris. Granīta raktuves – Nepabeigtais obelisks – Asuānas augstais dambis – Philae sala un templis – Papirusu veikals – Kamieļu pārgājiens – Nūbiešu ciemats – Dārglietu veikals Rīts sākas Asuānas granīta raktuvēs. Nē, nē, ne jau kā vergojot ar kaltu 30m zem zemes, bet tās aplūkojot. Rīta saulītē sakarsušo granīta bluķu piekājē spēlējas suņuku ģimene. Nepabeigtais obelisks, ja tas būtu pabeigts, būtu lielākais pasaulē – 43 metrus augsts un 1160 tonnas smags. Bet, to izcērtot, senie tēlnieki ievērojuši plaisu. Romieši pat sarkofāgu pēc tam nav varējuši izveidot, un tā nu obelisks palicis puscirsts. Lielākais obelisks pasaulē šobrīd grezno Sv. Pētera laukumu Romā – 31 metrus augsts, otrais – Karnakas templī – 29 metrus augsts. Luksoras tempļa otrs obelisks tagad grezno Place de la Concorde Parīzē, to 1830. gados francūžiem kā pateicību par arheoloģisko dārgumu izlaupīšanu uz Luvru dāsni dāvājis boksera vārdabrālis, Ēģiptes karalis Mohameds Ali. Interesanti, ka visus trīs pasaules augstākos obeliskus aizgājušajā gadā esmu redzējis un nofotografējis! Apciemojam Asuānas mazāko, britu celto dambi, un lielo, padomju inženieru un celtnieku ēģiptiešiem dāvāto. Lielais dambis, protams, varens, ūdens starpība starp vienu un otru dambja pusi ļoti iespaidīga. Asuānas lielais dambis būtu appludinājis daudzus tempļus un svētvietas, tāpēc UNESCO 1960. - 70. gados organizējusi liela mēroga glābšanas darbus, lai tempļus paceltu augstāk, virs dambja ūdens līmeņa. Maksājot par Ēģiptes tūristu vīzu 10 mārciņas, tūristi it kā vēl tagad atmaksājot Ēģiptes valdības ņemtos kredītus monumentu glābšanai. Vēl viens izglābtais kultūrvēstures piemineklis ir Philea sala un templis. Arī šis objekts ar rokas zāģiem sazāģēts gabalos un pārvests uz citu salu, lai tādējādi paglābtu to no nogrimšanas vēstures un ūdens muklājā... Kaut mūsu Staburagu Padomju Savienībā kāds būtu iedomājies šādi izglābt... Tūristu grupai neizpaliek brīvprātīgi obligātais papirusu veikala apmeklējums. Bet izvēle ir iespaidīga – teju 400 dažādi papirusa dizaini. Pat tādi, kuros savu vārdu var ierakstīt citādi valdniekiem atvēlētajā vietā. Diena pārbagāta ar aktivitātēm un iespaidiem. Dienas augtākais punkts laikam ir izjāde ar kamieli. Jāt uz kamieļa patiesībā ir vieglāk un jautrāk, nekā sākumā liekas. Taču viena zināma vieta vīrieša ķermenī mazliet jutīga gan pēc tam pāris dienas paliek... Visgrūtāk un riskantāk ir uzkāpt uz kamieļa un no tā tikt nost. Esot pat tādi gadījumi, ka kamieļu gani pēc jāšanas pieprasa papildus naudiņas par to, lai tiktu no tuksnešu dzīvnieka nost. Negribi lēkt no 2,5 metru augstuma, maksā ragā! Viena no mūsu grupas dāmītēm, laikam slima ar akrofobiju vai fobiju no kamieļiem, teju uzrāpusies, jau šausmām sejā prasās nost un mēro ceļu uz tuksnesi kājām. Apciemojam ēģiptiešu dienvidu kaimiņu – nūbiešu – ciematiņu. Tāpat kā Taizemes ziemeļos apciemotie „it kā” autentiskie ciemati, kuros „it kā” var vērot vietējo aborigēnu dzīvi, arī nūbiešu līdzinieki liek aizdomāties par tūrisma ētiku un ietekmi uz vietējo dzīvi un ikdienu. Neatstāj šaubas, ka īsti autentisks šis ciemats tomēr nav, un mazliet „sagatavots” kā tūrisma atrakcija. Gids stāsta, ka nūbieši nekad nelūdz dzeramnaudu, bet paši izvēlas dzīvot vienkārši un saskaņā ar gadu simtiem izstrādājušamies tradīcijām. Bet mūs sagaida un pavada diezgan agresīvi nūbiešu ubagi. Vai tad, ja tūristu industrija nebūtu šos cilvēkus ievilkusi savās peļņas lamatās, arī tad šis ciemats būtu mainījis savas paražas? Vai vērts maksāt par eksotiskas rietumnieciskas intereses apmierināšanu ar vietējo dzīvesveida varžveidīgu preperēšanu un pabāšanu zem tūristiskās intereses lupas? Cik daudz no vietējas kultūras esam gatavi ziedot uz sociālantropoloģiskās intereses upuru altāra? Lai gan mēģinu izvairīties no stereotipiem un klišejām, no Ēģiptes tomēr mājup pārvedīšu autentiska izskata ūdens pīpi – sheesha -- par 80 ēģiptiešu mārciņām, nokaulētām uz leju no 110, komplektā ar zemeņu un izslavēto divu ābolu tabaciņu. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu kopā ar draugiem, Ēģiptes iespaidus pārcilājot, kādu saldu dūmu ievilkt... Ceturtdiena, 4. janvāris. Abu Simbel – brauciens ar Felluca burulaivu – lorda Kičenera sala Ak, Dievs, cik grūti ir piecelties 3:30 no rīta – tieši tikos no migas jāraušas ārā, lai nenokavētu policijas konvoju, kas pavada tūristu autobusus uz maģisko Abu Simbel – klinšu tempļu kompleksu tuksneša malā pie Nassera ezera. Ap 6:30 mūs autobusā pamodina saullēkts virs tuksneša – nu, tiešām maģisks skats. Arī Abu Simbel abi tempļi – Ramzesa II un Dievietes Hatoras, kas novēlēts Ramzesa II sievas karalienes Nefertari piemiņai -- no 1970.-1981. gada ar UNESCO finansējumu ir izzāģēti no klints, pacelti metrus 60 augstāk jaunuzbērtā mākslīgā klintī un atvērti tūristiem un mākslas mīļotājiem par jaunu. Pēcpusdienā ar felluca burulaivu slīdam pār Nīlu uz Asuānas tuvumā esošo Kičenera saliņu. Bet vējš pilnīgi pazūd un rātno slīdējumu pārtrauc vilcējlaivas motora urdoņa. Saliņā lords Kičeners sastādījis ap 2500 dažādu eksotisko augu sugu. Botāniskajā dārzā ēģiptiešu puikas spēlē futbolu, satītas pusaudzes klačojas, ģimenes ietur pēcpusdienas pikniku. Ēģiptiešiem šķiet dīvaini, ka neprecēti cilvēki staigā, sadevušies rokās un, eiropiešu meitenes velk krekliņus bez lencītēm. Dažādas kultūras. Piektdiena, 5. janvāris. Nīla no Edfu caur Esnas slūžām uz Luksoru Islama nedēļas kalendārā – svētā diena, tāpat kā kristiešiem svētdiena. Ap 11 no rīta stāvam pie Esnas slūžām kad mūs no piektdienas rīta miega uzjundī muezzin skaņas – tie caur skaļruņiem pie mošejām sauc uz piektdienas katram krietnam islamticīgajam obligātajām lūgšanām un Allāha slavināšanām. Islama ticībai ir pieci pīlāri: Allāha kā visaugstākā svētā un pravieša Muhameda slavināšana, lūgšanas piecas reizes dienā, ziedojumu došana, Ramadāna atturības mēneša ievērošana un vismaz vienreiz dzīvē -- svētceļojums uz Meku. Mazliet gribas aprakstīt Ēģiptes baksheesh tradīciju. Pirmajās dienās tā tracina – visi ēģiptieši par mazāko pakalpojumu prasa dzeramnaudu. Bet, ja atceras, ka oficiāli valsts sektorā strādājošo alga ir ap 200 mārciņas mēnesī, un lielākā daļa vīriešu šeit strādā vismaz 2 darbos, lai palīdzētu savai ģimenei, var mazliet vairāk simpatizēties ar šķietami nekaunīgajiem un uzbāzīgajiem lūgumiem pēc naudiņas. Pasniedzot mazu baksheesh mūsu gidam Osamam, izrādās, ka viņš divus gadus dzīvojis un mācījies Beļģijā, Lēvenes katoļu universitātē. Apmaināmies ar patīkamiem iespaidiem par Briseles ikdienas dzīvi, izklaidēm, ikdienu un politiku. Man jau uzreiz patika Osama – jautrs, ļoti zinošs, profesionāls, ideāls gids. Mazliet paanalizējam tūrisma industriju Briselē, Londonā un Ēģiptē. Osama ir mūsējais, ne bin Ladens. Sestdiena, 6. janvāris. Luksora – lidosta – Gatvikas lidosta – Londona – Daugavas vanagu nams Diena iesākas slinki. Pirmo dienu nav nekur jāsteidzas. Mostamies ar skatu uz mūžīgi plūstošo Nīlu. Pēc brokastīm apmeklējam Mumificēšanas muzeju -- dažas mūmijas, arī kaķu un krokodilu, sāls un sveķi, ar ko apstrādāja mūmijas iebalzamēšanas procesā, instrumenti, ar ko izskrāpēja smadzenes un vēdera dobumu, dažas urnas sirdij, plaušām, zarnām. Var likties asiņaini, bet izglītojošie stendi un zīmējumi palīdz saprast seno ēģiptiešu domāšanu -- viņi uzskatīja, ka dzīve turpinās arī pēc fiziskā ķermeņa nāves un, iespējams pat, dvēsele atgriežas atpakaļ ķermenī, tāpēc arī tas jāsaglabā pēc iespējams atpazīstamākā kondīcijā. Bet mumificēšanas praksei bija arī prakstisks labums -- ēģiptieši daudz ko iemācījās par dzīvo būtņu anatomiju un attīstīja medicīnas sistēmu. Viņi mācējuši operēt kaulus, nervus, arī iekšējos orgānus. Tempļi bez sakrālās funkcijas kalpojuši arī kā medicīnas centri. Muzeja biļešu pārdevēja krāpj sevi, tūristus un valsti, pārdodot nomināli par puscenu lētākas biļetes par trīs ceturtdaļu no biļešu īstās cenas. Ēģiptē visi krāpjas, nospriežam. Pērkot hibisku tēju pat nemēģinu kaulēties un rezultātā droši vien samaksāju trīskāršu cenu. Pārdevējs man aiz muguras noņirdz par tādu tirgošanās bezmugurkaulainību un mīkstčaulību. Laikam šajā kultūrā novērtē tādu pircēju, kurš ir gudrs un zina preces īsto vērtību, nevis bezjēdzīgi pārmaksā. Vēl neesmu izpildījis divus priekšuzdevumus -- izsmēķējis vienu sheesha -- ūdenspīpi -- un iepircis dekoratīvos papirusus. Izvēlamies iepirkties Winter Palace -- smalka Luksoras viesnīcā, kur savulaik dzīvojuši arī angļu kriminālromantiķe Agata Kristi un franču dzejnieks Gistavs Flobērs. Šajos veikaliņos mūs neviens nemēģina apkrāpt, piespiest nopirkt ko negribētu, vai citādi apskādēt. Iepērkam papirusus vairumā, katram klāt mitoloģiskā sižeta skaidrojums un autentiskuma sertifikāts. Īsti, cerams, bet, ja arī nav, skaisti. Tikai lai neizirst. Papirusu muzeja iemācījāmies, kā atšķirt kvalitatīvu mantu no "pagrīdes ražojuma". Šitie ir tādi "uz robežas". Turpat blakus pasūtām ūdenspīpi -- teju par brīvu -- par 5 ēgiptiešu mārciņām, kas līdzinās kādiem 50 Latvijas santīmiem. Rīgā Kaljana kafejnīcā blakus Pulkvedim ūdenspīpe maksā ap 10 latiem! Jūrmalas pludmales restorānā Al Thome -- vēl traģiskāk. Jāievelk dziļš dūms... Un tā, saldkairajā ūdens pīpes veldzējumā gremdējoties, izskan mana Ēģiptes odiseja. Ar Dievu, islama pasaule. Allah Akhbar! (Lai slavēts Allāhs!) Svētdiena, 7. janvāris. Londona – Eurostar – Brisele ... Daugavas vanagu nams ir slēgts uz nakti, paliekam blakus esošajā viesnīcā pie Kensingtonas parka. Un miegs ir tik salds... Sapņoju par Kleopatru un skarabeja vaboli...

Egiptes dienasgramata

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem