Peru 2007. gada novembrī

Inntarrs Berrķis 20.11.2010 9 min lasīšanai 161 foto

Trīs gadus atliku stāsta rakstīšanu, bet redzot, ka ik pa laikam kāds manā galerijā aplūko fotogrāfijas no šī brauciena, nolēmu saņemties un arī kaut ko uzrakstīt.

Peru nokļuvu 2007. gada novembrī ar darbavietas gādību; veicām 2 nedēļas ilgu eksursiju pa dažādiem valsts nostūriem, kopumā lieliski pavadot laiku un daudzmaz veiksmīgi izvairoties no tūrisma banalitātēm, nu lielākoties.

Ielidojām galvaspilsētā Limā pēc 12 stundu tirpšanas 777. Boeingā, kurš izlidoja no Amsterdamas. Ieradāmies vakarā, un visai operatīvi ievācāmies vietējā „Sheraton” filiālē.

Lima ir milzīga pilsēta (8 miljoni), kurā gan nekā daudz uz ko skatīties nav. Ir centrs ar labi uzturētām koloniālā stila ēkām, un Miraflores - pabiezs rajons piektrastē (kur ir labs skats uz Kluso okeānu, šopings, ēstuves un tamlīdzīgi), tam blakus arī izklaides kvartāli – bet pārējā pilsēta ir diezgan paplukušu mājeļu nebeidzami virknējumi. Autotransporta lauvas tiesu veido lēti japāņu un korejiešu ražojumi, turklāt katrs sevi cienošais Pedro ir savu veco toijotu aprīkojis ar zilām cēlgāzes gaismiņām un skaņas signālu, kurš spēlē meldiņu. Žiguļi arī daži ir. Bruņumašīnas ielās atgādina, ka tomēr atrodies Dienvidamerikā. Lietus tur nelīst – toreiz, 2007. gada nogalē, pēdējo reizi fiksētais lietus bija 28 gadus atpakaļ. Toties no okeāna kāpj migla, kas tad arī palīdz eksistēt veģetācijai. Faktiski lielākā daļa no Klusā okēana piekrastes tur ir tuksnesis, ka tik ne daļa no tā paša slavenā Atakamas tuksneša. Runājot par izklaides kvartāliem – pēdējā vakarā pabiju striptīzbārā, bet sevišķu eksotiku kā austrumeiropietim tur nav ko gaidīt – vairums dejotāju izskatās slāviskas izcelsmes. Principā pirmā nakts bija interesantāka – laika maiņas (-7 h) dēļ miegs nenāca, un kad divatā ar kolēģi kāds litriņš no Amsterdamas lidostas dāsnā tax free veikalu sortimenta bija nokopts, tad ap pusdiviem izdomājām, ka ne jau sutināt viesnīcas pēļos esam puspasaulei pāri braukuši. Tā nu gājām ielās, bet nekā prātīga tur tuvumā nebija, vai arī nebija vairs vaļā; beigu beigās atradām vienu neuzkrītoši vaļā esošu „Alus bārs” tipa iestādi, kur bija pilns ar vietējo proletariātu. Tīri interesanti pavadījām tur dažas stundas – spāniski mēs nepratām, angliski neprata neviens no citiem, bet saprasties tomēr kaut kā izdevās ;) Krodzinieks mums bezmaz vai līdz grīdai klanījās, acīmredzot tūristi viņa iestādē iemaldās reti. Pret rītu bārā saradās publika, kas tā nelāgi glūnēja uz mūsu galdiņa pusi, tad arī nolēmām, ka būtu tā kā laiks ņemt vagu. Pakaļ neviens nenāca, un bez starpgadījumiem aizgājām atpakaļ uz viesnīcu; pa ceļam vēl pogainie piestāja un painteresējās, vai neesam nomaldījušies.

Nākamajā dienā ar busu maucām uz dienvidiem, kur plānā bija Balestas salu – putnu un jūras lauvu paradīzes apskatīšana un slaveno Naskas (Nazca) figūru aplūkošana. Parakasā, no kurienes laiva mūs vizināja uz minētajām salām, nekā īpaša nemanīju; bet salas bija interesantas; nekad nebiju tik daudz putnu vienuviet redzējis (protams, putnu sūdi arī tur klāj praktiski visu, ieskaitot dažu labu no snauduļojošiem jūras lauvēniem). Ornitologs neesmu, bet cik nu saprotu, lielākā daļa no tiem putnu bariem bija pelikāni un kormorani, kā arī vēl kaut kādi jūrasputni; Humbolta pingvīni arī bija. Tie pingvīni atstāja zināmā mērā saprātīgu būtņu iespaidu, jo šie laiku īsināja rotaļās – leca no klintsbluķa ar galvu pa priekšu ūdenī un pēc tam rāpās uz tās klints atpakaļ, lai atkārtotu, turklāt visai stingri ievērojot rindas kārtību šai procesā. Jūras lauvu kolnija arī visai vērā ņemama, un var tikai pabrīnīties, ka šie prasmīgie peldētāji, bet sauzemes dzīvei ne īpaši piemērotie dzīvnieki visnotaļ veikli kāpelē pa klintīm. Ceļā uz Balestas salām palaimējās arī redzēt vali savvaļā - nu vismaz asti.

Bijām arī Parakasas muzejā, kurā starp eksponātiem ievērojamākie bija ~8000 gadu vecas mūmijas un deformēti galvaskausi (ar nenormāli izstieptu pakauša daļu). Cik esmu manījis, netrūkst ļautiņu, kas uzskata, ka šie galvaskausi pieder kādai citai, varbūt pat ārpuszemes cilvēku sugai, bet man gan vispārpieņemtais skaidrojums, ka tā ir bijusi vienkārši pagaidām ne līdz galam izprotama tradīcija deformēt bērnu galvas, liekas reālāks.

Ietestējām arī pisco – vietējo plaši pieejamo šnapstveidīgo dzērienu, kas principā ir tas pats, kas itāļu grappa – no vīnogu pārpalikumiem dzīta ļerga. Neko, ir gana dzerams un reibinošs. Tā rezultātā lidojumu virs Naskas plakankalnes atceros varbūt ne tik skaidri, kā gribētos, toties biju viens no nedaudziem, kuram no kratīšanās nelielajā Cessna lidmašīnītē un pilota aeroakrobātikas paraugdemonstrējumi neizraisīja nelabumu :) Ir jau diezgan interesantas tās Naskas figūras, un jautājums, kas un kādā sakarā šādus tikai no augšas novērtējamus objektus ir veidojis, joprojām ir atklāts.

Nakšņojām Ikā (Ica), kur bija ļoti laba viesnīciņa, kurā cita starpā bija arī lieliskas brokastis, ar plašu svaigu un ļoooti gardu augļu sortimentu.

Atceļā uz Limu, braucot gar tuksnesīgo Klusā okeāna piekrasti, pierunājām šoferi izlaist mūs iemērkties okeānā; viņa raizes, ka ūdens, raugi, esot ļoti auksts, labi ja grādu 14, netika ņemtas vērā; nebija jau arī tiesa. Temperatūra bija visai pieņamama, šķiet, drīzāk 17-18 grādu tuvumā, un pelde bija ļoti patīkama.

Nākamajā dienā no Limas izlidojām uz Ikitosu (Iquitos), reģiona centru Peru ziemeļdaļā, Amazones augštecē. Ikitosa ir liela pilsēta, aptuveni 400 000 iedzīvotāju, kurā kā viens no nedaudzajiem apskates objektiem ir Gustava Eifeļa projektēta bleķa māja. Ikitosā nokļūt var tikai pa upi vai pa gaisu, neviens sauszemes ceļš to ar pārējo pasauli nesavieno.

Pēc uzturēšanās salīdzinoši vēsajā piekrastē iziešana sutīgajā Ikitosas gaisā(+36, gaisa mitrums virs 90%) bija jūtama pārmaiņa. Pie lidostas sakāpām visai amizantā transportlīdzeklī – koka autobusā, (no koka gan ir tikai virsbūve) kura maksimālais ātrums, šķiet, bija aptuveni 40 km/h, toties to pilnībā kompensēja iespaidīgais decibelu līmenis. Tiesa gan, visai haotiskajā satiksmē, no kuras 90% sastāda motorikšas un mopēdi, īpaši ātrāk tāpat nevar pabraukt.

Koka buss mūs aizveda līdz kuģu piestātnei, kurrāpāmies kuģītī un braucām kādas pāris stundas pa Amazoni līdz apmetnei, kuras apkārtnē pavadījām nākamās 3 dienas. Trāpījām salīdzinoši lepnā mītnē; kaut arī bija plānots mitināties džungļu lodžās bez elektrības, ar lāpām, moskītu tīkliem un tamlīdzīgu romantiku, tikām istabās ar kondicionētu gaisu, dušu un citām civilizācijas ērtībām, un baseinu pagalmā. Sākumā bijām gandrīz tā kā vīlušies, jo iztēlē jau bija uzburtas ainiņas par džungļu romantiku, tomēr jāteic, ka uzturoties vietā, kur dienā temperatūra ir ap 35-38 grādiem plusā komplektā ar gandrīz simtprocentīgu gaisa mitrumu (naktī temperatūra nokrīt vien par pāris grādiem), kondicionieris un duša tomēr ir tīkamas ekstras. Izvazājāmies pa džungļiem, kas bija visai iespaidīga padarīšana, pat neskatoties uz to, ka ar savu trokšņainumu ļoti samazinājām cerības kādu interesantu faunas pārstāvi ieraudzīt; tā arī neko diži vairāk par šādiem tādiem putniem un čūsku neredzējām, ja neskaita pieradinātu kapibaru – izmēros lielāko grauzēju sugas pārstāvi, kas principā atgādina kaut ko vidēju starp bebru un žurku, tikai krietna suņa lielumā. Viesojāmies pie vietējā dziednieka jeb curandero, kur mums tika izklārēts par visādu mežā atrodamo stādu pielietojumu; zināms, ka visvairāk mūs ieintriģēja daži labi ārstnieciski uzlējumi kā, piemēram, ingvera ļerga. Pēcāk arī Mazan ciematā kādā šķūnī uztankojāmies ar šāda tipa dzērieniem :)

Ļāva mums arī piraņas pamakšķerēt. Šajā nolūkā bija jāpabrauc drusku uz augšu pa Amazones pieteku/atteku labirintu; pašā Amazonē piraņas, vismaz, tajā galā neesot īpaši sastopamas, nepatīkot tām duļķainais ūdens (krasti ir mālaini, attiecīgi ūdens upē ir brūns un duļķains). Nonākuši upītē ar dzidrāku ūdeni, kas izskatījās melns, varējāmķerties pie makšķerēšanas. Process diezgan vienkāršs – izdalīja katram pa bambusa rīkstītei, kam piesieta makšķeraukla ar metāla pavadiņu un kārtīgu āķi; pludiņi un tamlīdzīgi pribambasi ir lieki. Uz āķa uzsprauž jēlas gaļas gabaliņu – kā ēsma līdzi bija paņemts pusspainis ar ~1-2 kubikcentimetru lielos gabaliņos sagrieztu jēlu gaļu – un met iekšā; kad jūt kādu kustību galā, tad velk ārā. Ja izvelk par ātru, tad var redzēt, ka gaļas gabals izrauts mošķim no mutes, ja par vēlu, tad pliks āķis. Mazliet iemanoties, gāja tīri labi, diezgan īsā laikā izcēlu piecus eksemplārus. Šie bija no sugas, kam iesārts vēders un izmēros tie nepārsniedza plaukstu; citas sugas piraņas, kas izaug prāvākas, dzīvojot citur un dziļāk. Nu, arī šitie mazie bija aplam neganti radījumi; āķi izņemt nebija viegls uzdevums, ņemot vērā, ka arī spuras ir asas, tādējādi apgrūtinot turēšanu, un negausīgā zivtele āķi cenšas ierīt aizvien dziļāk, pie tam izdodot skaņas, it kā rīstītos. No sakošanas izdevās izvairīties, uz spurām gan drusku sadūros. Pēcāk mums mūsu saķerto lomu arī uzcepa; garšoja jau itin parasti, aptuveni kā asarīši.

Apciemojām arī mūsu vietējā gida dzimto cilti yagua, kuri mums izrādīja, kā šie tur džunglī dzīvo. Laikam saviem apstākļiem tīri labi nopelna uz tūristu rēķina, tirgojot visādus suvenīrus un izklaidējot. Īsiņi viņi tur – vīrieši ir ap 150 cm, sievieši kārtīgam letiņam līdz elkonim.

No džungļiem atkal lidojām atpakaļ uz Limu, kur jau nākamjā rītā sēdāmies lidmašīnā uz Kusko (Cusco, Cuzco) – pilsētu kalnos valsts dienvidu daļā, kuras apkārtnē savulaik bijis inku civilizācijas centrs. Pirmā diena nebija viegla, aklimatizācija prasīja savu – Kusko atrodas vidēji ap 3300 metriem virs jūras līmeņa, kas izpaudās vieglā reibonī un mazliet apgrūtinātā elpošanā; taču jau nākamajā dienā organisms bija daudzmaz apradis un retinātais gaiss vairs lielas problēmas nesagādāja. Kas zin, varbūt kaut ko deva arī kokas lapu zelēšana – tās dažādos veidos tiek ieteiktas kā līdzeklis pret augstuma slimību. Principā lapās esošais kokaīns iedarbojas tonizējoši, līdzīgi stiprai tējai vai kafijai, tikai bez kofeīnam raksturīgajām blaknēm. Brīvi nopērkami gan cepumi, gan konfektes ar kokas lapu ekstraktu, pašas lapas ne tikai tiek zelētas, bet arī plasī izmantotas tējai. Tējai nav ne vainas, mazliet līdzīgi zaļajai tējai garšo.

Kusko pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē netrūkst dažādu objektu, ko savulaik veidojuši inki; par daža laba nozīmi pat īstas skaidrības nav, piemēram Sacsayhuaman komplekss rādās nepabeigts, taču vai tas bijis paredzēts kā templis, nocietinājums vai sazin kas vēl cits, skaidrības nav. Fakts ir, ka milzīgi dažādu formu akmens bluķiir daļēji noslīpēti un meistarīgi savienoti bez saistvielu palīdzības. Izcils šīs tehnikas paraugs ir Saules templis pašā Kusko pilsētā.

Krogi arī tur ir, tā nu vienu nakti arī tā krietnāk nodegustējām, kādu pisco kurā vietā tirgo; nākamjā rītā doties uz Maču Pikču (Machu Picchu), slaveno inku pilsētu kalnos, nebija viegli. Te nu arī pa īstam pierādījās kokas lapu spēks; gulēts nebija praktiski nemaz, bet vilcienā cītīgi sazelētās lapas (kuras bija iepriekš iegādātas no tantuka pie baznīcas), deva jaudu visu dienu kāpelēt, it kā nekas nekas nebūtu bijis.

Mačupikču laikam ir slavenākais apskates objekts Peru, un ne velti. Mani personīgi ne tik daudz iejūsmināja senās pilsētas drupas – nu principā jau mūris ir vien mūris, bet nu tā apkārtne ir kolosāla, šī vārda burtiskā nozīmē. Elpu rauj ciet un jāpiesargās, lai bikšelēs slapjums neiesprūk, cik tie zaļie kalni ar mākoņu cepurēm ir majestātiski. Vārdiem aprakstīt neiespējami.

No Kusko ar autobusu devāmies tālāk dienvidu virzienā uz Puno – pilsētu pie Titikakas ezera. Brauciena laikā tika apskatīts arī šis tas interesants, vēl vienu tempļu kompleksu ieskaitot. Miests ar nosaukumu Nahui gan diemžēl īsti pa ceļam netrāpījās, tas atradās blakus ielejā nekā ceļš, pa kuru braucām.augstākā kalnu pāreja sanāca virs 4300 metriem, un apstākļi tur bija diezgan nemīlīgi – gaisa vēl mazāk, un visai auksts.

Titikakas ezers slavens ar to, ka ir visaugstāk esošais (3811 m.v.j.l.) kuģojamais ezers pasaulē, un vienlaikus arī lielākais ezers Dienvidamerikā (ja neskaita Marakaibo ezeru, kuru var uzskatīt arī par lagūnu). Nosaukums nozīmējot Klinšu Puma, un ir vrersija, ka tāds nosaukums ezeram dots tā formas dēļ, kas it kā atgādinot pumu, kas ķer zaķi. Šai versijai gan ir viens būtisks trūkums – grūti iedomāties, kā gan vietējie iedzīvotāji būtu varējuši dabūt redzēt, kāda tam ezeram īsti ir forma. Apmēram uz pusēm to dala Peru robeža ar Bolīviju. Ezerā ir vairākas dažāda lieluma apdzīvotas salas; īpaši ievērojamas ir Uro cilts indiāņu peldošās salas, ko viņi paši veido no meldriem līdzīgiem ūdensaugiem. Cik atceros, tapšana notiek apmēram tā: šie meldri aug seklākās vietās, veidodami pamatīgu sakņu sistēmu; kādā brīdī, sasniedzot aptuveni metra biezumu, viss šis sakņu substrāts, kurš ir vieglāks par ūdeni, atraujas no ezera dibena un uzpeld. To tad nu šie sazāģē sev vajadzīgos gabalos, stiķē kopā, noklāj ar vēl apmēram metru biezu meldru kārtu, un tad lielākoties no tiem pašiem meldriem tur uzslej savas mājeles. Gadoties arī tā, ka, ja kaimiņi sastrīdas, tad viens ņem un nozāģē savu salas gabalu un pietauvojas pie citiem. Dažiem ir saules baterijas, kas tiek lietotas radio un televizoru darbināšanai. No tiem meldriem šie arī laivas taisa, vizuāli varen izskatīgas. Tiesa gan, tās pa gadu sapūst un ir jātaisa no jauna, tādēļ izplatītas ir arī modīgākas koka un metāla laivas, dažas arī motorizētas. Uz vienas no peldošajām salām ir arī skola, uz kuru no rīta knēveļi ar laivām iras – diezgan amizants skats.

Apciemojām arī Taquile salu, no kuras paveras labs skats uz ezeru; uz tās dzīvo pāris tūkstošu ļaužu, kas laikam jau stingri ievēro tradīcijas; esot uz salas tāds likums, ka ikvienam jāvalkā tradicionālais apģērbs; nepatīk – lasies.

Pēc Puno apmeklējuma braucām uz Huliaku (Juliaca), no kurienes lidojām atpakaļ uz Limu, no kurienes nākamajā vakarā jau izlidojām uz Amsterdamu, un tad jau ceļojums arī bija cauri.