Leopolis - Truskaveca (14.-18.10.2010.)
|
Anita Ruža
|
(TURPINĀJUMS BŪS)
14.10.2010. – 16:00i zbraucam ar kori „Latgale” no „Vārpas” kultūras nama. Braucienu organizē ukraiņu biedrība „Mrija”, kopā brauc tās priekšsēdētāja ar vīru. Neiedziļinoties sīkumus, var teikt, ka autobuss bija divstāvu, ar karsto ūdeni, mikroviļņu krāsni (ko neviens neizmantoja), WC (ko neglābjami sabojāja 1. stāvs jau dažu stundu laikā). Priekšā garš ceļš visu nakti, tāpēc es ar brāli jau laikus „rezervējam” sev vietas uz grīdas, jo tomēr labāk gulēt uz cietas grīdas, nekā deviņos likumus mīkstā sēdeklī.Pārpratumi sākas jau vakarā. Pirmkārt, problēmas ar gaisa ventilāciju – vienubrīd ir Taškenta, pēc kāda laika, kad 2. stāvs jau sākt brēkt – dziļie ziemeļi. Pēc diplomātiskām pārrunām pielaužam žoperīšus noregulēt temperatūru uz +21C. Viss OK, līdz busiņš nakts mellumā apmaldās Ļubļinā. Žoperīšiem redz, GPS tālāk nerāda un kartēs viņi neko nejēdz. Labi, ka vienam no braucējiem ir GPS mobilajā, tā nu Ivars tiek norīkots par galveno navigatoru.
15.10.2010. – Pie Polijas – Ukrainas robežas esam ap 9 rītā. Poļi īpaši mūs nečeko, tomēr tā kā esam ap 60 cilvēku, pasu pārbaude aizņem stundu. Loģiski, ka rīta agrumā gribās un labierīcībām...bet tikai par 2 zlotiem. Skaidra lieta, vairumam braucēju ir tikai eiriki un dolāri, tikt nevar. WC kases vecim draudam, ka ja nelaidīs pat par 1 dolāru, piecūkāsim viņam robežpunktu. Iebiedēšanas taktika nostrādā Gaidot uz robežas, pamanām pirmās pazīmes, ka esam ceļā uz valsti, kas joprojām nevar atbrīvoties no padomju laika domāšanas. Ja poļu mašīnas, kas iebrauc Ukrainā (tur esot lētāka degviela) ir tādas pat kā pie mums, tad ukraiņu vāģīši ir vai nu riktīgi krutie džipi, leksusi, vai veci un sagrabējuši žigulīši un moskviči. Turklāt gandrīz visi ukraiņi brauc uz mājām ar piesietiem uz jumta ledusskapjiem (nez, varbūt Polijā bija kāda izpārdošana?)