Stopstāsts
|
Raimonds Gudrups
|
Pasauli nevar paņemt vienā saujā, ielikt kabatā – ir nesaskaitāmu vietu, kuras aizrauj, paņem ar savu arhitektonisko šarmu vai romantisko eleganci... Bet vai kāds reiz aizdomājas, ka šo visu baudu veido tie, kam „tūrists parastais” savā ierastajā, ilgi gaidītajā ceļojumā paskrien garām?!
Seja. Vaibsti. Smaids. Ceļš un līkums. Rīta vējš un saulriets. Smarža.
Ir miljoniem vietu, ko pasaulē vērts apmeklēt un ir miljoniem veidu, kā līdz tām nokļūtu. Bet tikai viens ļauj iepazīt tos, kuri tobrīd nekur neraujas, neskrien.. Vien savā ierastajā ikdienas rutīnā ļaujot piebiedroties arī kādam svešiniekam...
Šis būs stopstāsts. Stāsts par to, cik grūti vai viegli, par to kā ceļojām mēs...
Stāsts par to, kā divās nedēļas gūt baudījumu un neaizmirstamu piedzīvojumu, ceļojot pa Eiropu tikai ar stopiem.
Zemāk publicēts gan ir tikai neliels ieskats no 38lpp bagātā raksta. Lai darba dienās no priekšniekiem nedabūjat pa kaklu :) – pilns raksts lasāms šeit ->
http://vienspatsmeksika.wordpress.com/2010/11/11/stopstasts/
*******
Un tā tieši mēnesi pirms noliktā datuma mēs aktīvi sākām strādāt pie maršruta izstrādes un „must have” lietu saraksta.
Ātri vien kopīgi nospraudām divus galamērķus – Barcelona un draugi Po pilsētā Francijas dienvidos. Šim pasākumam atvēlētais laiks tieši divas nedēļas ir krietni maz, bet – nolemjam uz to neiespringt un ļauties piedzīvojumam: kur ceļš vedīs, turp mēs arī dosimies.
****
28.08. 1.Diena
****
Skaidri zilas debesis. Es smaidu. „Zīme par burvīgu ceļojumu”, pie sevis nodomāju. Lai gan plāns mums paredzēja startēt agri no rīta - Iečammājamies un no Langstiņiem līdz Rīgas apvedceļam mūs Katrīnas brālis „kompaktajā” Audi TT nogādā salocītus kā origami zvirbuļus. Smejamies, ka varētu jau tā arī līdz Barselonai, braukt – nekāda vaina!
Uz ceļa esam nedaudz pēc 13tiem. Un te nu sākas ceļojums.
Pirmā īkšķi ceļ Katrīna. Tad es. Tad maināmies. Mēģinām ar kartona zīmēm. Bauska. Arī Barselona. :))) Nepalīdz...
*******
30.08. 3.Diena
****
Iedzeram kafiju un uzkožam sieru uz sniegotu Alpu fona. Nesteigtība un prieks par paveikto. Te jau gribas uzkavēties. Bet vēl nav laiks. Steidzam meklēt ceļabiedru. „Fūres” jau gatavojas uz naktsmieru, bet auto maz. Katrīna atrod un uzrunā kādu kungu ar mazu busiņu. Liekas, viņš pat īsti neapjautis, ko no viņa vēlamies tika apvārdots un kautrīgi piekrīt mūs aizvest līdz Milānai!!! Juhuuuuuu!!!! Klasiskās mūzikas pavadīti un Šopēna valdzināti slīdam Itālijas virzienā. Alpu kalnu baudījums, zaļajās ielejās atbalso retus, vēsus saulstarus. Serpentīnu kalnu čūska ved te lejup, te augšup. Tumša kalnu ala, dzeltenām aukstas gaismas lampiņām. Tunelis. Priekšā gaisma. Zīme. Italy. Robeža.
Kā cita pasaule. Robeža uz kartes un dabā. Mākoņjumu nomaina košzilas debesis. Saule caur vējstiklu silda degunu un dvēseli pārņem Vidusjūras gaiss... Viegls. Tumīgi silts.
*******
1.09. 4.Diena
****
Pusstunda pa zaķi Itālijas sabiedriskajā transportā līdz „ikarussus” met loku Voltri priekšpilsētā un stājas pašā Vidusjūras krastā. Kā bērns pie bonbonkas ticis, metamies lejup pa akmeņu oļu galvām uz jūras krastu. Skaidri zilā debess, silts jūras vējš, un bangu uzsists, smalksviļņu lietus sejā.. Baudījums dvēselei.
Šis ir ilgi gaidīts brīdis.
3 pilnas dienas ceļā, lai sasniegtu Vidusjūru.
Laiski atgāžamies pludmalē, karotēm baudot dievīgu pesto ar skatu tur - tālumā...
Virs mūsu galvām debesis dala kaiju bari, zem kājām pludmali - pelēkmelni oļi, bet sirds dauzas un raujas tālāk, jo nojaušam, ka mūsu ceļojums vien tikai sākas... Un skaisti sākas!
Šeit sākas.
*******
3.09. 6. Diena
Barcelona
Gaišs, silts rīts pār Eiropas Bohēmijas galvaspilsētu. Starp daudzgalvaino, raibo tautas pūli no metro pazemes virszemē iznirst divas starojoši laimīgas ceļotāju galvas. „Mēs to tiešām izdarījām!” – es pievelku Katrīnu cieši sev klāt, stāvot Plaza Catalunya – „es nespēju iedomāties nevienu citu ar ko būtu gatava šādu ceļu veikt”, viņa skatoties man acīs, smaidot teic, lasot manās acīs piekrītošu smaidu. „Bet vai Tu nojaut, ka mēs esam tikai ceļojumā pusē?!” – es viltīgi smaidot nosaku, ļaujot uz mirkli aizslīdēt jau līdz šim pavadītajās neaizmirstamajās ceļa dienās...
********
Jūra. Pelēkzila. Plīvo dzeltenais karogs un lai gan visa pludmale ir kā nosēta ar laiskiem, retu saules staru medniekiem, vien rets bērnelis plunčājas siltajā ūdenī. Klājam dvielīti rupjajā spāņu smiltī, atskrūvējam „Dona Simona” sangriju, kožam sulīgos persikos un ar kanonisku – „Cik skaaaaasti...” (sveiciens Ilzei :)))) – novelkam kopīgi vienā notī...
Kā mirkli uzrunājuši jūru sēžam tās krastā, baudām un vērojam, kā mazie knēveļi cīnās ar viļņiem – vien kājas un rokas zib baltajās putās.
Katrīna nespēj vairs nosēdēt mierā un savaldzināta lec viļņu dejā.
Kad pēc krietnas plunčāšanās viņa nāk krastā, acis ir sažmiegtas sāpēs...
„Man kaut kas iekoda!” – peldone man caur sāpēm, rādot roku saka. Trīs lielas dzēliena svītras liecina par kāda jūras zvēra „nedarbu”.
„Izskatās pēc medūzas,” es konstatēju, „vajag uzčurāt!” -mierinu – „bet gan jau, ka jābūt arī kādam citam variantam!” Es manu savas draudzenes, sejas vaibstos ciešas sāpes un steidzu uz tuvējo pludmales bāru jautāt pēc padoma vai aptieciņas.
Bārā uzrunāju kādu „rastamanu” ar drediem. Izskaidrojis situāciju – bet viņš man Spāņu mierā teic – „Aaa Medusa! Nē, nav indīga, no šitās nemirst!”
„Lab, lab, bet ko darīt – sāp tač!” – es mēģinu rast ārstniecības metodi.
„Kā, ko darīt?!” – „rastamans” ir manāmi pārsteigts.
Čalis vērīgi uzmet skatu apkārtesošajai tautai un nodemonstrē man „Briseles čurājošā puisīša” - stāju...
********
6.09. 9.Diena
Ceļamies agrāk kā ierasts. Zaļā pļava vēl zem baltas miglas deķa.
Pa rasas zāli čāpojam uz ceļa pusi. Gaiss ir svaigs, vēss, bet ne auksts.
Pie persiku dārza nekavējoties nometam nomalē somas, atritinām lielu zaļu „miskastes maisu” un dodamies „medībās”.
„Šitos, kas pa zemi takš neviens nelasa!” – sevi attaisnojam - „jālasa mums, citādi aizies bojā tāds labums!” Vien zem – 3, 4 kokiem aplasām zemē nokritušos „dienvidu ābolus”, Katrīna gan cenšas uzlasīt vēl un vēl.. Es smejos – „KO Tu ar viņiem darīsi?!”
„Kā ko!?”- neizpratnē par jocīgo jautājumu ir mana sieviete – „ēdīšu!”
Hmm... nez cik dienā persikus var viens cilvēks apēst?!
*******
7.09. 10.Diena
***
Pēc 20 minūšu gaidīšanas strauji ceļmalā bremzē kāds auto. Es skrienu klāt.
„Bonjur, madam!” – sveicinu šoferi, „vai dodaties uz Franciju?”
„It kā, jā!” skan nedroša atbilde.
„Vai mēs varētu doties ar jums kopā?!” – jautāju jaunkundzei.
„Nuu, nezinu. Man bail!” – mani pārsteidz sieviete.
Es māju ar roku franču valodas speciālistei no Latvijas un tālākās sarunas risinās „Konstances” dzimtajā mēlē.
„Es tikai ceru, ka jūs neesat bandīti” – bailīgi un tieši paziņo šoferīte brīdī, kad jau esam uzņemti viņas auto.
*******
8.09. 11.Diena
****
Kad benzīntankā šķiramies jau līst lietus. Ceram nogaidīt. Kad nedaudz norimst, uzvelkam lietus jakas un cenšamies sarunāt kādu auto – diezgan bezcerīgi... Atgriežamies „autogrila” veikalā un cerīgi veramies laukā pa logu līdz beigsies lietus..
Cerības zūd ar katru minūti, pusstundu, stundu.. Iela un autobānis jau pludo, un tajā stāv peļķēs noslāpuši auto... Cerības no šis vietas tikt tālāk sarūk ar vien vairāk.. Pēc 3 stundu cerību zaudētas gaidīšanas nolemjam ķerties „vērsim pie ragiem” vai teju katram auto pie bamperiem.
Visi auto, lai apbrauktu plūdus nu kā „īsceļu” izmanto pašu benzīntanku. Mēs nolemjam stāvēt tieši pie uzpildes automātiem un uzrunāt vai ar zīmēm jautāt katram auto, kuri nu kā zivis nārsta laikā viens aiz otra lēni ripo garām mums...
Ilgi negaidām un kāds „kambalas” paskata čalis mani sauc un stāsta, ka aizvedīšot mūs uz kādu labāku vietu...
Uh.. – „ved vienalga kur – ka tikai prom no šejienes!”
*******
10.09. 13.Diena
****
Klīzdami starp smago auto rindām, pētām numurzīmes – līdz pēkšņi pamanām kādu „latvieti”.
„Labdien!” – uzrunājam jauno čali, pazīstamiem sejas vaibstiem.
„Sveiki, sveiki!” – skaidrā latviešu valodā skan atbilde.
„Vai dodies uz mājam?” – es esmu tiešs.
„Vēl ne – tikai pēc kādām 2 nedēļām,” stāsta šoferis, „tagad esmu ceļā uz Hamburgu!”
„Tad jau mums pa ceļam,” – sapriecājamies, „vai varēsi mūs pavest kādu gabalu?”
Šobrīd Sergejs ir apstājies uz 40 minūšu pauzē, pēc tās kopā varēsim doties ceļā.
Tikmēr iedzeram kafiju un satiekam vēl kādu latviešu tālbraucēju, kurš stāsta par to, ka 2 gadus jau nav bijis Latvijā – un nemaz arī negrib, jo viņam vairs tur neviens nav palicis. Arī dēls ir Londonā.
Mašīna arī tūlīt būšot nomaksāta un tad „pats sev priekšnieks”, arī cundes pa visu Eiropu, kur iepirkt un pārdot lētus vīnus, paklājus ir iegūtas.
Viņš stāsta arī par piedzīvojumiem ar laupītājiem, kā tikko izglābies no drošas nāves, kā uzplēsts viņa furgona tents un nozagti visi gludekļi... Un tas viss, bīstamākajā vietā tālbraucējiem Eiropā – La Jonquera.
„Pag, pag” – mēs ar Katrīnu ieplešam šokā acis - „mēs tur nakšņojām teltī!”- labi, ka to tikai tagad uzzinājām.
*******
11.09. 14.Diena
****
Kamēr es klīstu starp smagajiem auto – Katrīna pamana, kādu transporta busiņu ar latviešu numuriem, kurš jau vairakkārt ir te mūs apdzinis, te mēs viņu...
Uzrunājam latviešu kolektīvu, kurš atgriežas no darba darīšanām Polijā un pievienojamies mājās braucēju pulciņam.
Drīz vien iemiegam, un mostamies jau Babītē. Esam mājās. Pēdējais nostopētais transporta līdzeklis mūs izsēdina pie Teikas pulksten 2 naktī...
Izsaucam taksi un dodamies mājās. Sagurums ir nežēlīgs, bet iemigt vēl brīdi neļauj sarunas un atmiņas, un izdzīvotais...
Neticams ceļš ir atgriezies tur, kur tas reiz sākās, tomēr nu vairs nekas nebūs tā kā agrāk.. Katrs ceļš māca un katrs rāda...
Pēcvārds.
Ceļot ar stopiem – nenozīmē vien „pa lēto izbraukt cauri”. Tas arī nav katram ceļotājam. Mēs esam dažādi un katrs bauda tā – kā tam vislabāk patīk... Šoreiz mēs izvēlējāmies piedzīvojumu katras dienas garumā. Un pat tās grūtās dienas, reizes, kad ceļš iesprūst, apstājas – aizmirstas jau pēc nākamā pievarētā ceļa līkuma un satiktā cilvēka...
Šis ir un vienmēr būs viens no emocionāli bagātākajiem ceļošanas veidiem un pa īstam aprakstīt to nevar – to var tikai sajust...
Mēs sajutām...
Pilns raksts -> http://vienspatsmeksika.wordpress.com/2010/11/11/stopstasts/
