Sasveicināties ar Japānu

11.11.2010
11 min lasīšanai
97 foto

Tālā, izsmalcinātā zeme nemaz tik dārga nav, arī lidojumi kļuvuši pieejamāki. Tikai japāņu neizdibināmā rakstura šķautnes rīvē kantes tūristu plāniem

Lai saprastu japāni, par japāni jāpiedzimst. Ar padzīvošanu advancētajā zemē un Ovčiņņikova un Kataja grāmatiņu izlasīšanu būs par maz. Ar apceļošanu vien nepietiks noteikti. Tāpēc labāk pat nemēģināt izkost šo mentalitāti, uzvedības normas un domu gājienu, vienkārši pieņemt, ka tādi nu tie mazie salu dīvainīši ir un nekā tur nevar padarīt. Ne jau japāņa, bet gan Japānas dabu braucam apjūsmot. Aplūkot senos tempļus un modernā laikmeta sasniegumus. Ceļojumam noteikti jāsagatavojas un jāpacenšas izlasīt visa pieejamā literatūra. Priekšzināšanas ļaus daudz pamatīgāk iepriecināt i dvēseli, i miesu. Šajās piezīmēs nemēģināšu pētīt šīs senās un smalkās kultūras saknes, tikai pastāstīt iz vairāku ceļojumu pieredzes, ar ko Japānā saskaras jebkurš paviršāks tūrists.

Svešinieks ir neredzams

Pirms uzsākat komunicēt ar japāni, atcerieties, ka japāņu mutvārdu valodā nav vārda nē, katrā ziņā tas nekad netiek lietots. Toties vārdam jā ir tik daudz nozīmju, ka sakē neiedzēris, nesapratīsi, kuru no tām japānis lieto. Visbiežāk šis jā būs vienkārši apstiprinājums, ka viņš dzirdējis, ko tu teici, taču, ja domā, ka nupat esi kaut ko norunājis, tā ir tava bēda. Tādēļ vien taisīt biznesu ar japāni rietumniekam ir sarežģīti.

Vēl viena problēma – kamēr japānis tev nav pateicis Ohajo godza-imas!* (sasveicinājies), tevis vienkārši nav, un pēc atvadīšanās arī tu viņam pārstāj eksistēt, lai cik draudzīgi jūs sarunājāties vēl pirms piecām minūtēm. Akurātība un laipnība pret cilvēku, ar kuru esi sasveicinājies, un pilnīga nerēķināšanās ar svešajiem pretimnācējiem allaž no jauna pārsteidz. Mēģināsi pūlī palaist kādu garām, tā arī laidīsi visu dienu – kā stabs kāds, neviens pat arigato** nepateiks. Tāpēc, ja kur steidzies, vajag tizli smaidīt un izpildīt ar roku cērtošas kustības.

Angliski vai kādā citā svešvalodā runāt prot retais, cerēt, ka vismaz jaunieši neapmulsdami nerunās ar tevi tikai japāniski, ir naivi. Tāpēc labāk tikpat pārliecinoši ar viņiem sarunāties latviski, vismaz pats neizskatīsies pēc duraka. Ielu nosaukumi un svarīgākās norādes, par laimi, ir arī angliski; labi meklējot, pamācību, kā metro nopirkt pareizo biļeti, arī var atrast angļu valodā. Tā kā viss iespējamais ir automatizēts un datorizēts, tas ir ļoti būtiski, jo netrūkst vilcienu, kurus vada dators – viena nepareiza darbība un esi šaurā bezizejā kā lācis ar skaidām galvā. Un palūgt palīdzību nav kam. No otras puses – gadās arī ļoti izpalīdzīgi cilvēki, kas, redzot, ka tev ir problēmas, uzreiz metīsies palīgā un paskaidros visu, ko neesi sapratis. Japāniski.

Bez instrukcijas nedzīvojiet!

Ja japānis var kaut ko izdarīt pēc iespējas sarežģītāk, viņš to dara. Un pieliek smalku instrukciju, kā attiecīgo rīku lietot. Katrs ir liels speciālists kādā sīkā jautājumā, un, ņemot vērā no bērna kājas ieaudzināto kolektivizācijas indevi, japāņi tehnoloģiju jomā spēj pārspļaut jebkuru citu nāciju. Aiz neko darīt izgudrojuši pat veselu lēveni bezjēdzīgu, tas ir, ārkārtīgi noderīgu mantiņu: sviesta zīmuli, ar ko maizīti apsmērēt, uz galvas piestiprināmu papīra rulli negantu iesnu gadījumam, pie irbulīšiem piestiprināmu gaisa plūsmas nūdeļu dzesētāju, krūšu formas piena toverīšus ar knupīšiem, lai arī tētis var pabarot bērnu zīdainim ierastā manierē (mātes pienu var nopirkt arī tetrapakā), spilvenu, kas kā vīrietis pidžamā naktī apkampj vientuļu meiču vai ķisenu sievietes klēpja formā... Tradicionālā bambusa rociņa muguras kasīšanai tad jau ir gluži reāli izmantojams suvenīrs. Jāatceras, ka kopš kapitulācijas Otrajā pasaules karā Japānai liegts bruņoties, kas ļāva milzīgos līdzekļus, kādus aukstā kara gados pasaules lielvaras ieguldīja militārajā sfērā, novirzīt tieši miermīlīgu tehnoloģiju attīstībai un rūpniecībai. Tomēr, tas, ka ne pēdējā svaiguma elektronika Japānā ir lētāka nekā Latvijā, arī pa daļai ir mīts. Elektro un foto preču cenas, īpaši lielajos megamārketos (Bic camera, Daimaru u.c.), ir augstākas nekā nelielos specializētos veikalos, bet visu, kas nav superjaunākās paaudzes prece, kam līdz mums vēl jānonāk, rūpīgi pameklējot, šeit var iegādāties izdevīgāk.

Tādus pamācību blāķus pie katras ierīces, lampas, mēbeles viesnīcas numurā neesmu redzējis nekur citur pasaulē. Ko gan iesākt bez instrukcijas? Tā es, piemēram, uzzinu, ka sēdvannā ielaistā ūdens temperatūra vispirms jāpārbauda ar roku, citādi varu apdedzināt kāju. Toties poda lietošanas pamācība ir vienīgi sabiedriskās vietās tradicionālajā japāņu tualetē, kur jātup otrādi nekā rietumnieki iedomājas, bet viesnīcas numura labierīcībās poda komandpulti pie savas plikās ciskas nākas izpētīt eksperimentālā kārtā. Tā kā vannasistaba ir diezgan pavēsa, apsildāmais sēdriņķis nudien ir vieta, kur patīkami palasīt tūrisma ceļvedi. Bez ūdensstrūklas n-tajām variācijām varētu arī iztikt.

Taču tradicionālajā japāņu viesnīcā rjokanā nav nevienas instrukcijas. Katram skaidrs, ka apavi jāatstāj pie ārdurvīm un gulta nav jāmeklē, jo grīda klāta ar salmu paklājiem tatami, ka jāēd vientulībā, bet mazgāties jāiet vienā baļļā ar visiem sava dzimuma viesiem pirtī – onsenā.

Siekalas mutē nesaskrien

Pamācība visbiežāk nepieciešama arī restorānā, jo saprast, kas ar ko un kādā secībā būtu jāēd, nav viegli. Labi zināmais suši ir pieprasīts japāņu ēdiens Rietumu pasaulē, bet ne Japānā. Atrast kādu suši bāru ar pirmo piegājienu var arī neizdoties, un pat populāros zviedru galda tipa ēstūžos suši ir retums. Pusdienas no 16 ēdieniem, pēc kurām tāpat kā pirms tām tu, latvieša cilvēk, sapņo par Ērmanīša vien maz cuciņ, rada eksoestētisku, nevis gastroapmierinājumu. Japāņi garšvielas lieto maz, jo svarīgi ir novērtēt katra ēdiena īpašo, oriģinālo garšu. Sāls ir kaitīga un lieka, cukuru var bērt vienīgi pie iebrūnā bikšūdeņa, kas nepamatoti, es pat teiktu – nekaunīgi, valkā kafijas vārdu. Izņēmums ir sojas mērce, kurā var pamērcēt jēlas zivs gabaliņu, paša novārīto plānas gaļas sloksnīti šabu šabu vai mīklā ieceptu tempura, kas var būt tiklab garnele, kā baklažāns. Arī vasabi – zaļie, šerpie japāņu mārrutki bieži nav dabonami. Noformējums gan ir lielisks – kaut siekalas kā Pavlova sunim mutē nesaskrien, acis pamielot ir prieks. Ka divas plānas gurķa ripiņas un kaut kāda maza sarkana sēkliņa minibļodiņā, kas nav pat kaķēna cienīga, ir viens no ēdienu kartē minētajiem ēdieniem, nevis pusdienu noformējums blakus ikebanai, izsalkušam tūristam prātā neienāks. Tā aiz bada var ātri iemācīties čakarēties ar irbulīšiem. Kas slēpjas zem katra nosaukuma, nereti nezina arī paši japāņi, tāpēc bieži vien visi ēdieni meistarīgi imitēti plastmasas paraugos. Tas uzreiz visiem atvieglo dzīvi.

No sirds lūdzu piedošanu japāņu virtuves faniem par šiem zaimiem! Bet arī sakē, tradicionālais, no rīsa fermentētais alkohols, nav manā gaumē. Tik ilgi un rūpīgi ņemties, lai beigās iztecinātu kaut ko līdzīgu skaidrajam krāna ūdentiņam, kas iemaitāts ar kandžas piegaršu... Ne jau velti pasauli iekarojis vīns un viskijs, bet sakē ārpus dzimtenes ir tikai tāds eksotisks draņķis reta veikala, kas grib smalki izskatīties, plauktā. Savukārt tējas ceremonijā svarīga ir pati ceremonija, nevis druscīt pēc zivīm garšojošais spoži zaļais šķidrums. Tad jau nekad neiztrūkstošā miso zupa ar skaitītiem sezonālajiem biezumiem vai divām šitaki sēnēm ir labākais padzēriens pie pusdienu galda. Vai ierasti indīgā kola, kas piebeigs visas jūsu pārsteigtā vēdera mikrofloras kaprīzes.

Sakura sakur kaislības

Kāda joda tad tur braukt, ja jau tāda bēdu ieleja? Aber tieši tāpēc! Visas eksotiskās grūtības ir akurāt priekš tam, lai tās pārvarētu, iemantojot neizdzēšamas atmiņas. Un daba dabiņa! Viens no Japānas simboliem – svētais Fudzi kalns visbiežāk gan ir miglā tīts, tomēr apceļojot Japānu otro reizi, turklāt vējainā, lietainā dienā, kad, stihijas iebiedēti, atteicās kursēt Aši ezera pirātu kuģi un pacēlājs uz Ovakudani karstajiem avotiem, Fudzi-san negaidīti atsedza mākoņu villaini un kautri parādīja savu majestātisko konusveida vaigu, kas citādi ticis redzams vien neskaitāmās kartiņās un lidmašīnas iluminatorā.

Raibu kalnu nogāžu ieskautie ezeri, ūdenskritumi, karsto avotu ielejas uz Jaunzēlandes vai Īslandes fona kādam tāds štrunts vien varētu likties, taču plūmju, aprikožu un japāņu ķiršu ziedēšanas – sakuras laiks spēj pat bez sakē sakurt īstas kaislības. Arī rudens Uzlēcošās Saules zemi izglezno pavisam citās krāsās nekā Eiropu. Tādos brīžos japāņi ņem brīvdienas, fotokameras un piknika grozus un dodas uztusēt pie mātes Dabas krūts. Vakaros visi parki pilni. Zem katra ziedoša ķirša plaukst visdažādāko vecumu lielākas un mazākas kompānijas. Plūst alus, vīns, sakē un uzkodas rozā iepakojumos. Suņi un bērni. Smaidi, smiekli, izsaucieni, jautrība. Mūsu poličiem gan būtu tāds grābiens dzērājprotokolu sastādīšanā! Bet japāņu municipāļi jau laikus paklāj mitrumnecaurlaidīgus paklājus un pienes maisiņus atkritumiem. Tradīcijas!

Visi fotografē. Gan ar telefoniem, gan pārkrutām kamerām uz statīva. Vienu un to pašu iecienīto koku katru gadu. Arī viens otru uz ķiršziedu fona. Atiežas kā pielīmētā mākslīgā smaidā, paceļ roku no patiesajiem uzvarētājiem amīšiem nezin kāpēc aizgūtajā victory žestā. Labprāt ļauj sevi bildēt arī mums un traucas fotografēties kopā ar lielajiem baltajiem ļaudīm. Blondīnes – uz izķeršanu! Uzpūš vējš un līst ķiršu lietus – nav tiesa, ka tas nevar būt nekad. Tas var būt gan un ir. Tikai tālutāl. Maza meitenīte rūpīgi lasa ķiršu ziedlapiņas un liek krāsainā maciņā kā naudiņas. Nudien skaisti.

Modes līk-loči

Japānietes ir atšķirīgas no citām austrumniecēm ne tikai ar gaišo ādas krāsu vien. Balta seja liecina, ka cilvēkam nav jāpavada daudz laika ārā, tas tradicionāli ir pārticības simbols, tāpēc nedo`dies iedegt saulē! Nabaga kūrortos un solārijos apcepinātās rietumnieces japānietes acīs ir nožēlas vērtas. Ne velti izglītotākās japāņu sievietes – geišas, dodoties izklaidēt klientus, sejas krāsoja pilnīgi baltas, kontrastam ievelkot tievu, spilgti sarkanu lūpu līniju kā rēta. Tāds skaistuma etalons.

Īpaša ir arī gaita. Sevi cienoša sieviete ejot nekad neiztaisno celī kājas, ko var nodrošināt tikai mazi solīši. Ar tradicionālajām geišu klikatiņām nemaz citādi nevar paiet. Turklāt pēdas jāliek uz iekšu, kas kājām liek izskatīties līkām pat tad, ja tās tādas nav (kas gan ir retums). Teorija, ka kājas visiem japāņiem jau bērnībā izveidojas līkas, jo vecāki līdz divu gadu vecumam bērneļus nēsā uz muguras vai vēdera, lāgā neiztur kritiku, jo vīri nebūt neizskatās kā uz mucas jūru pārpeldējuši, kamēr meiteņu kājeles kā likums veido pārliecinošus X vai O burtu līkumus.

Japāņu mode arī ir kaut kas! Pamanot uz ielas dažu labu Bārbijas un Ziemsvētku eglītes hibrīdu, jāpakasa zods, lai žoklis neviļus neatkaras. Pie mums tādām varbūt dotu diagnozi, bet japāņiem šīs ir stilīgākās, jo drosmīgākās. Nošļukušos, labos gaišas ādas garajos zābakos iestūķētas zilas treniņbikses, cakaini rozā minisvārki, spoži melna, īsa ādas jaciņa, salmu cepurīte... rozā, zelta, sudraba karuļi un bimbuļi – kas var būt gaumīgāk? Ne mazāk krāšņa ir cita modes lieta – mīlošo saimnieku izķēmotie sunīši – biksītēs, kleitiņās, ar glītu izgriezumu zem astes. Lutekļa kaka, bez šaubām, allaž tiek savākta, dupsītis ar salvetīti apslaucīts un nosusināts un maisiņš ar šīm utilizācijas izejvielām maigi ievietots tam paredzētajā urnā. Japāņi savus atkritumus šķiro ļoti rūpīgi un atbildīgi.

Visa ceļojuma laikā redzēju tikai divus lielus suņus. Modē ir kustonīši, ko var nejauši nosist ar pamestu gaļas gabaliņu. Latvijā par tādu būtu bažas, ka stārķis aiznesīs. Uzpurņus gan nēsā tikai saimnieki – lai pasargātu sevi no visur uzglūnošajiem ļaunajiem vīrusiem un lai neuzšķaudītu līdzcilvēkiem, kad iesnas tomēr ir klāt. Tad var piemontēt galvai arī papīra rulli. Vislabāk tādu ar glītiem sakuras ziedu krāsas mikimaušiem.

Pazaudēt kaunu

Karaoke – šis izklaides žanrs savā dzimtenē ir ļoti populārs. Karaokes daudzstāvu stropi pilsētu centros atrodami katrā otrajā kvartālā, taču, ja gribat iemēģināt, nenāktu par skādi vispirms noskaidrot, vai dziesmām ir angļu teksti. Un tad uz priekšu, nenožēlosiet! Lieliska vieta, kur pazaudēt kaunu! Atšķirībā no Eiropas, kur drosmīgā dziedātāja šķībās notis vai nespēju pavilkt augstāku toni var ievērtēt simts vīpsnājošu kroga viesu, Japānā ļaudis dzied mazās istabiņās vienatnē, divatā vai nelielos draugu pulciņos, kur var veldzēt dvēseli un rīkli nepiespiestā gaisotnē. Istabiņā ir galds, kur var salikt līdzatnestos ēdienus un dzērienus, turēt pultis un dziesmu grāmatu. Patiesību sakot, angļu dziesmu izvēle gan tikai pirmajā brīdī šķiet plaša. Ar sērām konstatēju, ka visas pieejamās dziesmas, kuras man patīk, izpilda tenori vai vīri ar plašāku balss diapazonu. Tāpēc piedziedājumos, kad mans vokāls aizlūst, nākas ņemt oktāvu zemāk. Pamēģinu falsetu, izprovēju augstos toņus izspiest ar sparu. Diez kas nav. Bet neviens jau nedzird, var māžoties uz nebēdu. Un ne to vien. Tieši karaokes istabiņas ir vieta, kur vecāku un skolotāju rūpīgi uzmanītās japāņu skolnieces dziesmu starplaikā sagaida savu pirmo skūpstu.

Skārletas un Zuzes pēdās

Skaistākais dārzs tempļu pilsētā Kioto noslēpies aiz Heian svētnīcas. Šeit man ir mērķis un plāns. Jau galvā klusi dungoju franču dueta Air gabaliņu Alone in Kyoto, kuram skanot filmā Pazudis tulkojumā, Skārletas Johansones varone graciozi tipināja pāri dīķim pa taciņu, ko veido apaļi cementa stabiņi. Un aplaužos. Taciņa aizlikta ciet no abām pusēm. Pie bambusa barjeras japāniski un angliski uzrakstīts, ka šeit iet aizliegts. Vaicāju vietējai gidei par iemeslu. Izrādās – pirms nedēļas, mēģinot atkārtot Skārletas skrējienu, paslīdējusi un dīķī ieplājusi kāda amerikāniete. Tieši virsū manam sapnim! Gara acīm iztēlojos šo hamburgeru kapsētu traušamies ārā no dīķa dūņām. Brīnums, ka gulbji pēc tāda skata nav aizmigrējuši. Tādēļ drošība, ziniet, – vispirms! Ja iedomājas, ka pa taku pretī nāk vēl kāds sumo cīkstonis... Kā samainīties? Jā, tas ir bīstami! Brīdi gan prātā pārlieku: varbūt piekāst tos aizliegumus? Daudz tādus lasīsi, nevienu sapni nepiepildīsi! Tomēr saprotu, ka tā būtu ekstremāla nepieklājība, ko jaukā japāņu gide Masako man nekad nepiedotu. Esmu novērojis, ka japāņu smadzenēs iespēja apšaubīt kādu aizliegumu vispār nav iekārtota, tā ka nevaru riskēt kļūt nesaprasts. Turklāt viņa priekš japānietes ir neticami elastīga un sakarīga, jo visbiežāk gidi Japānā atgādina bērnudārza audzinātājus, kas nedz ar soli, nedz ar vārdu, nedz uz minūti neatkāpsies no priekšraksta.

Vēlāk par labu uzvedību Masako uzklausīs asaraino stāstu par Radžas un Rupas meitu zilonīti Zuzi, kuras ceļu uz Rīgas sadraudzības pilsētu Kobi, nevis uz Maskavu, nodrošināja latviešu tautas lūgšanas un samestā nauda. Un pat pierunās šoferi Okumura-san nest to upuri un nobraukt pa paredzētajai paralēlo ielu, lai latviešu grupa varētu caur autobusa logu redzēt Odži zoodārzu, kur Rīgā dzimusī un nu jau tīņa gadus izdzīvojusī ziloņmeita tagad mīt. Latviešu bērni, līdz ar Zuzi sasnieguši pilngadību, diemžēl pārstājuši aprīlī zīmēt viņai dzimšanas dienas apsveikuma kartiņas. Pamājam sveicienu Zuzē (kā viņu te sauc), viņas šveiciešu vīram Makam jeb Maksim un ziloņu mīlas auglim – nu jau trīsgadīgajam dēliņam.

Apskatījuši pirms 15 gadiem Kobi nopostījušās zemestrīces memoriālu, krastmalā uzmetam aci uz pilsētas torņiem un jaunajām augstceltnēm, aplūkojam (cik patīkami, ka par velti) panorāmu no municipalitātes nama. Vakarā gaida ķīniešu pelmeņi Čainataunā, neskaitāmas bodes iepirkšanās galerijās un pārsteidzošais vājprāts spēļu automātu zālēs. Vēl desmitos vakarā tās ir pilnas joprojām uzvalkotiem ierēdņiem, kas drudžainu skatu rausta kloķus, šauj naidniekus un izverd emocijas, kuru pārlieku paredzamajā dzīvē trūkst.

Mājupceļā Fudzi kalns, šoreiz apvilcis kuplus mākoņu brunčus, lidmašīnas iluminatorā apsolās nesūtīt sveicienus Īslandes Eijafjadlajēgidlam.

* Ohajo godza-imas! Labrīt; labdien! (japāņu val.)

**Arigato – paldies (japāņu val.)

Praktiskā Japāna

LR pilsoņiem vīza nav nepieciešama.

Kopējās ceļojuma izmaksas ~ Ls 100 dienā.

Valūtas kurss: 1 LVL ~ 175 JPY (Japānas jēnas)

Savlaicīgi rezervējot biļetes, lidojums ar Turkish Airlines Rīga – Stambula –Tokio vai Osaka un atpakaļ – no Ls 500, caur Helsinkiem ar Finnair ~ Ls 50 – 100 vairāk.

Lodes vilciens Tokija – Osaka ~ Ls 70. Ja domājat daudz ceļot, izdevīgi jau Rīgā FTB birojā (www.ftb.lv) iegādāties nedēļas (~ Ls 190) vai 14 dienu biļeti Rail Pass, kas der lielākajai daļai ātrvilcienu visā Japānā.

Īrēt auto ir problemātiski. Japānā neatzīst mūsu autovadītāja apliecības; pieņem nebūt ne visas kredītkartes; japāņu kredītkartes ir piemērotas norēķiniem par maksas ceļiem, mūsējās ne. Un tad vēl kreisās puses satiksme un labās puses stūre. Labāk aizmirst šādu domu.

Taksis: pirmie 2 km – 650 JPY, katri nākamie 280 m – 80 JPY.

***Viesnīcas puslīdz normālā vietā pilsētās: no Ls 40 personai par nakti

Tradicionālā viesnīca rjokans, ko silti iesaku izmēģināt vismaz vienu nakti: Ls 70 – 100 personai, ieskaitot vakariņas un brokastis. Un

Brauciens metro, atkarībā no pieturu skaita vai zonas – 180/240/320 JPY utt.

Karaokes istabiņa divām līdz sešām personām – 1500 JPY par stundu. Var sāpes par šo cenu izkliegt arī vienatnē.

Viena ēdienreize izmaksā vidēji 800 – 1500 JPY

Tēja, kafija pudelītē, bundžiņā, auksta vai karsta – 150 JPY

Viens (!) apelsīns/kivi pārtikas tirgū – 250/150 JPY

Elektrotīkls: 110 W

Smēķēt Japānā (arī uz ielas) drīkst tikai īpaši norādītās vietās. Daudzās pilsētās jau iekārtoti veseli nesmēķētāju kvartāli pāris kvadrātkilometru lielumā.

Noderīgas info saites: www.japan-guide.com; www.jnto.go.jp