Ziemas vidū trīs dienās kājām apkārt Rāznas ezeram

  • 4 min lasīšanai
Kad netipiski silti laika apstākļi ziemas vidū mudina vairāk būt pie dabas, ir ļaudis, kas tā arī dara. Pirms pāris gadiem janvāra sākumā lietainā un vējainā nedēļas nogalē [8.janvāra lielās vētras laiks] četru cilvēku kompānija, bruņojušies ar pārgājienam nepieciešamākajām lietām, devās ceļā uz Rēzeknes rajona Maltu, lai trīs dienās un divās naktīs apietu Rāznas ezeram. Sākumā kārtīgi izstudējam karti, apjaušam naktsmāju piedāvājumu Rāznas ezera tuvumā, precizējam maršrutu un apzinām, ko pārgājienā ņemt līdzi. Saprotot, ka neko smagu trīs dienas līdzi stiept negribas, par galveno pārtikas produktu izvēlamies kūpinātu gaļu un sīpolus. Vēl katrs savā somā iepako pāris šokolādes, sausās zupas un pusklaipu rupjmaizes. Iekšējā siltuma nodrošināšanai noderēs arī simbolisks degvīna daudzums. Sākotnēji nepieciešams šķiet arī guļammaiss, cirvis, nazis, pārvelkams apģērbs, ērti zābaciņi un higiēnas piederumi. Iegādātie lietusmētelīši, lai arī debesis mūs nesaudzē, vēlāk izrādīsies lieki, savukārt noteikti noderēs apaļais virs ugunskura piestiprināmais katliņš un pāris jaunāko preses izdevumu. Jelgava – Rīga – Malta Savlaicīgi iegādātas mikroautobusa un reisa Rīga – Rēzekne (līdz Maltai) biļetes nodrošina ērtu sēdēšanu «busiņos». Tas nav mazsvarīgi, jo vairāk nekā četru stundu ilgais brauciens līdz Latgales vidienei spēj nogurdināt pat sēdētāju. Prātus uzmundrina sarunas un domas, kā būs. Maltā iebraucam ap pieciem vakarā. Pamatīgi satumsis, laukā līst smalks lietus. Kā izrādās, apvidus karte palikusi Jelgavā, līdzi nav paņēmies arī lukturītis. Sameklējam pāris veikalu, bet nopirkt izdodas tikai svecītes, gumijas zābaku pāri un mazu cirvīti. Tik nepieciešamo atstarotāju nekur nav, tāpēc nākas iztikt ar diviem – viens pirmajam un otrs pēdējam gājējam. Tirgotāji (mums par brīnumu) runā latviešu mēlē, apkārtējie gan nedaudz izbrīnās par mūsu somām, citi līdzjūtīgi novēl veiksmi, kad uzzina mūsu mērķi. Malta – Zosna – Ļipuški Brienot pa peļķēm un priekšā redzot melnu tumsu, nogriežamies ceļā uz ezeru. Asfaltētais segums ved augšup nelielā uzkalniņā, tas ir apledojis slidens, visapkārt mežs, reizumis garām nobrauc kāds spēkrats. Ejot ir karsti. Pēc aptuveni trim kilometriem piestājam kādā pieturā. Tur no plēves maisiem milzīgajā vējā mēģinām uz soliņa izveidot sausu sēdvietu, taču svecīte nemitīgi dziest, rokām auksti, bet priekšā vēl tāls ceļš. Pirmo reizi novērtējam, cik gardas ir speķa maizītes un karsta tēja termosā. Turpinot ceļu «pīļu gaitā», ik pa laikam kāds no mums novicina rokas, bet tā īsti apgāzties neizdodas. Tas priecē, bet kādā no daudzajiem pakalniem un lejām, kājas nekustinot, gandrīz iešļūcam grāvī. Kad nonākam Veczosnā, saprotam, ka līdz pieturai Zosna, kur jābeidz pirmā vakara ceļš, vēl ap diviem trim kilometriem. Ātrā gaitā arī tie ir pieveikti, telefona gaismiņa lieti noder, lai ieraudzītu pieturas zīmē rakstīto, jo aiziet par tālu vēlā vakarstundā nu nemaz negribas. Sēžot pieturā, sazvanām kādu kungu Vasiliju, ar kuru jau sarunātas naktsmājas. Viņš, kaut arī būdams zemnieku saimniecības un daudzu namu īpašnieks, mūs aizved uz Ļipušku ciematu, kur izmitina kādā daudzdzīvokļu nama dzīvoklītī pie savām paziņām. Tur nepazīstami, bet viesmīlīgi krievu tautības ļaudis izžauj salijušās drēbes un zābakus. Nakts šādā vietā paiet ātri. Ļipuški – Ezerkrasti Sestdienas rītā izrādās, ka ledus no ceļiem lielākoties jau nokusis, jo visu nakti lijis. Tas atvieglo iešanu, bet lietus negrasās stāt. Kādai dalībniecei nežēlīgi noberzta kāja, bet viņa nepadodas un turpmāko ceļu mēro klibojot. Paveras brīnišķīgs skats uz ezeru. Sākotnēji šķiet, ka tas ir ļoti mazs, pieejot tuvāk, izrādās – kur likās, ka sākas otrā krasta koki, patiesībā viļņojas neaizsalis ezers. Tas izskatās tik milzīgs kā jūra! Ceļš vijas tieši gar ūdeņiem. Ap pusdienlaiku beidzot nolemjam iekurt ugunskuru un uzvārīt ūdeni. Mitrā laika dēļ tas izdodas tikai ap pulksten 15, kad krietni nomizoti tuvējie bērzi, priedēm nocirsti aizsniedzamie sausie zari un plaušas, cenšoties uzpūst uguni, strādājušas pastiprināti. Ik pa brīdim saceļas brāzmas, tās palīdz atdzīvoties liesmām, un drīz jau garšojam siltu viru. Kāds garāmgājējs, nākdams no mātes apciemojuma pareizticīgo Ziemassvētkos, piedāvā savu vienīgo zivi, ko turpat Rāznā noķēris – atkal novērtējam Latgales ļaužu labsirdību, bet no plauža atsakāmies. Pēc brīža ceļš turpinās. Paejam garām kapsētai, kur teju uz katra kapa salikti bezgaumīgi spilgti plastmasas ziedi. No tālienes izskatās kā skaistā dārzā vasaras vidū. Lēnām tumst. Atrodam kādas mājas, kur taujāt, cik tālu līdz naktsmītnei – viesu namam «Ezerkrasti». Kāda sieviete pārliecināti teic: «Trīs četri gabali!» Vaicājam, kas tie tādi? Viņa – «nu, trīs četras pieturas!» Beidzot noskaidrojam, ka šeit attālumus mēra autobusu pieturās. Pēc krietna gājuma saprotam, ka drīz jābūt arī naktsmītnei. Bet tālruņa numurs, lai precizētu atrašanās vietu, palicis uzrakstīts uz kartes maliņas. Uzziņu dienesti šoreiz mūs pieviļ, bet izpalīdz jau minētais Vasja, kas labi pārzina tuvējo apkārtni. Nonākam pašā ezera malā, kādam piesmeļas zābaks, spēcīgais vējš rauj nost kapuces. Abās milzīgajās viesu mājās jau notiek svinības. Bet, par laimi, saimnieks par puscenu mūs izmitina netālajā guļbūves pirtiņā pie Rāzna. Vakars turpinās līdz pat trijiem naktī, bet tad vētras dēļ pazūd elektrība. Tomēr otrajā stāvā zem segām ir ļoti silti, teju nemanāmi pūš arī spēcīgais vējš naktī uz svētdienu. Trešās dienas rīts pienāk tumšs un bez ūdens. Tuvāks par saimnieku māju izrādās ezers. Nogaršojam tā ūdeni. Vēlāk gan saimnieki mūs cienā ar kafiju, bet drīz jau jādodas uz Rēzekni. Pa ceļam novērtējam, kā vējš «samīļojis» kokus un pārvietojis dažādus priekšmetus. Rēzekne – Rīga – Jelgava Lai paspētu uz Rīgas vilcienu, nākas skriet cauri visai Rēzeknei. Stacijā tomēr izrādās, ka dīzeļvilciens vētras dēļ kavējies no Rīgas, tāpēc tagad tas par divām trim stundām kavējas no Zilupes. Laika daudz. Meklējam kādu ēstuvi. Izvēle stacijā nav liela. Ieejam vienā, kuras uzraksts vēsta, ka esam nonākuši restorānā. Tur tualetes nav, piesmēķētā telpā samanām rindu spēļu automātu, padomju laika mēbeles un smaidīgu pārdevēju. Kā vēlāk izrādās, viņa ir no Jelgavas, bet jau trīs gadus dzīvo Rēzeknē. Zemgalē bijis labāk, bet tur jauna dzīve, mājas... Malkojam gardu kafiju, soļanku un citus ēdienus. Ap pulksten 19.30 pienāk vilciens uz Rīgu, citi pasažieri uz mums lūkojas aizdomīgi – laikam netipiski janvārī sastapt ekskursantus ar guļammaisiem un mugursomām plecos. Četras stundas līdz galvaspilsētai. Tur pirms 15 minūtēm aizbraucis pēdējais vilciens uz Jelgavu, bet draugi mūs sagurušus un apmierinātus nogādā Zemgales sirdī.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais