Parīze rudens rakursā

  • 4 min lasīšanai
  • 34 foto
Lai gan teātra biļetes nopirktas jau sen, Parīzes braucienu gandrīz izjauc streiks, kad trīs miljoni iziet ielās nav joks: nobloķētas naftas pārstrādes rūpnīcas, pie benzīntakniem garu garās rindas, bet benzīna ta nav. Lai aizbrauktu no Luksemburgas līdz Parīzei un atpakaļ, tomēr kaut kur jāuztankojas. Tiek pieņemts plāns B, braukt caur Beļģiju un uztankoties tur. Mums veicas. Strīdīgais pensijas reformu likums ir pieņemts, arodbiedrības pierimušas un Parīzē nokļūstam veiksmīgi. Viesnīca šoreiz centrā, Sēnas labā krastā tuvu Chatellet teātrim, lai pēc teātra vairs nebūtu atkarīgi no metro kaprīzēm. Teātris un mūzikaIzvēle kritusi uz Rodiona Šķedrina modernu darbu (laikam to var nosaukt par operu) "Očajannij straņņik" St. Pēterbrgas Mariņinskij* teātra izpildījumā. Esam atnākuši agri, līdz izrādes sākumam vēl pusstunda. Teātris ir liels: parters, beletāža, un tagad jau man jūk, trīs vai četri balkoni, nevaru teātri saukt par īpaši greznu, greznākās man likās vestibila marmora kolonnas. Vēroju un jūsmoju par publiku. Protams, daudz krievu, dažādu paaudžu, gan jauni, gan jau gados, kas savā starpā sarunājas franciski, tikai laiku pa laikam iestarpinot; Dima, šerī, vai Nataļa Fjodorovna... Ģērbšanās stilam milzīga amplitūda - džinsas, krosenes, vienkārši dzēmperīši, bet ir kungi uzvalkā un šlipsē, arī sievietes nebūt ne visas ir sapucējušās, bet ir kundzes kažokos, turklāt kažoki (arī mēteļi) lielākoties netiek nodoti garderobē, bet izrādes laikā turēti klēpī, dažām dāmām kažokādas apmetņi. Mēs savas jaciņas bijām nodevuši garderobē, bet pēc izrādes rindas vis nebija. Manām nemuzikālām ausīm sākumā grūti, bet, kad ļāvos mūzikai, atrodu tomēr to par skaistu - čigānu motīvi, zvanu skaņas, rodas nenosakāmas asociācijas ar skolas laikā lasīto krievu literatūru. Pēc izrādes vētraini aplausi, bravo saucieni, uz skatuves tiek uzvests arī pats Ščedrins (78 ) kas atvests no Ņujorkas, bet....nevienas puķītes, nu prasījās kaut kā. Zelta Parīze - tilti un parkiParīze šoreiz ir īpaša, lai gan nākas Parīzē būt bieži, šoreiz ir pasakains rudens, tādēļ plānotos muzejus gribam nomainīt pret parkiem. Parīzē satiekamies ar vecāko dēlu, rīt viņš no Parīzes aizbrauc, pārceļas uz jauno darba vietu un tādēļ varbūt nedaudz skumji, jo tik bieži uz Parīzi droši vien nebrauksim. Dēls grib braukt uz Fonteneblo pili, es uz Živernī, bet vīrs negrib braukt nekur, (komentējot, ne jau tādēļ braucu uz Parīzi, lai atkal kaut kur kratītos ar auto). Par kompromisu laikam to saukt nevar, jo pakļaujamies Senioram un braucam uz Andrē Sitroena parku, kas atrodas Sēnas kreisajā krastā pāris metro pieturas aiz Eifeļtorņa. Kādreiz šai vietā bijusi balinātāja fabrika, tad to nopircis Sitroens (1915), un līdz pat 1970. gadam šeit ražoti autiņi. Pēc fabrikas pārvietošanas ārpus pilsētas nolemts iekārtot parku, kas oficiāli atvērts 1992. gadā. Neatceros vairs arhitekta un ainavista vārdu, bet izvēlētās koku un krūmu šķirnes dižojas no tumšdzelteniem līdz karmīnsarkaniem toņiem, strūklaka šaujas gaisā te augstāk, te zemāk, un mazi bērneļi ūdensšļakatu fascinēti raujas aptautīt sudrabaino brīnumu līdz vecāki, pieaugušo racionālitātes aprobežoti, atrauj tos no šās bērnu dienu laimes.Man šo rudens krāsu nav gana, arī otrpus Sēnai rudens nav žēlojis krāsas un laikam kāds Sēnas ūdensgars mani bija apbūris - man vajadzēja iet, gar Sēnu, gar tiltiem - viens, divi, trīs, jeb varbūt tas jau bija ceturtais vai piektais tilts? Pavisam to esot 37!http://fr.wikipedia.org/wiki/Liste_des_ponts_de_Paris Sēnas krastā noenkurojušies izpriecu kuģi, bet nu jau laikam uz ziemas guļu, uz mazākiem kuģīšiem kāds dzīvo, turklāt nav īsti saprotams, vai tas ir nepieciešamības, vai skaistuma dēļ. Kuģīši ir glīti sakopti, joprojām uz tiem zied kādas rudens puķes...Zem viena tilta bezpajumtnieku telts un kaudzē sasviestas vatētas segas un kāda vēl nebūt trūcīgā iedzīve...Ejot centra virzienā, pamazām Eifeļtornis kļūst aizvien lielāks un lielāks, līdz pēkšņi tas atklājas visā augumā, pirmo reizi jūtams tūristu un tūristiem domāto suvenīru pārdevēju tuvums. Var redzēt, ka dažiem tirgošanās ir oficiāli atļauta, bet citi salikuši savu preci uz četrkantaina drēbes gabala, kam stūros šņores, lai parādoties policijai, ātri varētu preci noslēpt. Man viņu ir ļoti žēl un atgādina medītus dzīvniekus, kuru melnajās acīs ir tikai bailes un piesardzība, reizēm mūsu acis sastoptas, un manējās no kauna novēršas, es arī netieku uzrunāta, man nekas netiek piedāvāts, it kā par sodu. Ejot pāri Pont d'Iena (nezinu, kā to raksta latviski - Djenā?), pametu skatu atpakaļ un apbrīnā sastingstu - Eifelis iemirdzas maigi dzeltenā gaismā, it kā arī tam būtu palīdzējis rudens. Esam piekusuši un Juniors ierosina atvilkt elpu Arhitektūras muzeja kafejnīcā, no kura paveras skats uz krēslojošo Sēnu un Eifeļtorni. Parīzes senie veikaliZināju, ka francūži ir traki uz senām lietām, bet nezināju, ka tik traki:) Parīzē uzgājām grāmatu "Boutiques anciennes de Paris", kurā sistematizēti Parīzes vecie veikali, nolemjam apskatīt dažus, kas atrodas viesnīcas tuvumā (1. araundismentā). Piemēram, kaitēkļu iznīcināšanas līdzekļu veikaliņš "Destruction des animaux nuisibles", dibināts 1872. gadā un līdz pat šodienai pārdod lamatas, žurku zāles, tarakānu indi, mušpapīru utt u.tml. Vitrīnā izliktas izbāztas Halles rajonā ap 1925. gadu noķertās žurkas. Nākamis veikaliņš "Dehillerin" atrodas piecus soļus no Sv. Eistāķija baznīcas, tirgo virtuves traukus. Tam droši vien gājis garām katrs, kas grozījies Luvras un Les Halles rajonā. Pannas, katli, naži, sulu un dārzeņu spiedes, kūku cepamās formas, tiek tirgotas no 1820. gada. Nokāpjot pagrabstāvā, tiešām šķiet, ka turpat 200 gadu laikā nekas nav mainījies, uz nekrāsotiem tumšiem koka plauktiem vismaz 4 m augstumā salikti milzīgi katli un toveri. Ja ir vēlēšnās, to visu var arī nopirkt.Lieki teikt, katrs šāds veikaliņš ir muzeja vērts. Pēdējo izvēlamies senu kafijas veikalu "Cafes Verlet", kur var nobaudīt pa tasītei smalkas kafijas (3 eiras), un tā arī darām. Ja ir vēlēšanās arī pa žāvētai datelei vai citam našķim un nopirkt līdzņemšnai kafijas pupiņas vai palūgt lai tās samaļ. Kāds franču dižgars teicis, ka Parīzes muzejus var izturēt tikai homeopātiskās devās. Šoreiz izskatās, ka tūristu tiešām ir maz. Pie St Chapelle gandrīz nav rindas, bet nolemjam tomēr rindā nestāvēt un izvēlamies pavisam it kā necilu "Romantiskās dzīves muzeju", kas atrodas Monmatras piekājē. Mainīgajā ekspozīcijā izstāde no Tretjakova galerijas - krievu romantiķi. Daiļas sievietes, princeses un kņazienes, zirgi un ģenerāļi, cirtas, mežģīnes - trūkst tikai saldsērīgu nopūtu. Pastāvīgajā ekspozīcijā daudz greznumlietiņu no Žoržas Sandas, kas šai namā rīkojusi litrārus (?) piektdienas vakarus. Šoreiz no Parīzes šķirties grūti, ir tik silts +18 vēl novembrī, vēl pēdējie foto Sēnas krastā un tad jau uz Austrumiem uz A4* * Šis Francijā ir Krievijas gads, tādēļ daudz krievu māklsas.**Austrumu autoceļš uz Luxemburgu. Vēl citi raksti par Parīzi Parīze klusuma skaņās: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=6653Parīzē zied krokusi un puto šampanietis: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=6857


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais