Barselona - ekonomiskāka klase

  • 8 min lasīšanai

Ņemot vērā kredītu jūgā aiz laimes spiedzošo cilvēku īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju vidū kādam pēc pāris glāzēm izsmalcināta spāņu vīna (cenā vēlams līdz 2,50 LVL ), iespējams, var rasties vēlme doties uz siltāku zemi, kur neklājas tik labi kā pie mums, piemēram, Katalonijas lielāko pilsētu - Barselonu.

Rakstu, jo, izlasot šo, varbūt kāds rod arī sev ko noderīgu. Šajā aprakstā nebūs nekā par plīvojošām palmām, liego Vidusjūras vēju vai satriecošajām Sagradas formām. Būs nedaudz no tā, ko pats kādreiz mēģināju atrast ceļojumu aprakstos, bet diemžēl neizdevās. Tādēļ milzīgs sorry, ja tomēr ko esmu palaidis garām kādā aprakstā vai arī atkārtojos. Vien piebildīšu, ka lielākā daļa izteiktā viedokļa par lietām un vietām ir subjektīva, un ka mūs neinteresēja palikšana dārgās viesnīcās, kā arī tūrfirmu piedāvājumi – pats sava ceļojuma radītājs un vadītājs.

Par aizkļūšanu laikam nav daudz jēgas rakstīt, jo Ryanair un citu lēto aviosabiedrību izmantošanas priekšrocības jau atklājuši un turpina atklāt arvien vairāk ceļot alkstošu indivīdu. Galvenais atcerēties - jo agrāk meklē, jo lētāk lido. Šoreiz mums, 6-u cilvēku kompānijai, šis lidojums uz siltajām zemēm izmaksāja 48 LVL/galvai uz abām pusēm ( Kauņa – Žirona, atpakaļ Barselona – Diseldorfa (Vīze), Diseldorfa (Vīze) – Rīga, nav ņemtas vērā izmaksas aizkļūšanai līdz Kauņai). Vajag tik atrast draugus vai paziņas, kas uz Kauņu nogādās agrā rīta stundā – tāda diemžēl lēto aviosabiedrību politika. Agri lido, lēti tiec!(labs sauklis, būs jāiesaka Ryanair) Uz Žironu gan lidojumi no Kauņas jau beigušies, bet nāks jauns gads (tūrisma sezona), būs droši vien atkal.

Ja esi Žironā, noteikti jātiek līdz Figueresai, lielai daļai labi zināmā (vai vismaz dzirdētā) sirreālista Salvadora Dalī dzimtajai pilsētai. Tur atrodams viņa teātris – muzejs, apskate obligāta, arī pilsēta pati par sevi uzrunā. Braucot ar vietējo vilcienu, Figueresa ir vien pusstundas attālumā no Žironas. Iepēra tirgus, kurā iepērkas vietējie – pilnīgi citas cenas un piedāvājums. Piemēram, kilograms olīvu dažnedažādās marinādēs un komplektācijās ar ko citu – gurķīšiem, sīpoliem utt. – apt. 2 – 3 EUR/kg. Nomēģinām arī vietējā darinājuma vīnu – 2-litrīga muciņa garda, pussausa sarkanvīna 3,60 EUR. Citiem vārdiem – jāpaiet mazliet nost no tūrisma objektiem, tur visādi labumi atrodami.

Tālāk ceļš ved uz Barselonu. Tā no Figueresas stundas braucienā, vietējais Renfes starppilsētu vilciens gana naskāks par lēno reģionālo – šur tur ātrums pat virs 160 km/h.

Pagodinot Barselonu ar savu klātbūtni vairāk kā vienu dienu rodas jautājums - kur palikt? Sākumā bija doma iet un atrast kādu lētu hosteli bez kādas iepriekšējas rezervēšanas (kas droši vien būtu izdevies), taču nedaudz sabiedēja fakts, ka šajā vīkendā bija Visu svēto dienas svinības (citiem pazīstamas kā Halloween). Varbūt arī tas bija viens no iemesliem kādēļ netā viss izskatījās „aizsists”, līdz ar to gribējās „pa ātro” ko atrast. Alternatīvu variantu meklējumi izrādījās sekmīgi. Var 100% teikt, ka labāku rezultātu – 6iem cilvēkiem 3-istabu dzīvoklis uz 3 dienām pa 445 EUR (parēķinām – 25EUR no „sejas” par nakti) ar tīru vannas istabu, cilvēcīgām gultām, virtuvi un pieklājīgu atrašanās vietu - nevar vēlēties, pie tam, bija pierezervējams vēl iepriekšējā vakarā. Īpašnieks gan sabiedējis, ka „no parties” un „tikai senioriem vai ģimenēm”, bet kad satikāmies pirmoreiz, pat nepajautāja 150 EUR nekārtību un vandālisma novēršanas priekšapmaksas – ieraudzīja abas kompānijas sievietes, tad jau visu savāks un galēji nepiedienīgus grautiņus nepieļaus J.

Pirmā vakara plāns – tikt uz FC Barselona spēli iekš Camp Nou. Braucam uz – metro piebāzts ar futbola šallēs ietītajiem un Barcas kreklus sviedrējošajiem faniem. Biju dzirdējis nostāstus par maciņu medniekiem, un re, arī pašiem dzīvē izdevās tādu satikt vaigā. Ārkārtīgi ciešos metro pasažieru apskāvienus baudot pēkšņi Mārtiņš paliek bez maka! Agris ar inspektora Capa cienīgu aci novērtē braucējus un ķer (pēc viņa domām) vainīgo aiz rokas, un šeku reku pēkšņi maciņš kā dāvana no Mākoņa Malas nokrīt uz grīdas, un klāt arī pietura, kurā pārīts Barsas „fanu” izlec un nozūd skatienam. Tā lūk – sargam maciņus iekš lielpilsētas.

Nedaudz nereālā doma par iekļūšanu stadionā nav nemaz tik utopiska – izrādās, ka spēlēs, kuras notiek iekš pasaules otra lielākā futbola stadiona, ir iespējams iekļūt, un nemaz ne par milzu naudu. Galvenais – pagaidīt, līdz sākas spēle, un pēc apt. 20 minūtēm no stadiona „izlido” skauti, kas piepelnīšanās nolūkos stadionā ieved (saprotams, par attiecīgu samaksu) redzētgribētājus, kuri aizņem neatnākušo vietas. Mums prieciņš izmaksāja 40 EUR katram (varēja jau vēl kaulēties, bet nu Barsa ir Barsa ...). Melnīksnēja paskata vīriņš izdalīja visiem ko līdzīgu darbinieku caurlaidēm, pat sasēdināja pa pāriem, pie tam vietās, kas parastiem mirstīgajiem kasē maksātu dārgāk. Kā pats teica – ģimenes bizness. Pati spēle gan ne visai, pārliecinošs Barsas pārākums, nekādas intrigas, skatītāji arī pakusli, vienīgi 2 Messi vārti klātienē glābj un tas, ka jau būt vien šajā milzenī ir kas īpašs! UN, ja kādam vēl ir neskaidrības sakarā ar to, kā pareizi izrunā spēlētāja Xavi vārdu (Čavi, Ksavi, Šavi – kā nu kurš mums te mēli mežģī), tad stadiona informators visu noliek savās vietās – ČAVI. Tā kā Kreipāna kungam arī šo te vajadzētu dot zināt!

Nākamā diena - Monserata kalns. Aizkļūt var ar vilcienu no centra (bet ne no centrālās Sants, bet blakus esošās Plaza Espana stacijas), labāk uzreiz stacijā paķert komplekso biļeti arī uz pacēlāju vai vilcienu augšup – uz vietas būs dārgāk. Kā jau dzīvi svinēt līdz ar to arī pēc tam pagulēt mīloši austrumeiropieši ierodamies ap pusdiviem. Tas, izskatās, ir (mazliet) stipri par vēlu, ja gribās pakāpties līdz apkārtnes augstākajam punktam – ap 1200m - un paspēt atgriezties vēl pirms tumsas. Klosteris tūristu ielenkts, pilns ar spekulantiem – magnētu&Co tirgoņiem, jāmūk, īpaši ar tūristu paranoju sirgstošajiem. Paejamies pusstundiņu augstāk pa taciņām (tiesa gan ceļš kalnup dažiem varētu šķist viegli nogurdinošs, īpaši ja esat pārkāpis noteikta gadu skaita slieksni un/vai mīliet svinēt dzīvi) – beidzot tautas maz, bilde iepretīm lieliska – grēks nepasēdēt un neieturēt maltīti austrumeiropiešu stilā. Ir vērts pieminēt, ka uz vietas nopērkamā bagetei līdzīgā maize ir salda, pārkaisīta ar cukuru, kaut gan arī ar desu ēst varēja, vismaz slikti nevienam itkā nepalikās. Stāvais kāpiens atmaksājas un skats ir tā vērts, lai pavērotu apkārtni no gandrīz kilometru augstas stāvas klints. Te katrs atradīs ko savai gaumei - tiem, kam interesē baznīcas un klosteri, Monserata klosteris ar baziliku liksies labi esam, bet tiem, kurus tas nesaista, būs brīdis apkārtnes baudīšanai, mierpilnai diendusai ērģeļu skaņu pavadībā īstenā Austrumeiropas kristiešu stilā vai kūjošanai pa Monserata kalna takām.

Halloween jeb Visu svēto diena. Ne sevišķi šeit laikam iecienīti svētki, bet austrumeiropiešiem tas ir tikai vēl viens lielisks iemesls svinēšanai – tad jau laikam jāsvin. Viss Ramblai pieguļošais ar cilvēkiem nosēts, bāru daudz, ļaudis ar pilnu krūti bauda dzērienus un izklaides. Arī mums izdevās atrast pāris interesantus krogus, pat ar roķīgu piesitienu. Tā kā vietējais SanMiguel un Estrella alus īpaši negaršo, nācās meklēt alternatīvas – šajā gadījumā alternatīvu meklējumos uzgājām kādu Īru Krogu – tur bez vietējā alus vismaz bija pieejams arī kas cits. Jāpiemin, ka ja neprasīsi lielo alu (var izlīdzēties arī ar vārdu GRANDE), bet vienkārši alu, tad ielies 0,33 tilpumu – mums, austrumeiropiešiem, dikti nesaprotami mazu (jeb ,,par īsu’’). Protams, kad bārmene atdod atlikumu (it sevišķi, ja tiek pirkti vairāki ali un dažādi), izrādās, ka esi nedaudz „apkāsts”, bet tas dienvidzemēs, šķiet, ir pilnīgi normāla parādība + dažu EUR dēļ jau ar nav jēgas „kašķi” celt. Ap plkst. 3iem nolēmām, ka jāsāk doties uz māju pusi, bet pa ceļam, saprotams, vēl jāpaložņā pa Gotisko kvartālu. Mazās ieliņas un gandrīz neviena cilvēka – pavisam cita lieta. Vienīgie, kas maisās pa kājām – melnie, kas grib nopārdot Estrellas alus bundžas un pie reizes arī visus iespējamos pulverīšus, ripas un pīpējamos.

Nākamās dienas rīts (nezin kāpēc) šķita tāds pagrūtāks – naskā riksī jāsteidz uz vietējo veikaleli pēc lētajiem sidriem, pie brokastīm formas atgūšanai kāreiz. Sidru un Lambrusko dzirkstošo vīnu cenas, protams, smieklīgas – mūsu ūber-mārketi mēģina iesmērēt, piemēram, par apt. 3 LVL to, kas iekš Spānijas veikalā ap 1 EUR maksā. Diez, kur gan šāda cena saorganizējās? Pa trim pudelēm ved, vai kā? Arī citu produktu cenas vietējā veikalveidīgajā iestādē ļoti draudzīgas – piemēram, olas 30 gab maksā nedaudz vairāk kā 2 EUR – iespējama totāla atološanās, bet nav obligāta.

Dienas Nr.3 pamatplāns – Barselonas ievērojamākie objekti. Sākumā bija doma izīrēt riteņus, bet, parēķinot ne pārāk lētās vidējās izmaksas (5 EUR viena stunda, kas ir par maz, un ap 15 EUR 5-6 stundas) + Park Guell riteņbraucējiem neķītri augsto lokācijas vietu + nevienprātību velosipēda kā transporta izvēles jautājumā, pārdomājām. Somā aktīvāk paspertu soļu mudināti vilinoši iešķindas lētie sidri un mēs dodamies pētīt (austrumeiropiešu stilā, protams). Nekas detalizētāk par Mountjuic, Sagradu vai Park Guell droši vien jāpiebilst nav – jātver tik viss ko acs un citas maņas spēj ķert. Vienīgais, kas kaitina (vismaz mani), ir , piemēram, rinda pie Sagradas .... Jau no tāluma redzams, ka puse cilvēku, kas tur grib iekļūt, stāv tikai ķeksīša pēc – viņus patiesībā tas neinteresē. Ja tik gara rinda ir tagad, kad tūrisma sezona (it kā) beigusies, tad kas darās, piemēram, jūnijā vai augustā? Vēl gribēju tik atzīmēt mazu ēstuvīti pa ceļam – laikam vienīgo, kurā paēdām ārpus mūsu dzīvokļa – izvēle tika novērtēta par labu esam, jo izskatījās, ka pamatā uz šo iestādi ēst nāk vietējie (kuri gan vairāk sēdēja pie kafijas tases un vieglākām uzkodām). Porcijas te palielas, cenā no 6,50 līdz 9 –10 EUR – ļoti pat saprātīgi. Vienīgi atkal tas briesmīgais vietējais alus .... Pēc apvienotajām pusdien-vakariņām grupa sadalās, dažiem jau kājas „nevelk”, atlikušie aizšaujam līdz piekrastei – Barcelonetta. Rajons nosēts ar bieziem bāriem un ēstuvēm, jahtu piestātne ar neplāniem ūdens braucamrīkiem – nekā interesanta, vienīgi smaidu izraisa melnie ,,somtirgoņi’’ un viņu mobilitātes paraugstundas gadījumā, ja parādās vietējie municipāļi. Vietējie policisti mierīgi var pienākt klāt un pieprasīt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu – melnīgsnējiem sējās klāt kā traki, bet tas ir saprotams, jo puse, piemēram, ,,somtirgoņu’’ noteikti atkūlušies līdz Katalonijai dažādu kuģu tvertnēs un tilpnēs. Vakara noslēgumā atrodam atkal vienu britisku bāru, jo tur vismaz ir NORMĀLS alus, kaut arī nav angļu – Paulaner Hefe-Weisbier. Bārā kāreiz rāda Blackpool spēli – saikne ar Latviju tomēr – grēks neskatīties.

Pēdējās dienas rīts paiet nelielā steigā gatavojot brokastis, pakojot un zipojot savu ‘’one bag only’ un piekārtojot dzīvokli – no tā droši vien būs atkarīga līdzīgu kompāniju iespēja tajā uzturēties. Saimnieks ziņu nav devis, tad jau laikam viss OK, dāmas bijušas uzdevumu augstumos. Ievai gribās vēl ātri redzēt abas Gaudi mājeles centrā – ko arī izdarām, es piedevām vēl nopērku savu ilgi (ne)meklēto RCD Espanyol(kas nezin vai kam liekas svarīgi - otrs spāņu futbola virslīgas klubs no Barselonas – nevarēju iedomāties, ka tik grūti būs atrast kaut ko no RCD atribūtikas – visur viena Barsa Barsa – cik var!! – gribējās vismaz ko retāk sastopamu ) šalli – punkti uz i salikti. Nākamais un, jāsaka, pēdējais piedzīvojums ar devīzi – vienmēr pajautā, cik maksā alus – sanācās kāreiz pie Pedreras – diezgan apšaubāmā iestādījumā. Pašam jau bija slikta pieredze, bet gadījās, ka alus „sūtīšanas” brīdī atrados iestādījuma labierīcībās (kuru dizaina izstrādē bija piedalījies Gaudi diametrāli pretējs censonis), tāpēc izejot biju pārsteigts, ka alus jau saliets – kolēģi jau pasteidzās. Rēķins par 5 puslitriem tā paša visur esošā ne-alus bija neadekvāts, lai neteiktu nepieklāji milzīgs (no alus cenas viedokļa) – 40 EUR. Nedaudz planētas zeme apstākļiem pielīdzināt to izdevās tikai izlamājoties ar indieti – bārmeni kā argumentus cenas samazināšanai minot nevēlēšanos izpaust alus cenu un papīra neesamību pēc mana pakaļgala domām diezgan paskarbajā tualetē. Ar milzu nebaudu (vismaz es) izdzērām ap 30 ābolu sidrus vērtos alus un jau bijām gatavi braukt uz lidostu – atpakaļ uz pelēcīgo un drēgno LV. Bildes....jā, ir, es pat izskatos dažās pēc cilvēka.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais