Āfrika rudenī

31.12.2006
9 min lasīšanai
25 foto

Jau pirms pāris gadiem apsvēru domu doties ceļojumā uz Tunisiju. Beidzot lietainā oktobra dienā lidmašīna nepilnās trīsarpus stundās šķērsoja visu Eiropu, Vidusjūru un tumsā atmirdzēja Ziemeļāfrikas piekrastes pilsētu uguntiņas. Autobusi tūristus aizveda uz izvēlētajām viesnīcām. Bija vēls, tāpēc atlika vien doties gulēt un minēt, kā šī zeme mūs uzņems sākot ar nākošo rītu. Pirms ceļojuma lasīju daudzas atsauksmes, kas izrādījās ļoti pretrunīgas. Tā jau ir, ka katram cilvēkam iespaidi un attieksme ir ļoti individuāli. Tas atkarīgs no paša interesēm, satiktajiem cilvēkiem, pat veselības stāvokļa un laika apstākļiem. Man laikam ļoti paveicās. Tiem, kuri domā ceļot uz Tunisiju, bet “nauda neaug kokos”, varu teikt, ka ar Ls 600.- pilnīgi pietiek visam, ieskaitot papildekskursijas un nelielus suvenīrus. Protams, ja cilvēks vēlas izklaidēties naktsklubos vai kazino, iepirkt lielus paklājus, tad skaitļi ir citi... Dzīvojām viesnīcā “Eden Park” ***. Tā atrodas pašā jūras krastā. Saulsargi un guļamkrēsli – par brīvu. Turpat var izīrēt ūdens motociklus vai lidot ar izpletņiem. Ir arī baseins, ja nu kādreiz jūrā gadās lieli viļņi, vai uzpeldējušas medūzas, kuru taustekļi “apdedzina” līdzīgi nātrēm (tad jāpatur uz sāpīgās vietas slapjas smiltis, vai jāturpina peldēt sāļajā ūdenī, līdz sāpes norimst). Lai arī tikai trīs zvaigznes, tomēr istabās katru dienu maina veļu (vēlams atstāt uz galdiņa 1 dināru, un meitenes būs pateicīgas). Ēdināšana vienreizēja! Var izvēlēties.... zivis, aukstas vai karstas garneles, tītara filejas tieši no pannas, liellopa gaļa, kartupeļi ar safrānu, rīsi, makaroni, salāti.... Neiespējami atturēties no tortēm... un citiem saldajiem ēdieniem. Augļi gan tikai tādi, kas konkrētajā brīdī ienākušies, bet pietiek! Pirmajās dienās gribējās daudz ko pagaršot, bet cilvēks jau nav bezizmēra! Dzērieni no 11.00 līdz 23.00 (kafija, ūdens, sula, kokteiļi, alus, vīns), protams, par brīvu, cik katrs kāro. Lai nerastos gremošanas problēmas, vēlams vienmēr piekost kādus asos sarkanos piparus, kas “visu noregulē”. Vēdera problēmas var rasties jūtīgākiem cilvēkiem, jo katrā zemē tomēr ir savādāki mikroorganismi un ēdieni. Tie, kas biežāk ceļo, ir vairāk “norūdījušies”. Protams, attiecīgos medikamentus nevajadzētu aizmirst. Bija mūsu grupā cilvēki, kuri beigās teica, ka viņiem “no šīs zemes vemt gribās...” Nu ko, gadās arī tā. Par Tunisiju ir ļoti daudz aprakstu, tāpēc piedāvāju tikai atsevišķus fragmentus, kas savukārt ataino manus iespaidus par šo zemi. (bildes manā albumā) Tagadējās Tunisijas teritorija bijusi apdzīvota jau vairāk kā pirms 3000 gadiem. Šī zeme piesaistījusi feniķiešus, romiešus, vandāļus, bizantiešus, turkus, spāņus, francūžus. Viņu vidū ir bijuši gan karavīri un misionāri, gan tirgotāji un zemkopji, kā arī piedzīvojumu meklētāji un klaidoņi. Tas arī saprotams, jo piekrastes daļā raksturīgs subtropu klimats ar garu ļoti siltu vasaru un maigu ziemu. Tur aug visdažādākie kultūraugi, bet Romas impērijas laikā šo reģionu dēvēja par “Romas maizes klēti”. Piekrastē ir vairāk kā 1000 km gara, lieliskām baltām smiltīm klāta pludmales josla, gar kuru mūsdienās uzceltas simtiem viesnīcu visdažādākajām gaumēm. Uz dienvidiem sākas tropu josla un Sahāras tuksnesis, kurā tomēr ir daudzas oāzes ar dateļpalmu plantācijām. Suse Pirmajā dienā dodamies uz tuvējo pilsētu Susi. Izrādās, ka tas ir ļoti vienkārši – atliek iziet pa viesnīcas teritorijas vārtiem un tūlīt parādās taksometri, kas piedāvājas aizvest. Cenas ir ļoti pieņemamas – par 1 kilometru jāmaksā apmēram 1 Tunisijas dinārs (apmēram 0.43 lati). Suse ir sena pilsēta, kuru jau senatnē maigā klimata un balto pludmaļu dēļ dēvēja par “Sāhela pērli” (“Sāhel” arābu valodā nozīmē “mala, krasts”. Šajā gadījumā – jūras krasts.) Te labprāt uzturējušies feniķieši, romieši, bizantieši un arābi. Interesanta ir pilsētas nosaukumu vēsture. Pūnieši to sauca par Hadrumeti, romieši – Colonia Ulpia Trajana Augusta Frugifera Hadrumetina, vandāļi – Harinicopolis, bizantieši – Justiniano, arābi – Sussa. Vecpilsēta (medina) atrodas netālu no piekrastes. To apjož sens mūris, kurā bijuši vārti, kurus līdz ar saullēktu atvēra, bet pēc saulrieta aizslēdza. Par godu Ramadāna beigām visur plīvo sarkanu karodziņu virknes ar islāma simboliem. No minareta atskan muedzina aicinājums uz lūgšanu, bet kustība ielās neapstājas. Tunisijā islāms ir diezgan liberāls un katrs var izlemt, cik precīzi ievērot lūgšanu laikus. Tāpat arī apģērbs ir ļoti daudzveidīgs. Sievietes ģērbušās gan tradicionālajos tērpos, gan eiropeiskos apģērbos. Susē ir apmēram 600 000 iedzīvotāju – tātad, gandrīz tikpat, cik Rīgā. Iepriekš nācies dzirdēt par ļoti uzmācīgajiem tirgotājiem, kuri gandrīz vai vajājot potenciālos pircējus, tāpēc diezgan piesardzīgi dodamies iekšā medinas šaurajās ieliņās, kas pārblīvētas tirgotavām. Kā tikai te nav! Vara un sudraba trauki, paklāji, rotaslietas, apģērbi, putnu būri, čūsku izbāzeņi, tuksneša rozes, ūdens pīpes, apavi, mēbeles... Protams, tirgotāji uzrunā, bet, ja cilvēks pats nesāk rakāties pa mantu kaudzēm, tad aiz rokas neviens nerauj un lieki neuzmācas. Eldžema (El Jem) Nākamajā dienā ceļamies jau piecos un dodamies divu dienu ekskursijā uz Sahāru. Programma šķiet daudzveidīga un saistoša. Pēc pāris stundām saule ir uzaususi un nonākam senajā Eldžemas pilsētā. Romas impērijas laikā šajā apvidū bijuši lielākie labības lauki un arī olīvkoku plantācijas. Galvenais apskates objekts te, protams, ir milzīgais kolizejs, kas būvēts ap 200. gadu un skaitās trešais lielākais pēc Romas kolizeja. Tā izmēri ir tikai nedaudz mazāki. Arēnā notikušas gan gladiatoru cīņas, gan arī cīņas ar plēsīgajiem zvēriem, galvenokārt lauvām, kas senos laikos dzīvojušas Atlasa kalnos, tur sagūstītas un vestas uz Eldžemu. Izrādes vienlaikus varējuši vērot 35 000 skatītāju. Imperatoram bija sava loža, pirmajā rindā sēdēja augstmaņi, otrajā – kareivji, bet trešajā – pārējie skatītāji. Kolizejs būvēts no smilšakmens blokiem, kuri atvesti no Tunisijas ziemeļdaļas. Par šo iežu veidošanos pirms miljoniem gadu jūras piekrastes apstākļos liecina tajos labi saskatāmās molusku fosilijas. Pazemē pa tumšām ejām var nonākt telpās, kur pirms iziešanas arēnā uzturējušies gladiatori un arī zvēri. Kādreiz sienas esot rotājušas dažādas mozaīkas. No tām nekas te nav saglabājies. Daļa gan esot apskatāma muzejos, arī slavenajā Bardo, kuru apmeklējām pēc dažām dienām. Pa stāvām kāpnēm var nonākt augstākajā stāvā un starp arkām paskatīties uz pilsētu. Interesanti, ka romieši šādu celtņu būvē jau izmantojuši ceļamkrānus, kuru darbības principi ir bijuši līdzīgi modernajiem. Apbrīnojama ir akustika – pat čukstus varot dzirdēt jebkurā celtnes vietā. Tāpēc mūsdienās arēnā notiek dažādi koncerti un teātra izrādes pat ar pasaulslavenu mākslinieku piedalīšanos. Tieši šajā vietā ir uzņemtas daudzas pasaulslavenās filmas “Gladiators” ainas. Matmatas kalni Turpmākais ceļš ved caur milzīgām olīvkoku plantācijām. Tās stiepjas līdz pat apvārsnim un ir priekšzīmīgi apstrādātas – koki aug taisnās rindās, nav nevienas nezāles, bet atsevišķus laukus nodala kaktusu – opunciju žogi. Tunisijā esot ap 50 miljonu olīvkoku un ļoti kvalitatīva olīveļļa ir viena no svarīgām eksportprecēm. Žēl, ka pie mums tādu nevar iegādāties. Pamazām ainava kļūst tuksnešaināka – tas nozīmē, ka esam sasnieguši tropu joslu. Reljefu veido smilšakmeņu pakalni. Zemākās vietās labi izceļas upju sausgultnes, kurām Āfrikā ir speciāls nosaukums – vādī. Reto lietusgāžu laikā (Jā, jā, arī tuksnesī līst!), galvenokārt pavasarī vai rudenī, tās piepildās ar ūdeni, bet ilgstošos sausuma periodos izžūst. Par mēģinājumiem uzkrāt šo ūdeni liecina nelieli mūrēti aizsprosti šajās gultnēs. No kāda skatu laukuma paveras plašs skats uz tuksnešaino pakalnu valstību. Šajā vietā esot filmētas “Zvaigžņu karu” ainas. No filmas atceros konusveidīgos kalnus ar īpatnējām joslām. Izrādās, ka tās ir no ķieģelīšiem mūrētas aizsargjoslas, kas pasargā nogāzes pret eroziju. Vietām irdenos iežus nostiprina arī stādot augus ar plašu sakņu sistēmu. Bet tas vēl nav viss. Izrādās, ka pirms vairākiem gadsimtiem šajā apvidū Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji berberi izrakuši smilšakmenī alu mītnes. Tās sauc par troglodītu alām, jo par troglodītiem dēvē cilvēkus, kuri dzīvo alās. Tā viņi glābušies no arābiem, kuri ieceļojuši no Arābijas pussalas, atņēmuši viņiem mājokļus un centušies uzspiest islāma ticību. Berberi ir baltie afrikāņi, kas senos laikos it kā ieceļojuši no Eiropas. Sākotnēji daudziem esot bijusī gaiši mati un zilas acis. Arī mūsdienās berberu ādas krāsa un sejas vaibsti ir ļoti eiropeiski. Daži desmiti ģimeņu joprojām turpina dzīvot alās. Uz šīm mītnēm ved ap 10 metrus garš tunelis, pa kuru nonākam iekšpagalmā. No tā ir ieejas virtuvē, guļamistabās un citās telpās. Berberi saņem valdības pabalstus. Alās ir elektrība, ūdensvads, arī televizori, ledusskapji. Vasaras karstumā šeit temperatūra nepārsniedz +23 °C, bet ziemā smilšakmens saglabā siltumu. Vairākas ģimenes gūst ienākumus, atļaujot savās mītnēs ienākt tūristiem un demonstrējot šo seno dzīvesveidu. Tas, protams, ir interesanti, tikai milzīgā drūzma traucē baudīt šo eksotiku un redzētais šķiet diezgan samākslots. Esot vairākas ģimenes, kuras nevēloties demonstrēt savu dzīvi alās. Viņus var saprast... Visu ceļu gids Hisams ļoti interesanti stāsta gan par Tunisijas dabu, cilvēkiem, vēsturi, tradīcijām, ikdienu. Īsts savas zemes patriots! Radio skan arī tunisiešu melodijas, kuras šajā vidē ir īsti vietā. Duzas oāzē Pēcpusdienā nonākam Duzas oāzē. Tā atrodas Sahāras tuksneša ziemeļdaļā un aizņem diezgan lielu teritoriju. Oāzē ir gan tradicionālās dateļpalmu plantācijas, gan arī vesela pilsēta. Ūdens tiek iegūts no pazemes, jo Sahāras teritorijā ir milzīgi pazemes ūdeņu resursi. Tie ir nedaudz sāļi un var būt pat ļoti karsti – līdz +80 °C, tāpēc ir jāatdzesē pirms nonākšanas ūdensvadā un apūdeņošanas sistēmās. Izrādās, ka dateļpalmas laista ar šo sāļo ūdeni, no kā dateles iegūst īpaši labu garšu. Tieši Duzas oāzes dateles esot vienas no vislabākajām. Tagad, rudenī, dateļu ķekari tiek rūpīgi ietīti polietilēna maisiņos, lai rudens lietus tās nesabojātu. Subtropu joslā augošas dateles neesot tik kvalitatīvas. Tās ir tikai dekorācija pilsētās un pie viesnīcām, bet ražu no tām nevāc. Tikšanās ar “tuksneša kuģi” Tuksnesis nav iedomājams bez kamieļu karavānām. Tomēr, ja senos laikos tās pārvadāja sāli un dažādas preces pa simtiem un pat tūkstoš kilometru gariem tuksneša ceļiem, tad mūsdienās tām ir pavisam cita nodarbošanās – tūristu izklaidēšana. Katru dienu oāzē ierodas daudzi autobusi ar dažādu zemju tūristiem. Arī mūsu grupa tiek ietērpta apmetņos un katram apsieta tradicionālā galvassega. Laukumā jau gaida, šķiet, simtiem kamieļu. Tie sasieti pa pāriem. Ir nedaudz bail, bet ziņkārība ņem virsroku, jo gribas izbaudīt pārgājienu kamieļa mugurā. Visatbildīgākais moments ir tad, kad kamielis ceļas kājās. Par laimi segli ir diezgan labi un es turos, cik stingri vien spēju. Viss beidzas labi! Kamielis pagriež galvu un ar spožu aci mani nopēta. Es viņu uzrunāju un paglaudu, cenšoties neizrādīt bailes. “Tuksneša kuģis” laikam mani ir atzinis par pieciešamu nesamo un turpmāk viņa uzmanību saista citi “amata brāļi”, aiz kuriem var paslēpt galvu ēnā, pakasīt niezošo degunu vai mēģināt iekost konkurentam. Jā, tā nav automašīna, kuru var precīzi vadīt, tomēr reizēm pat izdodas piemēroties kamieļa gaitai un es uzdrošinos paņemt rokās kameru un pafilmēt. Pēc nepilnas pusstundas nonākam smilšu kāpās pie senām apdzīvotas vietas drupām, kuras gandrīz pilnībā sedz smiltis. Tās šeit dēvē par “tuksneša miltiem”, jo ir ļoti smalkas un vieglas. Tas nozīmē, ka pat neliels vējš var izraisīt bīstamu smilšu vētru. Lai smiltis neapbērtu oāzes un ceļus, visur izveidoti no palmu lapām pīti nožogojumi. Vakarā iekārtojamies viesnīcā “Sahara Duz” un tad steidzamies uzkāpt tuvējā augstākajā smilšu kāpā, lai vērotu, kā “finišē” saule. Kas sārtā ripa ir paslēpusies aiz spurainajām dateļpalmām, starp kāpām parādās kamieļu karavāna, kas atgriežas mājās no darba, aizauļo jātnieks melnā zirgā, putekļu mākoņus saceļot, skaļi aizrūcina kvadraciklu grupa. Pamazām satumst un no oāzes skan gari stiepts aicinājums uz vakara lūgšanu: “Allaaaah... Allaaaah...” Chot El Djerid Ceļamies piecos! Visapkārt tumsa, tikai debesīs spoži spīd zvaigznes. Lielie Greizie rati pavisam “apgāzušies”. Ap septiņiem nonākam 23 metrus zem jūras līmeņa – dziļā, vairāk kā 500 kvadrātkilometru plašā ieplakā, kas senatnē bijis sekls jūras līcis (lagūna). Laika gaitā savienojums ar jūru zudis, bet ūdens gandrīz iztvaikojis. Tagad te plešas milzīgs sālsezers. Sāli savāc, iepako lielos maisos un ved uz tuvējo fabriku, kur attīra, fasē mazās paciņās un nogādā uz veikaliem. Sālsezeram pāri ved plata šoseja, bet stāvlaukumos mēdz apstāties tūristu autobusi, lai šajā neparastajā vietā vērotu saullēktu. Reizēm te esot redzamas arī mirāžas. Mēs gan neko neparastu nemanījām, bet saullēkts bija jauks. Milzīgā sālsezera krastos “aug” slavenās tuksneša “rozes”. Īpatnējā kristalizācijas procesā no smiltīm un sāls veidojas gludu plāksnīšu kombinācijas, kuras reizēm tiešām atgādina ziedus. Lieki piebilst, ka tirdzniecība zeļ arī te. Kalnu oāzēs Nākošais pasākums ir brauciens ar džipiem. Par mierinājumu bailīgajiem, vai par apbēdinājumu ekstrēmistiem varu teikt, ka tas ir ļoti civilizēts un drošs pasākums ar labiem “Toyota” džipiem, kuri kārtīgā ierindā brauc pa asfaltētu ceļu. Tikai mazliet uzbraucām vienā barhānā, lai pabaudītu braukšanu pa smiltīm. Kalnu serpentīni pilnīgi noteikti nav salīdzināmi ne ar Šveici, ne Norvēģiju. Tomēr skati, ko var baudīt, ir lieliski! Caur tuksnesi, kur gar ceļmalām savā vaļā ganās kamieļu bari, braucam uz Atlasa kalnu austrumu daļas oāzēm Šebiku un Tamerzu. Šebikā ir ciemats, kur apstājamies un dodamies mazā pārgājienā pa aizu gar strautu un ūdenskritumu. Strautā dzīvo vardes un skaļi kurkst!!! Pakāpjoties pa nogāzēm, skatam paveras tuksnesis, sālsezers, vādī gultne, bet caur klinšu plaisām vīd sevišķi vecas dateļpalmas – iespējams, stādītas pat pirms vairākiem simtiem gadu. Par to, ka šos kalnus veido organiskas izcelsmes ieži, nepārprotami liecina desmitiem metru biezas pārakmeņojušos molusku masas, kas kalnu veidošanās procesos no jūras gultnes paceltas kalnu virsotnēs. Interesanti, ka klinšu sienās kā krelles rindojas apaļi veidojumi, kurus vietējie iedzīvotāji izcērt, pāršķeļ, un tad skatam paveras gan caurspīdīgie kalnu kristāli, gan violetie ametisti. Kā tie tur veidojušies, droši vien spēj izskaidrot tikai īsti ģeologi. Starp citu, tālākos Atlasa kalnu reģionos (Marokā) var atrast citu aizvēsturisku jūras iemītnieku (amonītu, trilobītu u.c.) fosilijas, kā arī ievērojamu izmēru dinozauru skeletus. Ja te varētu uzkavēties un paklejot ar āmuru rokās... Tālāk ceļš aizved uz skatu laukumu, no kura paveras diezgan dziļa kanjona panorāma. Tā sienās labi izceļas dažādi iežu slāņi. Apakšējā daļā ir upe un neliels ūdenskritums. Arī te ir daudz tūristu un daudz krāšņu “tūristu lamatu”, kuras piedāvā vietējo amatnieku izstrādājumus. Kāds vīrs palielos maisiņos par smieklīgu cenu tirgo pasaules dārgāko garšvielu – safrānu, kuru iegūst no žāvētām savvaļas krokusu putekšņlapām. Viņam ir arī īstās olīvu ziepes. Iepērkos ļoti izdevīgi, jo Latvijā par šīm lietām maksātu vismaz desmit reizes dārgāk. Arī vecais vīrs ir apmierināts un pacienā mani ar lielisku zaļo tēju no garkaklainas sudraba tējkannas. Pagaršoju arī Āfrikas pupas, kuras garšo gluži kā Latvijas cūku pupas, tikai ir vismaz divreiz lielākas. Uz atvadām man uz kreisās auss tiek uzkārts zaļš zariņš, kura nozīmi īsti nesaprotu un izteikts kompliments, ka es esmu ļoti daudzu kamieļu vērta. Lieliski! (turpinājums sekos)

Āfrika rudenī

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem